Runā, ka intereses, zinātkāre, hobiji un dzīves uztvere sāk attīstīties jau no pašas bērnības. Kas patika bērnībā, to psihoemocionālo sakarību iespaidā ir vēlme izdzīvot arī turpmākajos dzīves posmos un tos pašus piedzīvojumu mirkļus un emocijas, ko saņēmām paši, gribam dāvāt arī saviem bērniem. Mūsdienās aktuāla problēma ģimenēs ir aizņemtība darbos un laika trūkums, kas būtiski ietekmē ģimenes saliedētību, laiku kopā būšanai un atņem bērniem izjūtām, sajūtām bagātas un laimīgas bērnības momentus. Kopā pavadītais laiks ir būtisks bērnu intelektuālajai attīstībai un turpmākai dzīves uztverei. To nevar ne aizmirst, ne kāds vairs to atņemt. Tā es varu izskaidrot arī savu patiku pēc bērnībā izdzīvotām emocijām: ar makšķeri uz ezera, pie upes vai dīķa, rudeņos stundām ilgas sēņošanas mežos vai vasarās rosīšanos dārzu darbos.
Mana bērnība aizvadīta pašā Kurzemes sirdī, netālu no skaistās Kuldīgas. Izaugu īstos laukos, ģimenē starp brāļiem, kas arī ir kaislīgi makšķernieki. Par visām bērnības aktivitātēm varu pateikties tieši tētim, kurš ar prieku mūs visus neatkarīgi no vecuma ņēma līdzi vienmēr un visur. Un viņam pat prātā nebija jautājuma, vai mēs varam tikt viņa takās līdzi vai ne. Mums tas bija pašsaprotami – ja gribi nākt līdzi, būs jāprot noiet līdz galam. Tas bija tētis, kas sēņojot iemācīja pārvarēt nepārvaramos meža brikšņus, neapjukt brīžos, kad, ar aizrautību griežot dzeltenos gaileņu pudurus, nesaprotami pazaudējāmies jaunaudzēs, bridām līkumos pa upi, lai nepazustu vēl dziļākos krūmos un līdz saulrietam cerējām tikt ārā no meža biezokņiem. Mobilo tālruņu jau tad vēl nebija… Smaids viņa sejā, humors un nepārtrauktā runāšana mūs nomierināja, un zinājām, ka galu galā mēs jau tāpat iziesim uz pareizās meža stigas. Tās bija nebeidzamās dabas mācības stundas par katru interesantu augu, ko ceļā sastapām, par katru zemē iemīto dzīvnieka pēdu, par katru noķerto zivi, par putnu balsīm, čiekuriem, kukaiņiem un sēnēm. Tētis iemācīja dzīvot līdzsvarā ar dabu. Mamma, ievērojot manu pastiprināto interesi, aizraušanos ar dabas izpēti, piedāvāja vasarās iesaistīties Vides izglītības skolas rīkotajos nometņu izbraucienos pa visu Latviju. Es biju sajūsmā. Bija aizraujoši būt kopā ar tādiem pašiem dabas entuziastiem, kā biju es. Ar interesi klausījos nometņu zinošajos pedagogos, kas veda mūs garās meža, piejūras pastaigās, vakaros vadīja dabaszinību lekcijas un rādīja izglītojošus materiālus. Naktīs devāmies vērot sikspārņus. Putnu dienās ornitologu pavadībā devāmies uz putnu vērošanas pārgājieniem rezervātos. Caur binokli skats uz ezeru bija kā cita dzīve, daudz rosīgāka un dzīvības pilna. Sevišķi patika izbrauciens uz Liepājas ezeru. Kaut arī tas bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, tās izjūtas, redzot pie ezera tik daudz un dažādu putnu vienuviet, bija iespaidīgas un vēl šobrīd sēž atmiņās. Tur, kur ir ūdeņi, tur ir arī zivis. Visu bērnību nodzīvoju pie pašas Šķēdes upes krastiem
