Tā nu ir sanācis, ka viens no mīļākajiem makšķerēšanas veidiem ir zemledus makšķerēšana. Tā, gadiem ejot un ganot mazos ašukus pa vietējiem Daugavas līčiem un mazajiem ezeriem, tika pieņemts lēmums apciemot Pērnavas līci, kur klīda neticami stāsti par lielo peļņu un neticamiem lomiem. Gluži kā zelta drudzis Amerikā.
Doma laba, bet informācija nulle. Paziņu lokā nebija neviena, kas jau būtu apciemojis ar teikām apveltīto Pērnavas pusi. Kaut kur pa ausu galam ievākta informācija, ka sestdienās no Rīgas stacijas laukuma tiek organizēts autobuss virzienā uz Pērnavas apriņķi. Vienam kaut kā neomulīgi, bet kopā ar tēvu un sazvanot vēl vienu draugu, kam tā ir sirdslieta, tiek pieņemts lēmums braukt. Ierodoties noteiktajā vietā, aizņemam vietas autobusā un dodamies nezināmajā ar pasēm kabatās un sapakotiem motuļiem putuplasta kastē. Veiksmīgi pabraucot garām Latvijas robežai un Pērnavas pilsētai, autobuss ved tālāk. Autobusam nogriežoties pie trijkāja elektrolīnijas stutētāja, virziens tiek uzņemts uz piekrasti caur neredzēti skaistām kadiķu audzēm. Tavu brīnumu, kas piebraucot redzams krastā! Neskaitāms autobusu skaits, kur nu vēl vieglie auto, kas pārsvarā ir Sovjet ražojuma. Nu neko, skatos – tālumā melnas cilvēku rindas kā skudras uz pūzni dodas nezināmajā pa iemītām taciņām sniegā. Kamēr savācu savas pekeles uz savā jaunā Viking ledus bora, visi jau paklīduši pie horizonta. Atpogājot virsjaku, lai brizdams neizceptos, kātoju pa sniegā iemīto taciņu.
Zemledus makšķerēšana
Raiti nosoļojot kilometrus divus, pamanu aizsalušus appīpētus caurumus, kur, iespējams, ir notikusi tā stāstiem apvītā asaru cope. Palūkojos apkārt, neviena nav. Kaut kas dīda tomēr pārbaudīt zīmīgo vietu, bet acis velk uz horizonta pusi, kur paklīdušie kolēģi samaisījušies ar vietējo bariem. Izvāžot savu jauno ledus bori teleskopu vikingu, sāku borēt pirmo lunku. Tukšs… Borim atsitoties, nograb ledus. Skaidrs, dubultais ledus. Labi izstiepju pārdesmit centimetrus rokturi un ar otro mēģinājumu tieku pie dzidrā, sāļā ūdens. Uz sakomplektētās zemledus makšķerītes pārbijies piesiets volframa murmulis zilgani strīpainā nokrāsā, uz kura lokoties tiek uzsprausti trekni matuļi. Sen gaidītais process var sākties. Piekopjot savu pieredzi uz Latvijas ūdeņiem, sāku tradicionālo asaru dribli. Nekā nav! Nolieku kātiņu uz kājas un aizpīpēju vienu smēķi. Ops… Kaut kas uzsita meža kuiļa saru uz augšu, rāviens, un ogooo – spiež ar raksturīgiem šūpoles cirtieniem pretī. Skaidrs, strīpainis ir ieinteresējies par manu zilganbalti strīpaino mormišku. Izceļu… Jāaa, 400 gramīgais māj uz ledus ar asti. Sejā neaprakstāms prieks par pirmo jūrnieku, tā ka gribas uzkliegt, bet nevar, ka tikai manas roku vicināšanas kustības nepamana un neatstāj mani apcirstu vietējie komersanti. Hmm, skatos apkārt, apcirtēju nav. Kam man doties uz horizontu, ja tepat, iespējams, ir zelta ādere, par kuru jau pāris dienas sapņoju. Izštukoju, ka vajadzētu baru pieturēt. Borēju trīs caurumus pa perimetru un mazliet ar matuļu šķipsniņu, kā mācīja Ināra, uzklāju strīpaiņiem galdu, ik pa brīdim pakalpojumu atkārtojot.
