Armands Geriks
Saruna ar Latvijas Sporta makšķerēšanas federācijas prezidentu Gundaru Kurzemnieku
2020. gads noteikti ieies vēsturē ar daudziem interesantiem notikumiem. Vīrusi, vakcīnas, negatīva naftas cena, Beirūtas metinātāju nolaidība un neskaitāmas revolūcijas un kariņi. Kāds tas ir bijis makšķerniekiem, to noskaidrosim sarunā ar Latvijas Sporta makšķerēšanas federācijas prezidentu Gundaru Kurzemnieku.
Gundar, cik ilgi tu jau esi prezidents?
Tas ir labs jautājums, nav pat īsti skaitīts. Es tagad esmu uz otro termiņu. Pagājušo gadu mani pārvēlēja.
Kā tas notika pirmajā reizē?
Faktiski mani uzrunāja bijušais prezidents Jānis Stikuts. Nezinu īsto motivāciju, es vēl tajā laikā biju arī aktīvajā biznesā, bet man jau pirms tam bija vairāki piedāvājumi iesaistīties. Bet, kamēr vēl biju aktīvajos darbos, īsti nebija kad to apvienot. Bet tad pienāca brīdis, kad varēju un piekritu. Tad pirmajā periodā ar viņu divus gadus federācijā pavadījām kopā, braucām uz visiem kongresiem, kur mani iepazīstināja ar starptautisko sabiedrību. Veiksmīgi nodeva lietas. Jā, un visā tajā tagad esmu veiksmīgi iekšā. Pazīstami visi, vismaz tuvāko valstu federāciju prezidenti, mēs esam uz tu.
Un tas, cik es saprotu, palīdz tev strādāt ar lielajiem dūžiem.
Protams, tas ir daudz vieglāk, kad privāti vari aprunāties, jo oficiālā sarakste ir viena lieta, bet privāti ir kas cits.
Un kas notiek Latvijā? Bieži tiekaties ar valdes locekļiem?
Teiksim tā, kā sanāk. Mēs tagad federācijā taisām vairāk nekā tās noteiktās sanāksmes gadā. Apspriežam par to, ko šogad darām un ko darīsim nākamgad. Kas un kā notiek, ja mums valstī ir normālā situācija un nav ārkārtas situācijas. Mums katru gadu novembrī, decembra sākumā jāiesniedz federāciju padomē mūsu gada pasākumu plāns, plus sacensībām plāns. Un tad ir tas, ko mēs esam pilnsapulcēs un valdēs lēmuši, pildījuši, salīdzinājuši ar iepriekšējiem gadiem, un kas un kā mums ir tagad. Pirms diviem gadiem pieņēmām, ka taisām sapulci novembrī, kur visu virzienu vadītāji atskaitās par padarīto gadā, un vēl mums martā ir oficiālā gada atskaites sapulce, kurai ir jānotiek tīri pēc likuma, lai mēs varētu nodot gada pārskatu. Un vēl arī revidentam ir jāiziet tam visam cauri, kas mums ir noticis federācijas grāmatvedībā gada griezumā. Nu tāds tas darba plāns apmēram ir. Katru gadu katrs atbildīgais par savu makšķerēšanas virzienu izveido grafiku, kādas mums ir ieplānotas sacensības. Pagājušo gadu mums bija plānots pievērsties arī jaunatnes sportam, bet diemžēl situācijas pasaulē dēļ tas viss pajuka. Bija plāni, ka mums būs divas sacensības jauniešiem. Vienīgais, kur paspēju pagājušogad piedalīties, bija pasākumā Mālpilī, tur bija bērnu makšķerēšanas nometne. Tur mēs pastāstījām mazliet par kastingu, par to, kas tas ir un kas tajā virzienā notiek. Bērniem noorganizējām mikromačus tur uz vietas. Es zinu, ka Normunds (Grabovskis) ir darbojies šinī virzienā, Kristiāns (Godiņš) arī, bija plāns uztaisīt arī mačus dīķos bērniem. Teiksim tā, mēs cenšamies arī pievērsties bērnu piesaistīšanai šai tēmai.
Bet ar kādu domu? Lai vairāk tā kā popularizētu sportu vai saudzīgu zivju atlaišanu?
