Zandarti pieder pie starspuru zivju klases. Ihtiologi tos iedala pie asaru saimes. Diemžēl zandarti ir ne vien spiningotāju mērķa zivs, bet tie ir pakļauti arī rūpnieciskajai zvejai. No šīs zivs tiek gatavoti daudzi ēdieni. Daudzās pasaules valstīs no tās tiek gatavoti īsti kulinārijas šedevri. Šāda veida zivju gaļai ir lieliska garša, un tā ir viegli sagremojama. Šie asaru dzimtas pārstāvji dzīvo visur, plaši izplatīti arī Latvijā, taču sastopami visdažādākajās Eiropas un pat Āzijas reģionu ūdenskrātuvēs. Izplatīti galvenokārt saldūdens ūdenstilpēs. Diemžēl zivju tirgū zandarti ir pieejami jebkurā gadalaikā neatkarīgi nedz no gaisa un ūdens temperatūras, nedz no laikapstākļiem.
Sugas izcelsme un apraksts
Zandarti pieder pie hordaiņiem, kas iedalīti spuru zivju klasē, Perciformes kārtā, asaru dzimtā un parasto zandartu sugā. No zandarta gatavotu zivju ēdienu cienītāji nedomā, ka ēd vienu no senākajiem floras un faunas pārstāvjiem, kas dzīvo uz zemes. Pārsteidzoši, zinātnieki uzskata, ka senie zandartu senči parādījās apmēram pirms 25 miljoniem gadu. Pēdējo 4–5 miljonu gadu laikā to izskats nav mainījies.
Mūsdienu zandartu senči bija zivis, kas dzīvoja jūras dzīlēs. To parādīšanās periodu sauc par oligocēna periodu pirms 33–23 miljoniem gadu. Daudzos uzieto atlieku DNS pētījumos atklājās, ka mūsdienu zandarti parādījās pliocēna periodā, aptuveni pirms 5,5 miljoniem gadu. Zinātnieki vēl strīdas, bet par mūsdienu zandartu dzimteni tiek uzskatīta Sibīrija.
Daudzie pētījumi ļāvuši konstatēt, ka gadsimtiem senā evolūcija praktiski nav ietekmējusi šo zivju izskatu. Tomēr evolūcijas procesā šī asaru dzimtas saldūdens pārstāvju suga ir ievērojami paplašinājusi savu biotopu reģionu. Ir ziņas, ka mūsdienu zandarti attīstījušies Sibīrijā un no turienes zivis izplatījušās gandrīz visā pasaulē, turklāt mūsdienās ir zināmi vairāki zandartu veidi. Latvijas makšķernieku galvenokārt interesē tikai tas zandarts, kas sastopams mūsu platuma grādos.
Interesants fakts
Ja zandarts aizķeras zvejnieku tīklā ar vienu no saviem dzeloņiem, tas nemēģina atkabināties un praktiski uzreiz aizmieg. Pateicoties ģenētiskajiem pētījumiem, tika noskaidrots, ka zandarti ir ķīšu pēcnācēji, bet ne otrādi.
Izskats un īpašības
Zandarta izmēri ciešā mērā atkarīgi no reģiona, kurā tas dzīvo. Vidējais zandarta ķermeņa garums ir aptuveni 50–70 centimetri, bet svars 2–2,3 kilogrami. Zandartam ir iegarens, no sāniem saspiests ķermenis. Viena no galvenajām zandartu īpatnībām ir mutes uzbūves struktūra. Zivij ir daudz asu, ilkņveidīgu, garu zobu, kas ir nedaudz izliekti uz iekšu mutes dobumā. Ar šo zobu palīdzību zandarts, noķerot savu upuri, caurdur to. Starp garajiem ilkņiem atrodas arī daudz mazu zobiņu. Mutes dobuma griezums sniedzas līdz pat acu līmenim. Latvijas zandarta rekords ir 11,8 kg, reģistrēts 2011. gadā, rekordists noķerts Daugavā.