Tā tik bija cope! Ar trim izborētiem, kvalitatīvi apkalpotiem caurumiem tika savilkti visi līdzi paņemtie tilpumi ar cimda lieluma strīpaiņiem. Kaut kas tāds manā dzīvē bija pirmo reizi. Interesants fakts notika dienas vidū, kad viens izgulējies, aizpampušu seju sirotājs nogāja man garām un redzēja raksturīgos asins pleķus uz ledus. Mēģina borēt, nekā, atkal un atkal nekā. Ar parasto bori netikt līdz ūdenim, dubultais ledus tam nav pa spēkam. Pakautrējoties man paprasīt bori, aiztraucās uz horizontu pie pārējiem. Ko darīt, ne ragaviņu, nekā tamlīdzīga līdzi nav paņemts. Pamazām sāka krēslot. Sapratu, ka ir jābeidz fantastiskās asaru medības, kaut strīpainis neatkāpjas. Ar pūšanu vaigos, slapju muguru mēģinu visu savu bagātību stiept krasta virzienā. Paldies dievam! Tēvs saprata, ka nav kaut kas riktīgi, un devās man pretī. Cik priecīgs es biju, ieraugot vieglā krēslā sava radītāja seju. Izstiepjot krastā savu lomu, maniem maisiem uzmanību pievērsa vietējie komersanti zivju uzpircēji, kas savus busus tika novietojuši ar aizmuguri jūras virzienā. Nosverot kaimiņi tika pabaroti ar 40 kilogramiem asaru, plus vesela copes kaste iekrāmēta autobusā ar Latvijas valsts numuru. Mājupceļā bija ko just! Autobuss tā oda pēc vecām zeķēm un sīpolu maizēm, ka, lūkojoties uz kilometru atzīmēm Rīgas virzienā, gaidīju desantēšanās punktu. Pa ceļam ar savu draugu, kas tanī laikā bija iegādāties Ford transit busu veikala biznesam, nolēmām – kāpēc mums nepamēģināt pašiem, ja vieta nu jau ir zināma. Tā mēs sākām iepazīt burvīgo Pērnavas apriņķi, kur jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Jau tajos tālajos gados tika manīti dīvainie igauņi, kas ar Ņevas spolēm aprīkotajām makšķerēm, haotiski tās cilājot, vilka asarus vienu pēc otra. Kas tas bija? No malas tikai bija redzams kā ļoti spožs un smalks piekariņš auklas galā. Tā nu, gadiem ejot, par Pērnavas pusi tika dzirdēts, ka 90. gadu sākumā zelta ādere tika izsijāta ne pa jokam, tādēļ Igaunijas valdība pieņēma mērus un ierobežoja nesamērīgo zivju resursu retināšanu. Kamēr jūrā Neptūns mēģināja labot cilvēka attieksmi, uzmanība tika pievērsta vienām no Igaunijas skaistākajām ārēm, Peipusa ezeram. Igaunija bija iemīlēta tik ļoti, ka, iestājoties ziemai, domas tik vien ap to rosījās. Viss jau bija jauki, makšķerējām pa plašo Peipusa ezeru, bet visu laiku galvā virmoja doma, kas tas bija igaunim uz tās auklas uzsiets, ka tā burvju dancināšana nesa tik lieliskus lomus un bez tārpiem.
Atpakaļ uz līci
Iestājoties baltajai ziemai, kas liek punktu atvērto ūdeņu makšķerēšanai, uzsalstot pirmajam ledum, tika nolemts atrast to pašu vietu, kur pirms daudziem gadiem cope Pērnavā aizrāva uz mūžu. Nu jau aprīkoti ar sniega tehniku un bruņojušies ar tārpu nesējiem volframa mormiškām, devāmies meklēt to pašu vietu. Pēc mūsdienu karšu iespējām ātri sazīmējām ceļu uz Tostamā piekrasti, pirms brauciena pavadot daudzus vakarus pie galda, boloties tehnoloģiju piedāvājumā. Garmin navigācijā dziļumu kartē tika ievadīti perspektīvie punkti, kurus vajadzētu pārbaudīt. Sakrāvuši mantas, trīs vīru kompānijā devāmies noteiktajā virzienā. Slaidi pabraucot garām Ainažu robežkontroles punktam, bez aizķeršanās mobilajā telefonā tika saņemta īsziņa par Igaunijas mobilo sakaru operatoru. Sirds sāka sisties straujāk, jo zinām, ka pēc pāris stundām lūrēsim uz ledus, kur, auklai džinkstot, tiks vilkti treknie igauņu branguļi strīpainos kostīmos. Tavu brīnumu! Ierodoties noteiktajā vietā, klusums, nevienas dzīvas dvēseles ne krastā, ne horizonta ārēs. Tādas dīvainas sajūtas, nesaprašana. Nu neko, atbraukts ir un atpakaļceļa vairs nav. Braucam, borējam, braucam, borējam… kluss. Lielā cerība par asaru sadurtajiem pirkstiem sāka lēnām izzust neskaidrībā. Perspektīvajā rīta cēlienā tika noķerti trīs ašuki sprīža izmērā, un viss. Laikam tomēr pa šiem gadiem vēl joprojām asari nav atkopušies pēc deviņdesmito gadu slaukšanas, vai arī Neptūns dusmojas par cilvēka neapdomātām rīcībām. Ņemot vērā, ka esam no cīnītāju kaluma un plinti krūmos nemetam, kravājam pekeles un nolemjam atpakaļceļā aplūkot LIU bākas rajonu, kas ir paša Pērnavas līča ārējā ziemeļu mala. Braucam līča virzienā, apspriežot šīs dienas sākuma skumjo rezultātu.
