Kristaps Vītols
Sezonas vidū savā īpašumā ieguvu jaunu gumijas laivu un sapratu: kad pienāks rudens, tā būs jāliek lietā. Protams, galvā man bija tikai viena doma – līdakas, jo šogad biju apņēmies pārspēt savu rekordlīdaku, kas bija 80 cm gara.
Tad nu sāksim ar pašu laivu. Jau kādu laiku biju pētījis piedāvājumu vietējā tirgū. Negribēju neko šiku, jo sapratu, ka tam īsti nav līdzekļu, kā arī lielākai laivai būs nepieciešama piekabe, motors un vēl daudzas lietas, bez kurām nevarēs iztikt. Tāpēc pētīju piepūšamās gumijas laivas, garumā līdz 3,5 metriem. Meklēju tieši tik īsu laivu, jo manas iemīļotākās upes nav pārāk platas un ar garāku laivu tajās ir grūti manevrēt, kā arī ir stāvi, aizauguši krasti, un ir svarīgi, lai bez liekas piepūles laivu varu nogādāt līdz ūdenim. Pēc ilgiem meklējumiem biju atradis piemērotu 3,10 metrus garu piepūšamo laivu no Ukrainas ražotāja “Avalon”. Laiva ir arī salīdzinoši viegla, tikai nepilni 30 kg, tiesa gan, tas bez pilnās grīdas. Grīda sver ap 20 kg, bet tas ir sīkums, jo jebkurā gadījumā svars ir neliels. Jāsaka, ka jau pirmie laivas testi pierādīja, ka tā ir ļoti stabila, un pirkumu nevienā brīdī nenožēloju. Īpaši ņemot vērā, ka tā maksāja 500 eiro.
Kad laivas problēma bija atrisināta, tad atlika izlemt par mānekļiem. Uz ko ķersim lielās līdakas? Protams, daudzi teiks, ka jāņem bigbait, bet man nav ne grama no bigbait ekipējuma, tāpēc jāiztiek ar klasiskajiem mazā kalibra mānekļiem. Gumijzivis, rotiņi, vobleri, džerki, teilspineri. Visi šie nosaukumi jauca galvu, un domāju, vai ir kas jauns, ko pamēģināt. Un te pēkšņi no copes atbrauc brālis un paziņo, ka šodien aizbrauca uz vakara copi, kur saņēma vairāk nekā 10 līdaku copes un lielāko daļu no tām realizēja. Interesantākais bija tas, ka es pirms dažiem mēnešiem šajā pašā vietā biju palicis tukšā bez nevienas zivs. Kad jautāju, uz ko tad noķēra zivis, atbilde bija – čaterbaits. Biju par šo mānekli dzirdējis, ka tas labi ķer lielos asarus. Arī pašam viens jau vairākus mēnešus stāvēja atvilktnē vēl oriģinālajā iepakojumā. Bet pārsteigums bija tajā, ka tas ķer arī līdakas. Ilgi nevilcinoties, pasūtīju kādu saujiņu. Mana izvēle krita uz Lucky John Chatterbait, kur tie bija pieejami dažādās krāsās un svaros. Pieejamas bija 8; 10; 12; 14 un 38 g versijas. Izvēlējos gan dažādus svarus, gan krāsas un devos lūkoties, vai tā ir tikai sakritība vai tiešām viņi ļoti rezultatīvi ķer arī līdakas.
Pirmajā reizē aizbraucu uz to pašu upes uzpludinājumu, kur brālis, un šeku reku pirmajās minūtēs velku pirmo līdaku 49 cm vērtē. Ieeju azartā un pāris stundās tieku pie vairāk nekā piecām līdakām, no kurām lielākā ir 60 cm. Aizbraucot mājās, gandarījums milzīgs, un saprotu, kādiem mānekļiem pievērsīšos, rudens līdaku medījot. Pēc nedēļas braucu vēlreiz, un atkal ļoti veiksmīga cope – četras realizētas līdakas un vēl vairākas nerealizētas copes. Šoreiz lielākā 63 cm.
