Inventāru izvēloties
Sākšu ar galveno darba instrumentu – spiningu. Meklēju tādu, kas spēs jaunos mānekļus nogādāt bez liekas piepūles ūdenī, jāizvēlas tāds, kas labi ieguļ rokā un ar ko ir patīkami darboties. Salmo veikala plauktos ir no kā izvēlēties – dažāda budžeta, garuma un testa. Es izvēlos LJ sērijas kātu PROGRESS Power Jig 80, garums man patīk, būs labi no krasta mētāt, arī no laivas, kāta tests ir tieši tas, ko meklēju. Spinings ir, tālāk skatos auklu: no Lucky John BBS sērijas jaunumi Vanrex dažādos diametros, izvēlos 0,32 mm, lai metiena brīdī mazinātu spiedienu uz pirkstu. Blakus auklām pamanu arī gatavās pavadas bigbaitiem no Lucky John – furnitūras izskatās atbilstošas, 70 kg tests un diametrs arī 1,05 mm. Pāris paciņas paņemu, noderēs vienmēr. Pēdējais, kas palicis, ir kastīte, kas ielīstu somā un kurā ietilptu visi mānekļi. 30. aprīļa vakarā krāmēju somu un mānekļu kasti, uztinu auklu uz spoles un uzstādu to uz spininga, piesienu pavadu – viss, esmu gatavs! Jau jūtams satraukums, kā būs, jo lokācija un upe ir sveša. Starts plānots 4 no rīta, lai ar pirmajiem saules stariem būtu pie upes, līdz izvēlētajai vietai jābrauc divas stundas. Sakrāmēto somu liekot malā, saņemu zvanu no makšķerēšanas biedra Aivara – viņš netiek tik agri un ātrākais ir startēt 10 no rīta. Apdomājam iespējamos variantus un nolemjam braukt nākamajā dienā, 2. maijā. 30. maijs, agrs rīts. Startējam no Rīgas, automašīnas panelī rāda -4, bet vēl ir ļoti agrs – paspēs iesilt. Pa ceļam viss mierīgi, laiks paiet ātri, braucot vērojam ceļa malās, pļavās iznākušos meža zvērus. Pēc divām stundām esam klāt, viss balts – salna! Automašīnas panelī joprojām -4, un gaisā jūtams mitrums un sals. Pārģērbjamies siltāk, es uzvelku savu brienamo kostīmu un tam paredzēto jaku, un dodamies uz upi. Paņemu savu Big Bait kātu un mānekļus un mašīnā atstāju savu otro spiningu. Aivaram ir lielāka pieredze šajā upē, viņš ir pārliecināts bleķos – šūpiņš, rotiņš. Bleķi viņam vienmēr ir bijuši rezultatīvi šajā upē, un viņš iesmīn par manu mānekļu izvēli.