Upes dzīves pētīšana un tās iemītnieki bija vēl viena bērnības aktivitāte. Stundām ilgi varēju pavadīt, sēžot uz lielākajiem upes akmeņiem, vērot spāres, ūdensmērītāju rosīšanos, zivju un vēžu aktivitātes. Tagad arī bērniem rādu savas bērnības takas un redzu, ka viņus arī tas aizrauj. Kādreiz vietējās sugas upes vēžu (Astacus astacus) Šķēdes upītē bija ļoti daudz, tagad to populācija būtiski ir samazinājusies. Vēzis ir labs ūdens ekosistēmas bioloģiskās kvalitātes indikators. Ar laiku upes krastos ievērojami uzplaukusi intensīvāka agrārā lauksaimniecība, tādēļ domāju, ka viens no faktoriem platspīļu vēžu izmiršanā varēja būt tieši kādu kaitīgo vielu nonākšana upes ūdeņos. Piemēram, dzelzs un amonija sāļi, amonjaks, varš, alumīnijs, cinks vai kādi citi toksiskie elementi, minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi no upes piekrastes lielsaimniekiem. Vēžojot centāmies platspīļu vēžus pasaudzēt, ķerot nelielos daudzumos un izmēros pašus lielākos. Kopumā Latvijā platspīļu vēžu populāciju apdraud arī ievestā Amerikas jeb signālvēža (Pacifastacus leniusculus) populācija. Agresīvais signālvēzis ievests 1983. gadā no Amerikas un introducēts vienā no Limbažu novada ezeriem. Signālvēži ātri spēj pielāgoties vides kvalitātes izmaiņām, ātri vairoties un izspiest platspīļu vēžus no dabiskā dzīves areāla. Turklāt vēl šī ievestā suga ir vēžu mēra nēsātāja, kas arī rada draudus platspīļu vēžu populācijām Latvijas upēs. Par laimi, signālvēži mūsu upītē vēl nav manīti. Vēžošanā parasti iesaistījāmies visi. Visbiežāk vēžu medībās devāmies, iestājoties tumsai. Process bija interesants, un atceros, ka man kā bērnam nedaudz arī biedējošs. Vispirms viss sākās ar varžu saķeršanu vēžu ēsmiem un beidzot ar adrenalīnu, tos meklējot un kailām rokām ķerot ārā no upes krasta alām. Procesa laikā ar basām kājām un uzlocītām biksēm līdz ceļgaliem bridu pa stindzinoši vēso upes straumi, ar vienu roku tumsā spīdinot gaismas lukturi, ar otru līdz elkonim zemūdens alās mēģināju sataustīt kādu spīļaino. Ne vienmēr sataustot tas izrādījās vēzis, kurš bija uzdzinis manu adrenalīna līmeni tā, it kā es būtu izlēkusi ar izpletni. Dažreiz tā bija upes gliemene jeb dižā bezzobe (Anodonta cygnea), kas iztraucēta sabijās un saspieda manu pirkstu, vai arī parasts koka saknes gabals. Bet tas bija mans neaizmirstamais piedzīvojums. Upē ķērām arī dažādas zivis. Lielākā laime bija noķert upes foreli un taimiņu, bet tās parasti bija manītas konkrētos upes līkumos. Pārsvarā upē varēja noķert pa kādai raudiņai vai asarim. Viegli tas nebija, jo tās tāpat kā vēži bija ļoti veiklas un izveicīgi slēpās upes straumes sašūpotajās zālēs vai zem sūnu glumi apaugušajiem akmeņiem. Pilnīgi citāda ūdens dzīve bija piemājas divos dīķos. Mazākajā dīķī vairāk mitinājās zaļās vardes nekā zivis, kaut gan tur bijām salaiduši no makšķerēšanas izbraucieniem atvestas maza izmēra zivtiņas. Citi kā parasti mājās veda kārumu kaķiem, bet mums, protams, pa kādai bija jāatvizina uz savu dīķi. Ar laiku atklājās, ka dīķi no upes puses bija apciemojis ūdrs. To tikai sapratām no dīķa krasta smiltīs iemītām pēdiņām. Pēc ūdra apciemojuma daļa no zivīm mazajā dīķī bija pazudušas.