Ceļa posms paskrien ātri. Piebraucot līča krastā redzam citu bildi. Daudz mašīnu, un vairākās līnijās, kā maitu lijas kopā ar kaijām, sasēdušies nekustīgi copmaņi. Pavērojot no malas, neredz nevienu raksturīgo kustību ar rokām virs galvas, kas liecinātu par copes intensitāti. Ātri uzkraujamies dzelzs rumakam mugurā un vienā rāvienā esam pie pirmās līnijas. Redzam: nekustīgi sēžot, tiek vinčoti asari, un cukura maisi nu jau ir līdz pusei pildīti. Skaidrs, zivs ir, vajag tikai kost. Mēģinām, borējam, peldinām tārpus – atsaucas tikai pāris ašuki, bet blakus velk un, johaidī, lieliski velk. Slapju muguru borējot, mums nekā. Tad nu atcerējos par to burvju spīdekli, kas bija piesiets auklas galā tam igaunim deviņdesmito gadu sākumā. Tā nu, noslēdzot copi ar tārpu peldināšanu, uz mājām braucām klusi un pilnīgā nesaprašanā, kā tā… Atgriežoties mājās, pirmā lieta, ko izdarīju, apciemoju vienu savu labu paziņu, kas šai spožo piekariņu tēmai jau bija veltījis ilgāku laiku un, iespējams, var mums atvērt acis. Zvanu – zini kaut ko par to? Seko atbilde – zinu gan, bet kāpēc uz tārpa neņem, klausulē atskan smiekli – tak viņi no jums ir novākti un pret jūsu tārpu neizrādīs interesi, kamēr blakus nārstojošs lucis ganās un laiž pasaulē savus dzīvos pēcnācējus. Nu skaidrs, galva sajaukta līdz tam, ka bilde kļūst vēl tumšāka. Draugs saka, brauc ciemos, iedošu aprīkojumu un kaut ko mazliet apskaidrošu, cik nu pats zinu. Tā arī tiek darīts. Galdā tiek likti vairāki makšķeru komplekti, kas aprīkoti ar Ņevas spolēm, skaistiem sudraba mānekļiem, ko viņš sauc par Pērnavas cirvjiem. Virs tiem ir iesietas viegli planējošas mušas, kas iekārtas metāla gredzenos. Interesanta makšķere, pie sevis nodomāju. Interesanta gan, bet pamācības tai līdzi nenāk. Vienīgais, ko zinot, ir – pieceļot makšķeri, cirvim dziedot, rada vibrācijas, kas atgādina nārstojošu luci un aicina uz delikatešu galdu. Kā noskaidrojām, lucis ir dzīvdzemdētājs un ašais ātri cenšas jauno paaudzi dabūt savā resnajā vēderā.
Pareizie rīki
Nolemts. Tik liels adrenalīns valda asinīs, ka nevar sagaidīt to brīdi, kad tiks likta lietā maģiskā vijole, kuras akordus nāksies piemeklēt pašam. Jau pēc pāris dienām esam atpakaļ pie LIU bākas ar lielo cerību savilkt lielo lomu, bet, tavu brīnumu, ledus NAV! Stiprais krasta vējš, kura virziens bija no ziemeļaustrumiem, ir norāvis ledu. Skumji, vai tiešām pēc lielā ceļa nāksies atgriezties mājās ar nerealizētu sapni? Ko tu dabai padarīsi. Nu, neko darīt, atgriežoties no LIU stūra tuvāk Pērnavas pilsētai, braucot gar krastu, pamanījām, ka paša līča malā, kas ir Valgerannas pusē, pulcējies liels copmaņu bars. Apstājamies un saprotam, ka dzelzs rumaks ir jāatstāj krastā. Ar kājiņām lēnām zogamies tuvāk baram, jo, kā apstiprina iepriekšējo gadu pieredze, – kur bars nekustīgi sēž, tur noteikti ir zivis. Noenkurojoties metrus 25 no tuvākā kaimiņa, kā mācīja mans draugs – ka uz ledus ir nerakstīti ētikas likumi ievērot attālumu starp copmaņiem –, sākam maģisko cirvja cilāšanu. Interesants vibrators, prātoju pie sevis, tāda tirpstoša sajūta plaukstā piecēliena reizē. Rauju lēni, rauju ātri, rauju, kā māku. Pēkšņi ieturētās pauzes laikā atsperītes, kas ir makšķeres galā, saskaras – cirtiens, un pirmais strīpainis māj ar asti uz ledus, nospēlējot ar astes sišanu pa ledu eņģeļu dziesmu. Kļūst interesanti! Līdzi paņemtās mormiškas un tārpi netika pat izņemti no kastes. Savilkuši skaistu lomu, kas ir ziemas makšķernieku kastes iepakojumā. Pienācu klāt tuvākajam kaimiņam, un man atvērās mute uz ilgu laiku. Cukura maiss līdz lūpai. Kā nu tā, kā tāda starpība? Laikam vaina aprīkojumā, vai kaut kas nesanāca cirvja dancināšanā pareizo akordu meklējumos. Skaidrs, kaut kas nebija riktīgi ar tiem akordiem.
