Skolas vasaras brīvlaiki pamatā tika pavadīti Cēsīs pie omammas. Līdz Gaujai bija 10 minūšu gājiens pa kalnu lejā, tāpēc ļoti bieži ar ģimeni gājām uz Gauju atpūsties. Tētis makšķerēja un deva pamēģināt arī man un brālim. Man ļoti iepatikās, bet brālim ne visai. Sāku es ar lazdas kātu, kam piesieta galā aukla ar pludiņa sistēmu. Ķēru grunduļus un lepojos, ka saķēru tētim pilnu zivju spaini. Tētis grunduļus izmantoja ēsmai līdakām (tētis parasti noķēra divas līdz trīs līdakas), bet atlikušos nesām mājās Murim. Drīz vien tiku pie sava bambusa kāta, kas padarīja makšķerēšanu vēl aizraujošāku.
Mājās (Jūrmalā) kopā ar tēti ar riteņiem braucām uz Lielupi makšķerēt. Sākumā, kā ierasts – es mazās ēsmas zivis (mailītes, raudiņas, rudulīšus), tētis līdakas un zandartus. Ar laiku sāku arī viena braukt (kad tētis strādāja vai citādi bija aizņemts). Vietas jau zināju, un ēsmai man vajadzēja tik, cik sarakt sliekas. Tad arī tētis deva man savu līdaceni – īss kāts ar bambusa rokturi un apaļo barabāna spoli, pludiņa sistēma (ķeršanai uz dzīvo). Ar līdaceni man viegli negāja… Sākumā, ja izdevās iemest vismaz tuvu tam, kur gribēju, tad pēc tam vismaz pusstundu piņķerēju kāpostu vaļā. Ja nebija kāposts, tad mana mailīte aizlidoja uz vienu pusi, bet pluds ar āķi uz otru pusi. Lielākā bēda tajā, ka otras mailītes vēl nebija, jo aizlidoja pirmā noķertā. Tad katra noķertā mailīte bija pamatīgā cieņā! Parasti jau bija tā, ka, ja labi ķērās mailītes vai ruduļi, tad līdaka negribēja ņemt, bet, ja nevarēju nekādi noķert mazās zivtiņas, tad līdaka deguna priekšā dejoja kabarē.
Atradām līņu un brekšu vietas gan tuvu mājām, gan patālāk. Tad arī apguvu grunts makšķerēšanu. Viena makšķere uz pludiņu, otra uz grunteni, jo tikai uz grunts makšķeres sēdēt man bija garlaicīgi. Ir gadījies līnim līst upē pakaļ ar visām drēbēm un botiņām kājās, jo redzu, ka auklas galā ap 3 kg līnis, bet tas zālēs ielīdis, kur dziļums man līdz viduklim, bet ja vilkšu, tad auklu noraušu vai līnis no āķa nomuks. Daudz nedomājot, tādam smukulim jābrien pakaļ (noķēru gan). Ar to tad copēšana beidzās, jo pavasarī ar slapjām drēbēm upes krastā nenosēdēsi.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Ar lielo breksi man arī reiz sanāca smieklīgi. Noķēru tiešām lielu, priekš manis nu ļoti lielu breksi. No iegūtā adrenalīna pēc brekša izvilkšanas kādas 10 minūtes rokas drebēja. Kamēr mēģināju nomierināties, ieliku to zivju somā (tagad tās tādas kompaktas, gumijotas). Kad nomierinājos, tad vajadzēja nosvērt un nofotografēt, ko arī izdarīju. Vēlāk ieliku Facebook bildes un svaru 4 kg. Ātri vien saņēmu daudz komentāru par neadekvātu svaru. Man gan šāds svars neizbrīnīja, jo šādu lielu breksi pirmo reizi biju noķērusi. Mājās breksis vēl nebija notīrīts, tāpēc varēju to pārsvērt, rezultāts – 2,5 kg. Izrādās, pie upes no uztraukuma es svēru breksi ar visu somu, noņemot tās 300 g svaru nost, bet nenolejot ielieto ūdeni… Tā nu es izcēlos sociālajos tīklos ar maldinošo informāciju.
