Par sacensībām, to formātu un norises vietu
Predator Tour, kuras organizē Everts Ostdams, ir jau daudzus gadus labi zināmas visā Eiropā un pulcē stiprākos spiningotājus, kuri turklāt ir specializējušies lielu zivju ķeršanā. Sacensībās parasti piedalās sportisti no 10 līdz 15 valstīm, liela daļa no tiem ikdienā strādā lielo makšķerēšanas zīmolu kompānijās, ir makšķerēšanas gidi un ar regulāru sacensību pieredzi. Jauniņo un zaļo te praktiski nav. Sacensību tūres tiek rīkotas Holandē un Zviedrijā. Pēdējos gados dalībnieku skaits Holandē ir sasniedzis 150 ekipāžas un vēl līdz pat 100 atrodas rezervē, Zviedrijā 2019. gadā bija vairāk nekā 100 laivu. Zviedrijā sacensības norit Eiropas Savienības lielākajā ezerā Vēnernā, tā ūdens laukums ir 5650 km2 (gandrīz 9% no visas Latvijas teritorijas), vidējais dziļums 27 metri, bet maksimālais – 106. Sacensības norit trīs dienas, kuru laikā ir jāķer līdakas un ieskaitē iet sešas lielākās, kas pārsniegušas 75 cm garumu. Ja tiek aizpildīts saraksts, tad piešķir papildu 1000 punktus. Uzvar tā ekipāža, kurai trīs dienu laikā izdevies tikt pie vislielākā zivju kopgaruma. Zviedrijas sacensībās atšķirībā no Holandes ieskaitē iet tikai līdakas. Cīņai par uzvaru nekādi 75, 80 un pat knapi 100 cm nelīdzēs. Parasti sacensībās vidējais sešu līdaku garums pirmajam trijniekam grozās ap 106–112 cm. Tātad tikai trofejas un patiesi lielas līdakas dos augstvērtīgākās vietas. Kur tādas atrast pietiekamā skaitā – tas jau ir treniņu, taktikas un prasmju salikums.
Par gatavošanos sacensībām un treniņprocesu
Jau kopš 2019. gada ziemas tika izvirzīts mērķis – piedalīties Predator Tour Sweden sacensībās. Laicīgi pieteicām dalību, veicām visas formalitātes. Bija skaidrs, ka startēsim divas laivas (es ar Mārtiņu un Anatolijs Livdāns ar Māri Bremzi), un, lai arī šīs nav komandu sacensības, tomēr organizējāmies, plānojām treniņprocesu un sacensības kopīgi. Tomēr Covid-19 ieviesa savas korekcijas ne tikai mūsu visu ikdienā un darba gaitās, bet arī plānos par sacensībām. Robežas ciet vai stipri ierobežota pieeja valstīm, un organizators pieņēma lēmumu par sacensību pārcelšanu, un nevis uz 2021. gada pavasari, bet rudeni. Sejas drusku skābākas paliek, jo skaidrs, ka līdaku koncentrācija un uzvedība uzreiz pēc nārsta ir būtiski citādāka nekā vasaras beigās, bet mērķi startēt mums saglabājās un iespēju robežās vācām informāciju. Mēs ar Mārtiņu Balodi pat izrāvāmies jūlijā uz neilgu treniņu sesiju. Četras dienas ezerā deva vērtīgu informāciju, bet ar jūtamu mazuma piegaršu…
Tā akvatorija ir fantastiski liela, un īsi pirms sacensībām uzzinām, ka teritorija būs lielāka nekā iepriekšējās reizes. Būtībā 40 km liels kvadrāts. Galējie punkti no starta vietas – 40 km pa ūdeni. Te ir ko pētīt un pētīt, bet pa vidu korekcijas plānos ievieš laika apstākļi jeb precīzāk vēja stiprums, kas Latvijas apstākļiem var pat nelikties neko stiprs, bet lielajā Vēnernā padara makšķerēšanu ļoti ierobežotu, tostarp arī treniņus. Šāda mēroga akvatorijā treniņu nozīme ir ļoti liela (ir reāli ekipāžām pat palikt uz 0) un katra diena ir svarīga, un mēs ar Mārtiņu uz Vēnernu izbraucām divas dienas ātrāk nekā Anatolijs ar Māri. Tas mums deva iespēju pārbaudīt jaunu rajonu pirmajā dienā, kur uzsvaru likām uz dziļuma grēdām un pie zivīm tikām, bet tikai viena bija metriņš un vēl viena tāda atrādījās. Toties joprojām pārliecinoši strādāja šīs sezonas jaunums Gator Catfish, kurš pildīja eholotes lomu – ticība šim māneklim bija ļoti liela, un tas nepievīla – gan treniņos, gan sacensībās iedeva zivis. Gumija apbrīnojami izturīga un, pat neskatoties uz daudzajām copēm un zivīm, joprojām ir lietojama (apskatīt var eholotes.lv veikalā pie Mārtiņa). Labākā versija ir aprīkot ar diviem 4/0 BKK āķiem, jo māneklis ir apjomīgs.
