Jānis Kazaks
Kas ir tas, kas padara copi par lieliskāko dzīvē? Katram tas ir savs, bet es izstāstīšu par savējo.
Atmiņu tops
Katram makšķerniekam ir neskaitāmas veiksmīgas, zivīgas un citādi pozitīvi raksturojamas copes reizes. Taču aizdomājos par to, kāpēc tad, kad tiekam par to izjautāti, atceramies un minam tieši to vienu, savu īpašo un neatkārtojamo, sirdij vistuvāko. Nolēmu ne tikai izstāstīt jums par savu atmiņu topa uzvarētāju, bet arī analizēt to. Kuri faktori tad ir tie noteicošie, kas mūsu atmiņu un emociju failos saslēdz kontaktus tā, ka, ievadot meklētājā šo pieprasījumu, vienmēr izlec viena un tā pati cope? Vai tāpēc, ka tajā reizē izvilku savu līdz šim lielāko zivi? Vai kompanjons laivā bija tāds, ar kuru biju saderīgs kā viena ražotāja kāts ar spoli? Vai varbūt laiks aiz borta bija viens vienīgs Spānijas kūrorts un pati Dabas māte jaunas, iedegušas meitenes ķermenī piedāvāja mums kā uz paplātes te dzirkstošu svaiga gaisa kokteili, te maigi atslābinošu saules staru un vēja pūsmu masāžu? Bet varbūt noteicošās bija emocijas, ko sagādāja cīņa ar zivi, un tās izvēles, kuras izdarījām sekunžu simtdaļās, izrādījās īstās – tādas, ar kurām pēc tam varam lielīties draugu vidū un stāstīt par tām vēl un vēl? Pareizo atbildi atstāšu jūsu ziņā, bet tagad ķeršos pie paša stāsta.
Nav iemeslu, lai atteiktos no copes!
Togad pavasaris bija īpaši devīgs. Pakārdinājis ar fantastiski siltu maija nedēļu, cienījamais gadalaiks atgrieza mani lietainā un vējainā Latvijas realitātē ar salauztu kreisās plaukstas locītavu. Kā jau īsts vīrietis, pārdzīvojis pirmo šoku ar ciešu pārliecību, ka skramba vien ir, gandrīz mēnesi izlīdzējos ar smērītēm un tējiņām. Jūnija vidū zaudēju modrību, kā rezultātā ķirurgam izdevās ieģipsēt manu roku līdz pat elkonim, paveicot to tik uzcītīgi, ka pat vidējo pirkstu nepateicīgajai situācijai nebiju spējīgs parādīt. Bet Engures ikgadējā sezonas atklāšana jau pēc nedēļas! Kā aizšauts meža zvērs gribēju pazust dziļākā krūmājā un sagaidīt nenovēršamo brīdi, kad satumsīs pēdējā nakts. Citiem vārdiem sakot, mēģināju samierināties ar to, ka šogad šī maģiskā diena paies bez manas klātbūtnes. Manu lēmumu ļoti uzmanīgi un palēnām mainīja mans draugs un copes biedrs Arturs. ”Jaņčukiņ, tu ko? Nevis situācija, bet vieni vienīgi plusi! Tu varēsi neairēt! Ne tikai drusciņ – vispār! Pie motora tev nebūs jāsēž, un es pats vilkšu ārā enkuru!” Pamanījis, ka sāku viņā klausīties, turpināja: ”Esmu gatavs viens pats gatavot ēst, mazgāt traukus un pat aliņu tev attaisīšu! Laiku sola labu, nu izbaudīsi vienreiz kārtīgi copi, tev nekas nebūs jādara!” Šajā brīdī es kļuvu uzmanīgs. Solījumi likās vilinoši, un roka arī sāka tā kā mazāk sāpēt. ”Nu, galu galā, vari taču pasēdēt laivā tāpat, pabaudīt dabu, pamieloties ar alu svaigā gaisā,” Arturs turpināja, ”pasiekaloties, kā es velku līdakas, jo viņas jau noteikti būs! Nav taču mums vienmēr jāsacenšas,vai ne?” Viss! Man bija gana! Pietiek te tagad! Kaut zobos, padusē, kaut vai kājstarpē turēšu to spiningu! Vienalga, kā! Nu nepriecāsies viņš man viens pats! Punkts! Basta! Es braucu!