Agrais pavasaris, vēlais rudens – upe sauc!
Darba dienas beigas, un rosība jau sākas, kā ātrāk visu padarīt un tikt uz upi laicīgi, kamēr kāds nav aizņēmis manu iemīļoto vietu. Pusceļā uz upi konstatēju, ka vakarnakt saraktie naktstārpi stāv garāžā uz plauktiņa, nevis mašīnā… Metu ripā pakaļ ēsmai (tāda laba mācība pāris nedēļām uz priekšu, ka pirms braukšanas pārbaudu, vai ēsma ir līdzi). Tikusi līdz upei, sirds līksmo, iemīļotā vieta brīva, un jau esmu apmierināta ar copes pirmo daļu. Pēdējā laikā pie upes ir vairāk makšķernieku nekā zivju upē. Agrāk braucu uz upi atpūsties un baudīt dabu, tagad varētu teikt, ka braucu socializēties. Ir pāris reizes gadījies, ka nav kur palikt un visas pieejamās vietas aizņemtas, bet copēt taču gribas, tad nu skraidu gar upi un meklēju jebkādu pieeju, lai makšķeri iemestu. Pēc tādām reizēm, kad esmu ieņēmusi pēdējo pieejamo vietu un aiz manis atbrauc kāds makšķernieks, meklējot vietu, tad iekšēji nopūšos “paspēju pēdējā brīdī! Juhūūū!”.
Sākotnēji makšķerēju tikai vasarā vai vēlā pavasarī, bet tad kādā rudenī klausījos, kā darba kolēģis stāsta par ļurbām (vēdzeli), un, apskatot bildes, man radās vēlme pamēģināt. Saklausoties, kas un kā, tad nu arī es mēģināju. Viena makšķere uz breksi, kam lielāka ticība, otra uz vēdzeli, par ko man mazāka ticība, vai mūsu galā tā vispār ir vai nav. Breksi mēģinu piemānīt ar nakteni vai balto, bet vēdzelei uzlieku reņģes gabalu. Sēžu pie upes, ārā melna tumsa, gaidu savu lomu, tad dzirdu, ka kāds man aiz muguras skraida, sausās lapas čab, tad virs galvas zari krakšķ (tumsā kļūst neomulīgi). Esmu tādā vietā, kas vēlai vakara stundai nav tā patīkamākā. Spīdinu ar lukturi pa visām malām, kamēr ieraugu kokā divas ačteles, izrādās, cauna mani uzpasē. Kamēr copes nav, palasu internetā (telefonā) informāciju par caunu un uzduros rakstam par to, kā caunas sargā savas teritorijas un nonāk līdz tam, ka pat izdemolē mašīnas. Tas man lika atlikušo vakaru uzmanīt savu auto. Pirmais vakars tāds neizdevies, nedabūju ne breksi, ne vēdzeli, bet kā jau visiem makšķerniekiem – vainīgi laikapstākļi. Otrā vakarā jau esmu savā vietā un pēc tās pašas metodes – viena makšķere uz breksi, otra uz vēdzeli –, bet šoreiz, pie sevis pafilozofējot, izdomāju, ka jāliek reņģes galva, jo tai acis spīd un varētu labi pievilināt vēdzeli. Drīz vien neomulībai vairs nav vietas – zvaniņš tiek kārtīgi raustīts, un es ķeru pēc makšķeres, tinu auklu un jūtu, galā kaut kas labs, grūti nāk, kārtīgi pretojas, bet krastā ir… Oh, cik liela un skaista, baltu resnu vēderu, zaļi raibu muguru… Tāda skaistule, mana pirmā vēdzele! Braucu mājās ar neaprakstāmām emocijām, tāds skaists loms. Mājās nosvēru savu skaistuli – nedaudz virs 2 kg. Mamma slavē, saka – ļoti garda, šitādas varot vest mājās. Man āķis lūpā, tagad pagarinu savu makšķerēšanas laiku arī rudenī. Lai arī braukāju vairākas reizes, bet šajā vietā vairāk copes neredzēju. Šo vietu izmantoju parasti tad, kad mana mīļā vietiņa ir aizņemta. Šajā