Sākam
“Sveika, UPE!” es iesaucos. Tālumā redzu, kā stirna iet pāri upes sēklim, kas vēlāk izrādās, ir vecā tilta vieta! Upe nav plata, straume vidēji spēcīga, ūdens līmenis augsts, ar duļķi, redzamība 15–20 cm, bet zemāks nekā parasti, jo pļava sausa, – tā man saka Aivars. Pretējais krasts noaudzis ar niedru sienu, vietām sakrituši koki gan pretējā krastā, gan esošā, kur stāvu. Sakrituši koki ir ideāla slēptuve lielajām līdakām, tikai, protams, riskējam ar mānekļa pazaudēšanu. Aivars man pastāsta, ka copes ir gan pie niedrēm, gan pa vidu, gan tepat pie kājām. Spoli aizgriežu ciet spēcīgi, lai metiena brīdī tā neizslīd un nesagriež man pirkstu. Pirmais metiens! Sāku ar Kubira PG18 23 cm modeli, 90% gadījumu, pēc manas pieredzes. Upē makšķerējot, metienam jābūt 45 grādu leņķī straumei uz leju, jo tad māneklis ir vadāms un neiegrimst nekontrolējami, kā tas ir, metot augšup pa straumi, kur tas vairāk var iegrimt, bet arī uzņem lielāku ātrumu un var paskriet garām plēsoņai, it sevišķi, ja ir duļķains. Duļķainā ūdenī māneklis jāvada maksimāli lēni, lai zivs pirms uzbrukšanas to ilgāk redz. Metiens pie pretējā krasta niedru sienas, Kubira GIANT 26 taisa šļakatas uz visām pusēm. Aivaram tas nepatīk, saka, ka biedēju zivis, un viņš dodas tālāk lejup pa straumi. Kāts met labi, bez piepūles, 0,32 aukla negriež pirkstu un nerada diskomfortu. Izskaitu līdz divi un sāku lēnām vienmērīgi vadīt mānekli, kad metiens ir 45 grādos, lēni vadot, tam ir jāpāriet viss upes posms un jāiznāk manā krastā, tad to ietinu un veicu metienu jau metru pirms niedrēm, tādējādi leņķis ir cits un upes vidu apstrādāju jau tuvāk. Tā var virzīties uz priekšu pa pāris soļiem un izmētāt visu upi, neatstājot neapmakšķerētas vietas. Pēc brīža parādās pirmie pārsteigumi – ārā joprojām ir tikai -4 un sāk salt ciet riņķi. Lai lieki netraumētu auklu, riņķus tīru nost no ledus. Ar riņķu apsalšanu cīnos divas stundas, esam meža pusē un ir ēna, salst pirksti. Izmētāju potenciālo vietu, un dodamies lejup pa straumi, copes nav. Mainu mānekļus, Kubira 26 cm un 23 cm. 15 cm ļoti ātri straume stumj laukā no upes. Mainu vadīšanas tempus, ļauju vairāk iegrimt, taisu pauzes, bet kontaktu ar zivi neesmu dabūjis, arī Aivaram uz bleķiem klusums, viņš iet man pa priekšu un pārbauda jau sev gadus desmit zināmās vietas. Manā krasta pusē ir iegāzies liels koks. Cenšos vairākkārt novadīt mānekļus gar to zariem un tieku pie pirmā ķērāja, redzu tikai, kā kustas zars, zem kura ūdenī sēž māneklis. Nolemju raut nost un, atpakaļ ejot, iebrist pakaļ – noraut pagrūti, pītā aukla ir 0,32 mm un viegli netrūkst. Pārsienos ar gatavo pavadu no Lucky John un eju panākt Aivaru, kas stāv pie bedres. Bedres galā ir sēklis, tā pati vieta, kur no rīta gāja pāri stirna. Nostājos blakus un nomētāju sēkli, mainu mānekļus, to vadīšanas stilu, bet joprojām nekā! Arī Aivaram bez kontaktiem. Sāk kļūt nedaudz siltāks, spininga riņķi vairs neaizsalst. Veicu maksimāli tālu metienu un tieku pie otra ķērāja, pārbrienu upei pāri, cenšoties atkabināt mānekli no otra krasta, bet ķērājs tieši ir izskalotajā bedrē, kas ir pārāk dziļa, lai es tiktu klāt, – palieku bez mānekļa. Kamēr