Aktieris
Turpmāko nedēļu mierā nesēdēju. Līdz izbraukšanai kaut kā biju izšūpojis ģipsi tiktāl, ka kreisās rokas pirksti kustējās. Lai arī ne cēli un eleganti, bet pietiekami, lai varētu sacensties kustību grācijā ar apreibušām dejotājām lauku rajona diskotēkā. Pašsaprotami, ka ar to nelielījos Arturam, kurš pacietīgi pārbaudīja manus špiņus, pārtina auklas un pārsēja mezglus. Galu galā ne jau es biju tas, kurš tik ļoti gribēja uz copi!
Ierodoties, tā teikt, notikuma vietā, kā vienmēr iepriekšējā vakarā, situācija vēl vairāk uzlabojās. Mans vēl joprojām baltais ģipsis piesaistīja uzmanību vēl efektīgāk par dzīvelīgu ēsmas karūsiņu. Katrs uzskatīja par godu pienākt un aprunāties, un ne jau tukšām rokām. Kamēr Arturs vienlaikus gatavoja vakariņas, kārtoja laivu un ķēra mums abiem ruduļus ēsmai, es karaliskā mierā baudīju neizsīkstošo copmaņu uzmanību. Ko tur liegties, jutos fantastiski! Tai brīdī vēl nenojautu, kā man nāksies par visu samaksāt…
Zīmes, kas nevēsta labu
Rīts atnāca negribīgi. Neveikli. Ar paģirainu rasu piebārstot pļavu un laivu. Laiks bija dzestrs, tā sejas izteiksme un noskaņojums – neizprotams un neparedzams. Šķita, ka tas nav priecīgs, mūs redzot. Bet varbūt tikai izliekas? Es arī izlikos. Izlikos, ka nedzirdu Artura neapmierinātību, ka brokastis pagalam. Tas bija mans vienīgais iepriekšējās dienas uzdevums – vakarā novākt galdu un parūpēties par ēdienu, lai tas droši sagaidītu rītu. Palūkojoties uz galdu, bija skaidrs, ka mielojušies bija visi – gan kaķi, gan putni, gan visi ezera labie un nelabie gari. Tikai mēs ne. Nu labi, būšu godīgs, apskatot galdu, varēja saprast, ka arī zivis pa nakti ir kāpušas krastā un piesmējušas ēdienu… Klusējot saslaucīju visu miskastē. Kaut kas jau somās vēl bija, taču apetīte bija pametusi mūsu līdz šim draudzīgo kompāniju. Padzēruši tēju, klusējot kāpām laivā. Arī ezers, laikam ņemot piemēru no mums, bija augstu uzsitis apkakli un kārtīgi satuntulējies miglā. Likās, ka tas, lai arī piecēlies un ģērbies, vēl snauž. Miglas cepure bija aizsegusi tam seju, acis nevarēja saskatīt, noskaņojumu nevarēja nojaust. It kā valdīja bezvējš, bet ūdens zem mums klusējot kustējās. Piezagās sajūta, ka kaut kas briest. Atmiņā uzausa kadri no filmas, kur, spēcīgas straumes nesta, maza laiviņa strauji tuvojas milzīgam ūdenskritumam. Nopurinājos. Bijušais jāaizmirst. Ir tikai šis mirklis. Tagadne. Bet gaiss bija ļoti mitrs un smags. Tas spieda. Elpojot cirtās kaklā. Knapi varējām saredzēt tuvākās copmaņu laivas. Gaisā starp gandrīz pilošajiem miglas blāķiem kā puvušas zivis karājās pārmetumi. Likās, ka kāds uzsēdies man plecos un žņaudz. Kamēr Arturs airēja pāri piekrastes seklumam, manas rokas, pareizāk sakot, mana veselā labā roka, slīdēja arvien tuvāk somai. Beidzot izcēlu no tās pudeli un divas glāzītes. Sejā kā brāzma ietriecās vēl viens pārmetošs skatiens. Mums ar Arturu ir sena noruna – pirmo glāzīti tikai pēc pirmās zivs. Vēl nebija izdarīts neviens metiens. Un viss liecināja, ka