Tā arī līdz galam tā cirvju tēma palika neizprasta. Ar laiku nāca pieredze un inventārs arī tika papildināts un iegādāts savs. Braucām makšķerēt uz līci katru nedēļu. Mērķis maksimāli pieslīpēt cirvja dancināšanas tehniku un piemeklēt attiecīgo akordu strīpaiņa prātam. Ņemot vērā, ka teorija reizēm nesakrīt ar praksi, jutu, ka būtu nepieciešams profesionāļa viedoklis par sniegumu. Katru reizi braucot mēģināju nodibināt kontaktus ar kādu no vietējiem šīs lietas guru, bet diemžēl īpaši runātīgi vietējie netika sastapti. Kārtējam gadam apgriežot riņķi līdz baltajiem mēnešiem, pienāca jaunā sezona. Tiklīdz tika noskaidrota ledus situācija līcī, kurss tika uzņemts Pērnavas virzienā skaisto asaru meklējumos. Mans draugs Atis, kas ir kaislīgs makšķernieks, jau pāris dienas pirms manis bija aizbraucis vienatnē uz LIU bākas apkaimi. To arī nemiers dīda un cirvju tēma ļoti iepatikās. Veicu teicamus mājas darbus, izpētot mūsdienu iespējamos interneta un navigācijas risinājumus, nospraužot sev medību taku, kā arī pārlasīju savus vijoļu komplektus. Pusdienas borējumos uz vakara pusi tomēr atradis asaru baru, kas īsā laikā makšķerējot aizpildīja līdzpaņemtos tilpumus. Kā radošs cilvēks nosaucis zīmīgo vietu par Čornije kamņi. Sazvanoties saņemu ar lielu laipnību GPS koordinātas un dodos uz iezīmēto vietu. Parasti savā starpā apmaināmies ar iegūto pieredzi un informāciju. Piebraucot neviena nav. Klusums, un redzu dīvainu ainu! Pirms pāris dienām bijis norauts ledus un šobrīd ir spīdīgs svaigs ledus lauks. Bail, jo tomēr neviens loms neizstāj dzīvību un mājās vienmēr tevi gaida! Pieejot pie svaigā ledus, ar ledus cirtni aptaustu situāciju. Kādi 5–7 cm ir, it kā nu tā kā… Tomēr kājām ir jāiet apm. 1,3 km līdz GPS nospraustajam lokācijas punktam. Nē, dzīvība dārgāka, nolemju doties uz Valgerannas pusi, braucot gar krastu un pētot, varbūt kaut kur ir vecais ledus palicis, uz kura varētu tvaiku nolaist. Ehh, škrobe, tur taču ir tas rupjais asaris, bet netiek klāt! Pie sevis rūkdams, grozu stūri, braucot gar līča krastu. Virzoties tuvāk Pērnavas pilsētai, divas igauņu mašīnas stāv piekrastē. Apstājos un, izkāpjot no mašīnas, nostājos šiem blakus un arī bolos tālēs zilajās. Audzināts būdams, sasveicinos, izmantojot angļu leksiku. Izrādās, mūsu sarunas valodas turpinājums būs krievu valodā, jo uz manu sveicienu atbildēja: „Privet.” Mazliet aprunājoties, izrādās, ka ļoti atsaucīgi igauņi – vienam 82 gadi, otram mazliet mazāk. Pie sevis nodomāju: o, riktīgā kompānija, lai dotos uz plāno ledu! Kungi man saka, ka svaigs ledus, bet varētu turēt. Saņemot šos vārdus, es šiem saku, ka man ir punkts, kur pirms pāris dienām tika vilkti lieliski asaru lomi. Krāmējamies manā auto, metam riņķī, un aiziet.
Braucam uz manu punktu, jo kājām ir jāiet tikai 1,3 km. Pa ceļam jautāju, vai viņi kaut ko zinot par metodi ar cirvi. Sāk smieties. Izrādās, viens no viņiem ir slavens igauņu cirvju meistars, kurš jau no pirmsākumiem šo lietu ir apguvis un daudziem par mentoru bijis. Pie sevis klusumā prātoju… Fortanula! Beidzot ir vietējais, kurš zina VISU! Būs ar ko salīdzināt. Ar vergu un peldošo kostīmu aprīkots, lēnām, taustot ledu, dodamies dzīvības ķēdītē uz nosprausto mērķi. Pēkšņi nopīkst GPS signāls – esam klāt! Vecais vīrs krievu valodā norūc – ne tuvāk kā 30 metrus viens no otra. Labi. Izborēju lunku un raustu savu uzparikti, mēģinot cirvim piemeklēt attiecīgo akordu. Pāris strjomīgas mušas piepalīdz realizēt manus sapņus. Paiet stunda, varbūt divas, kādi desmit strīpaiņi uz ledus priecē manu aci. Izstaipot kājas, nolemju apciemot savus kaimiņus un velku plastmasas ragavas ar lielu brikšķēšanu viņu virzienā. Pēkšņi ausis sadzird – Stoi, nešumi saņami, tiho! Nu skaidrs, atstāju aprīkojumu un klusu pielavos pie Večeslava (aprindās pazīstams kā Slaviks ar meistardarbu iniciāļiem V). Oho, tāda kaudze ar izciliem asariem! No sērijas desmit, nulle. Prasu, kā nu tā! Man taču arī aprīkojums labs, vismaz no rīta tā teicāt. Tak ne tikai aprīkojumam jābūt atbilstošam, ir jābūt galvai un rokām vēl komplektā. Sirmais vīrs saņem manu roku, kurā turu makšķerīti, viegli pieceļ un nomet cirvi uz grunts, piespriegojot pamatauklu. Pauzes ieturēšanas brīdī man jau reizes trīs gribējās kārtīgi uzvēzēt ar vijoli. Tikš – sariņi saskaras, un kārtējais strīpainis luncina ar asti. Slaviks norūc, kad sāksies konkurentu cīņa zem ledus, tad ņemt sāks jau kritienā. Mhmh… Nu labi, aizsoļoju uz savu vietu un mēģinu atkārtot dancināšanu ar cirvi. Uzrauju un, lēnām pieceļot, ieturu pauzi, knakt – ir. Knakt – ir, un tā lieta aizgāja. Tā nu es iepazinos ar vienu no saviem labākajiem draugiem, kas ir viens no pirmajiem, kurš sāka pielietot šo metodi un Pērnavas līci un tā apkaimi pazīst kā savus piecus pirkstus. Ļoti daudz ir ko aprakstīt par manām un Slavika gaitām, bet ierobežots simbolu skaits to neatļauj. Slaviks mani mācīja gan par metodes nerakstītiem lietošanas noteikumiem, gan par ētiku uz ledus, distances ievērošanu, sniega motocikla atstāšanu attālumā, lai neaizbiedē zivju baru, gan par pārvietošanos pašā makšķerēšanas procesa laikā. Protams, arī par galveno, par ko maz bija skaidrības, – par laika apstākļiem, kas iespaido ledus kustību Pērnavas līcī. Galvenais ir vēja virziens. Tad nu maza atkāpe par bīstamajiem vējiem.
