Šis piedzīvojums sākās kādā ļoti agrā ceturtdienas rītā, kad pie manas mājas piebrauca busiņš ar piekabi un laivu. Busiņā jau bija trīs cilvēki – Arvis Ančevskis, Gints Irbe un Jānis Ķelpis. Šoreiz brauciens bija paredzēts ilgāks nekā ierasts. Pirmais mērķis bija izbraukt no Rīgas un satikties ar pārējiem ceļabiedriem Ādažos, lai tālāk brauktu visi kopā uz Tallinu. Pēc brītiņa jau bijām tur un satikāmies ar vēl četriem mūsu ceļojuma biedriem – Martinu Vizbuli, Juri Bārtuli, Mārtiņu Jurušu un Ronaldu Staņislavski. Bet vēl divi biedri kāvējās, tāpēc tika nolemts, ka viņiem būs mūs jāpanāk pa ceļam. Oskaram Linkevicam un Aigaram Grūbem bija uzdevums piedzīt pārējos.
Tā mēs visi draudzīgā kolonnā devāmies uz Tallinu. Tur visi četri mūsu auto ar piekabēm un laivām uzbrauca uz prāmja, un mēs braucām uz Helsinkiem. Mūsu galamērķis bija sala Ālandos, kas saucās Kumlinge. Lai tur nokļūtu, mēs no Helsinkiem braucām caur Turku uz Kustavi. Un tad, lai no turienes nokļūtu Kumlingē, bija nepieciešams pārcēlājs un divi mazie prāmji. Kopējais ceļš mums aizņēma 16 stundas, bet bija arī prāmju gaidīšanas pauzes. Galamērķī mēs ieradāmies ceturdienas vakarā, jau pa tumsu.
Ieradāmies, kārtīgi izsmējušies, tā ka pat vēderi visiem jau sāpēja. Šāda kompānija solīja smieklu devu arī visas copes dienas, un, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, tā arī bija. Mums bija rezervētas divas vienādas mājiņas ar trīs istabām, kur katrā ir divas gultas. Katrā mājā iekšā tualete un duša, virtuve un viesistaba. Tā kā mēs tur mitinājāmies tikai pa vakariem un nakti, sadzīves apstākļi bija visnotaļ apmierinoši.
Mūsu mājas viena no otras bija kādu 100 metru attālumā. Sadalījāmies pa pieciem cilvēkiem katrā mājiņā. Vienā dzīvoju es, Gints, Oskars, Aigars un Jānis, bet otrā mājiņā dzīvoja Arvis, Juris, Martins, Mārtiņš un Ronalds. Katrā mājā bija viens atbildīgais par ēdienreizēm. Mūsu mājiņā tas bija Gints, bet otrā mājiņā – Ronalds. Viņiem jau Rīgā bija izveidots saraksts ar produktiem, kas ņemami līdzi un no kā taisīs katru dienu ēst. Tas viss jau pirms brauciena tika arī sagādāts. Plus katrs vēl šo to bija paņēmis, tā ka abās mājiņās vakariņas un brokastis bija visnotaļ šikas. Pusdienās visi parasti kaut ko paņēma līdzi un vienkārši uzkoda laivā.
Tātad ceturdienas vakarā iekārtojāmies un sagatavojām makšķerrīkus un drēbes nākamā rīta copei. Bijām gatavi un apņēmības pilni sešu dienu copes maratonam.
Pirmie iespaidi
Pirmajā rītā, kamēr visi vēl taisījās, es ātri apsekoju pavisam tuvāko apkārtni. Apkārt klintis, koki un klusums. Neierasti dabas skati, jo viss atrodas uz klints akmeņiem. Arī koki un mūsu dzīvojamās mājas. Laivu garāžas arī tur interesantas, taisītas tā, ka garāžā iebrauc no ūdens un laiva paliek ūdenī. Mājiņa ar jumtu ir pa virsu, bet reāli laiva stāv ūdenī. Nedaudz papriecājies par man neierastajiem skatiem, es devos brokastot, un taisījāmies uz pirmo copes dienu. Laivās bijām sadalījušies tā, ka es un Gints copējām Ginta laivā. Juris un Martins copēja Martina laivā. Ronalds un Mārtiņš copēja Ronalda laivā. Oskars ar Aigaru copēja savā laivā, un Arvis ar Jāni – nomas laivā. Dažas dienas Oskars bija ar Arvi, bet Aigars ar Jāni. Pārējie visas dienas bija vienādos sastāvos.
