Tas, ka Latvijā makšķerēšanai ne tikai kā hobijam, bet arī sportam pievēršas arvien vairāk sieviešu, sen vairs nav nekāds noslēpums. Laura Liepiņa, kura zivis ķer kopš agras bērnības un vairākus gadus veiksmīgi piedalās makšķerēšanas sacensību disciplīnā spiningošanā no laivām, apstiprina šo faktu. Taču stāsts jau nav tikai par zivīm, kuras 99 % gadījumu tiek atlaistas. “Kad sāku izbaudīt agrā rīta vai vēlā vakara copes, tad pirmo reizi sajutu, ko nozīmē būt atkarīgai, bet labā nozīmē. Ja trīs dienas neesmu bijusi uz ūdens, bezmaz vai stundas skaitu, kad varēšu makšķerēt,” viņa nosaka.
Kā atklājāt zemledus makšķerēšanas sezonu?
Uz ledus nemakšķerēju, ziema ir kompensācijas periods bērniem, ģimenei, draugiem un hobijiem. Vienu reizi esmu makšķerējusi uz ledus, jaunībā Latgalē ciemojos pie draugiem. Bet mani tas neaizrāva.
Un kad pērno sezonu noslēdzāt?
Pirms sākās lielais aukstums, pašās novembra beigās. Pirmais sniegs jau bija uzsnidzis, un gaidījām, kad nokusīs. Trinos pa māju un nevarēju sagaidīt, kad varēs ar laivu tikt uz ūdens. Un sezonas pēdējā spiningošana bija ekstrēma. Laivu ielaidām ūdenī Jaunciema ostiņā, todien tā bija aizsalusi, plānāks ledus bija vietā, kur kāds ar laivu iepriekšējā dienā bija braucis. Kaut kā ūdenī tikām kā ledlauži, bet sapratām, ka laivu izcelt no ūdens Jaunciema ostā nevarēsim, jo uz slipa ledus, pa virsu sniedziņš, auto slīd. Kad beidzām makšķerēt, braucu ar auto uz Lucavsalu, kur gaidīja vīrs ar laivu, un tur tad arī kādu stundu mocījāmies, kamēr pa apledojušo slipu ar papildspēkiem, divām mašīnām sakabē vienu aiz otras, tikām veiksmīgi krastā.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kaut ko noķērāt ar?
Ķīšezerā spiningojām nepilnas četras stundas – noķērām piecus skaistus mēra zandartus, bija daži zemmēra un vēl pāris norāvās.
Uz džigu?
Nē, lai gan džiga tehnika man ir vistuvākā, bet vasarā aktīvāk pievērsos live tehnoloģijām. Mūsu laiva aprīkota ar diviem Garmin Panoptix LiveScop devējiem, katram mums ir savs ekrāns un zivis tiek meklētas un ķertas kā videospēlē. Tiek atrasta mērķa zivs, precīzs trāpījums, un deva adrenalīna garantēta.
Kādu marķēto zandartu ir nācies noķert?
Nomarķēto zandartu vēl neesmu noķērusi, bet pērnā gada vasarā biju makšķerēt ar Kasparu Holmu, bija episka vakara cope, izdevās divreiz pārsniegt manu personal best, un nomarķējām divus zandartus. Līdz brīdim, kad biju ar Kasparu makšķerēt, live tehnoloģiju piedāvātās iespējas izmantoju ļoti minimāli, tikai skatījos virzienu, kur virs grunts atrodas zivis, un izmantoju vai nu džiga, vai drop shot tehniku, jo tolaik mani pelaģiskās zivis vispār neinteresēja.
Bet tā jau ir lielākā makšķernieku problēma, ka zivis nenoķer tāpēc, ka makšķerē tur, kur to nav.
Tieši tā. Kopš laiva aprīkota ar jaunākajām tehnoloģijām, krietni izvērtēju, kur veikt iemetienu, lai cope būtu rezultatīvāka. Bet tas neattiecas uz līdaku ķeršanu, tur gan viss ir absolūti klasikā.
Kā vispār sākāt makšķerēt?