Tu jau arī nosauci visus iemeslus. Saudzīgu attieksmi pret dabu, gan arī zivju atlaišanu un tādā īpašā disciplīnā, kas ir spiningošana dīķos, kur simtprocentīgi pilnīgi visas zivis tiek atlaistas atpakaļ, izņemot negadījumus, kad zivs ir pārāk savainota. Mums tagad praktiski visos mačos ir Ķer un atlaid princips.
Tagad, kad ir plāni sacensībām, būs tās vai ne, ir cits jautājums, bet vai ir tāds kā kopējs mērķis? Teiksim, ar mūsu labākajiem foreļu ķērājiem tagad braucam uz pasaules čempionātu, mums ir kādi izvirzīti mērķi, respektīvi, vai mēs gribam tā kā Latvijas hokejs palikt astotniekā vai tomēr mēs vienkārši ņemam labākos un braucam, un skatāmies – kāds rezultāts iznāks, tāds iznāks?
Nu, protams, ka ir! Tiek plānots! Daudz kas ir atkarīgs arī no makšķerēšanas virzieniem, piemēram, zemledus makšķerēšanā, kur mēs pēc pasaules reitinga, pēc FIPSED reitinga esam pietiekami augstā vietā, un šajā disciplīnā mēs esam spējīgi cīnīties gan par individuālām medaļām, gan par komandu medaļām. Bet nenoliedzami, ka mērķis vienmēr ir uzvarēt. Bet tas, kā mums tas izdodas, ir atkarīgs no tā, cik spēcīgi sagatavoti sportisti ir katrā virzienā.
Vai tas, ka mēs esam augstāk, FIPSED reitingā vai kaut kur citur, mums vai federācijai kaut kā palīdz? Reitings mums zemledus makšķerniekiem ir diezgan augsts, vai tas kaut ko dod? Prestiža ziņā noteikti, bet vai tas ir arī finansiāli mums labāk, vai sponsori vairāk uz mums skatās?
Sponsori, iespējams, skatās, nenoliedzami, tas, ka mums ir iespējas, ka mēs varam cīnīties vienā līmenī ar pasaules līderiem, kas ir šinī disciplīnā. To, ka tas mums kaut ko ļoti finansiāli dotu, es nevaru teikt, mums diemžēl naudas ir tieši tik daudz, cik ir. Naudu mums iedala pēc federāciju padomes kritērijiem. Un tas ir sacensību skaits, cik liels ir dalībnieku skaits, tiek vērtēts tas, cik ir jauniešu sports, cik daudz sieviešu piedalās, pēc daudziem faktoriem.
Tad jau mums ir daudz ko darīt un ko uzlabot?
Viennozīmīgi, lai mēs varētu pretendēt uz lielāku naudu.
Mēs jau agrāk par to runājām, ka algu tu kā prezidents un arī visi pārējie nesaņem, tātad faktiski viņi ir sava hobija entuziasti.
Atalgojumu nesaņem. Principā mums federācijā bija viens algots darbs, viens darbinieks grāmatvedis.
Bieži vien rodas jautājumi: brauc uz pasauli labākie savā nozarē, un tad reizēm ir tā, ka labākie neaizbrauc, netiek vai ir citi iemesli, un viņu vietā aizbrauc kāds cits. Tad sāk rasties kaut kādas neskaidrības, kāpēc tad viņš aizbrauca, bet labākais neaizbrauca. Varbūt tu vari kaut ko par šo pateikt. Kādas tās situācijas ir bijušas.
Tas vienkārši tā notiek. Pat ja mēs tagad diezgan strikti sekojam reitingiem, nenoliedzami ir jāņem vērā tas, ka komandas kapteinis ir tas, kurš formē izlasi un nosaka, kuri startē un kurš ir rezervists. Tas, kurš tiek iecelts par komandas kapteini, formē izlasi. Un ļoti būtiski ir tas, lai komandā valdītu komandas gars. Jo komandai ir jāstrādā kā komandai, vienā virzienā, tas ir – uzvaras virzienā. Kādreiz ir situācijas, ka varbūt ir kāds izņēmums, jo visi mūsu sportisti ir personības, ne vienmēr visas personības var sadarboties līdzīgi, un tad ir kaut kādi izņēmumi, kad tiek pieņemti lēmumi, kas tiek arī valdē saskaņoti. Daudz ko nosaka arī finansējums un paša finanšu līdzdalība. Gadās arī tā, ka tīri finansiālu apsvērumu dēļ sportisti mums saka: atvaino, bet netiksim, jo šogad nevaru pavilkt.
