Meža vimbas ir diezgan lielas zivis. Makšķernieku vidū salīdzinoši populāras, jo copmaņi pastāvīgi sacenšas savā starpā, kurš noķers lielāku eksemplāru. Daudzi uzsver, ka šīm zivīm ir diezgan daudz asaku, bet ne jau gaļas pēc mēs cenšamies noķert lielāku zivi, zināmā mērā tas ir sports. Tomēr, lai vai kā, bet asaku daudzums nemazina šo zivju popularitāti.
Pasaulē ir daudz audzētavu, kur šīs zivis audzē rūpnieciskiem nolūkiem vai arī makšķernieku priekam. Tautā meža vimbām ir arī cits nosaukums – salate. Ievadam vēl kāds interesants moments, meža vimbām ir tīras, gandrīz bezkrāsainas zvīņas. Bet nu par visu pēc kārtas.
Ārējais izskats un galvenās rakstura īpašības
Meža vimbas ir karpu dzimtas zivis, kurām tāpat kā citiem karpu dzimtas pārstāvjiem ir ļoti daudz asaku. Zivis izceļas ar lielu, masīvu, bet it kā saīsinātu ķermeni, kam ir vārpstas forma. Mugura ir taisna un plata, krāsa tumša, dažreiz tā var būt zilgana. Zivs sāni ir pelēki, bet vēders ir sudrabots. Viss zivs ķermenis ir klāts ar sudrabainām zvīņām. Zīmīgi, ka meža vimbai ir ļoti spēcīga un masīva aste. Jāņem vērā, ka apakšējā daļa ir garāka par augšējo. Ihtiologi izceļ vairākas raksturīgas ārējās pazīmes.
Meža vimbu raksturīgās ārējās pazīmes:
iegarena, bet nedaudz izliekta galva;
liela mute un apakšžoklis;
muguras un astes spuras ir pelēkas ar tumšiem galiem; visas pārējās spuras, kas atrodas uz zivs ķermeņa, ir sarkanā vai oranžā krāsā pie pamatnes, bet pelēkas uz spuras beigām.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Meža vimbu galva ir diezgan liela un iegarena. Zivij ir masīvas, ļoti gaļīgas lūpas un nedaudz uz āru izvirzīts apakšžoklis. Šo karpu dzimtas pārstāvju žokļiem nav zobu, bet tā vietā ir savdabīgi izaugumi un padziļinājumi. Izaugumi atrodas uz apakšējā žokļa, savukārt padziļinājumi atrodas augšpusē. Šāda žokļa struktūra ļauj uzreiz notvert potenciālo medījumu, kuram vienkārši nav izredžu izglābties. Līdzīga mutes aparāta uzbūve ļauj meža vimbām nomedīt pat lielākus medījumus.
Interesants fakts
Pieaugušie, lielie sugas indivīdi sasniedz ķermeņa garumu 1–1,3 metri. Šādu zivju ķermeņa svars varot sasniegt pat 10–11 kilogramus. Nobrieduša īpatņa vidējais garums ir 50–80 centimetri, bet svars – no 6 līdz 7 kilogramiem.
Latvijā lielākā meža vimba noķerta 2006. gadā, tās svars bija 8,120 kilogrami. Veidojot šo materiālu, atradu visnotaļ interesantu informāciju par citās Eiropas valstīs noķertajām meža vimbām. Līderes ir Slovākija un Vācija, šajās valstīs noķertas lielākās meža vimbas 10,30 kg svarā, turklāt Vācijas meža vimba noķerta tālajā 1974. gadā, Polijā pavisam nesen (2013. gadā) noķerta 8,43 kg smaga zivs, Somijā – 7,09 kg, bet mūsu kaimiņi lietuvieši var palielīties tikai ar 6 kg smagu meža vimbu, kas noķerta vēl 1988. gadā.
Kur mīt meža vimbas?