Nomas laivai tika uzlikta eholote ar dziļuma karti un 10 ZS motoru. Dziļuma karte tajās vietās ir ļoti labs palīgs, jo ir daudz akmeņu zem ūdens, uz kuriem var uzskriet un apskādēt motoru vai laivu. Dziļuma kartēs lielākā daļa bīstamo vietu ir iezīmētas, lai gan uz savas kompānijas ādas pārbaudījām, ka ne visas. Dziļuma kartes var nopirkt vai iznomāt. Sliktākajā gadījumā braucienā var izlīdzēties ar aplikāciju telefonā vai planšetē. Pirmās divas nedēļas aplikācija ir lietojama par brīvu, un tajā arī viss ir iezīmēts. Aplikācija saucas Navionics Boating Marine & Lakes. No mūsu kompānijas Ronalda un Martina laiva izmantoja šo aplikāciju. Vienīgi jāņem vērā, ka nākamreiz to vajadzēs instalēt citā ierīcē, ja gribēsies atkal izmantot bezmaksas periodu. Otra opcija ir to iegādāties, un tā noderēs arī ziemas copēs, jo parāda reālo atrašanās vietu uz dziļuma kartes un visas bīstamās vietas.
Kas attiecas uz copi, jau pirmajā vietā tika atrasti kontakti ar zivīm un mūsu laivā pirmā zivs bija smuks asaris. Bet tālāk gan vairs negāja tik raiti. Īsti nevarējām atrast to, kur ir zivis. Sazinoties ar citiem, noskaidrojām, ka visiem gāja grūti. Tuvāk vakarpusei mums ar Gintu izdevās uztaustīt vienu nelielu līcīti, kurā bija zivis. Dažās stundās tikām pie vairāk nekā 20 līdakām uz abiem. Gints ķēra tikai ar džerku, bet es, tā kā pirmo reizi tādā copē, tad mēģināju visu pēc kārtas. Ātri sapratu, ka strādā gandrīz viss, ko var novadīt seklā vietā. Tvičojamie vobleri atkrita, uz ko es biju licis lielas cerības. Bet zivis varēja ķert uz rotiņiem, gumijām ar vieglām džiggalvām vai bez tām, uz seklajiem vobleriem un arī uz lielākām gumijām. Pārējām laivām pirmajā dienā negāja tik labi, bet viņi tikai ieskrējās.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Copes vietas
Jāsaka, ka copes vietas un taktika īpaši neatšķiras no tā, kā ķeram šeit. Ja nu vienīgi ātri sapratām, ka mērķa zivs pārsvarā mums būs līdaka un tā atrodas seklās vietās – līčos, niedru malās, akmeņos un virs aizaugušiem zāļu paklājiem. Asaru copei veltījām gandrīz vienu dienu pilnībā, un rezultāti bija švaki, kaut ko atradām, bet ne daudz, un arī izmērs nebija tāds, kā gribētos. Pārējās dienās mērķa zivs bija līdaka. Un otrajā dienā – nedaudz arī ālanti. Jātiec, ka Ālandos līdakas atkarībā no vējiem diezgan ātri maina savu lokāciju. Nav tā, ka no viena reģiona var ķert visas dienas. Protams, jāņem vērā, ka zivis tiek arī sabakstītas. Tāpēc visu laiku jāmeklē, kur zivs mazāk satramdīta un kur vēji to ir “aizpūtuši”.
Mums ar Gintu otrā copes diena bija visveiksmīgākā. Tajā dienā noķērām vairāk nekā 30 zivis uz abiem. Gintam paveicās tikt arī pie trim skaistiem ālantiem. Varēja būt arī vairāk, bet vēl daži norāvās. Interesanti, ka tie klupa virsū nelielam džerkam, ar ko Gints copēja. Bet mazajiem vobleriem un rotiņiem, ar ko es tos mēģināju ķert, tie nepievērsa uzmanību.
Pārējās laivas arī sāka pamazām ieskrieties un saprast šejienes apstākļus, un, sākot ar trešo dienu, kad mums ar Gintu cope palika arvien grūtāka, pārējie sāka ķert arvien labāk. Gan skaita, gan izmēra ziņā. Jāpiemin interesants fakts, ka Ālandu lielās līdakas (par lielām uzskatīsim 80+ cm) bieži vien uzbruka neliela izmēra mānekļiem (4″–6″). Man pašam pa sešām dienām bija četras iespējas izvilkt lielu līdaku, bet diemžēl realizēju tikai vienu šādu iespēju. Bet man bija arī vairākas 70+ cm līdakas. Uz lielāka izmēra mānekļiem šādas iespējas nebija, bet jāatzīst, ka visai maz arī tos izmantoju. Gints uz džerku arī noķēra vairākas 70+ cm un arī kādas 3–4 “lielās” līdakas uz salīdzinoši nelielu džerku. Arī Arvim paveicās tikt pie vairākām iespējām un arī pie pāris “lielajām” līdakām, ar ne visai liela mānekļa palīdzību.