vietā es pat noķēru savu pirmo zuti (80 cm) uz nakteni, kad gaidīju līni vēlā augusta vakarā. Kad vilku ārā, domāju, ka velku krastā kādu monstru (ļoti grūti nāca, domāju, ka celmu velku), bet, kad lukturīša gaismā ieraudzīju ūdenī rituli, kas lokās uz visām pusēm, pirmais, kas ienāca prātā – čūska! Nedaudz panikas, interesanta izvilkšana (tā, lai nebūtu man tuvāk par metru – pati pa gabalu). Krastā papētot, kas tur lokās, sapratu, ka esmu izvilkusi kārtīgu zuti, bet tas mani neiedrošināja tuvoties. Kādas trīs četras reizes tam apstaigājot riņķī, nomierinājos, nogriezu auklu un, aiz auklas paņemot, kaut kā iemānīju zuti spainī. Mājās mamma bija sajūsmā par šādu lomu. Godīgi, man tie čūskveidīgie nepatīk! Man te copmaņi sastāstīja, ka uz nēģa labi vēdzeles ķeras. Nēģis vēl dzīvs lokās man maisiņā. Pie upes šim nogriežu galvu un esmu šokā – galva lien uz vienu pusi, pārējā daļa lokās uz otru pusi. Lai savu šoka stāvokli mazinātu, steidzīgi sadalu rumpīti vairākās daļās, lai tak nekustas, bet nu man uz dēlīša kustas vairākas daļas… Fui, tas tiešām nav patīkams process. Taču vairākas vēdzeles un pat zandarts ir noķerti tieši uz nēģa gabaliņa. Turklāt šāds nēģītis pietiek vismaz trim vakariem.
Lielais Loms arī e-versijā!
Vietu es nomainīju uz daudz brīvāku un copēm bagātāku, taču bija man izbrīns, ka standarta vēdzeles (jeb tautā sauktas ļurbas) šeit ir ap 1 kg, bet tāda, kādu es pirmo noķēru, jau ir retāks eksemplārs. Jaunā vieta tika iepazīta ar piedzīvojumiem. Vienreiz man ēsmu kārbiņu ar filejām nospēra lapsa pašā copes sākumā, neskatoties uz to, ka vietējie copmaņi mani pabrīdināja par lapsu, kas zog. Es piesardzīgi kārtīgi aiztaisīju kārbiņu ciet, bet man prātā neienāca, ka lapsa soļa attālumā, man aiz muguras, nozags visu kārbiņu. Blakus copmaņi nosmējās, taču man izlīdzēja un iedeva ēsmu uz atlikušo copes laiku. Citā reizē man nepaveicās ar kaķi, kas paķēra filejas gabalu, kurš bija uzlikts uz āķa pie zemē noliktas teleskopiskās (vēl neizvilktas) makšķeres. Es biju pagriezusies, lai noliktu ēsmu (lai lapsa nenozog), kad pēkšņi sadzirdēju dīvainu skaņu, pagriežos un skatos, kā mana makšķere velkas pa zemi prom (uz tās bija kā reizi uzlikta jauna spole). Izrādās, kaķis paķēris fileju un skrien prom, bet makšķere velkas līdzi un biedē kaķi, tas uzdod ātrumu… Es skrienu pakaļ makšķerei, redzu tikai to, jo kaķis melns kā velns, tumsā gandrīz neredzams. Tā nu labu laiciņu es skraidīju kaķim pakaļ, kamēr šis tumsā nozuda ar visu manu makšķeri. Kaķis bija tā sabijies, tādos tempos nesās prom, ka nespēju tikt līdzi. Staigāju pa grāvjiem, stāvēju, klausījos skaņās un meklēju, kamēr sameklēju savu makšķeri vienā no bedrēm. Aukla bija pārrauta un āķa nebija. Tagad ne tikai sirdssāpe par savu jauno un nu jau apbružāto spoli, bet vēl jāraizējas par kaķi, vai tas nabags nav norijis āķi, vai āķis kaķi nav savainojis. Pēc pāris stundām parādījās vaininieks, kam viss bija kārtībā (vēl šodien skraida) un par to vairs nebija jāraizējas.