Bērnību pavadīju Kokneses novadā, Iršu pagastā. Netālu no mājas bija neliels ezeriņš, ko saucām par dambi, jo patiesībā tā ir mākslīgi uzpludināta ūdenstilpe, kurā dzīvoja gan līdakas un asari, gan karpas, raudiņas un citas baltās zivis. Mājās bieži ciemojās vectēva brālis, kurš bija kaislīgs un azartisks makšķernieks. Uzaugu kuplā ģimenē – bijām deviņi brāļi un māsas, un ar brāļiem gājām uz dambi, kur uz pludiņa noķēru pirmo asarīti. Vectēva brālis Edgaronkulis mums veda no pilsētas āķīšus, auklas, jo lauku veikalā neko tādu nevarēja iegādāties. Pirmie makšķerkāti bija no lazdas, bez spoles. Kad pēc vidusskolas aizbraucu uz Vāciju apmaiņas programmā, par makšķerēšanu tika aizmirsts, jo tur tuvumā nebija ūdeņu. Tikai pēc kādiem gadiem četriem, pieciem atkal pievērsos šim hobijam – kopā ar brāli braukājām uz Vestienas, Madonas pusi, uz dažādiem nelieliem ezeriem, kur tad arī jau ar labāk aprīkotiem makšķerkātiem mēģinājām ķert dažādas baltās zivis – brekšus u. c.
Kad iepazinos ar Mārci, vīru, tad arī radās interese par spiningošanu. Mārcim tajā laikā kaut kur glabājās gumijas laiva ar 2,5 ZS motoriņu. Mārča māsasvīrs Sandis tajā laikā piedalījās Latvijas čempionātā. Viņš ir absolūti kreizī makšķernieks, gatavs visu laiku sēdēt laivā. Sandis zināja, ka man patīk makšķerēt, un dzimšanas dienā uzdāvināja man pirmo īsto spiningu – cik es biju laimīga! Spinings, spole, aukla – pilns komplekts! Šodien skatījos vecās fotogrāfijas un atradu tās, kur esmu ar savu pirmo noķerto līdaku, pirmo lasi, pirmo samu. Pirmo līdaku noķēru vienā lauku ezeriņā. Sandis iedeva mazu rotiņu un pamācīja, kur un kā mest. Man gan nebija ticības tam procesam sākumā, jo šķita, kur loģika, ka liela zivs, plēsējs, gribēs uzbrukt mazam bleķim, bet tad arī izvilku pirmo līdaciņu un biju tik priecīga, un tā ieguvu ticību un pārliecību, ka zivis varu noķert. Mans vīrs arī tolaik makšķerēja, bet ne tik azartiski, jo viņš būvēja māju, viņam nebija laika katru otro vai trešo dienu braukt makšķerēt.
Sanāk, kamēr vīrs būvēja māju, jūs braucāt makšķerēt?
To jau nevar teikt, bet tā bija (smejas). Mārcim bija gumijas laiva, divatā braucām brīvdienās makšķerēt. Tad jau es apmēram zināju, kā jāķer līdaka, kā asaris. Kad sāku izbaudīt agrā rīta vai vēlā vakara copes, tad pirmo reizi sajutu, ko nozīmē būt atkarīgai, bet labā nozīmē. Ja trīs dienas neesmu bijusi uz ūdens, bezmaz vai stundas skaitu, kad varēšu makšķerēt.
Un kur visbiežāk braucāt ķert zivis?
Kādreiz ar gumijas laivu braucām uz Lielupi pie Garozas, Jelgavas pusē, arī Daugavā pie Ķeguma. Vienu dienu makšķerējām Ķīšezerā, bet sāka pūst liels vējš, sacēlās viļņi. Man no ūdens nav bail, bet toreiz izjutu diskomfortu. Tas bija iemesls nopirkt lielo laivu, paņēmām Alumacraft, ko tobrīd varēja iegādāties ar labu atlaidi. Un tad draugi mūs pamudināja piedalīties Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām. Tas bija pirms pieciem gadiem.
Foto no Lauras Liepiņas arhīva
Pirms sacensībām satraukums bija?
Nē, īsti nebija gan. Uztvēru to kā atpūtu ar sacensību azartu. Bija jautri. Dažas dienas pirms sacensībām veltījām treniņiem, šķita, ka līdaku noķert protu. Dzīvojām viesu namā ar citiem makšķerniekiem, un pieredzējuši dalībnieki mani mācīja, kā siet atvadas sistēmu, kāds pat mānekli iedeva, visi bija ļoti izpalīdzīgi. Kad pēc pirmās sacensību dienas bijām piektajā vietā, tad visi, kas iepriekš palīdzēja, pēkšņi kļuva diezgan atturīgi ar padomiem.