Vēju nianses
Sākot copi, nolemjam doties iekšā no Staļļiem, kas ir vieta pirms Pērnavas pilsētas. Sapakojam sniedzinieku, braucam. Tālumā redzama tumša svītra! Skaidrs, vējš ir norāvis ledu, jo iepriekšējā dienā pūta spēcīgs krasta vējš austrumu virzienā, kas ir bīstamākais iziešanai uz ledus līcī. Šajā ledus kustībā liela loma ir Pērnavas ostai, uz kuru regulāri tiek lauzts kuģu ceļš, līdz ar to dod iespēju ledum dreifēt. Piebraucot tuvāk, redzama ļoti nepatīkama aina, jā, plīvo ūdens. Nu neko, paliekam pie plaisas un sākam copi, bet līdz nospraustajam GPS punktam paliek kādi divi kilometri. Kas notika tālāk, tas bija jāredz! Prātam neaptverams skats! Piebrauc pie plaisas sniega motocikls divu zvejnieku ekipāžā, ar motorzāģi nozāģē palielu ledus gabalu un ar garām koka kārtīm tiek pāri, pazūdot ārēs neredzamās. Pajautāju, vai šie esot pie pilna prāta? Saņemu atbildi, ko uztraucies, šodien pūš prižemnoj no jūras puses. Izrādās, zvejnieki, kas kā Ziemassvētku virtenes izkāruši tīklus zem ledus zandartu meklējumos. Ilgi nebija jāgaida, kad aiz muguras bija dzirdama brīkšķēšana un ledus tika sadzīts atpakaļ ar ledus krāvumu veidošanos. Nu ko, lai notiek, arī mēs devāmies tālāk un nonācām savā mērķī. Tā nu vietējie zvejnieki ar cirvju dancinātāju meistariem sadzīvo ar jūru un saprot tās valodu. Perfekti arī strādā glābēji, kas ikdienā uzmana līci. Arī mums krastā ir iedevuši vizītkartes, ja ir problēmas, lai sauc ārā. Reiz, kad bija ļoti stiprs sniegs un redzamība tuvu nullei, palīdzējām ar sniega tehniku meklēt pazudušos makšķerniekus, jo kungi vairs krastu nevarēja atrast. Viss beidzās veiksmīgi. Tas nu tā ļoti īsi par attieksmi un attiecībām ar burvīgo Pērnavas līci. Turpinot mazliet arī par inventāru un metodēm, arī kā to pielietot praksē. Pirms šā raksta tapšanas pajautāju Slavikam, vai varu savējiem aprakstīt cirvju tēmu saviem vārdiem. Saņēmu atbildi – droši, tu taču par mani labāk ķer. Diemžēl rakstā nākas pieminēt pandēmiju, kas neļauj aizbraukt pie viņa ciemos un pie galda mierīgi pārrunāt vēlreiz šo plašo, interesanto makšķerēšanas veidu.
Teikas par metodi
Kāpēc vispār ir tāda doma par zemūdens vibrācijas imitēšanu? Ir versija, ka tas atgādina luča nārstu, un, sākoties luču nārstam, kas parasti ir ziemas beigu posmā, asari kļūst traki, izdzirdot dabas balsis, kuru laikā bez piepūles varētu piedzīt savu lielo punci. Nārsts notiek akmens krāvumos, kas ir apauguši ar zālēm. Pērnavas līcī ir daudz tādu vietu, un līča dziļums, kas vidēji ir no 4 līdz 8 m, ļoti labvēlīgi ietekmē zivju populāciju. Jau no dzimšanas kārajam strīpainim tas ir jau gēnos nostiprināts. Minētās metodes pirmsākumi meklējami jau 70. gadu sākumā, kad vietējie sāka apsvērt ideju, ka nevajag asarim skraidīt līdzi, bet to piesaukt pie sevis. Pēc nostāstiem, vietējais meistars sāka konstruēt vertikālo vizuli, kura vibrācijas, radot konkrētu frekvenci, zivij rada interesi par tā atrašanās vietu. Kaut gan man nesaprotamu stāstu dzirdēju no Slavika, ka šīs tēmas pirmsākumi nāk no Tālajiem Austrumiem, kur ar līdzīgas uzpariktes palīdzību tika makšķerētas kaut kādas jūrā dzīvojošas zivis. Kā tur bija vai nebija, tas bija jau diezgan sen. Tā nu tika slīpēti un zāģēti kilogrami krāsaino metālu, lai atrastu to īsto strādājošo dziedošo cirvīti. Būdams elektrotehniķis ar inženiera izglītību, meistars, savācot no apkārtējiem makšķerniekiem jau uzmeistarotos cirvjus, ūdens pildītu tilpni aprīkoja ar frekvenču mērītāju, mērot konkrēto cirvju amplitūdas svārstību skaņu, lai atrastu īsto cirvja akordu. Protams, pēc meistarošanas materiālā un štukošanas galvā pārbaudes jau tika veiktas uz ūdens un ar eholotes palīdzību tika noskaidrots, ka zivis tiek sasauktas pat vairāk nekā no 70 metru rādiusa. Turot pilnīgā slepenībā, maz informācijas tika nodots plašākam interesentu lokam. Šobrīd vairs nav nepieciešams zāģēt kilogramus metāla, lai izgatavotu kaut ko līdzīgu. Visu var iegādāties no konkrētiem meistariem, kuru mākslas darbi ir pārbaudīti praksē un atzīti par labu esam. Arī pats esmu meistarojis/kopējis vienu dziedošu cirvīti, un kaut kas jau sanāca. Pēc izskata kopija, bet darbība cita.