nebūs labi. Patiesībā bija ļoti nelabi. Vai nu tas bija rakstīts man sejā, vai nu Arturs bija ļoti labs draugs. Viņš klusējot pielēja glāzes. Līķbālā klusumā izpildījām rituālu, pie sevis cerot, ka tas atvairīs ļauno priekšnojautu. Viņš neprotestēja, kad ar vienīgo veselo roku atkārtoju dezinfekcijas procedūru. Brīdi pat noticēju, ka esmu gatavs tam, kas sekos. Uzspraudām savus mironīšus, Arturs izvilka enkuru, sākām mētāt. Laikam migla slāpēja skaņas, jo mānekļi aizlidoja baltajā pienā un krita kaut kur tur bez trokšņa. Tikpat klusi un mistiski uzvedās līdakas. Varētu pat teikt, ka neuzvedās absolūti nekā. Tādā noskaņā bijām noslidinājušies ezeram pusē. Rokas mehāniski atkārtoja vienas un tās pašas kustības. Dvēseles bija nometušās ceļos un lūdzās. Engure, atklāšana un ne copes? Cieņa draudēja zaudēt pati sevi. Mēs vēl joprojām klusējām. Bet nepadevāmies. Turpinājām kapāt. Situāciju pasliktināja tas, ka kaut kādi sliktie bija nolaiduši līmeni mūsu pudelē līdz minimumam. Paldies Dievam, ka Arturs vairs neskatījās uz mani pārmetoši, bet tā vienaldzīgi, tā kā sapņaini. Mans žņaudzējs no pleciem bija noslīdējis uz krūtīm, ieritinājies jakas krokās un miegā, aizdomīgi smaidot, klusi šņāca.
Pirmā cope
Kustīgais un klusējošais ūdens nesa mūsu laivu pāri pretējā krasta kantei. Cerības un kaktusi parādījās mūsu redzeslaukā un lēnām kā sabraukti eži pazuda zem laivas. Joprojām pa nullēm. Ņemot vērā copju skaitu, varētu teikt – mīnusā. Laivu nesa tuvāk salai, kuru no paša krasta šķīra plats pārredzams seklums. Likās, ka migla tā kā kļuvusi retāka. Pamanīju, ka salas līgano krastu izķēmo uz āru izspraucies radziņš. Automātiski notēmēju uz to un trāpīju ideāli – pie pašiem meldriem. Ņēmiens sekoja zibenīgi. Taču, ņemot vērā visu iepriekšminēto, es tam vēl neticēju. Klusējot kārtīgi piecirtu. Laikam tomēr zālēs. Nē, sakustējās! Uzreiz bija skaidrs, ka kukainis ir lielāks par vidējo. Šo sajūtu varētu salīdzināt ar šausmu filmas varoņa pirmo apjausmu, ka, neskatoties uz mošķu, ģindeņu un nelabā pārņemto pārsvaru, tomēr pastāv iespēja izglābties. Arī man gribējās atgriezties dzīvē, tas ir, krastā, ar apziņu, ka kādu zivi tomēr esmu spējīgs izvilkt. Tāpēc jo spītīgāk ieķēros kātā un ietinu auklu. Pretestība bija liela, taču tāda kā jocīga, zivs nāca smagi, taču it kā pilnīgi nepretojās. ”Nu, liela?” Arturs jautāja un jau čamdījās pa laivu pēc uztveramā tīkliņa. ”Nevar saprast, draudziņ, liekas, ka esmu aizķēris to aiz sāna.” Ņemot vērā līdzšinējo zivs aktivitāti, tas ir, pasivitāti, tas varētu būt ticams izskaidrojums. Taču kā viss tajā rītā, arī šīs manas aizdomas neapstiprinājās. Zivs patieso izmēru apjautu vienīgi tad, kad ar ķīniešu lamuvārdam līdzīgu krakšķi mūsu uztveramais tīkliņš salūza uz pusēm. Sekundes desmitdaļu abi ar Arturu skatījāmies viens uz otru un uz alumīnija kāta strupuli Artura rokās. Nu, varbūt tomēr simtdaļu. Tad gandrīz vienlaikus trīsarpus rokas šāvās ūdenī, lai saķertu to, kas bija gatavs nogrimt kopā ar vēl līdz galam nepievārēto zemūdens pavēlnieci. Kad milzene jau gulēja laivā, emocijas vairs nebija valdāmas. Apskāvāmies un lēkājām pa laivu kā bērni. Kopā ar prieku rīta izklīstošajā miglā izkliedzām arī visu sakrāto saspringumu un neticību sev. Kā pēc tam atstāstīja onkulis Jāzeps, kurš ar savu cīņubiedru makšķerēja citā laivā, mūsu uzvaras saucieni un gaviles esot bijušas dzirdamas pa visu ezeru.