Meža vimbas ir ļoti izvēlīgas dažādu apstākļu ziņā. Šīm zivīm ir ārkārtīgi svarīgi, lai tām būtu dziļa ūdenskrātuve. Ūdenim jābūt tīram, tekošam ar lielu skābekļa daudzumu. Šīs zivis nekad nesastapsiet ūdenstilpēs, kas ir piesārņotas vai kurām nav pietiekami plaša barības bāze.
Zivju biotopu ģeogrāfiskais reģions ir plašs. Tas stiepjas cauri Austrumeiropai un daļai Rietumeiropas. Ihtiologi to raksturo kā posmu starp Urālu upi un Reinas upi. Šis ūdensceļš ir lielākais Eiropā un ved cauri sešām Eiropas valstīm, savukārt zivju dzīvotņu dienvidu robežas iezīmē Vidusāzijas valstis Kazahstānu, Uzbekistānu un Kirgizstānu. Zivju dzīvotņu dienvidu robežas ietver arī Arāla jūru, Amudarjas un Sirdarjas upes.
Meža vimbu atrašanās vietas ir tieši atkarīgas no tā, kur tās medī. Kā jau iepriekš minēju, meža vimbām ir perfekti attīstīti maņu orgāni. Ar ļoti labu redzi dzidrā, tekošā ūdenī tās no liela attāluma redz potenciālo upuru baru, patiesībā tas ir galvenais nosacījums. No stāvošiem un duļķainiem ūdeņiem tikai vienkārši izvairās. Tāpēc nelielos purvainos dīķos, lēni plūstošās upēs, kūdras un citos krastos, kas krāso ūdeni, un tur, kur apakšā ir bieza dūņu kārta, meža vimbas nedzīvo.
Plašās upēs ar izteiktu straumi, lielos rezervuāros tās jūtas diezgan ērti un omulīgi, taču šādas vietas nav izplatītas visā akvatorijā, vienmēr dodot priekšroku vietām, kur ūdens ir tīrs un vairāk piesātināts ar skābekli. Visu vasaru pēc nārsta meža vimbas klīst pa akvatoriju, apmeklējot gan seklumus ar smilšainu vai akmeņainu gultni, gan stāvus krastus, tās ir vietās, kur atrodas applūduši koki, jo tieši šādās vietās “tusējas” mazie sapaliņi, raudiņas, mailītes un citi zivtiņu bari.
Pavasarī meža vimbas atrodas zem koku un krūmu zariem, kas karājas virs ūdens. Šeit tās ne tikai slēpjas ēnā no tiešajiem saules stariem, bet arī gaida, kad ūdenī iekritīs kāda neuzmanīga maijvabole, spāre, sienāzis vai kāds cits garšīgs kukainis. Dažreiz zivs pat negaida, bet pati izlec no ūdens. Ātrums, ko šī zivs var attīstīt, ļauj tai satvert zemu lidojošu kukaini.
Interesants fakts!
Mutes uzbūve un savdabīgais izskats liecina, ka zivs dzīvo ūdens telpas augšējos vai vidējos slāņos. Pēc tam, kad meža vimbas izaug vismaz līdz 35 centimetru garumam, iegūst nepieciešamo ķermeņa svaru, tās sāk dzīvot plēsīgo zivju dzīvesveidu. Lai noķertu savu laupījumu, zivs lec augstu virs ūdens un vienkārši gāžas atpakaļ tajā, tādējādi tā apdullina savu potenciālo medījumu. Pēc tam atver muti un veikli salasa apdullušās zivtiņas.
Sugas populācija un tās statuss
Diemžēl šī suga strauji samazinās dažādos reģionos. Šīs parādības viens no galvenajiem iemesliem ir jauno īpatņu izķeršana ar tīkliem. Ļoti daudzi īpatņi nokļūst tīklos, tā arī nesasniedzot dzimumgatavības vecumu, kā arī skaitu ietekmē ūdenskrātuves piesārņojums.
