Sākoties snigšanai un gaisā parādoties pirmajām pūkainajām sniegpārsliņām, līdakas īslaicīgi aktivizējas. Līdzīgu efektu var novērot, kas tuvojas sniegs ar lietu vai pat lietus. Gandrīz visas šīs dabas parādības liecina par to, ka atmosfērā valda ciklons, kas veicina līdaku copi. Un līdaku cope ziemā ir tik aizraujoša!
Ledus sega
Uzreiz pēc ledus segas izveidošanās līdakas kožas slikti. Līdakai, tāpat kā citām zivīm, ir nepieciešamas pāris dienas, lai adaptētos, taču pēc tam zaļsvārču cope ievērojami uzlabojas. Ledus segai pilnībā pārklājot ūdenskrātuvi, makšķerniekiem iestājas zelta laiki, ļaujot kājām aiziet līdz interesantākajām līdaku uzturēšanās vietām, lai piedāvātu tām sa-vus labākos mānekļus un ēsmas. Nelielās slēgtās ūdenstilpēs pēc 2–3 nedēļām cope pas-liktinās – samazinoties skābekļa līmenim ūdenī, zivis, tostarp arī līdakas, kļūst pasīvas un burtiski sastingst. Savukārt lielākās ūdenskrātuvēs ar caurtecēm līdakas labi ķeras visu ziemu līdz pat martam, kad iestājas aizliegums.
Mazās ūdenstilpēs, kurās dziļums nepārsniedz trīs metrus, līdaka pirmajās dienās pēc ledus segas izveidošanās mīl uzturēties vietās, kas vasarā bija stipri aizaugušas.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Tur, starp trūdošiem ūdensaugiem, tā medī sīkās zivtiņas. Ūdenszālēm atmirstot, līdakas pārvietojas uz atklātākām vietām, kur ieplūst svaigs ūdens, taču, ja straume ir vāja, līdaka parasti atrod kādu piemērotu bedri un sastingst tās dibenā.
Viss, kas jāzina par zandartu copi uz dzīvo. Aprīkojums, pieredze, ieteikumi. Video bloga #5 epizode
Caurspīdīgs ledus
Valda uzskats, ka ziemās, kad nav sniega un uzsalst caurspīdīgs ledus, līdakas labprāt uzturas dziļumā. Bet kā tad ir seklākās ūdenskrātuvēs, kur dziļuma bedru nav? Regulāri braucot uz ziemas copi Engures ezerā, no savas pieredzes varu teikt, ka līdakas nekur nepazūd. Tās vienkārši kļūst piesardzīgākas. Lai noķertu zaļsvārci, jādodas nostāk no makšķernieku pūļiem, kā arī jāizvairās no skaļiem trokšņiem un straujām kustībām. Cope ar mākslīgajiem mānekļiem faktiski neko nedod. Labākais risinājums ir ūda. Novieto makšķerrīku ūdensaugu tuvumā un atstāj mierā, tikmēr pats dodies prom kādus 30–40 metrus (taču ne vairāk par 50 metriem, tas ir aizliegts ar noteikumiem). Ja līdaka uzturas tuvumā, dzīvā ēsma var viņu ieinteresēt. Pamanot, ka līdaka sāk kosties, steigšus dodies atpakaļ pie ūdas, cenšoties iet klusām, vislabāk slēpošanas solī, un uzreiz piecērt. Atro-doties zem caurspīdīga ledus, līdaka pēc cīņas, visticamāk, uzreiz metīsies atpakaļ uz slēpni, tāpēc jo ātrāk piecirtīsi, jo labāk.
Labvēlīgs laiks ziemas copei
Ziemā līdakas ir aktīvākas pelēkās, apmākušās dienās, kad nav pārāk auksts un snieg viegls sniedziņš. Vienkāršāk sakot, arī vasarā līdaka copē labāk, kad ir ciklons. Līdakas var ķert arī aukstās un skaidrās dienās, kad atmosfērā valda anticiklons, taču cope būs daudz sliktāka.
Ēsmas satveršanas īpatnības
Vairumā gadījumu līdaka cenšas sakampt iepatikušos ēsmu šķērsām. Ja upuris ir liels, plēsoņa var satvert to arī aiz galvas. Noķerot ēsmu, līdaka pagriež to ar galvu pret sevi un norij. Zinot šo īpatnību, makšķernieki nereti āķē ēsmu aiz galvas, izdurot āķi caur žaunām, aiz lūpas vai tamlīdzīgi, taču šajā gadījumā obligāti ir jāsagaida, kamēr līdaka savu upuri pagriezīs. Piecērtot par agru, pastāv liela varbūtība, ka līdaka var norauties. Šis paņēmiens bija ļoti populārs agrāk, kad bija atļauts izmantot daudz ūdu un riņķu. Tagad noteikumi ir mainījušies – makšķernieks drīkst atrasties ne tālāk par 50 metriem no sava makšķerēšanas rīka, pretējā gadījumā rīks var tikt klasificēts kā lamatas, bet to iz-mantošana ir aizliegta. Šajā situācijā optimālais variants ir uzspraust ēsmu aiz muguras, aizāķējot zem muguras spuras. Plēsoņai sakampjot ēsmu, uzreiz var piecirst. Labākais brīdis pieciršanai, kad spole vēl turpina griezties, ritinot auklu. Tas nozīmē, ka plēsoņa mēģina pamest kaujas lauku ar upuri zobos. Piecērtot tiek mainīta līdakas kustības tra-jektorija, tikai tas ir jādara uzmanīgi un ne pārāk spēcīgi, jo pretējā gadījumā, summējoties zivs kustības vektoram un piecirtiena spēkam, aukla var pārtrūkt.