Kopumā vidējais līdaku izmērs bija 55–65 cm. Bet bija arī zemmēra zivis, un bija arī smuka izmēra līdakas. Virs metra mūsu kompānija kopumā izvilka 5–6 zivis, bet bija vairāk 90+ cm zivju. Vispār jāsaka, ka turienes līdakas ir pārsteidzoši spēcīgas un agresīvas. Copes bija ļoti jaudīgas, un, ja netrāpīja, tad daudzreiz bija atkārtotas copes. Bija skati, kad vienam māneklim nāk līdzi divas līdakas. Pēc uzsēšanās pat 60 cm līdakas rādīja ļoti spēcīgu pretošanos. Dažas zivis trāpījās ar kaut kādu slimību. Tām uz ādas bija kaut kādi izaugumi, kas izskatījās, it kā iekšas nāk ārā caur ādu. Bet tādas bija tikai dažas, un tur tiešām varēja izbaudīt līdaku sportisko garu.
Ja neskaita Ginta ālantus, tad lielākais pārsteigums bija skaista karūsa, kas iekāroja Arvja vadīto džerku. Ālants tomēr ir plēsīga zivs, savukārt karūsas tomēr nav ierasts ķert ar spiningu. Kur nu vēl ar džerku. Labākais mūsu kompānijas dienas rezultāts bija Mārtiņam Jurušam ar Ronaldu Staņislavski. Viņi pēdējā copes dienā noķēra vairāk nekā 40 līdakas uz abiem. Jāuzteic abi par cīņas sparu. Katru dienu viņi bija visagrāk ūdenī un pēdējie brauca ārā. Pēdējās dienas viņiem nācās cilāt enkuru, jo priekšējais elektromotors izdomāja vairs nestrādāt.
Visstabilāk no mūsu kompānijas, manuprāt, nostrādāja Juris Bārtulis ar Martinu Vizbuli. Arī lielo līdaku viņiem bija gana daudz. Mums ar Gintu kopējais skaits beigās bija vairāk nekā 80 zivju. Tas nav daudz. Ražīgākās mums bija pirmās copes dienas. Bet, ja pierēķina neizvilktās zivis un tukšās copes, tad process tāpat bija gana aktīvs. Jā, varbūt savās domās biju uzbūris nedaudz aktīvāku copi pirms brauciena, tomēr tāpat paliku apmierināts. Sešas dienas bija tikai cope un daba, bet pārējās domas bija izgaisušas nebūtībā.
Par mānekļu izvēli
Kā jau minēju, tad ķert tur var uz dažāda tipa mānekļiem. Ja izdara kopsavilkumu par visām mūsu laivām, tad pārliecinošos līderos ir džerki. Gan lielāki džerki, gan mazāki. Gints taisīja rezultātu ar džerku. Juris un Martins ķēra ar džerkiem, bet lielākiem. Mārtiņš un Ronalds atkoda pareizos džerkus un pēdējās dienas mauca uz tiem. Arvim pat iepatikās ķert ar džerku, un tas nesa viņam rezultātus. Aigars, Oskars un Jānis arī daudz lietoja džerkus.
Es savukārt eksperimentēju ar visu pēc kārtas, un, ja man jānosauc savi favorītmānekļi, tad tādi ir trīs. Stabili pirmajā vietā man bija voblers Jackall Deka Hamakuru. Diemžēl man to norāva liela līdaka, jo spolei nenostrādāja bremze, un īstu aizvietotāju tam neatradu. Atlikušās dienas ķēru uz citiem vobleriem ar seklu iegrimi, bet tas vairs nebija tas. Otrajā vietā liktu veco, labo Relax Kopyto gumiju. Ar vieglu džiggalvu tā strādāja ļoti labi. Trešajā vietā lieku gumiju Wolfcreek Shad 20 cm 75 g. Vajadzēja biežāk to izmantot, vienkārši man vēl ir maza pārliecība par lielāka izmēra mānekļiem. Bet pirmajās dienās, kad to lietoju biežāk, tas deva rezultātus. Un arī 50 cm līdakas nekautrējās tajā iekosties. Bet līdakas tika noķertas arī uz mazajām gumijām, meklējot asari. Tika noķertas uz rotiņiem, meklējot to pašu asari un citas plēsīgās zivis. Tāpēc var ķert uz visu, ko var seklumā novadīt, bet vienu gan varu teikt droši – džerki Ālandos strādā
Pieredze ar fīderi
Tā kā man tāds izbrauciens bija pirmo reizi, tad biju paķēris līdzi arī fīderi, barības paku un kastīti ar baltajiem tārpiem. Trešās copes dienas vakarpusē izvēlējos vietu, kur pasēdēt ar fīderi. Nosēdēju līdz tumsiņai nepilnas trīs stundas, bet neko nenoķēru. Tur ir jāzina vietas, kur var copēt ar fīderi. Citādāk sanāk vilkt tikai zāles ar barotavu. Ja mērķis būtu sešas dienas ķert ar fīderi, gan atrastu vietu, kur to var darīt. Bet tāda mērķa nebija, tāpēc arī negatīvs rezultāts bija rezultāts. Galvenais bija apmierināt ziņkāri.