Kāda veida inventāru izmantojat?
Tagad man ir kvalitatīvi kāti. Kad sāku makšķerēt, bija paziņas, kuriem spiningi bija par pieciem simtiem, tikpat maksāja arī spole. Es teicu, ka viņi ir traki, jo man tajā laikā bija viens Salmo kāts par 50 eiro un uz tā ķērās tieši tas pats. Kur ir loģika? Reiz copes biedrs teica, lai pamēģinu spiningot ar viņa kātu, bet es teicu, ka neņemšu rokās viņa dārgo kātu. Bet nu tagad ir tā, ka man ir gan Zenaq un St.Croix spiningi, gan arī vienkāršāki instrumenti.
Un vairāki multi?
Nē, mults man ir tikai bigbaitam. Man nepatīk. Esmu mēģinājusi spiningot ar multu, pat zivis esmu noķērusi, bet man bigbaita copes veids neiepatikās. Tas ir tāds monotons, vienveidīgs.
Kā pārkāpāt copes inventāra robežu no lētā uz dārgo galu?
Braucu uz zandartiem kopā ar vienu zandartu fanu, man līdzi bija Salmo kātiņš. Copes biedram bija pāris St.Croix kāti. Viņš pierunāja, lai pamēģinu ar kādu no tiem. Bet man ir viens liels mīnuss, ka copējot nepiecērtu. Man nav tā refleksa, esmu visādi mēģinājusi to uztrenēt, bet atmetu ar roku un turpinu zivis vienkārši ievilkt laivā. Paļaujos, ka tā, kas ir uzķērusies, nenomuks no āķa. Protams, St.Croix kāti bija atsperīgāki, amortizējoši, cietāki, un, pat ja nepiecērtu, tie nostrādā paši. Komforts ir nesalīdzināms. Tad tu nopērc pirmo kvalitatīvo spininga kātu un saproti, kas tas ir. Tagad man un vīram katram ir kādi pieci, seši labi kāti.
Kā noķērāt pirmo lasi?
Tas bija 2018. gada ziemā Salacā. Pilnīgi noteikti iesācēja veiksme – otrajā metienā zivs bija galā. Ja runājam par lašu makšķerēšanu, tad man vislabāk patīk Venta. Tur krasti ir vieglāk izstaigājami, upē nav tik daudz ķērāju, līdz ar to nav norautu mānekļu, ļoti maz makšķernieku, klusums, miers, meditācija. Tur var pa īstam izbaudīt upes atmosfēru.
Bet noķert samu tomēr ir lielāks piedzīvojums?
Samu ķert ir krietni interesantāk, tas pumpē, spiež uz leju, īpaši, ja ir labs izmērs.
Ārpus Latvijas zivis neesat makšķerējusi?
Somijā, Ālandos, esmu ķērusi asarus un līdakas, Spānijā, Vidusjūrā, esmu ķērusi doradas. Uz āķa likām gliemezi, rokās vienkārši uz kociņa uztīta aukla. Sistēma ļoti primitīva, tāda kā vertikālā makšķerēšana. Reiz Zaļā raga salās iepazinos ar vietējiem, kuri noorganizēja makšķerēšanas tūri. Nevis tādu kā tūristiem, bet ar vietējo makšķernieku. Ļoti autentiski šim reģionam. Pirmajos metienos noķēru citronhaizivi. Katra zivs, ko vilku ārā, bija citādāka. Bija arī eža zivs – tā, kad izvilka, piepūtās. Tad bija indīgās zivis, laikam skorpionzivs, vietējais brīdināja, lai tādām klāt neskaros. Tās viņš ar koku vispirms nosita un tikai pēc tam atbrīvoja no āķa. Atceros, ka inventārs bija ļoti primitīvs, makšķerkāti bija kā tādi bomji ar skaļu spoli. Bet vispār ceļojumos ar vīru vienmēr mēģinām rast iespēju izbaudīt autentisku makšķerēšanu konkrētajā valstī. Piemēram, vienkārši trollings Kubā mani vispār neuzrunāja, tāda slaistīšanās un slinkošana laivā vien sanāca, un tunči arī mūs ignorēja.
Kas pašai ir bijis ekstrēmākais?