Otrajā dienā vējš jau kļuva jūtami stiprāks un treniņu procesam atvēlējām krasta zonu, bet līdakas, kas dotu labu rezultātu sacensībās, tur neatradām. Pamēģinājām paiet nedaudz aiz salām un akmeņu grēdām, bet tādā vilnī izdevās nostāvēt, tikai pateicoties Minn Kota Riptide Terrova ar garo – 72tro – kāju. Šādos ūdeņos top pilnībā skaidrs, kādēļ mums zināmajā PAL izvēlas tieši garās kājas un 36 voltu barošanu. Motors turēja uz vietas, bet man pašam bija jārāpo pa priekšgalu, lai motoru ieliktu ūdenī, bet pastrādāt no laivas purngala nebija iespējams, tāpēc nostājos laivas vidusdaļā un izdarīju dažus metienus, un jau bija skaidrs – šādā veidā iegūta informācija būs nepilnīga. Un vējš bija štrunta 7–8 metri sekundē bāzē ar brāzmām, un mēs bijām tikai 1–2 km no tuvākās salas. Kas notiek ezerā četrus un vairāk kilometrus no krasta arhipelāga? Neliels video ieskats no manis tiek nosūtīts Anatolijam ar tekstu – būs jāmeklē alternatīvas tuvākajām divām dienām, jo vējš būs tikai stiprāks (vēlāk zviedri atzīst, ka šāda stipruma vējš šajā laikā nav ierasta parādība). Anatolijs ar Māri ir uz kuģa, un drīz priekšā 5–6 stundu brauciens līdz mājiņai, kur esam apmetušies. Viņi vēl apņēmības pilni tomēr mēģināt lielo ezeru, bet vakarā, aprunājoties un izstāstot apstākļus, izdodas pārliecināt par plāna maiņu. Lielais ezers nepieejams? Zviedrijā tā nav problēma, kur nu vēl Dalslandes reģionā – tur ūdeņi ir uz katra soļa. Mēs ievācam informāciju un sameklējam ezeru, kurš ir zināms kā lielo līdaku ezers. Plāns gatavs – kamēr pūš, jāmēģina citi ūdeņi. Bet te arī korekcijas ievieš dzīve. Licences nopērkam iepriekšējā vakarā, bet es darbu dēļ nekur netieku. Licences nākas uzdāvināt… Sēžu mājiņā, piedalos sanāksmēs un konferencēs baltā kreklā ar šlipsi un tikai redzu, ka laika pat vakara copei vairs neatliek. Atvainojos Mārtiņam, un izlemjam aizskriet uz 1,5 stundām sēnēs. Vairākus gadus nebija sanācis izrauties un bija forši. Sanāca lieliska sēņu mērce ar mājas kartupeļiem no Latvijas. Čaļi izmāna vienu, bet tai pietrūkst līdz metram, bet lielas zivis viņi manīja. Nu, neko. Jāmēģina otro reizi un pēc tam jau Vēnerns, jo prognozes pakāpeniski uzlabojas. Otrajā dienā mēs ar Mārtiņu arī tiekam uz ezeru un par copi nevaram sūdzēties – vairāk par 10 līdakām, no kurām mums katram pa metram plus un padaudz ap 85 cm un vairāk, bet izbrauciena galvenā zvaigzne – 128,5 cm liela Mārtiņa rekordlīdaka!!!
