Pirmajā brīdī noteikti apgalvotu, ka esmu pavisam jauna makšķerniece, savu pirmo taimiņu noķēru tikai 2021. gada janvārī, taču, atceroties bērnību, secinu, ka pastiprināta interese par makšķerēšanu bija jau tad. Atceros, kā ar papiņa tēstu lazdas kātu kopā ar draugiem piemājas dīķī ķērām karūsas. Mana mamma un vecmamma zivis neēda vispār, tāpēc jau agrā bērnībā bija jāapgūst arī karūsas tīrīšanas un pagatavošanas prasmes. Gadi gāja, piemājas dīķis aizauga, un arī papiņš vairs lazdu makšķeres netaisīja.
Un tad pēc daudziem, daudziem gadiem man vīrs paziņo, ka viņam ir jauns hobijs – makšķerēšana. Ar interesi sekoju līdzi vīra jaunajam hobijam, priecājos par katru noķerto zivi. Tagad gan mazliet kauns paliek, kad atceros, kā raucu pieri par atkal jaunu mānekļu pāri, un spole vispār šķita kosmoss, teicu vīram, ka par tādu naudu taču trīs kleitas var nopirkt. Vīrs copēja dažādas zivis – līdakas, asarus, foreles, taču vislielākā interese jau tad bija par karalisko zivi lasi.
Jau divas sezonas vīrs mēģināja tikt pie sava lielā loma Salacā, taču Salaca bija nepielūdzama. Katru reizi vīrs rādīja bildes, kādus lašus veči Salacā noķēruši, un abi ticējām, ka reiz arī vīrs ar tādu lasi mājās pārbrauks. Taču kādu dienu mans vīrs e-pastā saņēma nepatīkamu ziņu, viņam ir uzlikts liegums makšķerēt Salacā, jo laikus nav nodota licence. Vispirms, protams, apjukums, bet sākām tīt filmu atpakaļ, un tiešām mans vīrs nebija nodevis licenci, jo tajā dienā nemaz pie upes nebija, jo dēliņš bija saslimis. Bet nezināšana neatbrīvo no likuma un atbildības. Ko nu?
Un tad tā pa jokam ienāca prātā doma, ka es taču varētu makšķerēt. Vispirms ideja šķita smieklīga, bet pēc tam kā vienīgā reālā iespēja Salacā tikt pie tik ļoti cerētās un gaidītās zivs. Un tad pienāca 2020. gada 31. decembris, tuvojās pusnakts, glāzēs jau dzirkstīja šampanietis, un mans vīrs pie datora mēģināja nomedīt licenci sievai. Jā, izdevās, tam sekoja jaunā gada novēlējums – ne asakas. Licenci dabūjām jau 2. janvārī A zonā. Mājās noklausījos nelielu instruktāžu no vīra, lai pie upes vismaz šūpiņu no voblera varu atšķirt. Vīram jau visu ceļu čaloju, tas taču vienkārši – noķert zivi, es ātri noķeršu, un varēsim braukt mājās pie bērniem.
Esam pie upes, un jau kādā septītajā metienā ir cope! Āprāts! Nezinu, ko darīt, rauju, kaut ko tinu, un ar to viss beidzas – mana zivs aizpeld tālāk. Tad seko atkal neliela instruktāža no vīra, kas jādara, kad uz tā šūpiņa zivs uzķeras. Atkal kādi pieci metieni, un IR! Tagad mierīgi daru visu vīra sacīto, un mans pirmais taimiņš ir krastā – 65 cm un 3,6 kg. Laime pilnīga! Jūtos tik lepna, jo es taču teicu, ka būs un ātri.
Nu viss, tagad āķis ir lūpā – braucam mājās un ķeram nākamās licences. Entuziasma pilna braucu savā nākamajā braucienā, šoreiz spēkus izmēģinu Salacas upes D zonā. Jau atkal ceru, ka zivs būs kādā no pirmajiem metieniem, taču šoreiz tā jāmeklē ilgāk. Ir, šoreiz mazāka, bet tomēr mēra. Atkal prieks un laime par padarīto, kā arī nedalīta uzmanība no vīra puses, sāku saprast, tieši kā ir kāts jātur, kādus māneklīšus labāk izmantot, kurās vietās meklēt zivi. Tad seko vairāki mēģinājumi ar tukšajām copēm, un pirmā gada sezonu noslēdzu ar vienu zemmēra taimiņu un kādiem desmit zaudētiem šūpiņiem/vobleriem.