Interesanti, ka žaunu vākus daļēji klāj zvīņas. Žaunas var būt sarkanīgas vai rozā krāsā. Žaunu krāsa ne vienmēr ir viendabīga, tā var mainīties atkarībā no vietas apstākļiem. Arī acīm ir strukturālas īpatnības. Tajās ir atstarojošs slānis, kas nodrošina lielisku redzamību arī tumsā. Zivju ķermeņa augšdaļa galvas, muguras un astes apvidū ir zaļganpelēka, savukārt vēdera zona ir gandrīz balta. Zvīņas šķērso tumšas, gandrīz melnas svītras. Spuras ķermeņa aizmugurē un astē papildina tumšos plankumus. Anālā spura atšķiras no citām, jo tā ir gaiši dzeltenā krāsā.
Uz muguras daļas ir divas spuras. Spurai, kas atrodas tieši aiz galvas, ir asi stari. Pēc nelielas atstarpes aizmugurē ir vēl viena spura, kas ir nedaudz augstāka par pirmo, un tai nav aso staru. Zivīm jau no dabas ir attīstīta ļoti spēcīga oža. Zandarti spēj atpazīt ļoti daudz dažādu smaku un smaržu, pat no liela attāluma.
Kā saldūdens plēsēji izplatības ziņā zandarti ieņem godpilno otro vietu uzreiz pēc līdakām.
Kur mīt zandarti?
Optimālais dziļums, kurā zandarti jūtas ērti, ir pieci metri. Ziemā, iestājoties aukstam laikam, zivis nolaižas uz gultnes, ideāli, ja to klāj akmeņi un dažāda izmēra oļi, tur zivis meklē patvērumu. Visbiežāk tas varētu būt kāds zemūdens ķērājs vai vienkārši iedobums uz gultnes.
Zivis priekšroku dod tikai tīram saldūdenim un ar augstu skābekļa līmeni. Nekad neviens zandarts nedzīvos piesārņotos ūdeņos ar nepietiekamu skābekļa daudzumu.
Zandarti mīt daudzos lielajos Austrumeiropas rezervuāros, arī Ukrainas upēs un dažādū Āzijas reģionu saldūdens krātuvēs. Dažas sugas pat dzīvo Kanādā un Ziemeļamerikā. Zandarti ir sastopami arī dažos Lielbritānijas dziļajos ezeros, kā arī Kazahstānas Balhaša ezerā. Šī zivs praktiski nav sastopama seklos ūdeņos. Interesanti, ka Kirgizstānas ūdenskrātuvēs šīs zivis atrastas tikai cilvēka darbības dēļ, viņš tās atvedis un ielaidis.
Ar ko barojas zandarti?
Zandarts pieder pie plēsīgo zivju kategorijas. Līdz ar to uzturs pilnībā sastāv no sīkām zivīm vai vēžveidīgajiem. Spēcīgie, izliektie ilkņi neatstāj nekādas iespējas. Sagūstot savu upuri, zandarti veic nāvējošus dūrienus upura ķermenī, bet mazie mutes dobuma zobi cieši notur laupījumu, neļaujot tam izslīdēt.
Asa oža un lieliska redze ļauj zandartiem veiksmīgi medīt un atrast savu upuri pat pilnīgā tumsā. Ir ļoti svarīgi, lai medījumam būtu iegarens, es pat teiktu, garš ķermenis. Tikai tādā gadījumā zandarts varēs viegli norīt upuri.
Zandartus var uzskatīt par ūdenskrātuves sanitāriem, jo tie barojas tikai no mazvērtīgo sugu zivīm. Kā barības bāze zandartiem ir grunduļi, salakas, bullīši, ķīši, neliela izmēra asari, anšovi, mailītes, teibas, dažādi vēžveidīgie, vardes un upes nēģi. Medību laikā uz mazajām zivtiņām zandarti var ieiet tādā azartā, ka pat izlec krastā.
Kādā Ukrainas ūdens rezervuārā tika noķerts divus kilogramus smags zandarts, kura vēderā esot bijuši pieci bullīši un 40 mailītes.
Zandarti tiek uzskatīti par prasmīgiem medniekiem. Tie pielieto īpašu medību taktiku. Tiem nav raksturīgi vajāt savu medījumu. Viņi izmanto nogaidīšanas taktiku. Visbiežāk plēsēji maskējas un paliek nekustīgi, līdz upuris ir sasniedzams. Tad tie zibens ātrumā uzbrūk tam no savas slēptuves. Jaunās zivtiņas var baroties ne tikai ar mazām zivtiņām un mīkstmiešiem, bet arī ar dažāda veida kukaiņiem, motiļiem, dēlēm, dažādiem kāpuriem u. c.