Fantastiski liela zivs, kas parādīja jaudu cīņas laikā, bet pēc nonākšanas tīkliņā ļāva to ātri atbrīvot no āķiem, nofotografēt un atlaist. Tikai pēc tam, kad līdaku vecmāmiņa pamāja ar asti, Mārtiņš iesaucās, ka nenosvērām. Jā, tagad atliek minēt, cik tāda svēra, bet, manuprāt, vismaz 16 kg tur bija spēka un skaistuma. Diena izdevusies, un top neliels eholotes.lv konkurss sekotājiem, bet domas jau atpakaļ pie Vēnerna. Esam ieradušies uz sacensībām un rekordlīdakas ezers tiek nolikts tālākā plānā. Sadalām uzdevumus treniņam un nolemjam pārbaudīt rajonu, kurā neviens no mums vēl nebija bijis. Ehh… Kā vēlāk izrādīsies, tieši tas rajons bija topa 5–6 vietu ieguvēju panākumu kalve. Ērti ielaižamies, jo, lai nu ko, bet Zviedrijā visur, kur esam bijuši, mēs sastopam labus un lieliskus slipus. Rajons akmeņains, un lieki negribas riskēt, lai arī mums ir Navionix Platinium dziļuma karte, kas tiešām ir precīzāka par standartu. Šeit precizitāte un piesardzība var būt gan motora reduktora cenā, gan pat veselības un dzīvības. Arī šīs sacensības parādīja, ka bez motoru bojājumiem laivas neiztika. Drošība pirmajā vietā. Mēģinām sākumā seklo tēmu, bet mēs ar Mārtiņu, nesajūtot copes, dodamies dziļāk ezerā. Tikām pie vienas mazliet virs 70 cm līdakas, un tas arī viss, lai arī nomalām lielu apjomu. Arī otrai laivai tikai viena nerealizēta cope. Rajonam liekam krustu pāri, jo treniņiem dienu maz un otrreiz šeit atgriezties nepaspēsim… Bet viena laba cope visu varēja pagriezt citādi, jo sacensībās tieši šī apkārtne deva labākos rezultātus. Pēc tam lauzījām galvu, kādēļ nesajutām kontaktus tajā dienā. Nākamajās dienās jauni rajoni, jauni 100–120 km treniņos, un pamazām uztaustām atslēgu, kas dod līdakas līdz metram. Grūti pierunājamas, uzmanīgas, bet rezultātu dod.
Ir sajūta, ka sarakstu aizvērsim, bet tas, kur atrast 110+, paliek neatbildēts līdz sacensību otrajai dienai. Interesanti, ka pēc lielā pūtiena visas ar piebāztiem kuņģiem. Nav brīnums, ka copes uzmanīgas. Laivu kļūs aizvien vairāk, un ir jau jūtams sacensību tuvums. Gandrīz katru vakaru gāju paskriet. Tas man meditācijas veids, lai saliktu galvā pa plauktiņiem gan darba jautājumus, gan idejas un plānus sacensībām. Cik šeit sēnēm un ezeriem bagāta apkārtne! Jā, skandināvu daba mani saista.
Dienu iepriekš finišējam ātrāk un piereģistrējamies sacensībām. Aprunājoties ar citiem, ir skaidrs, ka daļa neko stabilu un lielu nav atradusi, bet daļa spēlē paslēpes. Nu, nekas, nav jau pirmā reize sacensībās, tostarp starptautiskās. Dienu pirms starta notiek sapulce, kurā tiek ievērota piesardzība Covid-19 dēļ. Sapulce tiek organizēta ārā, tiek piekodināts ievērot distanci. Noteikumi un nosacījumi mums ir zināmi, un viss norit ātri. Ar lietotni bijām jau pazīstami, un tā noteikti ir pati ērtākā sacensību lietotne, kuru nācies lietot. Labāku neesmu redzējis. Arī sekot līdzi rezultātiem ir ļoti ērti.
Sacensības jeb cīņa par mērķiem
No rīta esam laicīgi pie slipa, jo, lai arī laivu mazāk, nekā sākotnēji domāts, tomēr 50–60 laivas prasa savu laiku, lai ielaistos. Jāsaka, ka mēs bijām ātrākie no visiem, kurus redzējām. Tas nedaudz izbrīnīja, jo sportisti pieredzējuši, bet laivas ielaišana un izvilkšana daudziem prasīja divas un pat piecas reizes ilgāku laiku nekā mums. Gan vācieši, gan zviedri, gan poļi nopētīja Big Pike XL treileri un mūsu slipošanās tehniku. Nākamajās dienās jau laida mūs pa priekšu, jo zināja, ka būsim ātri. Kapteiņu sanāksme, un gaidām startu. Everts bija izskaidrojis starta kārtību, bet kāds laikam tajā laikā bija lidinājies mākoņos, un pirmās laivas nostartē ātrāk, nekā kārtība paredz. Citi pakaļ. Nākamajā dienā tiek izskaidrota kārtība vēlreiz un skaidras sankcijas, ja tā tiks pārkāpta, un visi pēc tam ievēro. Mēs, abas laivas, dodamies uz saviem punktiem, kas ir tālāk no krasta. Plāns nr. 1 – aizvērt sarakstu un pēc tam kāpināt izmēru. Diemžēl pirmās nepilnas divas stundas paiet un tikai divas vārgas copes. Tad izdodas sarakstu atklāt ar 97 cm līdaku.