Nu, jā, daudzi domā, ka federācija sēž uz kaut kāda liela naudas maisa un nedod. Bet reālā situācija ir tāda, ka tās naudas tur nav, ja?
Reāli tas ir tā: cik mums ir uz visām tām disciplīnām, ko mēs tagad varam nosaukt, sākot no zemledus makšķerēšanas, pludiņu makšķerēšanas, fīdera makšķerēšanas, mušiņu makšķerēšanas, spiningošanas no krasta, spiningošanas no laivām, dīķu spiningošanas, varbūt kaut ko es piemirsu. Uz visām šīm disciplīnām uz visiem Latvijas čempionātiem gada griezumā, ieskaitot dalības naudas starptautiskajās federācijās, kurās mēs divās esam. Un algotajam vienam darbiniekam, tas ir, grāmatvedim, mums gadā ir septiņpadsmit tūkstoši eiro. Tas nav daudz.
Nu, jā. Ņemot vērā to, cik izmaksā braucieni, vienai komandai tas ir piliens jūrā.
Tu pats esi piedalījies.
Jā, es braucu līdzi, tie ir 2–4 tūkstoši uz vienu cilvēku, un līdz ar to faktiski sanāk, ka vienam braucienam uz pasaules čempionātu vien sanāk iztukšot budžetu, bet disciplīnas ir vairākas. Un federācija nevar saražot naudu. Un tad vēl ir svarīgs cilvēciskais faktors, ka tomēr komandai ir jābūt tādai, lai tur nav nekādu iekšējo negāciju. Un tajā pašā laikā visi dalībnieki grib, lai komanda uzvar, varbūt kāds tur cenšas tā kā vairāk, lai nav tā, ka tikai par sevi, bet par komandu. Pagājušā gadā sanāca tikai zemledus pasaules čempis, pārējie nekur netika ierobežojumu dēļ un čempionāti tika atcelti.
Diemžēl, jā.
Kā, tavuprāt, šogad tas viss varētu izvērsties?
Tas viss ir lielā mērā atkarīgs no tā, kādus lēmumus mūsu valdība pieņems, kādi būs pulcēšanās ierobežojumi un tā tālāk, jo mēs kā federācija, protams, ievērosim likumu.
Nu tas ir saprotams.
Tas viss mums ir jāievēro, es zinu to, ka visi sportisti grib sacensties, bet kā tas viss sakārtosies saistībā ar visiem notikumiem, kas ir pasaulē šobrīd, diez vai kāds var uzņemties to vispār īsti paredzēt.
Un es ļoti ar to pašlaik saskaros: sievas meita ir Latvijas izlasē kalnu slēpošanā. Viņiem Itālijā paredzētas lielās sacensības. Tur vispār nekas nav skaidrs, kur treneri ir, ko darīt, kā braukt, kā nebraukt, tagad pēdējā informācija atnāca, ka Covid tests, kas viņiem ir paredzēts Somijā, maksā 250 eiro no cilvēka, un tests ir jātaisa divas reizes obligāti.
Jā, atkal rodas kaut kādi papildu izdevumi, par kuriem principā pat nevarēja iedomāties pirms gada.
Un tas viss ir dziļi saistīts ar to, kādi būs pasaules sabiedrības lēmumi, kādi lēmumi konkrēti būs mūsu valstī, ja mums pieņems atkal, ka mēs nevarēsim pulcēties un nevaram taisīt sacensības, kā tas ir uz šobrīd, mēs diemžēl nevaram neko padarīt. Es esmu runājis arī sporta federāciju padomē, ar prezidentu Fogeļa kungu, tam ir pakļauti pilnībā visi sporti.
Bet vai mēs mēģināsim nākamgad kaut ko, kādas disciplīnas pildīt priekš sevis tepat Latvijā, lai mēs tā kā nezaudētu to sportisko garu un fizisko formu?
Latvijā viennozīmīgi, ja mēs varēsim, čempionāti notiks, nav šaubu. Un visus centīsimies darīt pēc plāna un grafika. Teiksim, šogad arī mums tika atcelts ikgadējais paredzētais gada kongress. Arī pārcēlās uz nākamo gadu, pašlaik lielajā sacensību kalendārā, kas ir arī FIPSED mājas lapā redzams, viss vienkārši ir pārcelies precīzi par vienu gadu uz priekšu, nav mainītas ne vietas, ne laiki.