Zandartus varam uzskatīt par diezgan rijīgiem plēsējiem. Tie aktīvi medī gan naktīs, gan pa dienu. Pierijies tas slēpjas sev izvēlētajā patversmē un atpūšas, sagremojot barību. Zandartu aktīvākais posms ir no pavasara līdz rudens beigām. Šajā laika periodā tiem ir nepieciešams īpaši daudz barības. Ziemā zandartu aktivitāte samazinās, un tie patērē ievērojami mazāk barības.
Pastāv uzskats, ka zandarti ir vairāk rijīgi nekā līdakas, tomēr patiesībā tā tas nav. Lai pieņemtos vienu kilogramu svarā, šim plēsējam nepieciešami 3,5 kg medījuma, kas ir daudz mazāk nekā līdakām (Uzziņai. Pirmā gada laikā līdaka sasniedz vidējo svaru aptuveni 350 grami, bet garumu 20–30 cm. Tālāk līdakas aug ātrāk, divus gadus veca līdaka var sasniegt jau 1500 gramu svaru. Lai līdaka pieņemtos svarā par vienu kilogramu, tai jāapēd aptuveni 20 kg barības.).
Zandartu makšķernieki zina, ka zandartam ir šaura rīkle, kurā neietilpst tāda plata zivs kā breksis. Zandarti medī tikai šauro ķermeņu zivtiņas. Pieredzējuši makšķernieki par ēsmu izmanto raudiņas, mailītes u. c. Zandartu organisms ir tā iekārtots, ka tas nevar norīt karūsu, breksi vai plici. Vai zandarts medīs karūsas? Visticamāk, nē, jo, kā jau noskaidrojām, zandartiem nepatīk platās zivis!
Ir novērots, ka nereti starp brekšu baru ir iemaldījies arī kāds zandarts. Kāpēc starp brekšiem ir arī zandarti? Tiešas atbildes uz šo jautājumu nav, ir tikai trīs versijas.
1. versija. Pastāv viedoklis, ka daži zandarti tomēr barojas ar brekšu jaunuļiem. “Nepilngadīgajiem” brekšiem ir neliels izmērs, bet plats ķermenis, tas ir spējīgs iekļūt zandarta vēderā caur tā neparasto muti. Turklāt varbūt “mazais breksēns” ir neveselīgs un medības zandartam nesagādā nekādas grūtības. Šī versija ir izplatīta, bet tai nav īstu pierādījumu, jo ihtiologiem nav skaidrības, kā platā zivs spējīga izkļūt cauri zandarta šaurajai mutei.
2. versija. Šī hipotēze ir vairāk ticama, jo zandartiem un brekšiem patīk “tusēties” pa līdzīgiem dziļumiem. Tāpēc šīs zivis var mierīgi peldēt blakus kā draugi, bet zandarti pat necentīsies uzbrukt platajam brekša ķermenim.
3. versija. Ir saistīta ar to, ka brekšu bari sakuļ ūdeni. Ūdens duļķes piesaista mazās zivtiņas, piemēram, raudiņas, kas sākt rakņāties pa duļķēm, meklējot kāpurus. Zandartam tas ir tikai nepieciešams, viņš sāk uzbrukt mierīgi barību meklējošām raudiņām. Iznāk, ka brekši uzklāj galdu zandartam. Šī versija ir visizplatītākā starp ihtiologiem.
Iespējams, taisnība ir tā, ka gluži vienkārši zandartiem un brekšiem tiešām patīk vienam otra sabiedrība, viņi no tā gūst kaut kādu abpusēju labumu.
Rakstura un dzīvesveida iezīmes
Jaunie sugas īpatņi visbiežāk dzīvo baros, pieaugot tie kļūst par vienpatņiem. Vidējais zivju skaits vienā barā ir 25–40 īpatņu. Jaunās zivis mēdz veidot diezgan lielus barus, kuru skaits var sasniegt pat dažus simtus īpatņu. Plēsējs visaktīvākais ir naktī, lai gan tas var medīt arī dienā. Zandarti ir diezgan kustīgas un ātras zivis, kas spēj sasniegt lielu ātrumu.
