Ikdienā esmu T/C Spice Camel Active veikala vadītāja. Izklausīsies diezgan netipiski sievietei, kas strādā modes un apģērbu industrijā, bet brīvajā laikā man ļoti patīk makšķerēt, un es to pilnīgi noteikti varu nosaukt par vienu no savām sirdslietām. Iespējams, tādēļ, ka uzaugu laukos (Kukšās) un tur makšķerēšana ir pilnīgi ierasta lieta. Ļoti liels makšķernieks bija mūsu onkulis, iespējams, viņš arī bija pirmais cilvēks, kas man parādīja, kā tā lieta darāma. Neesmu no rīta cilvēkiem, un agra celšanās man vienmēr ir sagādājusi grūtības, bet jau agrā bērnībā, ja runa bija par makšķerēšanu, es nomodā biju pirmā. Tā nu ar makšķeri rokās pagāja mana bērnība. Kopā ar onkuli gājām uz dīķiem, vietējām upēm un ezeriem. Dažreiz kopā ar mums nāca arī māsas un brālis. Atceros, kā reizēm bez vecāku atļaujas ņēmām onkuļa makšķeres un, ja kaut kas tika saplēsts, nolikām vietā un izlikāmies neko nezinām. Kā jau bērni, izmēģinājām makšķerēt arī ar gariem koka kātiem, kam piesieta tikai aukla un galā āķis. Ja atmiņa neviļ, arī ar šādu ekipējumu ir izdevies noķert kādu mazu zivtiņu.
Vēlāk, kad dzīves līkloči mani bija atveduši uz Rīgu, biju sākusi strādāt un dzīvē parādījās arī daudzas citas lietas, kas aizņēma manu laiku, makšķerēšanas hobijs tika nolikts malā. Bet tad iepazinos ar savu draugu Vili, arī kaislīgu makšķernieku, kurš sākumā vienlaikus bija gan šokēts, gan sajūsmā par manu sirdslietu. Un, jāsaka, pateicoties Covid-19 pandēmijai, beidzot atkal bija daudz brīva laika, ko varējām izmantot kopā tagad jau mūsu abu hobijam. Iesākumā braucām uz Gaujas upi, tur nekādi nesanāca tikt pie loma, un dažiem maksas dīķiem. Līdz šim biju makšķerējusi tikai ar pludiņu makšķeri, taču gribēju iemācīties spiningot. Sākumā problēmas sagādāja tieši iemešana, tad ne pietiekami tālu, tad aizķērās aukla utt. Tā aptuveni gadu iespēju robežās trenēju roku, līdz nolēmām izmēģināt veiksmi Salacas upē. Bija daudz dzirdēts un redzēts, ka tur ķeras lieli lomi. Garumā vairs nevilkām un, sezonai sākoties, nopirkām licenci un braucām. Pirmā reize gan nebija tik veiksmīga, bet ar roku neatmetām un pēc pāris nedēļām braucām vēlreiz. Šoreiz jau daudz veiksmīgāk, jo es noķēru savu pirmo lielo zivi – lasi, kas bija aptuveni 87 cm garš. Tas tik spēcīgi turējās pretī, ka bija pamatīgi jānopūlas, lai to izvilktu krastā. Emocijas, protams, bija neaprakstāmas. Līdz šim lielos lomus biju redzējusi tikai bildēs, jo pašai bija sanācis noķert tikai mazus asarīšus un līņus, neticēju, ka man reiz tāds pašai būs jābildē.
Pēc tam braucām vēl un vēl, katra reize vainagojās ar panākumiem. Pēdējā reizē noķēru lasi, kurš bija aptuveni 93 cm garš. Lašveidīgo zivju sezona jau tuvojas noslēgumam, bet plānojam vēl kādu reizi paspēt aizbraukt uz Salacu. Vēlos izmantot iespēju un pateikt lielu paldies Vilim un viņa tētim Ralfam (kurš arī reizēm brauc mums līdzi) gan par nodrošināto aprīkojumu, gan pacietību, mani apmācot spiningot. Ar lielu nepacietību gaidu atkal nākamo reizi, kad baudīšu makšķerēšanas priekus. Vēlos šogad iegādāties pati savu makšķeri un visu, kas nepieciešams pilnvērtīgai makšķerēšanai. Novēlu arī citiem neatmest savas kaislības, jo tās emocijas, kas tiek izbaudītas, kad pieķēries gandrīz metru garš lasis, ir vienkārši neaprakstāmas.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Skaties! Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