Skaties! Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode
Dejas ar līdaku
Attapies no apdullinošā emociju sprādziena, sāku aplūkot savu guvumu. Tur jau viņa gulēja, gandrīz no borta līdz bortam. Tumši zaļo ķermeni rotāja purvbrūni pieredzes lāsumi. Nebija šaubu – tā bija ļoti veca un dzīvi redzējusi līdaka. Tumšajā, gandrīz melnajā galvā acis bija iegrimušas dziļi; spēcīgais purns bija vienos caurumos, vienā no tiem karājās jau daļēji sarūsējis āķis. Nevis līdaka, bet īsts pirātu kuģis. Cik gan auklu viņa pārrāvusi un cik mānekļu nokodusi, atstājot neskaitāmus copmaņus ar trīcošām, bet tukšām rokām, kuras divtik plati stiepušās pēc tam, jau krastā atstāstot mājiniekiem par liktenīgo tikšanos? Taču mani interesēja atbildes uz citiem jautājumiem. ”Vai viņa vēl aizmigusi bija? Nāca kā pagale, nu nemaz nepretojās!” ”Jāā,” Artūriņš dziļdomīgi novilka, ne apstiprinot, ne noliedzot manis teikto. Viņš jau bija uzgriezis man muguru un cerīgi skatījās pakaļ prom lidojošajam māneklim, domās sajūtot arī savu šīs dienas pirmo copi. Taču līdaka gan bija mani sadzirdējusi, un, kā izrādījās, viņai bija vēl gana daudz ko mums teikt. Ar pirmo astes sitienu no laivas sola tika aizslaucīta mūsu tūristu plītiņa, un emaljētā krūze, kurā parasti vārām ūdeni, ar blīkšķi atsitās pret bortu, nošķaidot Arturu ar ūdeni. Sākās īsts krievu kino! Ar nākamo sitienu, neļaujot man attapties, tika trāpīts tomātu maisiņam, kuru neapdomīgi nebijām ielikuši atpakaļ somā. Dārzeņi kā biljarda bumbas izripoja pa noapaļoto laivas dibenu. Un tad ieslēdzās vibrobliete… Zaļā mamba beidzot bija apjautusi situācijas nopietnību un, iespējams, pat sapratusi, ka ar vienu roku neesmu tai pretinieks. Tā kapāja pa labi un pa kreisi, ik pa brīdim apmetoties uz otriem sāniem un vēl laivā mēģinot uztaisīt svecīti. Steidzami bija jāparāda, kurš te ir saimnieks. Bet laivas dibens bija izsmērēts ar gļotu un tomātu pastas maisījumu, tā ka droši nostāvēt vairs nebija iespējams. Liku kaunu pie malas un metos uz ceļiem, mēģinot piespiest līdaku pie laivas grīdas. Ar atlikušo pusotru ekstremitāti gribēju salauzt līdakai sprandu, taču bezcerīgi. No ģipša brīvie kreisās rokas pirksti varēja satvert spoles rokturi, taču aptvert plato līdakas sprandu nebija spējīgi. Ideja nogranda galvā kā pērkons! ”Jāsit!!!” Taču ne jau ar pliku roku, ar vienu lauztu bija jau gana. Aiz somas paslēpies, kautrīgi vīdēja no mājām paņemtais lietais svina enkurs ar pagaru armatūras kātu. Īstā brīdī! Ar kreiso celi piespiedis mambas asti, ar kreiso ieģipsēto roku mēģināju noturēt zivs ķermeni