Samazinoties populācijai, ievērojami palielinājusies šo zivju vērtība, diemžēl tas veicina malu makšķernieku skaita pieaugumu. Meža vimbu iegūšanai viņi izmanto dažādas aizliegtas ierīces un rīkus. Meža vimbu dzīvotnēs turpat netālu apmetas lielie, plēsīgie putni, kas medību laikā tos lielā skaitā izķer no ūdens, tas arī samazina to skaitu.
Klimata apstākļu izmaiņas un temperatūras atdzišana negatīvi ietekmē populācijas lielumu, bet, kā jau minēju, šīs zivis ir ļoti jutīgas pret šādām parādībām. Ūdens temperatūras izmaiņu rezultātā samazinās zivju dzīves ilgums un aizkavējas nārstošanas sezona.
Interesants fakts
Gatavojot šo materiālu un ievācot ziņas arī no citām pasaules vietām, nākas secināt, ka Vidusāzijas valstīs meža vimbu ir kļuvis mazāk. Saistībā ar to, ka meža vimbu skaits pastāvīgi samazinās, arī Vidusāzijas meža vimbu skaits kļūst ārkārtīgi mazs, tās atrodas pat uz izzušanas robežas un ir iekļautas starptautiskajā Sarkanajā grāmatā.
Šajā sakarā Starptautiskā reto sugu un faunas aizsardzības asociācija izstrādā īpašas programmas, kuru mērķis ir saglabāt un palielināt meža vimbu skaitu. Tās ietver detalizētu dzīvesveida, uztura un citu faktoru un to rādītāju izpēti, kas nepieciešami, lai radītu optimālākos dzīves apstākļus zivju audzēšanai mākslīgā vidē.
Kad ķert meža vimbas?
Protams, galvenais meža vimbu makšķerēšanas laiks ir vasara. Šajā laikā tās ir visaktīvākās, barojas gandrīz visas diennakts gaišo laika posmu, bet, iestājoties naktij, tās nolaižas uz gultnes, lai atpūstos un uzkrātu spēkus un lai līdz ar pirmajiem saules stariem atkal varētu sākt mednieka reidus.
Esmu dzirdējis no makšķerniekiem, ka dažkārt meža vimbas piesakās arī ziemā. Meža vimbas neiekrīt dziļā ziemas miegā. Tās vienkārši nolaižas ziemošanas bedrēs, bet, ja zini, kur tāda bedre atrodas, pusaizmigušai zivij var rasties pilnīgs kārdinājums kaut nedaudz ieturēt maltīti, protams, tas attiecas uz ūdenstilpēm, kuras pārklāj ledus. Bet pie hidroelektrostacijām un citām tehniskajām būvēm, kas neaizsalst ziemā un kur vasarā ir meklējamas meža vimbas, tās spiningošanai ir diezgan piemērotas un labākie panākumi gaidāmi ar džiga piederumu, protams, zandarti šādos apstākļos piesakās biežāk, taču var reaģēt arī meža vimbas.
Ko piedāvāt meža vimbām
Meža vimbas, tāpat kā lielāko daļu citu zivju sugu, iespējams noķert ar gandrīz jebkuru inventāru. Tās var pieteikties gan uz pludiņmakšķerēm, gan uz spininga (vispopulārākais veids), gan arī uz ūdām, izmantojot par ēsmu vai nu nelielas dzīvās ēsmas zivtiņas, vai lielus kukaiņus. Šoreiz nedaudz vairāk ielūkosimies meža vimbu spiningošanas piederumos. Taču atcerieties, ka vasarā, kad ir meža vimbu lielākās aktivitātes periods, jāizmanto virsējo slāņu mānekļi, jo meža vimbas ir bezjēdzīgi meklēt dziļumā.