Tik labi neslēdzas pie vieglā piecēliena. Personīgi manu piederumu kastītē, kas tiek ņemta līdzi uz ledus, ir kādi 10 dažāda svara un formas cirvji. Noteikti ir smagāki, ap 25–28 g, ar kuru palīdzību lielākā dziļumā, kas būtu 8+ metri, ātrāk sameklējama aktīvā zivs. Protams, šāda svara cirvim nebūs tik izsmalcinātas darbības kā svarā no 14 līdz 18 g. Ņemot vērā, ka draugu pulks ir papildināts ar Slaviku, kura meistardarbi ir atrodami arī pie mums tirdzniecībā ar raksturīgo meistara iniciāli V, vairāk nolēmu neeksperimentēt. Ļoti labus cirvju klonus veidoja copes aprindās slavens juvelieris Jānis. No sudraba darināts pārītis ir paslēpts dziļāk kastītē. Ļoti smalku dziesmu no cirvīša varēja izspiest, un pie necopes smalkais izstrādājums ir vairākas reizes glābis. Katru jaunu sezonu Slaviks iedod kaudzīti ar jaunumiem uz testu. Ja nu kādam ļoti gribas paeksperimentēt, internetā ir atrodami rasējumi, un ar mūsu tehnoloģiju iespējām var nokopēt precīzu formu uz attiecīgām iekārtām no jebkura rokās nonākuša mākslas darba. Kopsavilkumā – lietie cirvji, kuru metāla sastāvs līdzīgs baznīcu zvanu metāla sastāvam, rada pareizo eņģeļu dziesmu.
Lai kļūtu par savējo.
Vispār mūsu kaimiņi ir tāda interesanta tauta. Ļoti negribīgi dalās informācijā, un savā starpā uz ledus draudzība pazūd, kad sākas cīņa par zivju pārvilināšanu. Dažreiz pat asinis gatavi izliet uz ledus, aizstāvot savus divdesmit kvadrātmetrus. Nācies piedalīties kautiņos par tiesnesi, un maz trūcis, lai sēstos ringa stūrī ar Latvijas karogu. Pat mans draugs, kurš ir dziļi sirdī jauns, piecdesmit gadus kā vairs nav trīsdesmitgadnieks, aizstāvēdams savu teritoriju no apdzērušiem brāļiem, cēla kaujā vītņoto zobenu. Jā, tas pats Slaviks. Viss beidzās veiksmīgi ar policijas klātbūtni un mutisku brīdinājumu abos ringa stūros. Tā nu tas notiek katru gadu, viss maksimāli slēpti, it sevišķi, ja atrod asaru baru, – no mugursomas slaidi tiek izvilkts plašķis un nav redzama neviena kustība, kas liecinātu par notiekošo. Vienīgais, kas nodod, ir ilga atrašanās uz vietas. Tā teikt: ja lunka uzkarsēta, prom iet nevar – ir jāšancē. Tiklīdz iedzersi kafiju, tā viss prom. Un sāc visu no sākuma. Tuvojoties šādai cilvēku dislokācijai, būtu nepieciešams zināt dažas nianses par uzvedību, kas kombainieru (makšķernieki, kas ķer ar cirvjiem) vidū ir atrunāts. Pārvietojoties pa ledu, it sevišķi, kad ir kailais ledus, noteikti nevajadzētu vilkt ragavas ar lielu grabēšanu. Dabūsiet dzirdēt necenzētu rūkšanu. Ja apakšā ir liels dziļums, tad nekas, bet, ja ap diviem metriem, tad dabūsiet noteikti dušu. Ja ļoti gribas pienākt tuvāk, iepūšam vaigos un stiepjam visu savu bagātību ar rociņām. Vajadzētu ievērot distanci vienam no otra, neborējiet zem kastes. Trīsdesmit metru attālums būtu minimālais, ko vajadzētu ievērot. Tā teikt, labāk tālāk no grēka un nelīst tuvāk pēc dabas klusajiem, bet ne pēc temperamenta igauņiem. Neplātieties ar līdzi paņemtiem tārpiem, ja pamanīs, norādīs virzienu uz nekurieni, un tas arī nav vajadzīgs. Satracinātam asarim jūsu tārpi ir pie vienas vietas. Pārvietojoties ar sniega tehniku vai, kad ledus atļauj, ar auto, skatieties, kur ir atstāta tehnika.