ar sprandu uz augšu. Labajā cēlās enkurs izšķirošajam triecienam. Taču pieredzējusī zivs nebija ar lauztu roku ņemama! Tā kārtīgi nopurinājās, un trāpīju taisni pa ģipsi virs lūzuma vietas. Kā strāvas sists, atkritu uz laivas sola un, saķēris roku, iegaudojos. Krita arī Arturs, tikai lokoties smieklos. Neredzams operators aizrautīgi ķēra kadrus, domās jau plūkdams Kannu festivāla laurus. Tam visam pa vidu zaļā balerīna dejoja savu mirstošā gulbja deju, dāsni smērējot visu, kas laivā vēl tīrs. Jā, tas bija īsts tīrasiņu kino labākajās krievu komēdijas tradīcijās, kurā es nospēlēju vienu no savām izcilākajām lomām. Protams, beigās jau pa diviem cienījamo pretinieci ar godu piebeidzām un cieņā noliecām galvas tās priekšā, lai pēc tam tās strauji atmestu atpakaļ kopā ar glāzīti, tā godinot un pieminot aizgājējas garu. Atmiņā šos kadrus pārtinu bieži, un tie dzisīs tikai kopā ar mani. Kamēr citā laika dimensijā risinājās visi manis atstāstītie notikumi, reāllaikā vējš bija piestūmis laivu tieši pie tik veiksmīgā salas radziņa. Tur, kur biju instinktīvi iemetis mānekli, Engures seklajā plogā vīdēja tumša un dziļa bedre. No tāluma rīta miglā pilnīgi nepamanāma. Taču tieši tur bija slēpusies mana mūža pirmā ievērojamā līdaka. Bet labākais bija tas, ka diena mums, kā toreiz izrādījās, tikai sākās.
Uz skatuves kāpj Arturs
Kā tas bieži gadās pēc kārtīgas zivs izvilkšanas, arī mani pārņēma zināms atslābums. Novietojis pievārēto milzeni zem sola, aizvācis no laivas visus Borodinas kaujas pierādījumus un izskalojis to, kas bija palicis pāri no uztveramā tīkliņa, turpmākajā stundā pamanījos iecelt laivā vēl pāris cienīgas līdakas, kas tikai vairoja sajūtu, ka šīsdienas plāns izpildīts. Un ar pilnām tiesībām arvien biežāk atsēdos laivā, lai pasildītos uzlecošās saules staros. Turpretī Arturs, nicīgi atsviezdams ezeram pāris zemmērus, arvien ciešāk sakoda zobus. ”Nu ko viņa īsti grib?” viņš jautāja vairāk pats sev un, ik pa brīdim mainot mironīti pret kādu vobleri vai džerku, turpināja spītīgi kapāt. Biju pilnībā ieslīdzis saules vannā, kad idilli izjauca Artura spoles bremzes spalgā skaņa. ”Ir! Un laba!” Pēc Artura stājas un kāta izliekuma man bija skaidrs, ka draugam beidzot pieteicies nopietns pretinieks. ”Atkal nostrādāja mironītis,” viņš iespēja pateikt, kad atkal iekaucās spoles bremze. ”Tai gan ir spēks,” pie sevis nodomāju un klusībā jau skaitīju kilogramus, kad tālu no laivas atklātā ūdenī no ezera izšāvās saulē mirdzošs zivs ķermenis. Svecīte!!! Purinot lielo galvu uz abām pusēm, līdaka pilnībā nodemonstrēja savu varenību un izmēru, liekot mums saprast, ka nekāda svētdienas pastaiga parkā mums te nebūs. Arturs šausmās noelsās: ”Ka tikai neaiziet,” un mēģināja saglabāt kontroli. Brīnumainā kārtā āķi nebija nokratīti un nospriegotā aukla turpināja graizīt ūdeni. Kādu brīdi tinusi sevī auklu, Artura spole ar ievērības cienīgu svilpienu bija spiesta to atkal atdot. Klusībā apskaudu Arturu. Kas par cīņu! Kas par emocijām! Tieši