Devoni
Šis makšķerēšanas inventārs esot izstrādāts tieši meža vimbu spiningošanai. Devons ir pietiekami smags, lai ar to bez problēmām varētu veikt tālus metienus, kas ir ļoti svarīgi, spiningojot meža vimbas. Tas ir izgatavots no pulēta svina, ar savu spožumu noteikti piesaistīs aktīvas plēsīgās zivs uzmanību. Lai māneklis nenosūbētu, tas ir pārklāts ar laku. Spiningojot tas zivi piesaista ne tikai ar savu spožumu, bet arī ar vilinošu, tā teikt, “murrājošu” skaņu. Vienīgā neērtība ir tā, ka tas diezgan spēcīgi savērpj auklu. No tā var izvairīties, mānekļa priekšā piesienot kvalitatīvu gruzulīti. Taču pieredzējuši makšķernieki tā vietā izmanto citu devonu, kuram ir pretēja asmeņu rotācija.
Rotiņi
Meža vimbas labi reaģē arī uz rotiņiem, dažkārt tie ir ideāli piemēroti. Auklas ietīšanai jābūt ātrai, bet tā nedrīkst būt vienmērīga. Lai rotiņš negrimtu, nedrīkst apturēt auklas ietīšanu.
Vobleri un vokeri
Šī veida mānekļi bieži netiek izmantoti, taču nereti var izšaut un būt problēmas risinājums. Galvenais, auklas ietīšanas laikā noturēt to uz ūdens virsmas, tas nedrīkst iegrimt vairāk kā 10 cm. Otrs nepieciešamais nosacījums ir tas, ka vobleram ir jābūt “skrienošam”, bet pēc izskata līdzīgam grundulim vai mailītei un ne pārāk lielam. Voblerus visbiežāk izmanto, spiningojot no laivas, jo attālumi, kurus tas lido, ir nelieli. Mazā svara dēļ ar vobleriem un vokeriem ir problemātiski veikt tālu metienu.
Šūpiņi
Meža vimbu spiningošanai visbiežāk izmanto tieši šūpiņus. Galvenais nosacījums to izvēlei ir vadāmība un spožums. Lielākoties meža vimbām neinteresē platās karotes, jo tās atšķiras no potenciālā medījuma. Vizuļa spožums arī ir potenciāla medījuma pazīme. Šūpojošies vizuļi lieti noder gan spiningošanai no laivas, gan tālajiem metieniem no krasta.
Kastmasteri
Pēdējos gados tie ir paši populārākie mānekļi meža vimbu spiningošanai. Pamatoti, jo tie tālu un, galvenais, precīzi lido. Tiem ir īpaši delikāta vadāmība, bet nekādas unikālās prasmes auklas ietīšanā nav nepieciešamas. Tieši kastmasteri ir paši vilinošākie mānekļi. Tieši kastmasteri meža vimbām visvairāk atgādina par to potenciālo medījumu, tāpēc garām peldošs kastmasters nekad nepaliks bez uzmanības, pat ja meža vimbas būs paēdušas un kļuvušas neaktīvas.
Džiga mānekļi
Šī metode darbojas tikai vēlā rudenī, kad meža vimbas dodas uz savām ziemošanas bedrēm. Un šeit ir viens mazs bet… Parastā džiga auklas ietīšana jeb spēle ar gumijas mānekli, visticamāk, pievilinās zandartus, jo tie šajā laika periodā ir aktīvi. Bet ir vērts palielināt spoles apgriezienu skaitu no diviem vai trim līdz četriem vai pat pieciem un par pāris sekundēm ieturēt pauzes garākas, jo zandarti pārstāj interesēties par šādiem mānekļiem, bet meža vimbas, gluži pretēji, kļūst satrauktas un tiem uzbrūk.
Nobeigumā vēlos atgādināt, ka meža vimbu liegums Latvijā ir no 1. marta līdz 15. maijam, bet lomā drīkst paturēt tikai tās zivis, kuras ir sasniegušas 45 cm garumu.
Kā rudenī pierunāt līdaku – tehnika, mānekļi, copes vietas. Sarunas laivā #17
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