Skaties video! Piedzīvojums. Copes sezonas noslēgums no laivas 2022
Novietojiet to blakus un kājām paturpiniet līdz nospraustajam punktam. Protams, ja esat pirmais uz ledus, dariet, kas ienāk galvā, tikai ar galvu. Kad esat to visu izpildījuši, varat ķerties pie pašas interesantākās daļas Makšķerēšana ar cirvi. Pats process ir ļoti interesants, pirmkārt, nav visas tās ķēpas ar tārpiem lielos mīnusos. Pie viņčošanas ar spoli arī ir jāpierod! Man sākumā arī bija grūti pierast un makšķere ar lielu blīkšķi tika lidināta uz ledus, par ko uz mani saviebtām sejām noskatījās tuvākie copmaņi un pie sevis kaut ko bubināja. Sejas izteiksmē viss bija saprotami uzrakstīts. Lieta diezgan ātri apgūstama, it kā nekā sarežģīta nav. Vienīgais un galvenais aspekts ir zivs uzvedība attiecīgajā mirklī. Šeit arī der pavariēt ar dažādiem cirvjiem, akordu piešķiršanu. Sākot asaru sasaukšanu, sākumā ar biežāku amplitūdu vairākas reizes tiek uzrauts makšķerkāts. Ieturot pauzes starp rāvieniem, pagarinot līdz pat desmit sekundēm. Pēc cirvja nolikšanas uz grunts apakšējā muša praktiski arī atrodas uz grunts. Ieturot pauzi, mazliet var paspēlēt ar spicīti. Uzrāvienu augstumu arī der pamainīt. Sākumā noteikti līdz 50 centimetru augstumā, pēc tam samazinot. Ir novērots, ka ar pasīvu makšķeres cilāšanu asaris kļūst mazaktīvs. Tad atkal var mēģināt ieslēgt intensīvāku metodi. Ja viss izdodas un zivtiņa atsaucas, tad svarīgi ieslēgt tempu, noturot to zem sevis. Ir brīži, kā sākumā rakstīju, kad gandrīz nevajag cilāt makšķeri. Nomet uz grunts cirvi un, piestiepjot auklu, mazliet pakustini spicīti. Reti, bet ir trāpīts uz tādu žoru, ka met tik lejā, un jau pusūdenī grimstot aizņemtas tiek abas mušas. Ja minūtes 10 tičoku nav, droši var pārvietoties tālāk meklējumos. Ja zini, ka rokās turi skanošu vijoli, tad jau 50 procenti no veiksmes ir garantēti. Pavariējot ar roku kustībām, noteikti sapratīsi tās reizes pasniegšanas metodi. Viss it kā būtu skaidrs, bet kur lielajos plašumos atrast sirojošos strīpainos kārumniekus? Vietējiem ir teiciens: kur ir makšķernieku bars, tur arī ir zivs. Pats arī piekopju šo metodi. Parasti braucam uz divām dienām un pirmā diena tiek veltīta daļējai izlūkošanai. Kājniekos tas ir grūtāk izdarāms. Mana copmaņu kompānija tiek izsēdināta tuvāk redzamiem makšķernieku bariem, bet pats ar sniega motociklu apbraucu perspektīvos rajonus. Manam GPS viss ekrāns ir raibs no iepriekšējo gadu veiksmīgākajām vietām. Un visbiežāk es arī atrodu tās vietas, kur zivtiņa nav tramdīta un visi ir apmierināti ar sniegumu. Kaut gan novērots, ka zivs atrašanās vietas bieži nesakrīt ar iepriekšējo gadu, pat ar iepriekšējo nedēļu. Tātad zivtiņa pastāvīgi ir kustībā. Uz pavasara pusi bieži ir ķerti asari 1,5–2,5 metru dziļumā 300 metrus no krasta. Iespējams, izskaidrojams ar luča nārstu.
Vijoles komplekts
Kādai tad būtu jāizskatās tai nokomplektētai burvju vijolei. Mazliet aprakstīšu to, kādas lietoju es. Makšķeraukla tiek lietota mono, diametrā 0,30 mm. Mušu komplektu var siet tieši uz pamatauklas, var arī auklas galā iesiet griezuli un procesa laikā, ja kaut kas saplīst vai neiet pie sirds, tad ātri nomainīt ar laicīgi sasietajām sistēmām. Sistēmas var nopirkt gatavas, var siet pats. Personīgi sienu pats, par pamatauklu izmantojot diametra auklu 0,30–0,35 mm. Šeit svarīgākais posms ir piesiet pavadiņas, uz kurām tiks uzkabinātas drebošās mušas. Pavadas auklas diametrs ir 0,35 mm. Lietoju fluorkarbona (cietāka un mazāk samokās procesa laikā). Svarīgi trāpīt ar attālumu no apakšējās karabīnes uz kuras tiek stiprināts dziedošais cirvis. Ir dažādi attālumi variēti. Par klasiku tiek uzskatīts, ka pirmā muša, nometot cirvi uz grunts, praktiski arī atrodas tajā pašā līmenī. Pavada tiek piesieta ar dubulto mezglu pie sistēmas pamatauklas un tās beigās piesieta atslēdziņa ērtai mušu maiņai. Arī mušas kustība atslēdziņas vietā noteikti ir drebelīgāka. Ja vēlas makšķerēt ar divām mušām tandēmā, tad tur jau vieta iztēlei, 25–30 cm būs labi. Ļoti svarīgi izmantot