tas, ko mēs katrs sagaidām no copes. Pēkšņi Artura kāts atslāba un aukla brīvi šūpojās vējā. Kas par ziepēm? Tiešām? Artura sejā bija lasāms viss – neticība, šausmas, vilšanās. Likās, ka tūlīt būs klāt pat asaras… Arturs lēnām sāka ietīt auklu. Nevarēju pat iedomāties, kādas domas tobrīd trakoja drauga galvā. Paldies Dievam, man nebija lemts to uzzināt, jo, gandrīz izraudamies no rokām, Artura kāts ieliecās ūdenī taisni zem laivas! Līdaka bija mainījusi bēgšanas virzienu un nākusi mums tieši virsū! Arturs, cik vien varēdams, stiepās pāri laivas malai, cenšoties mazināt kāta izliekuma leņķi. Izvadīt līdaku gar laivas sāniem bija gandrīz neiespējami: vienā laivas galā ūdenī iestiepās enkuršņore, bet otrā – taisnā leņķī uz leju – motora kāja. Vēl līdz šim brīdim nesaprotu, kā nesalūza kāts, no līdakas spēcīgajiem rāvieniem sizdamies pret laivas dibenu. ”Aizies, aizies!” kliedza Arturs, instinktīvi darbodamies, taču nesapratu, ko es varu līdzēt. Spēju tikai vērot bezcerīgo situāciju. Mums nebija ne mazākās saprašanas, cik tālu ir zivs. Kopš svecītes tā nebija vairs rādījusies. ”Nu gan ir beigas,” Arturs nošņācās, atvēra spoles lociņu un deva man spiningu, lai to paturu. Nu galīgi neko nesapratu. ”Tā cūka aptinās ap motoru!” Vēl labāk! Atkal virziena maiņa! Ko tagad darīt? Arturs dusmās un bezcerībā līdz padusēm ūdenī makarējās ap motoru. Es ar bailēm gaidīju to brīdi, kad aukla būs pušu un noplīvos melnbaltais finiša karodziņš. Bija pilnīgi skaidrs, ka tas šoreiz nesveiks autosacensību uzvarētāju, bet atdos godu avarējušam un kūpošam vrakam. Necenzēta leksika un skaļas nopūtas pavadīja Artura darbošanos. Baiļojos, ka adrenalīna uzplūdā, mēģinot atbrīvot ap motora kāju aptinušos un milzenes nospriegoto auklu, viņš nesagriež sev rokas. Nezinu, vai tas bija Artura nopelns vai līdaka pati, metot lokus zem laivas, atkabināja auklu no motora, bet viss atkal bija iespējams! Mēs joprojām bijām zirgā! Arturs paķēra no manis špini, noklakstēja spoles lociņš, un, ticiet vai ne, atkal nosvilpās spoles bremze! Tai gan bija iekšā! Kaut kur zem ūdens virsmas līdaka metās prom. Tikai pēc krietni gara brīža lielais vairākums pulvera bija izšauts un pienāca tas brīdis, kad, parādot savus milzīgos baltos sānus, līdaka piekususi kā uznirstoša zemūdene pacēlās netālu no laivas. Jau iegremdējis tīkliņu, virzīju to uz zivs pusi, kad tā vēlreiz rāvās prom. Netrāpīju… Pat negribēju skatīties uz Artura pusi. Sapratu, ko viņš šobrīd par mani domā. Ne reizi jau biju draugu pievīlis ar savu neveiklo rīcību, bet kāpēc tieši šodien? Taču, kamēr aukla bija nostiepta, spēle nebija zaudēta. Jau atkal milzene, gandrīz padevusies, tika pievilkta pie laivas. ”Nesasteidz, draudziņ, nesasteidz,” kā lūgšanu skaitīdams, Arturs čukstēja. Un koncentrēts kā marinēts gurķis burkas augšpusē, kuram tūdaļ pēc glāzītes jāizpilda sava mūža galvenā misija, es tomēr veiksmīgi ieslidināju pagurušo pretošanās sporta meistara kandidāti tīkliņā un pēc tam arī laivā.
