Esmu Zinta Puriņa, Mežinieku pamatskolas direktore un vizuālās mākslas skolotāja.
Jau ilgus gadus mans lielākais hobijs, varētu teikt pat – hroniska kaite, ir makšķerēšana, ar kuru saslimu bērnībā sešu gadu vecumā, kad ar tēvu aizbraucām uz Zebrus ezeru un uz manas mazās bambusa makšķerītes pieķērās puskilogramu smags asaris. Kad izdevās dabūt to laivā, man acīs jau dega uguntiņas, sirds lēkāja un rokas trīcēja aiz prieka. Vēl tagad, pievārējot lielāku zivi, rokas un kājas trīc no adrenalīna devas.
Turpmākajos gados (visu bērnību) es sēdēju pie katras tuvumā esošās ūdenstilpes un stundām ilgi urbos pludiņā. Tēvs bija iemācījis sasiet jūrnieka mezglu, bet slieku uzmaukt uz āķa man izdevās tīri labi. Atkodu, ka, jo labāk tu pārzini ūdenstilpi, jo lielākus lomus varēs dabūt. Un viss notika! Tā arī es saslimu ar makšķerēšanu uz mūžu. Un tagad arī mani bērni, jo īpaši mazā meitiņa, brauc makšķerēt.
Mums, sievietēm, izvelkot zivi, emocijas ir kā anekdotēs, pārējiem klātesošajiem ir ko redzēt un vīpsnāt. Pirmo līdaku no ūdens dabūju ārā, nevis tinot spoli, bet skrienot pa krastu, kamēr līdaka bija ārā no ūdens un pa akmeņiem vilkās līdzi, jo uztraukumā aizmirsu, kā spoli jātin, jo biju pieradusi pie pludiņmakšķeres… Krastā esošo ovācijas bija neaizmirstamas, vīrieši smējās balsī, visi kā viens slavēja! Man makšķerniekos patīk tas, ka, satiekoties it kā svešiem cilvēkiem, tu vari izjust tādu lielu kopējo saliedētību. Gan daloties makšķerēšanas pieredzē, tehnikās, gan klausoties makšķernieku stāstos par lielo zivi, kura ir pieķērusies, bet aizgājusi. Šī dziņa uz makšķerēšanu, kura neļauj reizēm naktīs mierīgi gulēt, izprotama tikai mums, ar to saslimušajiem makšķerniekiem! Neatkarīgi, vīrietis vai sieviete. Reiz ar draudzeni laivā ķerot zivis, ievēroju, ka viņai līdzi liela puslitra krūze ar vāku. Es prasu: “Kam tev tā krūze? Te tak kafiju nevar dabūt!” “Lai netraucētu copi, kad ļoti savajagas, nav jābrauc krastā,” viņa man atbild! Tā ka, vīrieši, ne tikai jūs esat kaislīgi makšķernieki! Tādas esam arī mēs!
Es neesmu profesionāla makšķerniece. Pat ne tuvu tam. Sacensībās nepiedalos, jaunas ķeršanas tehnikas neapgūstu. Izpētu vietu, un uz priekšu. Pašreiz aizraujos ar plēsīgo zivju ķeršanu – pamatā līdakas. Šogad piepildīju sapni noķert samu. Pie liela loma vēl tikusi neesmu, bet sapni realizēju – septiņus maziņos samiņus dabūju un atlaidu. Sarunājām, kad izaugs un es būšu pensijā, ar savu laivu un daudz brīvā laika, tad noķeršu kādu no viņiem vēlreiz, varbūt būs rekords. Šogad tāda laime ar vietas atrašanu uz zušiem sanāca. Karstajās naktīs, kad telpās nav ko elpot, sēžu laimīga laivā uz ezera, ar pludiņmakšķerēm un naktstārpiem, ķerot zušus. Nāks rudens, tad līdakas gan uz dzīvo zivtiņu, gan spiningu. Ar bērniem uz jūru butēs braukšu. Tā brīvais laiks ir aizpildīts ar lielisku hobiju – makšķerēšanu. Tā dod patīkamas emocijas, labu noskaņojumu, adrenalīna devu un lielisku atpūtu svaigā gaisā, pie dabas!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