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Piemājas lielākajā dīķī ar ūdens caurteci dzīvo arī lielākas līdakas, asarīši, brekši, raudas, karūsas un karpas. Vasarās tur varēja paspiningot, pamētāt kādu vizuli. Dīķī ielaidām arī dažus vēžus un upes bezzobes. Barības vielām bagātā dīķa vidē gliemenes un vēži acīm redzami bija iespaidīgi pieņēmušies izmēros. Tomēr vēžu vairošanos apdraudēja lielākās zivis, sevišķi asari, kas mazos vēzīšus labprāt iekļāva savā ēdienkartē. Arī karūsas dīķī ir ļoti reti manītas. Pēc piecpadsmit Kuldīgā pavadītiem bērnības gadiem mans ceļš aizvijās uz Jūrmalu, kur uzsāku dārzu dizaina studijas Bulduru dārzkopības tehnikumā. Studiju gados retāk sanāca būt mājās. Līdz ar to makšķerēšanas aktivitātes arī apsīka. Atceros to gadu, kad uzzināju par laukos izsludinātām atklātām rajona sacensībām zemledus makšķerēšanā Šķēdes Dzirnavezerā. Tētis ar brāļiem piedāvāja piedalīties, es bez domāšanas piekritu. Vienīgā cerība bija, lai ledus turas un netaisās līdz sacensībām atkust, jo makšķerēšanas nosacījumos bija ierakstīts ¬– sacensības notiks, ja ledus kārtas biezums ir vismaz 10 centimetri. Sacensības notika! Ieradāmies visi uz startu, reģistrējāmies. Bija jānostājas rindā un jāgaida signāls, kad makšķerēšanas sacensības var sākties. Jutos interesanti, jo biju ne tikai vienīgā meitene uz ledus, bet tās bija manas pirmās sacensības. Apkārt vieni vienīgi vīrieši, katrs ar savu makšķernieku kasti uz pleca. Atskanēja svilpes signāls, un es nesapratu, uz kurieni visi skrien. Tā taču it kā bija zemledus makšķerēšana, ne stafetes skrējiens apkārt ezeram. Es, bara instinkta vadīta, nedaudz pieliku raitāku soli, bet man priekšā divi onkas sapinās savā starpā un pakrita uz ledus. Žilku rullīši ripoja pa aizsalušā ezera spoguli, un sarkanie motiļu tārpiņi čupiņām izkaisījās kritiena rādiusā. Tur vēl ilgi ik pa laikam kāds makšķernieks uzlasīja vērtīgo mantu un uzlika uz āķa. Visapkārt varēja dzirdēt sinhrono vīru ledus boru urbšanos kas atskanēja pat līdz ezera otram krastam. Es pie sevis nodomāju – šeit zivis noķert jau neizdosies. Ar laiku stress uz ledus bija rimies. Katrs dalībnieks ieņēmis vietu, izurbis savu āliņģi un, kā nolikumā norādīts, – makšķerēja ar savu vienu vienīgo līdzpaņemto makšķerīti un vienu mormišku. Par uzvarētāju kļūst tas, kuram lielākais noķerto zivju svars. Toreiz startēju kā tautas klase, jo nekāds juniors jau vairs nebiju. Savi gadu padsmiti jau bija sasniegti. Prātīgi, bez stresa izcēlu savu tā rīta pirmo lielo asari. Tās sajūtas nav aprakstāmas, kad apkārt profesionālie pingvīni stresaini rausta makšķerīti un ar vienu aci vēro, ko izvilks no āliņģa sāncensis. Un ir! Uzreiz viens lielāks, kas ir ļoti nozīmīgi pie kopējā noķertā svara. Tās četras stundas aizrautīgā copēšanā uz ledus paskrēja kā divdesmit minūtes. Tās dienas uzvarētājos netiku, bet brālis kā jaunākais copmanis pie nominācijas gan tika. Tajā dienā kopumā visi sacensību dalībnieki noķēra ap 120 kg, kas nemaz nav tik maz. Ziemas makšķerēšana man patīk daudz vairāk nekā garā vasaras spininga mētāšana dīķu un ezeru ūdeņos.