Zandarti priekšroku dod dzīvot 3–5 metru dziļumā, seklajos ūdeņos tie praktiski nav sastopami. Iestājoties rudenim, tie nolaižas uz gultnes un meklē kādu paslēptuvi, lai sagaidītu salnu un aukstumu. Pirms tam zivis pulcējas daudzos baros atkarībā no vecuma kategorijas. Tomēr tie neiekrīt ziemas miegā, tie meklē barību, minimāli, bet meklē.
Interesants fakts. Zandartu bara priekšgalā parasti ir lielākie un spēcīgākie indivīdi, bet baru noslēdz jaunākie īpatņi, kuriem ziemošana būs pirmā reize mūžā. Pēc ziemas beigām bars turas kopā līdz nārsta sākumam, pēc tam izklīst lielākās vai mazākās grupās dažādos virzienos.
Zandartam nepatīk saules gaisma, tāpēc laikā, kad saule ir augstu, zivis slēpjas vietās, kur tiešā saules gaisma tās nevar sasniegt. Zandarti nav kā citas zivis, kas spēlējas ūdenī, plunčājas vai izlec no tā, tiem ir “slepens” jeb neuzkrītošs dzīvesveids. Zandartiem ļoti patīk koki ar bagātīgu lapotni, kas dažādu iemeslu dēļ iekrituši ūdenī. Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs, tur barību meklē mazās zivtiņas, bet zandarts savukārt barojas ar tām. Zandarti izvairās no vietām ar duļķainu gultni.
Lai atpūstos, plēsējam nepieciešams pavisam maz laika, visbiežāk tās ir tikai dažas stundas diennaktī. Kad zivs ir paēdusi, tā slēpjas sev uzticamā slēptuvē un pavada tur vairākas stundas, aiz siekstām, akmeņiem utt. Zandarts var migrēt diezgan lielos attālumos, pēc ihtiologu aplēsēm, šīs zivis diennaktī var nopeldēt aptuveni 24 km.
Uzziņai. Ziemā noķertam zandartam, kurš pakļauts ātrai sasaldēšanai, iespējams manīt tādu kā fluorescējošu spīdumu.
Sociālā struktūra un nārsts
Zandarti vairošanos uzsāk, kad ūdens ir pietiekami sasilis. Vidējai ūdens temperatūrai jāsasniedz vismaz 9–10 grādi. Latvijā šo plēsīgo zivju pārošanās sezona sākas no aprīļa vidus līdz maija beigām. Nārsts gandrīz vienmēr notiek zandartu iecienītās un labi zināmās vietās, visbiežāk 4–6 metru dziļumā. Nārsta periodā plēsējs izvēlas klusākās un mierīgākās vietas.
Vairošanās sezonā zivis pulcējas nelielās grupās, kurās ir vairāki tēviņi, bet tikai viena vai divas mātītes. Pirms ikru iznēršanas mātīte atrod sev piemērotu vietu un notīra to ar asti. Interesanti, ka dažkārt zandartu mātītes vietu ikru nēršanai izveido uz gultnes, ar asti izveido bedrīti, kuras diametrs ir 40–60 centimetri, bet dziļums 10–15 centimetri.
Mātītes praktiski nārsto tikai rītausmā. Agrā rītā mātīte ieņem vertikālu stāvokli ar galvas daļu uz leju. Zandarts tiek uzskatīts par diezgan ražīgu jūras dzīvnieku sugu.
Olas ir maza izmēra, ne vairāk kā vienu milimetru diametrā un gaiši dzeltenā krāsā. Lielākais no bara tēviņiem uzreiz piesteidzas apaugļot iznērstos ikrus. Viņš iznērstos ikrus bagātīgi aplej ar pieņiem. Tēviņa pienākumos ietilpst ne tikai ikru apaugļošana, bet arī ikru apsargāšana. Otrs lielākais no bara tēviņiem var būt kā aizsargs. Viņš nevienu nelaiž pie bedrītes ar ikriem, tēviņš ar savām krūšu spurām vēdina ikriem klāt svaigu ūdeni un skābekli. Tikai tad, kad mazās zivtiņas izšķiļas no ikriem, tēviņš–apsargs atstāj savu posteni un dodas savās darīšanās.