kvalitatīvu furnitūru (atslēdziņas, griezuļi). Neviens nevēlas, lai procesa laikā kaut kas attaisās vaļā un iemīļotais dziedošais cirvis paliek uz mūžu vēsturei. Makšķerītei sardziņus izgatavoju no pulksteņa atsperes. Iespējams, katra mājās noputējuši bezdarbībā pamesti senie sovjetu ražojumi. Tajos kā reiz tāda ir atrodama. Vietējie vairāk izmanto dažāda veida plastikāta veidotos sardziņus. Piekrītu, lielā salā mazāk salst. Sardziņu galos tiek piestiprināti gredzeni. Var arī izmantot dažādu veidu stieples un uztīt pašam. Protams, ne no rūsējoša materiāla. Laba, atzīta stieple, kas tiek lietota medicīnā. Liek uz līmes un ar termogumiju nofiksē. Pulksteņu atsperes man patīk labāk, jo var vieglāk ieregulēt attālumu starp gredzeniem, pielietojot attiecīgā svara cirvjus. Atsperītes, kas ir ražotas no tērauda, ļoti rūsē, it sevišķi saskarsmē ar sāļo jūras ūdeni. Tāpēc pirms lietošanas vēlams nolakot. Pašas makšķerītes izvēle šobrīd arī ir ļoti plaši pieejama. Ir teleskopiskās un makšķerītes ar dažādu blanku cietību. Var izgatavot pats, no putuplasta pieslīpēt rokturi savam tvērienam, uz kura tiek piestiprināta spole un aprīkota ar blanku, kas pašam iet pie sirds. Pārāk mīkstas blankas nelietoju, bet arī lai ir bauda procesā, jūtot izteiksmīgo makšķerītes locīšanos. Pārbaudīts blankas ar makšķerīti garums ir 40–70 cm.
Ērtai makšķerīšu pārvietošanai, lai nekas netiktu salauzts, izmantoju tenisa raketes somu. Tas pats arī attiecināms uz spolēm. Klasikā tiek izmantotas tā saucamās Ņevas spoles, kas šobrīd jau ir aprīkotas ar gultņiem un dažādiem spoles diametriem. Var lietot, kāda ir, bet es to mēģinu apzāģēt, lai samazinātu svaru. Spolei ar korķi tiek aplīmētas vietas, kur ir saskare ar pirkstiem, jo lielā salā, ai, kā kož pirkstos. Lai būtu komfortabli makšķerēt, nepieciešams arī līdzi paņemt vismaz divus pārus silto cimdu, kas ir apstrādāti ar gumiju. Ar parastiem cimdiem un slapjām rokām process būs ciešanu vērts. Šāda kombinācija noteikti uzlabo pašsajūtu makšķerēšanas procesā. Meistarojot auklas fiksāciju noteiktam dziļumam, svarīgs sīkums piekonstruēt fiksatoru/bremzi, lai laišanas brīdī, cirvim atsitoties pret gultni, aukla nenotītos no spoles un nesataisītu šmuci. Var izmantot parastu kancelejas gumiju vai arī uzmeistarot fiksatoru cemmes izskatā. Kā jau minēju, kad lunka ir uzsildīta, ir jāieslēdz temps, un te visi šie sīkumi ir ļoti svarīgi. Var izmantot arī multiplikatora un ziemas spoļu kombinācijas. Par cirvju izgatavošanu īpaši nav ko pastāstīt. Var ņemt krāsainā metāla gabalu un slīpēt, pulēt, zāģēt, kamēr slikti metas. Var improvizēt ar vairāku metālu kombināciju, attiecīgi tos salodējot. Rasējumus var paprasīt mātei gūglei, gan atradīsiet. Manuprāt, vieglāk ir iegādāties jau pārbaudītus, praksē gatavus eksemplārus. Slavika meistardarbi ir ļoti labi sevi apliecinājuši. Arī pie mums ir meistars ar lielo burtu, vārdā Aivars (Bums), kas noteikti entās šmirģeļa ripas ir nodeldējis pilnības iegūšanai. Aivaram esmu iedevis modeli, kas ir atzīmējies copē uz klonu. Personīgi esmu divus izgatavojis, kas ļoti labi strādā seklā ūdenī, jo ir mazs svars. Materiāls – sudrabs. Tas nu par manu makšķerēšanas pieredzi Pērnavas līcī. Noteikti būtu jāatceras, ka, pirms kāpt uz līča ledus, ir jāiegādājas makšķerēšanas atļauja. Ir noteikti zivju ieguves ierobežojumi, kas attiecas uz zivs garumu, – tie būtu 19 cm. Zivju svars nav noteikts. Cik nu varēju, pastāstīju jums vienu mazu daļu no saviem neaizmirstamajiem piedzīvojumiem. Protams, labāk ir visu to redzēt un izmēģināt, atrodoties uz ledus. Ak, jā, ja procesa laikā jūti, ka sāk mainīties dziļums, tas nozīmē, ka ir ziepes. Met visu pie malas un uz krastu prom! Šis pats cirvītis kombinācijā ar gaļu uz āķa veiksmīgi arī tika pielietots Zviedrijas ziemeļu ezeros, kur tā darbība izrādīja interesi vietējām palijām, velkot gan no ledus, gan makšķerējot no laivas. Cerot, ka ziema mūs nepametīs, tiekamies uz Pērnavas līča ledus!
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