pārsienos, Aivars arī pāriet pāri upei, un turpinām makšķerēt no šī krasta, kas, izrādās, jau bija Aivara plānā. Makšķerējam tālāk, izstaigājam visas pagājušā gada labās vietas. Šeit man arī bija priekšrocība brienamajam kostīmam – tur, kur netika klāt no krasta, jo priekšā niedru siena, es, brienot pa ūdeni, varēju droši nomētāt. Turpinu mainīt mānekļus un dažādus izmērus, bet nekā, mainu dažādus padošanas veidus, bet nevienam copes kā nav, tā nav. Esam nogājuši labu gabalu un tikuši līdz nākamajam sēklim, tālāk iet nav kur, priekšā purvs, un Aivars saka, ka tur var arī palikt, tāpēc nolemjam iet atpakaļ un pamētāt pie bedres, jo tur no attāluma redzējām, kā laivā iecēla nelielu zivi. Ejot cauri niedrēm, sagriežu roku, un tā sāk spēcīgi asiņot. Aptinu ar papīra salveti un saprotu, ka nelielai aptieciņai un tīram ūdenim ir vienmēr jābūt līdzi šādos gadījumos. Ejot atpakaļ, Aivars uzmundrina ar makšķerēšanas stāstiņiem, kā ir ķēries šeit desmit gadu laikā, un man rodas jautājums, kāpēc nav šodien? Rokas no nepareizās vietas? Laiks ne tāds? Māneklis vainīgs? Spinings vai aukla? Esam pie bedres, noņemu aptīto salveti, bet rokas rādītājpirksts turpina spēcīgi asiņot. Saprotu, ka turpināt makšķerēt nevaru, tāpēc atstāju Aivaru un pats dodos atpakaļ uz mašīnu, kur ir aptieciņa un ūdens pudele. Aptinu pirkstu un turpinu makšķerēt. Sāku no vietas, kur startējām no rīta. Vējš kļūst spēcīgāks un sāk pūst no jūras puses, pretī straumei. Pēc neilga brīža atnāk Aivars un lepni paziņo, ka pirmā esot krastā, bet zemmēra līdaciņa, tikko no jūras ienākusi, vēl gaišā krāsā, to viņš noķēris uz oranžu rotiņu. Apsveicu Aivaru ar pirmo šogad, un ejam atpakaļ uz mašīnu pusdienot. Norunājam veikt vēlreiz posmu līdz pirmajam sēklim, mašīnā paliek mans plāns B, tas ir, otrs rezerves spinings, kas bija uz bleķiem sagatavots ar domu pāriet uz to, ja galīgi neveiktos ar gumijas mānekļiem. Tomēr plāns B paliek mašīnā, turpinu mētāt lielos mānekļus, bet Aivars bleķus. Sākam visu no sākuma, cītīgi ķemmēju katru pretējā krasta malu un 45 grādos pludinu mānekli pāri upei. Turpinu mētāt 23 cm un 26 cm, vietās, kur ir lēnas atstraumes, lieku arī 15 cm, bet galvenais konkrētā vietā, lai neķer grunti. Pēc 20 min Aivars tiek pie savas otrās copes ar to pašu oranžo rotiņu, bet pie krasta zivs atkabinās. Pavelku Aivaru uz joku, ka tāpat 0:0, jo nevienu viņa zivi neesmu redzējis. Sāku domāt – Aivaram divas copes uz tumši oranžo rotiņu, pārskrienu cauri savai kastei un atrodu Kubira 15 cm PG 06 krāsā, sakabē uzlieku sākumā 4 g svina pilīti – par ātru; 8 g svina pilīte ir tas, ko vajag. Ar jaunu enerģiju turpinu mētāt, mainu arī leņķus, bet kontrolēju mānekli ar ietīšanas ātrumu un kāta spices pozīciju – ja uzmetu pa straumi, uz augšu ietinu ātrāk un kātu turu gaisā; ja metu taisni pretī, tinu vidēji ātri, līdz māneklis ir nopludināts 45 grādos, un tupinu tad lēnām ietīt. Turpinu ticēt PG 06 krāsojumam un ar to burtiski ķemmēju katru ūdens pleķi. Tieku ārā no meža, un silda patīkama saulīte. Patrenēju metienu ar kātu, vislabākie rezultāti padodas, ja māneklis ir ietīts līdz savienojuma vietai, tad kāts met pats un piepūle ir minimāla.