Tad divas labas nerealizētas copes un vēl viena ieskaites līdaka – 81 cm. Nav top 10 rezultāts, bet saraksts pildās. Mainām rajonus, bet pie ieskaites zivīm netiekam, arī atgriešanās rajonā, kur bija divas zivis un copes, vairs neko nedod. Arī Toļam ar Māri nekas spīdošs – viena ieskaites līdaka. Mēs ar Mārtiņu pārceļamies uz citu vietu padsmit kilometru tālāk. Tur mums bija ļoti laba cope jūlija treniņos, bet tagad tas rajons iedod tikai zemmēru, vāju copi, tad shodu pie laivas, bet zivs bija neliela. Laiks neizbēgami iztek, palikušas tikai divas minūtes, un izdarām pa pēdējam metienam – Mārtiņam laba un jaudīga cope. Laika ir ļoti maz, jo mums jāpaspēj ne tikai izvilkt zivi, bet gan nomērīt, gan nofotografēt un fotogrāfiju nosūtīt organizatoriem. Tagad zinām, ka metru garu līdaku var gan izvilkt, gan veikt pārējās darbības mazāk nekā divās minūtēs. Jaudīgais Gator Elixir tika galā ar līdaku ļoti ātri, un pēc fotogrāfijas nosūtīšanas līdz finišam mums bija palikušas 20–30 sekundes.
Šāds sacensību finišs mums bijis tikai vienu reizi Latvijas Kausā, kad pēdējās minūtēs tikām pie zandarta, kas deva komandām zeltu un individuāli sudrabu. Diena noslēgusies ar sliktāku rezultātu, nekā domāts, bet pēdējā līdaka iedeva papildu grūdienu cīnīties tālāk. Arī Anatolijs ar Māri tiek pie līdakas pēdējās minūtēs. Pēc pirmās dienas mums trīs, bet Toļam ar Māri – divas līdakas. Plāns nav izpildīts.
Vakarā apspriede par tālākiem plāniem nākamajai dienai. Mēs ar Mārtiņu saprotam, ka pirmās dienas vietu potenciāls nav spīdošs, un mainām plānu otrajai dienai. Vējš sākotnēji pūš visai jūtami, bet uz dienas pusi jau sola, ka pierims, kas ļaus doties jau uz ezera vidu. Vienu stundu veltām vakardienas dzīvīgākajam rajonam, bet rīts klusē – tikai divas zemmēra līdakas, un viss. Dodamies uz tālo galu – gandrīz 40 km no starta. Rajonu apgūstam daļēji jau sacensību režīmā, jo treniņiem tam bija maz laika. Turklāt sākuma punkti mums ir tikai aptuveni zināmi, jo detalizētākai izpētei nebija laika. Meklējam, mūsuprāt, atbilstošāko struktūru, un vienā tādā vietā Mārtiņam blieziens pa mānekli un nav jautājumu par metrs plus, un tā arī ir – 116 cm skaistule, kas mūs uz brīdi paceļ pirmajā piecpadsmitniekā. Struktūras meklēšanai lielisks palīgs bija Panoptix Livescope, turklāt laiva bija aprīkota ar diviem, kas ļāva mums abiem meklēt atbilstošāko struktūru neatkarīgi no otra. Uzreiz jāsaka, ka nedz treniņu, nedz sacensību laikā Vēnernā pa abām laivām netika noķerta neviena pelaģiskā līdaka. Tās visas bija dziļi struktūrās. Daudzi nemaz neiedomājas, ka Livescope ir daudz plašāks pielietojums, nekā vienkārši mest uz konkrētu zivi. Šī tehnoloģija mums ļāva gan drošāk pārvietoties akmeņainos rajonos, nebaidoties uzskriet virsū, novadīt mānekļus vajadzīgajā horizontā, nepieciešamības gadījumā to paceļot augstāk vai pagremdējot. Šāda pieeja deva zivis gan treniņos, gan sacensībās, turklāt Jugis Pro LiFePO4 akumulatori tika baroti pārbraucienu laikā un ekrānu akumulatoru pat nebija nepieciešams lādēt.