Ja līdaka ir pietiekami liela, āķis jau būs mutē, un piecirtiens būs veiksmīgs.
Savukārt, ja līdaka ir ma-za, ēsmas muguriņa pārplīsīs, atbrīvojot āķi. Aiz galvas ēsmu labāk āķēt vasarā, ķerot ar pludināšanas metodi, kad makšķere ar ēsmu tiek lēnītēm vilkta aiz laivas.
Copes dziļums
Līdaka, kā zināms, ir universāla plēsoņa, kas var uzglūnēt savam upurim gan lielā dziļumā, gan pavisam atklātā sēklī. Ja ūdenskrātuvē ir gan viens, gan otrs, obligāti jāpārbauda visas zonas. To var izdarīt ar vizuļa vai balansiera palīdzību, izņemot vienu lietu, par ko rakstīšu turpmāk. Pārbaudei vai izmantot arī ūdu, uzstādot to uz īsu brīdi un ik pēc 15 minūtēm pārvietojot uz citu vietu, mainot dziļumu. Uztaustot zivs klātbūtni kādā no dziļuma horizontiem, tam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Pastāv liela iespēja, ka konkrētajā dienā lielākā daļa plēsoņu izvēlēsies savām medībām tieši šo dziļumu.
Tikai ziemas apstākļos
Ir vēl viena lieta, kas ir iespējama tikai ziemā, proti, cope zem ledus ekstremāli mazā dziļumā. Vasarā gruntīgākās līdakas tik mazos dziļumos iedrošinās ieiet tikai naktī, dienā jūs viņas tur neatradīsiet. Pastāstīšu par vienu gadījumu no savas pieredzes.
Todien es ķēru ruduļus Engures ezerā pie pašas niedru saliņas malas, kur dziļums nepārsniedz vienu metru, turklāt 80 cm no šī metra bija ledus kārta (ja kāds neatminas, tad kādreiz Latvijā ir bijušas tādas ziemas). Rudulis kampa mormišku uzreiz, tiklīdz tā no-laidās zem ledus apakšējās malas, dažreiz pat augstāk, respektīvi, zivs burtiski līda āliņģī, gaidot mānekli. Vienlaikus blakus regulāri signalizēja ūdas karodziņš. Tajā dienā es pie šīs niedru saliņas krasta pacēlu četras labas līdakas. Protams, kad zem ledus kārtas ir vien 15–20 cm ūdens, ķert ar vizuli vai balansieri ir ļoti sarežģīti, jo, raustot mānekli, tas regu-lāri pazūd no plēsoņas redzesloka. Šādos apstākļos labi strādā tikai un vienīgi dzīvā ēs-ma. Zivtiņai pieliek klāt kārtīgu svariņu, lai tā neuzpeld āliņģa caurumā, un to nolaiž zem ledus. Līdakas bieži ielūkojas vietās, kur ūdens pāriet ledū. Šeit plēsoņai ir vieglāk iedzīt savu upuri strupceļā, kur tā noķeršana nesagādā zaļsvārcei problēmas.
Ēsmas iegremdēšanas dziļums
Ķerot līdakas, ēsmu parasti iegremdē gandrīz līdz pašam dibenam, ar nosacījumu, ka dziļums copes vietā pārsniedz divus metrus. Šajā gadījumā ēsmu vispirms nolaiž gandrīz līdz pašam dibenam, bet pēc tam nedaudz piepaceļ, lai tā atrastos tuvu pie grunts. Copējot seklākās ūdenskrātuvēs, piemēram, Babītes, Kaņiera vai Engures ezerā, es pa-rasti atritinu ūdas auklu ne vairāk par 50 centimetriem, neatkarīgi no dziļuma izraudzītajā vietā. Protams, izņemot situācijas, kad ledus ir biezāks par šiem 50 centimetriem. Manuprāt, šādā augstumā līdakai ir vieglāk pamanīt dzīvo ēsmu un uzbrukt tai virzienā no apakšas uz augšu. Piebildīšu, ka šis nosacījums darbojas ūdenskrātuvēs ar dziļumu līdz diviem metriem.
Vladimirs Poludeņs
Mānekļu un kātu tests reālos apstākļos ar Jahipaun.lv. Video bloga epizode #9
Šogad jauns piedāvājums žurnāls “Lielais loms” + pielikums “Makšķernieka gads”!
Abonē 2023 gadam un saņem dāvanā kalendāru, kā arī e-izdevumu bez maksas!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