Biju vienās sacensībās, kad šķita, ka netiksim ārā no Jaunciema ostas, milzīgi viļņi. Reiz vīram ierāvu āķi pierē. Abi bijām aizrāvušies ar zivju meklēšanu savos ekrānos. Toreiz Daugavā bija straume, un man nekādi neizdevās iemest mānekli pie zivs. Metu, metu, bet jūtu, ka vairs nemetas, māneklis pret kaut ko atdūries. Un vīrs kliedz, lai tikai nepiecērtu. Āķis bija ieķēries pierē, tieši starp acīm. Pati arī esmu ierāvusi sev āķi kājā, laivā staigājot basām kājām. Iesākumā bija panika, ka jāsauc ārsts. Taču āķi veiksmīgi izrāvām ar plakanknaiblēm.
Kā izvēlaties mānekļus?
Atkarīgs no ūdenstilpes, kur makšķerēju, – upe, ezers, atkarībā no tā, kādas zivis vēlos ķert. Bet gadās arī tā, ka vienu sezonu ķeru ar mānekli, kuram ticu, un citus mānekļus ignorēju, lai gan laivā un garāžā ir vesels veikala sortiments. Ir bijušas vasaras, kad tikai tvičoju ar vobleriem vai izmantoju tikai gumijzivis. Man ir viens interesants māneklis, kuru iedeva vietējais no Alūksnes. Es pat nezinu, kas tas ir par mānekli, veikalos tādu nav, ar tādu kā gumijas apvalku, mēs to saucam par susīti. Alūksnē vienā sacensību posmā, kad nekas neķērās, nolēmu pamēģināt ar susīti. Tiesnesis laivā smaida, prasa, kas tas tāds. Un še tev, noķeru vienu zivi, otru, trešo. Susītis ir tāds ļoti lēni grimstošs māneklis pasīvo zivju ķeršanai.
Ir makšķernieki, kuriem patīk seklie ezeri, citiem – tieši otrādi, jo dziļāka ūdenskrātuve, jo labāk.
Man patīk dziļie ezeri ar cietu grunti, kur ir bedres un kantis. Babītē reiz piedalījos lielo līdaku sacensībās. Visu dienu mētāju mānekli, mēģināju ķert līdaku. Te netālu no zālēm kaut kas pieķeras. Biju pārliecināta, ka tā ir metrīga līdaka, jo pirms tam līdzīga izmēra zivi biju noķērusi un zinu, kādas ir sajūtas, to velkot. Taču zivs kaut kā dīvaini nāca, spieda uz leju. Diezgan ilgi to vilku līdz laivai. Un tad Mārcis saka, ka tas ir sams. Nu kāds tur sams Babītē!? Un tiešām, visiem par pārsteigumu, izvelku samu. Metru un vienu centimetru garš, 7,5 kilogrami. Sacensību formāts nosaka, ka visas noķertās līdakas ir jāatlaiž. Bet es toreiz izkāpu krastā ar lielu samu pār plecu. Nokūpinājām, jo sams ir ļoti garšīga zivs. Vēl man garšo zandarti un asari, bet reizi gadā vienu līdaciņu paņemu. Taču 99% gadījumu visas zivis, ko noķeru, atlaižu.
Mānekļu izvēle atkarīgs no ūdenstilpes, kur makšķerēju, – upe, ezers, atkarībā no tā, kādas zivis vēlos ķert. Bet gadās arī tā, ka vienu sezonu ķeru ar mānekli, kuram ticu, un citus mānekļus ignorēju, lai gan laivā un garāžā ir vesels veikala sortiments.
St.Croix kāti bija atsperīgāki, amortizējoši, cietāki, un, pat ja nepiecērtu, tie nostrādā paši. Komforts ir nesalīdzināms. Tad tu nopērc pirmo kvalitatīvo spininga kātu un saproti, kas tas ir. Tagad man un vīram katram ir kādi pieci, seši labi kāti.
Mūsu laiva aprīkota ar diviem Garmin Panoptix LiveScop devējiem, katram mums ir savs ekrāns un zivis tiek meklētas un ķertas kā videospēlē. Tiek atrasta mērķa zivs, precīzs trāpījums, un deva adrenalīna garantēta.
Nevar piespiest zivi ķerties, piespiest zivi ēst – Igors Prātiņš. Sarunas laivā #13
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