Agrais pavasaris – atkarībā no tā, cik agrs pavasaris un vai upe vaļā. Uz ledus es nelienu (kājas salst), bet ja nopietni, esmu bailīga, lai līstu uz ledus. Ja ūdeņi vaļā un vēl var paspēt uz vimbu vai vēdzeli, tad lietā tiek liktas grunts makšķeres. Gruntenei izmantoju slīdošo svinu un pēc garastāvokļa vienu vai divus āķus (viena pavada virs svina, augšgalā, bet otra pavada pēc svina, apakšā – lai savā starpā nepiņķerējas). Ja gribas tālāk iemest, tad lietoju vienu pavadu ar āķi. Tiklīdz kļūst silts, tā jau līņu laiks, un, ja trāpa pareizā vietā un laikā, tad katru vakaru pa līnim garantēts. Kad ir veiksmīgie vakari, tad pat pa divi un trīs līņi (vairāk man nemaz nevajag).
Makšķerkātus izvēlos pēc laika apstākļiem. Mājās jau ir labs arsenāls salasījies. Mierīgā laikā izmantoju fīdera kātus, bet vējainos laikos kaut ko stingrāku (ar zvaniņu). Galvenais, lai kāts nav pārāk smags un tests pietiekams (120–150 g), lai var uzlikt galā smagāku barotavu vai svinu, lai pa straumei nenes prom. Makšķeres ik pa laikam pamainu, jo vienā brīdī man ērtāk ir ar garāku kātu, citā – ar īsāku. Tā kā vairāk kaitina neērtas spoles, tad pamanījos uzķert labu spoli, kas manā gaumē un pa kabatai – KastKing Sharky Baitfeeder III. Tad pārgāju uz tām un vairākus gadus tikai tās vien lietoju (atkarībā no mērķa zivs mainu tikai spoles augšu ar auklu). Vienu sezonu lietoju pītās auklas, bet ar laiku tomēr pārgāju atpakaļ uz monolītām. Lai cik tieva būtu pītā aukla, tomēr man vairāk patīk monolītā. Gadījās tikt pie ļoti labas Japānas tievās slīdošās pītās auklas, to tad uztinu spiningam.
Spiningošana – tas nav man. Pamēģināts vairākas reizes ir, kā arī neliela līdaka noķerta uz spininga, bet tas mani neaizrauj. Lai arī manā klāstā spininga makšķere ir, dažādi mānekļi, gan gumijas, gan bleķi, gan kustīgās (es pat nezinu, kā visus tos sauc), bet kas nav, tas nav priekš manis. Ja līdaka man deguna priekšā gorās, tad, ja līdzi ir mānekļi un spinings, pamētāt jau var. Man īsti pat no laivas nepatīk makšķerēt, jo neērti un pie vajadzības ne vienmēr ātri var uz krūmiem tikt. Esmu makšķerniece no krasta, ar pludiņu, ar fīderi, ar grunteni. Ideāls variants, ja var kombinēt pludiņu un grunteni.
Vasara – karpas sauc!
