Tā kā es esmu kurzemnieks, tad arī manas copes gaitas notiek šajā novadā. Pārsvarā mūsu ūdeņi ir sekli un aizaugoši, tāpēc es līdakas ķeru ar virsmas mānekļiem.
Man patīk ķert ar diezgan gariem kātiem, ~270 cm no laivas, pavisam neraksturīgi, bet man patīk, ka varu līdaku pacelt no stipri aizaugušas vietas, un arī metiens ir labāks. Spole vismaz 3000. izmēra un 8 dzīslu pītā aukla, iesaku vismaz 0,17 mm, var arī vairāk, jo inventāram jābūt jaudīgam, lai zivi varētu kontrolēt un neļaut tai iet tur, kur viņa grib. Nav man nekādu mūsdienīgo uzparikšu, arī ziemā zivi meklēju pats. Nu ir savs kaifs iekāpt vecā tupelē un airēt uz savām vietām, seklām vietām vispār ir labi pieslīdēt gandrīz bez skaņas.
Cope seklās vietās ir acīm baudāma, redzi iznācienus, ņēmienus un pārbaudi savus nervus, ieraugot lielu vilni aiz mānekļa, bieži vien gribas piecirst krietni par ātru. Daudziem ir priekšstats, ka laba izmēra līdakas seklumā ir tikai pavasarī nārsta laikā un brīdi pēc tā, bet es gadiem esmu pārliecinājies, ka arī rudens beigās līdakas ir tādās vietās.
Man topā ir dažāda izmēra silikona mānekļi, virsmas vobleri un pa kādai vardei, kas reizēm rāda brīnumus. Pārsvarā visas gumijas aprīkoju ar lieliem ofseta āķiem, tam labi noder nedaudz mīkstāka materiāla gumijas, kā LJ Kubira vai Joco Shaker. Joco vispār ir forša gumija, peldoša, galā piekabinu 2–3 g smagu čeburašku, un māneklis strādā īstajā dziļumā, ar čeburaškām gan jābūt uzmanīgam, lētajām bieži ir ļoti trausla stieple, tā esmu pazaudējis mānekli pat metienā, kur nu vēl, runājot par copi vai ķērāju. No vobleriem man ļoti patīk Yo-zuri virsmas mānekļi, Jackall Hama-ku-ru un LJ Lui Pencil.
Līdzīgi kā foreļu copē pirmo metienu nekad nemet pārdesmit metru tālu acīm tīkamākajā vietā, lēnām izmētā tuvos sektorus, un pēc tam var mest distancē.
Uztveramais tīkliņš ir viens, bet līdakas divas
Man labi ir palikusi atmiņā viena copes reize, kad ar draugu devāmies uz ezeru, kurā bija ļoti daudz ķērāju un zāļu. Līdz šim labākā copes diena, par diviem izvilkām vairāk nekā 40 līdakas, un neviena nebija zemmēra, dziļums ne vairāk kā puse metra, visas copes un iznācieni bija acīm baudāmi, jo jau tālā distancē varēja redzēt līdaku uzbrukumus. Tajā dienā uguņoja LJ Basara, bija palikusi viena gumija konkrētā krāsā (140417–PG07), nezinu kāpēc, bet šo gumiju rija izteikti, aste bija jau nokosta, kausēju klāt no citas gumijas un turpināju ķert. Kādā brīdī abiem ar draugu reizē bija ņēmiens, pie mana laivas borta četriniece, pie otra divniece, kamēr viņa divniece bija sapinusi visu tīkliņu, es savu knapi aiz spranda iecēlu. Interesanti bija tas, ka visas zivis noķērām maksimums 100×100 m rajonā.
Pavasara sezonā labi strādā spilgtas krāsas, asākas un ātrākas mānekļa spēles, zivis ir aktīvas un agresīvas. Katram makšķerniekam krāsas noteikti ir citas, bet pavasarī man nr. 1 vienmēr ir spilgti rozā vai zaļa krāsa, bet rudenī rozā man nestrādā, tad labāk patīk burkāns vai citi rudenīgāki toņi. Vēlā rudenī animācijai vajadzētu būt krietni gausākai, zivs vairs nav tik aša un ir nedaudz slinka, bet šis ir laiks, kad labāk ķeras lielās zivis. Bet, ja gadās necope, tad rotiņš vienmēr atnesīs kādu zivi vai copi, šis māneklis dara brīnumus, lai arī lielu daļu no savām lielākajām zivīm esmu noķēris tieši ar šo mānekli, bet ikdienā to izmantoju gaužām reti, vienkārši šķiet garlaicīgs.
Seklas ūdenstilpes var veiksmīgi apmakšķerēt arī bez laivas, nepieciešams tikai brienamais. Un ir ļoti interesanti, var labi izprast grunti, bedrītes un izbaudīt labu pastaigu. Vienīgi ir jāatceras, ka obligāti vajag lietot jostu ap brienamo, var sanākt neveiksmīgi spert soli, un tad brienamais strauji piepildās ar ūdeni, kas var beigties arī bēdīgi. Pats diezgan bieži brienu pa Ventu ar domu par sapaliem, bet ļoti bieži bonusā var dabūt laba izmēra līdakas. Cope ir diezgan interesanta, zinu daudzus, kas Liepājas ezerā joprojām brien un velk fantastiskus lomus!
Sāc laikus apsekot savu inventāru, iepērc nepieciešamo, un varbūt kaut kur tiksimies pirmajā maijā pie kafijas automāta! Ne asakas!