Skatāmies pēc līdzīgām struktūrām, bet copes neseko, taču ticība rajonam ir. Paliek nepilnas divas stundas, un redzam, ka vējš norimst, tāpēc pieņemam lēmumu par došanos uz ezera vidu, kur ir liela akmeņu grēda un kur pirmajā treniņu dienā dabūjām līdakas zem metra. Tas ļautu mums aiztaisīt sarakstu un pēdējā sacensību dienā domāt par rezultāta palielināšanu. Neilgs brauciens, un esam uz vietas. Pavisam ātri tiekam pie mēriņa, bet līdakas izmērs zem 80 cm. Vēl vienu vajag līdz dienas beigām, bet novērojam tādu straumi kā Gaujā. “Līdakas nav laši” – maļas pa galvu atlikušo stundu. Tiešām nav. Copes neseko. Esam 14. pēc otrās dienas, bet pirmais desmitnieks ir sasniedzams. Māris ar Anatoliju līdaku skaitu bija palielinājuši par vienu zivi un pieņem drosmīgu lēmumu pēdējā dienā doties uz pilnīgi citu rajonu (tas, kurš treniņā bija klusējis).
Pēdējā sacensību diena iesākas ar skaistu rītu. Mērķis ir cīņa par pirmo desmitnieku. Vējš tika solīts mazs, un tā arī domājām, līdz tikām ezera atklātajā daļā. Starts. Laivas visai cieši spiežas mums klāt, un Mārtiņš nomet gāzi. Man divu metru attālumā garām palido basene ar 250. Otrā pusē cita ātrā laiva. Mēs esam ātri, bet mūsu maksimālie 90 km/h mūs ierindo starp ātrajām laivām pirmā desmitnieka otrajā pusē. Bet, tā kā mums nav konkrēts punkts, bet rajoni, mēs nesatraucamies, turklāt lielākā daļa dodas uz citu ezera sānu. Sākumā ejam ar maksimālo ātrumu, bet tad jau redzam, ka dabūsim lēkāt. NorthSilver 615 šādiem ūdeņiem ir piemērota laiva, ne brīdi neliekas par mazu, pat varētu vēl garāku. Sajūtas drošas, bet gribas pasargāt pašu veselību un braucam prātīgi. Pirmā apstāšanās vieta ar mērķi aiztaisīt sarakstu izrādās šādam vējam nepiemērota – knapi var noturēties kājās. Elektromotors tiek galā ar uzdevumu, bet metieni un trajektorijas nav īsti tādas, kā gribas. Turklāt šajā rajonā cīnāmies vēl ar citu konkurentu. Dodamies tālāk uz vakardienas 116 cm līdakas rajonu. Visu laiku esam kustībā un meklējam piemērotu struktūru, pēc brīža ļoti jaudīga cope un nav galā. Kā tā? Pilnīgi jauni 4/0 un 3/0 āķi. Sajūta čābīga, jo pēc pieredzes šāda cope ir jūtami virs metra līdakām, bet jāturpina. Tad Mārtiņš tiek pie 89 cm līdakas. Saraksts pilns. Esam desmitniekā, bet saprotam, ka vidējie centimetri ir tādi, kurus var apiet vairākas laivas. Tad vēl viena pamanās ieknābt pie laivas, atkārtoti uzmetot iebliež, bet neuzsēžas… Tā noteikti bija lielāka par to 77. Otrai laivai tikmēr iet jautri – mīkla, kur ķēra līderi, ir atminēta… Jā. Apstākļi mūsu pieredzei daudz piemērotāki nekā tie, kuros ķeram. Viņiem pašiem vairākas ļoti jaudīgas copes īsā laikā, bet neviena netiek ievilkta laivā un pat ir shods pirms paša uztveramā tīkliņa. Objektīvi visas iespējas bija Anatolijam un Mārim aizvērt sarakstu (sešas nerealizētas copes) un nopietni pacīnīties par pirmo divdesmitnieku. Mums ilgu laiku klusums un tikai pēdējās 10 minūtēs izšauj vēlreiz. 89 cm, kas mūs atkal atgriež atpakaļ pirmajā desmitniekā. Finišs. Esam desmitie. Tas ir līdz šim labākais rezultāts Latvijas ekipāžām šajās sacensībās. Māris ar Anatoliju paliek pie trim līdakām, kas dod 40. vietu, bet, kā jau minēju – realizējot vismaz trīs copes pēdējā dienā – tas būtu stabils divdesmitnieks. Vienmēr esmu uzskatījis, ka makšķerēšanas sportā veiksmes daļa ir svarīga, bet tā ir maza daļa no visa, ja patiesi cīnies par godalgām. Ir liels darbs jāiegulda treniņos un jāpieņem pareizie lēmumi, un tad nebūs jācer uz veiksmi.