Vienu reizi draudzene mani uzaicināja braukt līdzi uz maksas dīķi – Jaunpils Skolas dīķi. Tur esot karūsas un karpas. Paņēmu līdzi gan pludiņa makšķeri, gan grunteni. Pirmajā reizē man ne visai veicās, bet ļoti iepatikās vieta. Otrajā reizē jau paņēmu mammu līdzi, lai atpūšas, kamēr es makšķerēju, jo vieta tiešām ļauj relaksēties. Tad man izdevās noķert labi daudz karūsu – izbaudīju makšķerēšanu pēc pilnas programmas. Ar to arī sākās, arvien biežāk sākām braukt uz šo dīķi. Sākumā braucām uz vienu nakti, tad jau no piektdienas līdz svētdienai uz divām naktīm (telts, ugunskurs). Atceros vēl kā šodien, saimniece man mācīja, kā atšķirt karūsu no karpas (mazās karpas bija jālaiž uzreiz vaļā, bet man tajā laikā karūsa un karpa likās vienādas). Tā es sāku iepazīt karūsas un karpas. Sākumā ķēru uz kukurūzas, sliekas, makaroniem, baltajiem, mīklas… Tad padzirdēju par makuhu, boilām. Smieklīgi, bet es taču mēģināju atrast tulkojumu boilām, lai saprastu, kas tas ir. Pasūtīju caur internetu boilas un karpu sistēmas (veikalā tādas neredzēju). Sāku apgūt karpu makšķerēšanu un joprojām par to var daudz un daudz vēl mācīties. Un tad, kā saka, panesās … Pateicoties pieejamām cenām, iegādājos pie NGT karpu makšķeres, spoles, signalizatorus, sistēmas, boilas, peletes utt. Tik tikko sāku ķert karpas uz boilas un viss vēl jauns. Tās pašas sezonas rudenī NGT rīkoja amatieru sacensības, un mēs ar draudzeni izlēmām piedalīties. Stresiņš lika par sevi manīt, jo nav nekādas pieredzes par šāda veida sacensībām. Aizbraucām pirms sacensībām pat izlūkos – pamētāt un izzināt dīķi. Neko lomā neieguvām, un tas vēl vairāk lika uztraukties. Iepriekšējā vakarā mašīna piekrauta pilna ar visām mantām, tad es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē karpu makšķerēšana, cik daudz mantības tam nepieciešams. Kopsummā sacensībās pavadītais laiks bija ļoti interesants, lai arī citi karpinieki bija konkurenti, tomēr visi savējie. Noorganizētajā čatā valdīja jautrība visas sacensības garumā. Lai arī finišā bijām pa nullēm, kā liela daļa no dalībniekiem, tomēr šāds pasākums ļoti patika.
Pēc otrās sezonas man karpu aprīkojums uzlabots, jo sezonas laikā profiņi iedeva notestēt savus makšķerkātus un spoles, tad arī sajutu atšķirību pie iemešanas un izvilkšanas. Tas jau ir komforta jautājums, bet man komforts aprīkojumā patīk. Tagad man ir Sportex kāti, Shimano spoles, pati sienu sistēmas. Jāsaka liels paldies profiņiem, kas padalījās ar savām zināšanām, saviem knifiņiem, pamācīja arī pie iemetiena. Sezonas beigās arī mani rezultāti uzlabojās. Tagad gaidu vasaru, kad atkal varēšu uz karpām braukt. Ja man jāizvēlas – karpās vai uz upi, tad noteikti uz karpām. Vienīgi starpība ir laika limitā un braucēju daudzumā. Ja runa ir par darba dienas vakaru, kad laiks limitēts, tad uz upi (parasti braucu viena), bet brīvdienās uz karpām kopā ar mammu un abiem saviem suņiem.
Šodienas aktuālā tēma: ķer un atlaid jeb tomēr uzšmorēt. Mans princips ir vienkāršs. Viss atkarīgs no zivīm un noteikumiem. Zemmērus neņemu un pret lielajām ir cieņa, bet labas zivis mājās vedu. Ja noteikumos rakstīts, ka nedrīkst, tad nedrīkst (ja pavasarī, ķerot brekšus, trāpās rauda, kuru paķēra līdaka, tad, izvelkot līdaku, to laižu atpakaļ, jo liegums). Ja, karpās braucot, ir atļauts lomā paturēt pāris karpas (līdz 3 kg), tad labprāt paņemu.
Ko man mājinieki un draugi saka par šādu aizraušanos? Kāds saka, kā tā jau esot mānija, citi ir saprotoši. Man patīk atpūta pie dabas, kur var redzēt gan gulbjus, gārņus, pīles, dzērves, gan spilgti zilo zivju dzenīti, gan ērgļus un vanagus, gan cirslīti, kas nāk pēc barības, gan daudz citu. Vakarā ugunskurs ar pagaļu sprakšķēšanu, mēnessgaisma ar zvaigznēm (arī tumsā ir piedzīvojumi, bet par to citreiz).
Kā izvēlēties labāko mānekli, copes ētika un kormorānu postījumi. #2 epizode “Sarunas laivā”
Sarunas laivā #1 epizode. Kā atrasts veiksmīgas copes atslēgu?
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