Noslēdzot šo copi, prātā iezagās doma, vai uz šiem mānekļiem ķersies arī citās vietās. Ilgi nebija jāgaida, līdz šaubas izzuda pašas no sevīm. Jauna upe un jauni piedzīvojumi. Pirmajā reizē septiņas realizētas līdakas, no kurām lielākās 66 un 75 cm, otrajā reizē astoņas līdakas, lielākās ap 65 cm. Strādāja praktiski visas krāsas un visas svaru kategorijas, izņemot 38 g versija, kurai man nebija piemērota kāta un kuru vienkārši es praktiski neizmantoju. Manā izpratnē krāsai nav tik lielas nozīmes kā ticībai. Protams, katru reizi strādāja cita krāsa, bet es domāju, ka stāsts vairāk bija par ticību. Lai arī kolēģi papildus uz čaterbaitiem sprauž virsū silikona mānekļus, es darbojos bez tiem un godīgi teikšu, ka it nemaz neredzu vajadzību to tur likt virsū. Vibrējošā džiggalva ar spalvām vai matiem darīja brīnumu lietas. Mazās upēs liels bonuss ir arī tas, ka mānekļa āķis tiek paslēpts aiz priekšā esošās lāpstiņas, tādējādi tas visai rezultatīvi ļauj izvairīties no ķērājiem un ūdenī esošajiem ūdensaugiem.
Noslēdzot pēdējo makšķerēšanas piedzīvojumu, iedevu draugam pamēģina čaterbaitu, ko viņš nekad agrāk nebija darījis. Pēc dažām stundām raksta, ka ir nostrādājis ļoti labi un lielākā realizētā bijusi 87 cm zivs, bet vēl lielāka pārkodusi pavadiņu. Te man no pleciem novēlās akmens, jo biju nedaudz satraucies, vai lielajām līdakām interesēs šie mānekļi, un izrādās, ka atbilde ir – jā!
Ar jaunu azartu dodos uz vēl vienu copi, kurā izvelku septiņas līdakas, un beidzot var sevi apsveikt, jo esmu uzlabojis savu personīgo rekordu. Baltu 14 gramu smagu čaterbaitu iekāro 90 cm līdaka, kas man ir jauns personīgais rekords.
Šie mānekļi šobrīd ir aizņēmuši lielu daļu manā līdaku kastītē, un kopš to iegādes cita veida mānekļus praktiski vairs neizmantoju. Tas gan ir slikti, bet ko tur daudz eksperimentēt, it īpaši, ja līdaku ķeršanas uzdevums tiek paveikts izcili. Mānekļi ir ļoti universāli, un tos var lietot gan aizaugušos zāļu logos, gan dziļākās vietās. Arī pati ietīšanas tehnika var būt ļoti dažāda, jo tie strādā, gan vienmērīgi ietinot, gan tvičojot, gan džigojot. Praktiski visās reizēs noķēru arī ļoti laba izmēra asarus, kuru garums bija ap 30 cm. Tas nozīmē, ka mazie asari dabiski atsijājās. Un arī šis ir būtiski, jo cīnīties ar mazajiem prusakiem daudziem makšķerniekiem nepatīk.
Jāsaka, ka, makšķerējot no laivas, ļoti noderīgs ir peldošais enkurs. Tas lielā vējā un straumē krietni slāpē laivas gaitu, un nav ik pa 30 metriem jāmet iekšā un jāvelk ārā klasiskais enkurs. Sākumā nezināju, kā ar to apieties, bet, kad sapratu, tad nodomāju, kā vispār šāda veida cope bez kaut kā tāda var iztikt. Šim nolūkam izmantoju peldošo enkuru Lucky John BBS.
Šis ir mans stāsts par to, kā iemīlējos jaunajos supermānekļos. Zinu, ka kādam, izlasot šo visu, noteikti gribēsies pamēģināt manis pieminētos čaterbaitus, bet konkrēti manis izmantotie vairs nav pieejami nevienā veikalā, tieši tik populāri tie ir šobrīd. Gaidām jauno sezonu, tad būs. Un būs arī gardi jaunumi, man jau pačukstēja. Novēlu ikvienam atrast savu īsto mānekli, kurš ķers ne tikai 90 cm līdakas, bet arī 100 cm un lielākas. Kas zina, varbūt nākamais raksts būs par manu pirmo metru, kurš pievārēts ar čaterbaitu.
Ne asakas!