Interesants fakts. Viena zandartu mātīte, kuras svars ir 7–8 kilogrami, spēj iznērst aptuveni vienu miljonu ikru.
Pēc ikru apaugļošanas paiet apmēram 10 diennaktis, mazo zivtiņu izmērs nepārsniedz 5–6 mm. Vēl pēc 3–5 diennaktīm mazie zandartiņi aizpeld, tie izklīst dažādos virzienos un uzsāk barošanos ar planktonu. Vēlāk no zivju mazuļiem veidojas mazās zivtiņas, kuru izskats un ķermeņa forma atgādina pieaugušos zandartus. Mazuļu augšanas ātrums ir atkarīgs no dzīves apstākļiem un barības apjoma. Dzimumgatavību zandarti sasniedz aptuveni 3–4 gadu vecumā. Vidējais zandartu dzīves ilgums ir 13–17 gadi.
Interesants fakts
Nekaunīgi zandartu ligzdas izmanto arī citas zivis, piemēram, raudas, kuras mēģina iznērst ikrus tieši zandartu apsargātajā ligzdā.
Zandartu dabiskie ienaidnieki
Dabiskajā vidē zandartam ir diezgan daudz ienaidnieku. Turklāt citas zivis mielojas ne tikai ar pieaugušajiem īpatņiem, bet arī mazuļiem un, protams, ikriem.
Vietās, kur dzīvo zandarti, tiem lielas briesmas rada rūpnieciskā zveja un dabisko ienaidnieku uzbrukumi. Zandartiem izdzīvošanas iespējas palielina tas, ka zivis uzturas barā. Zandarta ienaidnieki savvaļā ir līdakas, sami, lieli asari un zuši.
Lielākā daļa iepriekš minēto ienaidnieku apdraud tikai jaunos zandartu īpatņus vai ligzdas ar ikriem. Ar ikriem var baroties arī ūdens kukaiņi, mīkstmieši un vēžveidīgie. Zandartu ligzdas tiek iznīcinātas arī ūdens vētru iespaidā un pēkšņu klimatisko apstākļu izmaiņu laikā. Plēsēja ienaidnieku vidū noteikti jāpiemin arī cilvēks un viņa darbības. Cilvēks apdraud zivju skaitu ne tikai kā makšķernieks, bet arī kā ūdens floras un faunas iznīcinātājs. Cilvēka darbība piesārņo ūdens avotus un izraisa daudzu ūdens dzīvnieku bojāeju.
Populācija un sugas statuss
Pētnieki ir identificējuši vairākas populācijas. Viena no tām ir mazkustīgais zandarts, kas dzīvo galvenokārt vienā teritorijā. Tas mēdz atstāt ierastos biotopus tikai ūdens piesārņojuma gadījumā. Tad zivs ceļo tālu, daudzus desmitus un dažreiz simtus kilometru.
Vēl viena plēsēju populācija ir migrējošie zandarti. Tie dzīvo ūdens rezervuāros, upju grīvās un citās saldūdens tilpēs. Iestājoties pavasarim, šī plēsēju populācija pārvietojas augšup pa straumi, lai iznārstotu. Migrācija var notikt vairāku desmitu vai pat simtu kilometru garumā. Pēc tam tas atkal atgriežas savās ierastajās un iecienītākajās vietās.
Mūsdienās atsevišķos reģionos zandartu skaits strauji samazinās. Skaita samazināšanās iemesli ir ūdens piesārņojums, īpaši liela mēroga malumedniecība (malu makšķernieki), kā arī krasas klimatisko apstākļu izmaiņas. Zandartu klātbūtne norāda uz ūdens rezervuāra patieso dabisko tīrību.
Zandartu aizsardzība
LR makšķernieku noteikumos jeb svētajos rakstos ir minēts, ka nedrīkst paturēt vairāk kā piecus zandartus, kas nav sasnieguši 45 cm garumu. Zivs garumu nosaka, mērot attālumu no purna gala līdz astes spuras galam. Zandartu saudzējamais laiks ir no 16. aprīļa līdz 31. maijam.
Uģis Circenis. Ja uzaicini meiteni uz deju, tas nenozīmē, ka precēsies “Ķeram lielo!” #28 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