Kādēļ piedalāmies sacensībās
Mēs ļoti labi apzinājāmies gan to, cik daudz vēl ir neizpētīta šajā ezerā, kā arī konkurentu spēku, tāpēc plāns tika uzlikts pirmais desmitnieks ar klusu cerību cīnīties par pirmo piecinieku. Objektīvi spriežot – ar mūsu treniņu informāciju vien bija par maz pirmajam pieciniekam. Ja tas rajons treniņā būtu nostrādājis, tad, iespējams, kārtis būtu salikušās citādi, bet ir, kā ir, un augstāk par 7.–8. vietu tikt būtu bijis ļoti grūti. Tā ka kopumā jāvērtē rezultāts kā labs pirmajam startam. Mēs noteikti atgriezīsimies jau ar lielāku informācijas un pieredzes bagāžu. Šāda mēroga sacensības ir lieliska mēraukla gan tehnikai, gan ūdens izpētei un stratēģijas veidošanai. Jau tagad galvā ir idejas, ko vēl darīt treniņos citādi. Neapšaubāmi ir ko pielikt. Māris ar Anatoliju kā pirmo mērķi bija uzlikuši aizvērt sarakstu. Nesanāca šoreiz, bet jūtu, ka vēlme atgriezties nav mazāka kā mūsu. Komandas jaudīgas un ar pieredzi, kas liek domāt un pilnveidoties. Līdz nākamajai reizei. Sacensības iedod to adrenalīna devu, kas ikdienas copē reizēm pietrūkst. Ir savs kaifs tajā visā procesā.
Sarunai pēc sacensībām, kad emocijas jau pierimušas, uzaicināju Anatoliju Livdānu un uzdevu vairākus jautājumus, kā viņš ar Māri Bremzi bija piegājuši sacensībām, kā gatavojušies un kādus mērķus bija izvirzījuši, un, protams, jautājums par nākotni – vai ir plāns atgriezties.
Anatolij, ar ko tev asociējas Predator Tour sacensības un kāda bija pirmā iepazīšanās ar sacensību norises vietu?
Pirmkārt, tās ir lielo zivju sacensības, kas kardināli maina pieeju sagatavošanās procesam un sacensībām. Otrkārt, tās ir manas pirmās starptautiskās sacensības laivās, kur bija iespēja sacensties ar pieredzējušiem līdaku medniekiem. Skandināvijā esmu jau vairākkārt bijis līdaku meklējumos, bet šis ezers īpaši izceļas ar izmēriem un atkarību no vējiem.
Kā tu un Māris gatavojāties sacensībām?
Ņemot vērā to, ka pēdējos gadus sacensībās nepiedalos, bija daudz laika veltīts lielo zivju ķeršanai. Viss nepieciešamais bija, tāpēc vienīgais, ko pieliku klāt no inventāra, bija vēl viens Gator Elixir kāts ar AbuGarcia Beast 41 spoli. Savukārt Māris regulāri startē Latvijas čempionātā, kur lielās līdakas ir tikai bonuss, nevis mērķa auditorija, tāpēc viņam sagādājām vairākas lietas no bigbait pasaules.
Kā jums gāja un kā vērtē treniņu gaitu un sacensības?