Pie vienas prāmju piestātnes redzēju, ka viens vīrs ar sievu ķēra reņģes. Vismaz tā izskatījās. Vai arī citas nelielas un spožas zivis. Vienā vietā manīju arī buti. Beigtu. Bet tas nemaina to, ka tās tur ir. Iespējas ķert ne tikai ar spiningu tur noteikti ir. Ja ir vēlme, tad vajag tik rakt.
Ieteikumi, ko ņemt līdzi
No makšķerēšanas inventāra noteikti jāņem džerki un spinings, ar kuru tos var iedarbināt. Ja zivis uzturas seklās vietās, tad noderēs dažādi virsmas mānekļi un mānekļi ar mazu iegrimi. Noteikti nevajag kautrēties izmantot arī lielākus mānekļus. Asari, cik mēs atradām, sēž zālēs. Un tos izmānīt varēja tikai ar mānekli, kas iet pa virsu zālēm, vai ar ierasto nelielu silikonu, kas aprīkots ar vieglu džiggalvu un ofseta āķi. Tādā variantā mānekli varēja iedabūt arī daļēji zālēs un bija vieglāk no turienes izmānīt asari. Mēs izmantojām 3 g džiggalvu un ierastās 2,5″–3″ izmēra gumijas uz ofseta āķa. Vietās, kur zāļu bija nedaudz mazāk, sanāca kādu asari noķert arī ar atvērtu āķi un arī atvadas sistēmā. Bet pārsvarā asarus atradām tikai biezās zālēs. Tas pats ar ālantiem. Tie bija vietās, kur apakšā bieza zāle. Un arī karūsa Arvim paņēma šādā vietā.
Par sadzīves lietām neko neminēšu, tas katram ir individuāli, ko prasās līdzi un ko ne. Bet pārtikas saraksts gan ir laba lieta. Uzreiz izplāno, cik cilvēku, cik ēdienreižu un ko gribēsies ēst. Tad sametas kopā un visu to arī nopērk. Tas ir lētāk nekā pirkt katram atsevišķi pārtiku, un arī ēdienu dažādība parādās. Ja nav viens cilvēks, kas uzņemas gatavošanu, tad katru dienu var būt cits pavārs. Bet pārtikas saraksts ir ļoti laba un praktiska lieta. Ja ir doma gatavot zivju kotletes, noteikti jāpaņem dēlītis ar knaģi, labs nazis un gaļas maļamā mašīna. Neaizmirstiet par atkritumu maisiem un to, ka atkritumi tur obligāti ir jāšķiro.
Un vēl ieteikums – viss pēc copes Ālandos ir jānoskalo, jo tajos ūdeņos viss ātri sāk rūsēt. Visi mānekļi, kas bijuši izmantoti, ir obligāti jānoskalo, un tāpat dažiem nāksies mainīt āķus. Tāpat vēlams noskalot laivu, devēju un motorus. Kam ir melnie elektromotori, iespējams, pēc copes Ālandos nāksies mainīt gultņus uz sālsūdenī paredzētajiem, kas ir baltajos motoros. Un, kā jau minēju raksta sākumā, noteikti jāpadomā par dziļuma kartēm. Vienalga, eholotē, planšetē vai telefonā. Dziļuma kartes ar reālo atrašanās vietu ļoti atvieglos tur pārvietošanos
Kopsavilkums
Kopumā ar pirmo pieredzi esmu ļoti apmierināts. Sešas dienas tikai ūdeņi, klintis, akmeņi, superīga kompānija un cope. Liela smieklu deva vakaros un kolosāla atslodze. Tas klusums un miers, kas tur apkārt, ir tāds, ka brīžiem šķita, ka laiks ir apstājies. Perfekta galvas izvēdināšana no darbiem un ikdienas rūpēm. Cits ritms, citi dabas skati, jauna pieredze un forša cope. Tā visur ir forša! Katrā gadījumā jau tagad jūtu, ka šis nebija pēdējais šāda veida brauciens. Noteikti tas ir tā vērts! Tāda pieredze paplašina redzesloku, dod jaunu iedvesmu un perfekti izvēdina galvu. Paldies Oskaram Linkevicam par brauciena saplānošanu, un paldies arī lieliskajai kompānijai!
Ne asakas visiem!
Copes piedzīvojums superīgā kompānijā
Dokumentu un inventāra pārbaude! Reidā ar Rīgas pašvaldības policiju. “Ķeram lielo!” #43 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