Līdzīgas, bet tik atšķirīgas
Nevaru īsti vairs atcerēties, cik ilgi mēs tā sēdējām, pārrunādami un vēlreiz apbrīnodami tikko notikušo. ”Nu kā viņa šito! Bet kā viņa to! Nu bet tas, tas gan bija kaut kas!” Taču šodien, atskatoties uz tās dienas notikumiem, varu ar pilnu apziņu teikt, ka neko šai cīņai pat līdzīgu vairs neesam piedzīvojuši. It kā ne tik lielā zivs (vēlāk nosverot – 5,8 kg; toreiz fiksējām lomu pa vecai modei, nemērot garumu) izrādīja tādu pretestību, sarīkoja mums tādu cirka izrādi, vienā iznācienā nodemonstrējot mums visus iespējamos trikus, lai atbrīvotos no āķa un atstātu mūs ar garu degunu, ka tas no atmiņas nav izdzēšams. Tagad mums atliek tikai atkal un atkal, ziedojot visuvarenajam Ūdeņu Dievam, klusībā lūgties, kaut mēs pieredzētu ko tādu atkal. Kad atslābums pēc kaujas bija piemeklējis nu arī Artura laivas pusi, sākām salīdzināt abas izvilktās milzenes. Mana, kā izrādījās, bija tikai pārsimt gramu smagāka, apaļi 6 kg, ar ļoti lielu galvu – gandrīz trešdaļu no ķermeņa; nokārušos, izdēdējušu vēderu; tumša, gandrīz melna. Kā kopīgi nospriedām – īsta un pieredzējusi līdaku vecmāmiņa, iespējams, jau sen mitusi Engurē, kur bijusi viena no valdošās kliķes augšgala. Pašapmierināta, daudz redzējusi un gadu gaitā sagurusi. Pretstatā Artura pievarētajai, gaiši zaļajai ar izteiktu jūras rakstu rotātajai jaunulei. Lai arī abas bija vienāda garuma, Artura sportistei bija daudz mazāka galva, slaidāks, stingrāks ķermenis un, kā arī jūs, cienījamie lasītāji, jau zināt – kardināli pretējs raksturs. Pilna enerģijas, dzīvotgribas un nepiepildītu alku, tā atgādināja daudzus no mums, kad agrā rīta stundā kāpjam laivā, lai dotos pretī nezināmajam. Visu cieņu mūsu tās dienas pretiniecēm, divām tik atšķirīgām līdakām. Šodien, kopā ar jums atceroties notikušo, saprotu, ka todien ar savu uzvedību nebiju pelnījis piedzīvot to, kas trāpījās Arturam, un varbūt tieši tāpēc manējā nāca kā pagale, bet Artura jūriniece nospriegoja mūsu nervu stīgas līdz galējai robežai.