Pēc Bulduru dārzkopības tehnikuma pabeigšanas, praktiskās pieredzes gūšanas Rīgas dārzos un parkos – Bastejkalnā, Dzegužkalnā, Līvu laukumā, Origo laukuma izveidē un citiem labiekārtojumiem, sapratu, ka daba, dārzi un ainavu plānošana man ļoti patīk un ir jāturpina studijas augstākā līmenī. Tā nu es kļuvu par Jelgavas pilsētas studentu. Turpināju studēt dārzu un parku arhitektūru, iegūstot tur bakalaura, maģistra un dokrora grādu ainavu arhitektūrā un plānošanā. Šajā laikā par zveju es nebūt neaizmirsu. Var teikt, ka esmu zinātņu doktors ar zinātnisko grādu ainavu arhitektūrā, kas brīvo laiku pavada, vērojot ūdens ainavas ar makšķeri rokās. Tiklīdz bija kāds brīvbrīdis, tā noteikti to vajadzēja aktīvi pavadīt pie ūdeņiem, ar teltīm un ugunskurā varītu zivju zupu no turpat ūdeņos saķertām zivīm. Spilgti palicis atmiņā izbrauciens uz Engures ezeru. Bija silta vasaras diena. Vietējā kempinga bāze Bebri. Kopā ar draugu iekārtojām telts vietu, salasījām turpat sakritušos koku zarus ugunskuram un iznomājām laiviņu. Vajadzēja noķert kādu zivi, jo mums taču bija līdzi paņemts katliņš, kur izvārīt zupu. Saule spīdēja, nekas neliecināja, ka drīzumā varētu būt lietus un sacelties vētra. Ieairējāmies līdz pat ezera vidum un sākām spiningot. Ūdens bija tik apbrīnojami dzidrs, ka likās – es ar roku varētu aizskart ezera dibenu un paglaudīt tur mītošos iemītniekus. Caur ūdens spoguli varēja vērot, kā garām aizpeld lielākas un mazākas zivis. Šķita, ka es varētu viņas no rokas barot, bet uz āķa nekas man neķērās. Mēģinot smuki iemest vizuli, tas neveikli ieķērās niedrēs. Airējām manu vizuli atbrīvot no niedres, bet aiz niedrēm mirdzošajos Engures ūdeņos graciozi mazgājās gulbju pāris. Man kā dabas mīļotājai, protams, visu vajag redzēt tuvāk, nofotografēt un apbrīnot. Atbrīvojām vizuli un airējām tuvāk gulbju pārim. Debesis piepeši savilkās piķa melnas, foto kadri bija apbrīnojami labi. Var teikt, ka dažu brīdi gulbji pat man iepozēja, izslejot gaisā savus lielos, baltos spārnus. Es tikai bildēju. Ar laiku tumšiem mākoņiem pievienojās spēcīgas vēja brāzmas. Viss Engures ezers viļņojās un šķita kā viena liela jūra, bez malas un gala. Īsti nesapratu, no kuras puses mēs atairējām un uz kuru krasta pusi mums tagad airēties atpakaļ. Ar laiku vējam pievienojās arī lietus, un par makšķerēšanu pat domas vairs nebija. Vienīgā doma bija, kā nokļūt krastā!? Jāsaka paldies kempinga saimniekiem, kas pie laivu nomas mums līdzi iedeva kārtīga brezenta lietus mēteļus, par ko sākumā smīkņājām un šaubījāmies, vai mums tos maz vajadzēs, jo dienas sākums izskatījās saulains. Tā mēs beigu beigās kaut kādā mistiskā kārtā nokļuvām pie niedrēs izpļauta ūdens ceļa, kas veda tieši kempinga piestātnes virzienā. Zivis zupai noķert neizdevās. Bet ar zivju zupu vakariņām nemaz nebija tik čābīgi. Kempingam piederošajos dīķos pie ļoti veiksmīgiem lomiem bija tikusi draudzīga makšķernieku kompānija, kas dāsni mums vakariņām atvēlēja divas maktenas līdaciņas. Tad nu likām lietā savas pavārmākslas zināšanas un pagatavojām garšīgu zupu. Engures ezera daba un ainava man tik ļoti iepatikās, ka šajā pašā vietā pēc pāris gadiem atgriezos. Šoreiz jau tiku arī pie copes un labiem līņu lomiem. Ziemās biežāk ir braukts uz Ķīšezeru, Baltezeru, Usmas ezeru Kurzemes pusē, Lielezeru un Dūņezeru Limbažos. Makšķerēju ar visparastāko ziemas makšķerīti, kurai ir jau sešpadsmit gadu. Tā bija pirmā mana nopirktā ziemas makšķerīte. Citu pat nav bijusi doma iegādāties, jo funkcionāli ļoti ērta. Mormiškas parasti izvēlos vai nu melnas ar spilgtu actiņu, vai arī disko bumbiņu. Drošības nolūkos vienmēr uzlieku pavadiņu, jo nekad jau nevar zināt, kas galu galā uzķersies. Asariem paši labākie ir sarkanie motiļtārpiņi, bet, ja izbrauciens uz copi sanāk negaidīts un tārpiņi iepriekš nav paspēti nopirkt, tad ļoti labi noder arī vībotnēs atrodamie vībotņu kāpuri. Lielupes krastos tie patiešām ir atrodami katrā otrajā vībotnes kātā. Tikai pacietīgi tos ar nazīti jāizlupina. Pievilināšanai der paņemt kārbiņu auzu pārslu, tas uz asariem vienmēr nostrādā. No veciem makšķernieku ieteikumiem esmu dzirdējusi, ka labi pievilināt varot arī ar tomātu pastu, bet to personīgi vēl nebiju mēģinājusi. Šo eksperimentu izmēģināšu nākamajā ziemas sezonā.