Beidzot
Saulīte silda, bet vējš kļūst stiprāks. Aivars sūkstās, ka paliek grūti iemest vēja dēļ, man ir vieglāk, jo mānekļi smagi un ir laba inerce metienā. Esmu vietā, kur ūdenī iekritis koks, tas pats, kura galā ir ķērājs, bet tagad apmakšķerēju koka vidu, pludinot mānekli zem koka visā tā garumā. Jau esmu aizdomājies par plānu B – paņemt vieglo spiningu un pamētāt bleķus. Vadu gar koku un jūtu – galā parādās smagums. Piecērtu vēlreiz, un sāk parādīties pretestība, jūtu, kā purina galvu, bet purina lēnām un spēcīgi, zemmērs tas nav! Straume spiež zivi uz leju, un to pamanu tikai pie paša krasta, kāts atstrādā labi, bez problēmām atvelku zivi no koka, un atskrien Aivars palīgā izcelt. Uztveramā tīkliņa nav, jāņem ar rokām, tas arī izdodas, un zivs ir krastā! Līdaka 78 cm, var tagad sākt elpot, brauciena plāns ir izpildīts! Sataisām bildes, un laižu zivi vaļā. Jau parādās viegla eiforija, ka tomēr rokas ir no pareizās vietas, prieks, ka nepadevos kārdinājumam pamētāt bleķus. Aivars nopūšas – tagad man ir ko teikt pretī un varu pavilkt viņu uz zoba, jo pirmīt teicis, ka mani mānekļi šeit nestrādās, ka vajagot tikai bleķus. Dodos tālāk gar upi, uz tā paša koka galu, kur ir ķērājs un mans māneklis, redzu zaru, kurā sēž, liekas rokas stiepiena attālumā… Pirmais solis – krasts, otrais solis – kontakta ar zemi nav, un es esmu ar abām kājām zem ūdens, no pilna brienamā kostīma izglābj jaka, kas saskarsmē ar ūdeni nobloķēja tā piepildīšanos ar ūdeni, tieku sveikā ar tikai vienu slapju jakas kabatu.
Spītība atmaksājas
Paejos par pusmetru zemāk. Turpinu mētāt 15 cm PG 06, cītīgi ķemmējot katru ūdens pleķi. Tieku pie kontakta ar zivi, uzmetot straumei uz augšu un vadot mānekli pa upes vidu, bet kontakts minimāls un sakosta tikai mānekļa aste. Nolemjam palikt vēl stundu un tad laist mājās. Cope ilgi nav jāgaida – metiens uz pretējo krastu taisni pretī, iegrime viens divi, iztaisnoju auklu un momentāni jūtu smagumu – piecērtu un jūtu, ka būs kaut kas vēl labāks. Kāts palīdz ātri savaldīt zivi, un izpumpēju to uz manu krastu sev pie kājām, zivs parādās, un abi esam sajūsmā – pirmā parādās milzīga atvērta mute, redzu – māneklis sēž labi, parādās galva un tad ķermenis – metrs, cenšos nesteigties un kontrolēt zivi un to, ko dara Aivars, lai pats nesavainojas. Krasts ir stāvs, un tas apgrūtina izcelšanas no ūdens procesu. Aivars sekmīgi izceļ trofeju krastā. Sirds klauvē un lec ārā no krūtīm. Prieks un sajūsma mums abiem – mana lielākā līdaka! Cenšos ātri atbrīvot no mānekļa un pēc iespējas ātrāk atbrīvot zivi. Zivs atlaista un ar kārtīgu šļakatu iepeld atpakaļ, ceru tikties ar viņu nākamgad. Vēl stundu pamētājam bez kontaktiem, pazūd saule, un nolemjam doties atpakaļ uz Rīgu. Abi esam noguruši, bet apmierināti ar izdevušos copi – es par to, ka mana ideja par lielajiem mānekļiem no krasta nostrādāja ar uzviju, un Aivars turējis solīto un esmu ticis pie skaistām trofejām.
Barība ar desas garšu? Veikala Ēsma piedāvājums