Tad seko 2021. gada decembra beigas, mans vīrs ir izcietis sodu, un nu mēs varam makšķerēt abi. Forši, ka šoreiz licences sāka tirgot vēl pāris dienu pirms jaunā gada, bet nu uzdevums ir daudz grūtāks – mums ir jādabū nevis viena licence, bet jau divas reizē. Mēs vēl ar vīru iepriekšējā dienā izmēģinām visu pirkšanas sistēmu, lai būtu pilnībā gatavi. Plāni saskaņoti, tā minūte ir klāt, katrs pie sava datora, pērkam, un ir abiem licences uz 1. janvāri Salacā A zonā. Laime pilnīga, jo, cik atminos, A zona tika izpirkta ļooooti ātri.
Esam apņēmības pilni šo gadu sākt ar lielo lomu. Jau agri no rīta izbraucam, lai pie upes būtu pirmie, jau zinām, ka lielākā upes daļa ir aizsalusi, bet vēl pirms pāris dienām viens posms bija vaļā. Izbraucam tiešām agri un pie upes esam vēl pirms gaismas, sagaidām, kamēr kļūst gaišs, un dodamies! Un še tev, arī mūsu noskatītais posms ir aizsalis. Ā, nu tā sajūta ir neaprakstāma, septiņus mēnešus gatavojāmies copei, bet varam vien paslidināt voblerīti pa ledu. Tad seko vairākas reizes dažādās zonās, bet bez ievērojamiem lomiem.
Visas cerības liekam uz jau decembrī iegādāto licenci 23. aprīlī A zonā. Mazliet gan mans entuziasms ir apslāpēts, jo divas pēdējās copes ir tukšas, visa diena, tik daudz metienu, bet neviena piesitiena. Bet sezona jānoslēdz godam, saņemos, un ļoti agri ar vīru dodamies ceļā uz Salacu. Rīts iesākas ļoti daudzsološi, pirmajās 10 minūtēs mums abiem ar vīru pa taimiņam, maziņas, bet tomēr zivis. Tiem seko vēl vairāki taimiņi un piesitieni, taču vēl joprojām no mūsu cerētās lielās lašu mammas ne miņas. Ar vīru braukājam pa dažādām A zonas vietām, lai atrastu zivis, un vienā no tām tik neveikti sanāk paraut sakaltušu niedri, ka pārgriežu roku. Bāc, tik neveikli, jau domājam, ka jābrauc šūt, jo asinis gāžas aumaļām (vismaz man tā šķita), bet tieši tajā brīdī saņemam bildi no vīra kolēģa, ka viņš turpat netālu dabūjis 90 cm laša mammu. Un uzreiz ir skaidrs – nekāda šūšana, vismaz ne tagad, apstrādājam brūci, pārsienam, un aiziet uz upi – strādāt!
Vēl vairākas copes ar zemmēriem, vietas maiņas, pusdienas un kārtējais manis norautais šūpiņš. Vīrs jau nedaudz dusmīgs, jo viņam atkal ir jāsien mana makšķere – nevaru to izdarīt ar savainoto roku. Tad seko metiens, un ir, pirmajā brīdī šķiet, ka zacaps, bet tad seko baigais pumpējiens, un saprotu, ka ir liela zivs. Ļauju tai izskrieties un atelpas brīžos velku to sev klāt, saprotu, ka tik viegli tā krastā nenāks, un tad tā parāda mums muguru, un mēs saprotam, ka tā ir vienkārši milzenis.
Vairākkārt nodomāju, ka jāatdod makšķere vīram, jo vienkārši fiziski vairs nespēju to noturēt, bet tomēr ar pēdējiem spēkiem pēc 23 minūtēm mums izdodas satikties krastā. 107 cm gara lašu mamma ir manās rokās! Tās sajūtas ir neaprakstāmas, un viss notiek tādā kā palēninājumā, labi, ka vīrs ir blakus un visu pārējo ātri izdara – atbrīvo lašu mammu no āķa un nomēra, tad vēl viens mīļš foto un apskāviens no manis, un lašu mamma jau peld atpakaļ Salacā. Kur nu vēl labāku sezonas noslēgumu? Zivs ir man, bet makšķernieki esam divi! Lai arī milzīgs prieks un laime, un, kā teicienā – ja laimīga sieva, tad laimīgs arī vīrs, tomēr škrobe nedaudz ir, kāpēc nevarēja būt arī vīram.
Bet šis ir stāsts ar laimīgām beigām, jau pēc pāris dienām mans vīrs devās uz B zonu, un viņa lielais loms gaidīja tieši tur! 105 cm laša mamma, bet tomēr forši, ka mans lasis bija par 2 cm garāks. Mums ar vīru makšķerēšana ir viens liels un kolosāls piedzīvojums un prieks, ka vīra nelielās aizmāršības dēļ šo piedzīvojumu varam baudīt kopā!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kā rudenī pierunāt līdaku – tehnika, mānekļi, copes vietas. Sarunas laivā #17
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