Kā jau rakstīju, vasarās makšķerēt braucu diezgan reti. Tālākais, kur esmu bijusi makšķerēt, ir Aizkarpatu apgabala upēs Ukrainā. Tā kā tur man dzīvo daudz radu, tad nebija pašai īpaši jāplāno izbraucieni un labākās copes vietas izrādīja vietējie copmaņi. Latvijā biežāk piebiedrojos brāļiem piemājas dīķu copēs, vai arī, ciemojoties pie vectētiņa, pamētājam uz slieku un paķeram kādu karūsu viņa personīgajā zivju dīķī. Pagājušajā vasarā ar pludiņmakšķerēm saķērām pie vectētiņa varenas karūsas. Tur zivis piebarotas, drošas un, šķiet, ķeras pat uz plika āķa. Tik spēj iemest un vilkt laukā. Viņam dīķa zivis ir kā otrie mājdzīvnieki aiz suņa un kaķa. Nav dienas, kad nebūtu tās pabarojis ar barību vai graudiem. Tikai pietuvojoties dīķim, ūdens virsma jau sāk virmot no zivju muguriņām. Skats ir fantastisks un man kā makšķerniecei vilinošs. Noteikti arī šogad manas biežākās vasaras copes būs pašu piemājas dīķos. Bērnu skolas brīvlaikos cenšamies izbrīvēt laiku pasēdēt krastā ar makšķerkātu. Tā jau tikai rodas patiesais prieks, sajūsma un laime, kas ir tajās mazajās lietiņās, ko paši sev apkārt radam. Bet rudenī noteikti izmantošu izdevību aizbraukt līdz jūriņai pēc kāda laba butes loma. Esmu bijusi vairākus gadus. Pirmo reizi biju 2005. gadā, kad butēs aizbraucu līdzi tētim, tā arī iepatikās. Pārsvarā braucu oktobrī. Ar palikšanu teltī un makšķerēšanu visas nakts garumā. Vairākas reizes uz šo atraktīvo pasākumu esmu pavilkusi līdzi draugus. Izklausās jau romantiski. Vakars pie jūras ar teltīm… Tikai parasti viss nav tik gludi, kā izklausās. Bez mīlestības uz dabu, emocionālas un garīgas izturības neiztikt. Noteikti ir iespēja, ka uznāks rudenīgs lietus un vējš, kas dažiem atpūtniekiem maina domas un uz butēm otreiz braukt vairs negribas. Es uzskatu, ka nav nepiemērotu laika apstākļu, visam tikai jāprot pielāgoties. Svarīgākais ir vēja virziens, lai būtu izdevusies cope bez krastā sanestām jūras zālēm. Un ir labi, ja kāds paziņa pie jūras dzīvo, kam vari uzzvanīt, apjautāties, kā ir ar jūras zālēm krastā, un uzzināt pašu precīzāko laika prognozi copes dienai. Līdzi ņemu izturīgu makšķeri ar vismaz trim āķiem, pavadiņām un sviniņu, lai, iemetot āķi, turētos zem kustīgiem jūras viļņiem. Tuvākajā veikalā nopērku ēsmai dažas saldēto garneļu pakas, un var doties! Makšķerēšana no jūras krasta ir savdabīgi interesanta. Tā ir kā mierīga relaksācija saulrietā un papildu azartiņu par katru noķerto buti. Makšķerēšana jau vispār ir tāds dvēseles attīrīšanas rituāls – cilvēkam emocionāli sajūtot mieru un saplūstot ar apkārtnes dabu. Lai katram izdodas atrast to iemīļotāko zvejas veidu un labākās lomu vietas, kas iedvesmo!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
