Arvis Ančevskis
Saņēmām skaistu rakstu no Egitas Gribuškas, kura ar vīru savā īpašumā tiek pie NGT Latvija dāvanu kartēm. Sazināsimies par balvas saņemšanu.
Var teikt, tas notika pavisam nesen, vismaz tā šķiet. Pagājuši astoņi gadi – kā kurš tos jūt, mums tie aizskrējuši ļoti ātri, piedzīvojumiem un lomiem bagāti! Tajā 2013. gada maijā ar vecu padomju laiku spiningu un metāla vizuļiem, ko biju dabūjusi no tēva, jo neko jaunu mēs nevarējām atļauties, dzīvodami diezgan trūcīgi, gar krasta zālēm meklēju zaļsvārces, reizēm kādu arī noķēru, ar sajūsmas spiedzieniem pārējās zvīņotās aizbiedēdama uz ilgu neatgriešanos.
Kārtējais metiens, un no muguras atskan skaļš – kā ķeras? No pārsteiguma satrūkos. Tur puisis, pēc izskata manā vecumā, ap 16. Pirmā doma – ko viņš tādā nekurienē dara? Vienīgās mājas vairāku kilometru tuvumā ir manējās. Tad ieraugu spiningu, uztveramo tīkliņu, somu un neizpratnes pilnu smaidu. Kāpēc viņš ir te, saprotu, bet puiša skatiens izskatās daudz vairāk pārsteiguma pilns nekā manējais, un tikai pēc dažām neveiklām sekundēm atbildu, ka ķeras labi, jau divas ir. Izdzirdot manu balsi, puisis vēl vairāk iepleta acis, kā vēlāk pats stāstīja, pirmajā brīdī šķitis, ka kāds vieds vīrs ar veco Ņevas spoli un šūpiņiem izmēģina veiksmi; jaunu, skaistu meiteni tādā vietā un paskatā nemaz neesot gaidījis.
Tā mēs sākām runāt, brist gar upes krastu, viņš man iedeva diezgan daudz savu mānekļu, tad abi sapratām, ka ar manu inventāru tos nevar tālu iemest. Paskatījās uz mani, izstiepa savu spiningu, lika paņemt, lai arī kā es mēģināju atteikties, jo jutos neērti.
Viņam pienāca laiks doties uz autobusu, kas bija kādu padsmit kilometru attālumā, protams, gājām kopā, pierakstījām viens otra telefona numuru, norunājām tikties pēc nedēļas un atkal kopā spiningot.
Nākamajā svētdienā viņš man atveda vēl dažādus voblerus, gumijas zivtiņas, auklu rezervē un mācīja, kā ar to visu darboties, noķerto lomu skaits un lielums pieauga, tikāmies gandrīz katru nedēļas nogali, līdz spiningošana palika otrajā plānā un sākām viens otram acīs skatīties ilgāk, sarunāties vairāk un prieks par tikšanos bija lielāks nekā par noķertajiem lomiem.
Tā es iepazinos ar Mārtiņu, labu vīru, nu jau arī burvīgu tēvu un izcilu copes biedru!