Mēs atvēlējām sešas dienas treniņiem, no kurām divas izkrita spēcīga vēja dēļ. Pārējās četras dienas bija iepazīšanās ar ezeru, startējot no trīs dažādiem slipiem, lai veltītu laiku katram interesantam rajonam. Iespējams, tā bija kļūda, jo koncentrējāmies uz dažādiem rajoniem un kārtīgi neizstrādājām kādu vienu. Treniņos vidēji ķērām divas zivis dienā un tikai vienu dienu spējām aizvērties ar sešām mēra zivīm no viena rajona, kurš arī bija pirmās maču dienas poligons. Sacensībās plāns bija aizvērties ar 75–95 cm zivīm, kas neizdevās, lai gan sešas iespējas bija. Otrā dienā mēs darījām to, ko mačos darīt nedrīkst, t.i., gājām pa jaunām vietām ātrā meklēšanas režīmā, jo sapratām, ka knapmēra zivis šajos mačos neko īsti nedod un nav jēgas mocīt vienu rajonu. Līderi stabili ķer 100 cm+ zivis, un mēs viņus nesatiekam, tāpēc skatāmies uz nākotni un meklējam. Trīs ieskaites zivis divās dienās tikai pārliecina par to, ka trešo dienu jāstartē uz rajonu, kur teorētiski būtu jābūt konkurentiem. Kā jau minēji, trešās dienas starts bija mierīgs tikai pirmos 10 km, pārējos desmitus kilometru bijām spiesti krietni samazināt ātrumu, bet visas neērtības aizmirsās, tiklīdz ieradāmies uz treniņos tukšo pļavu un redzējām padsmit laivas, tajā skaitā līderus. Zivju tur bija daudz un divas dienas nopietni presētas. Pārliecība par to, ka esam tur, kur jābūt, nostiprinājās otrajā metienā, kad, stāstot tev pa telefonu par situāciju šeit, saņēmu kārtīgu tesienu. Līdaka atrādījās un nogāja nost. Stabils metrs, pēc mana un Māra acumēra. Īsumā sešas jaudīgas copes dienas laikā un visas no sirds. Tā būtu jābūt un tā jāizskatās lielo līdaku copei. Tas, ka nepaveicās ar realizāciju, mani vairs neuztrauc. Svarīgi sajust un atrast mērķa zivi tik lielā akvatorijā, kas mums nebija izdevies līdz pat pēdējai dienai. Krājam pieredzi, secinājumus izdarījām un būsim atpakaļ, jo saprast šo ezeru nav tik vienkārši.
Kam, tavuprāt, ir jāpievērš uzmanība, lai piedalītos šādās sacensībās?
Noteikti drošībai. Laivojot Latvijas ūdeņos, mēs nepievēršam tādu uzmanību navigācijas zīmēm un to šeit ir maz, savukārt tur navigācijas iemaņas palīdzēs jums izvairīties no bīstamām vietām, kuras Vēnerna ezerā ir daudz. Tāpat, pārvietojoties pa lieliem viļņiem, jāpievērš uzmanība tam, kā inventārs tiek izvietots laivā. Visam jābūt kārtīgi nostiprinātam, lai izvairītos no pārsteigumiem viļņos. Protams, arī prātīgi novērtēt savas laivas iespējas un laika prognozi, lai izvēlētos atbilstošo maršrutu.
Kādas domas par dalību šādās sacensībās nākamgad?
Mēs apzināti upurējām sacensību otro un trešo dienu ar mērķi izpētīt ezeru nākamajām sacensībām. Viennozīmīgi nākamgad jāvelta vairāk laika treniņiem.
Ko novēlētu vai ieteiktu tiem Latvijas makšķerniekiem, kuri plāno vai ir doma par startu ārzemēs?
Novēlētu drosmi, jo ir grūti izkāpt no komforta zonas, kas ir Latvijas zināmie ūdeņi, kur gadiem braukts, tomēr starptautiskas sacensības dod jaunu pieredzi un iespēju attīstīties, meklējot zivis sacensību režīmā no baltas lapas lielā akvatorijā. Šādas iemaņas Latvijā iegūt ir grūti. Visiem, kuriem liekas, ka viņi visu zina par lielo līdaku ķeršanu, ieteiktu pamēģināt to izdarīt ārzemju sacensībās. Tad izrādīsies, ka ir daudz vairāk nianšu nekā met un velc pareizo mānekli.
Saku paldies Anatolijam par atbildēm, un nu jau abi sākam gatavoties dīķu spiningošanas sezonai, kura solās būt ļoti piesātināta gan ar sacensībām Latvijā, gan starptautiska mēroga sacensībām Lietuvā un visbeidzot pasaules čempionātu Itālijā. Cope ir dzīve.
Kristiāns Godiņš
Abonē žurnālu Lielais Loms 2022.gadam un tiec pie kalendāra ar zivīgajām dienām.