Skaidrs, tad it kā lielākoties mēs tagad ceram uz to, kāds būs mums nākamais gads, mēs sportosim un cerēsim, ka arī notiks kaut kādas starptautiskās lietas.
Jā!
Bet vai nav tā, lai ko tu darītu, negāciju pārsvarā ir vairāk nekā pozitīvā attiecībā uz federācijas darbu. Redz, es jau atkārtošos, bet par to, ka nenotika Latvijas čempionāts no laivām, ik pa laikam dzirdu kādas negācijas.
Es tā nevaru teikt, ka negāciju ir vairāk. Protams, ir kaut kādas situācijas, bet man liekas, ka pēdējo gadu griezumā esam daudzām negatīvām situācijām, kas ir bijušas sportā, tikuši pāri, tāpat mums ir kādu virzienu vadītāji nomainījušies. Teiksim, karpās tas ir izteikti: mums bija astoņas komandas, bet tagad mums ir divdesmit astoņas, ir pie trīsdesmit komandām jau sacensībām čempionātā. Ko es viennozīmīgi varu tikai apsveikt, un cepuri nost vīru priekšā, ka ir tāda izaugsme.
Es skatījos, ka tas loms, ko viņi tur bija saķēruši, ir kaut kāds nenormāli liels daudzums.
Reāli lieli lomi Baļotes ezerā. Mēs esam parakstījuši arī sadarbības protokolu, mēs izmantojam to kā poligonu un kā sacensību vietu, un viņu pašvaldība ir ieguldījusi ļoti daudz tajā projektā. Viņi laiž zivis ezerā, uztur ezeru un sargā. Un tas, kā treniņu poligons ir attīstījies, visi priecīgi esam par to ezeru, cepuri nost. Un, protams, mūsu virziens – spiningošana dīķos –, kas attīstās jau kā starptautiska disciplīna, kur gan nav vēl pasaules čempionāta, bet starptautiskās sacensības arī notiek. Puiši meklē jaunas vietas, iespējas, kur ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai zivis atbilst tam standartam, kas ir vajadzīgs sacensībām, jo ne vienmēr der, ka tur ir lielas zivis. Tāpat noteikti šogad var atzīmēt, ka Latvijas Kauss bija noorganizēts ļoti labā līmenī un sacensības. Bet atkal tur ir, kā jau mēs esam runājuši un visi zinām, problēmiņas un lietas, kas ir uzlabojamas. Lai izvairītos no tāda rakstura konfliktiem, kādi tur parādījās mums šogad.
Tu domāji par zivju garumiem, ja?
Jā!
Nu, jā, ir kā tajā anekdotē, kad spēlē kungi kārtis un neviens nerāda, bet tikai pasaka, man divi dūži, un mēs džentlmeņiem ticam uz vārda, “tut i karta mne pošla”. Tāda kurioza situācija, bet es domāju, ka daudzi ir guvuši mācību, cerams, ka tas vairs nekad neatkārtosies.
Es esmu pārliecināts. Tas nedrīkst atkārtoties.
Bet sanāk jau tā, ka tās atskaņas, kas bija, tās jau nebija Latvijas Kausā, vai tomēr arī Latvijas Kausā?
Tur Latvijas Kausā bija kaut kādas mazas nianses, var teikt, nebija būtiskas, bet tas jau izlīda ārā saistībā ar komandas mačiem. Kur es kā federācijas prezidents īsti nemaz neko nevaru teikt, pie mums neviens nav vērsies par šādu jautājumu, mums līdz ar to arī nav nekāda pamata to izskatīt, jo komercsacensības ir komercsacensības.
Tieši tā, jā. Es jau arī pats personīgi piedalījos PikeFight 2020, kā tur vadība nolemj kaut kādā konkrētā brīdī, tā arī notiek. Federācija taču neskrēja un neteica, ka tas ir negodīgi pret tiem, kas noķēra zivis.
Tieši tā, tieši tā.
Bet sarunājam tā, ka nākamgad mēs taisām to spiningošanu no laivām, mēģinām par visu varu, cik tas saprāta robežās ir iespējams.
Noteikti.
Paldies par tavu laiku, un tiekamies kaut kur sacensībās!