Saldais ēdiens
Saule bija uzkāpusi savā tronī un kā nepārspējamā Mis Universe žilbināja mūs ar savu skaistumu. Sapratuši, ka diezin vai līdakas mūs šodien vēl varēs ar kaut ko pārsteigt, ap plkst. 11 nolēmām doties krastā. Izkāpjot uz sauszemes, izrādījāmies tās dienas absolūtie veiksminieki, bijām noķēruši lielākās līdakas, un, pateicoties onkuļa Jāzepa sagatavotajai augsnei, krastā mūs sagaidīja apbrīnotāju pulks. Sekoja fotografēšanās, n-tās reizes vajadzēja visu pārstāstīt, un, kā jau tas ar mums, copmaņiem, bieži notiek, ar katru reizi mūsu stāsts izvērtās garāks un neticamāks. Diena no pelēkā pīlēna bija izaugusi par skaistu, siltu un bezgala mīļu jaunavu, kuru gribējās tikai un vienīgi sēdināt laivā un vizināt pa ezeru, lai kādubrīd netraucēti aizmirstos kādā zāļainā līcī. Tā arī nospriedām un, iesēdinājuši laivā alutiņu veco brāli, devāmies izbaudīt ruduļu copi, kurus, no ezera ārā nākot, bijām manījuši veseliem bariem rotaļājoties saules sasildītajos, seklajos ūdeņos. Tiešām no sirds iesaku arī jums kādu nesteidzīgu un saulainu dienu Engurē veltīt tieši rotaļīgajiem ruduļiem. Tā ir patiesa bauda ar smalku un jutīgu makšķeri tos vienu pēc otra vilkt savus 30 metrus līdz laivai. Mēs tos parasti ķeram ar pludiņu burbuli, bez svariņa, ar nelielu pavadiņu, ļaujot ēsmai pēc metiena dabiski grimt (skat. foto). Ja izdevies ruduļus atrast, tad ņēmiens seko zibenīgi. Šādas sistēmas priekšrocības ir iespēja to tālu aizmest, jo ruduļi ir uzmanīgi, it sevišķi lielie, un neļauj pārāk tiem pietuvoties. Burbulis, pa pusei piepildīts ar ūdeni, ir gan pludiņš, gan svariņš reizē, un zivs no tā nebaidās kā no izkrāsota un spilgta klasiskā pludiņa. Tā kā bieži gadās noraut pavadiņu, makšķerējot tuvu meldriem vai ļoti seklās vietās, tad šādu sistēmu var ļoti ātri, ar vienu mezglu, atjaunot un turpināt copi. Todien mums uzsmaidīja arī Ruduļu veiksme. Izmetušies kā vasarnieki vienās peldenēs, vilkām vienu pēc otra kārtīgus, par īsta lauku vīra plaukstu lielākus ruduļus. Pēc rīta pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem tas bija kā ķirsītis uz putukrējuma tortes. Manas vistas vēl nedēļu ēda kapātus ruduļus, jo mieru metām un kaunu pratāmies tikai tad, kad lielveikala maisiņš katram no mums bija pilns līdz malām. Pats par sevi sarkanspurainais rudulis ir asakains un īsti nebaudāms, taču pretoties māk vareni un to cope, it īpaši Engurē, sagādā īstu baudu. Ja kāds grib uzsēdināt uz āķa savu jauno paaudzi, tad ruduļu cope saulainā dienā Engurē ar ugunskuru un pikniku pēc tam ir īstais starta komplektiņš. Todien, jau otro reizi izbraucot krastā, bijām pa īstam laimīgi un mazliet skumji, kaut kur zemapziņā apzinoties, ka nez vai otrreiz piedzīvosim tādu emociju gammu. Tad vēl nezinājām, kādus piedzīvojumus mums visuvarenais Ūdeņu dievs gatavo Ālandos, Usmā un Kaņierī. Taču par to kādu citu reizi. Novēlot arī jums visiem, cienījamie lasītāji un godājamie copmaņi, piedzīvot neaizmirstamas dienas uz un pie ūdens, ne asakas, un tiekamies jau atkal kādu citu reizi!
Kādas barības copei izvēlēties? Pasaules vicečempiona Krišjāņa Lisovska padoms
