Inese Meldere
Ik vasaru vienmēr apciemoju savus līņus vietējā lauku ezeriņā. Te mīt skaisti eksemplāri un bez izteiktas dūņu garšas, jo ezeram jeb, pareizāk sakot, stādinājumam cauri tek avotaina upīte. Tā, bez ciemakukuļa pie līņu kungiem nevar braukt. Tāpēc sajaucu pirkto barību ar vietējo kurmīti, pielieku vēl sablendētus zirņu miltus un sataisu skaistas, smaržīgas bumbas. Vēlu vakarā dodos šiem uzklāt galdu – iemetu pie trīs meldriem pāris bumbas, meldru puslociņā un pie lēpu pudurīša. Tad nu tiksimies rīt pie brokastu galda! Agrs vasaras rīts, saulīte vēl žāvājas mākoņu spilvenos, miglas vāli paceļas virs vasaras puķu pļavām, griež grieze, un kāds zaķis spēlē paslēpes ar savu zaķeni, cilpojot līkločus pa ceļu. Aizrautīgi vēroju viņu spēles, bet man jādodas uz tikšanos ar līņu kungiem. Vispirms savu brokastu slieku pušķi ielieku pie trīs meldriem. Tas notiek ātri! Pludiņš mazliet ietrīsas, iegrimst un taisnā stiepienā dodas uz lēpju pusi. Ir līņa kungs galā. Sapinas lēpenēs, pat spura redzama virs ūdens. Veiksmīgi man izdodas uzvarēt viņu un iemānīt krītiņā. Tātad te kādu laiku būs klusums, jo pirmais draugs jau trauksmi sacēlis pa pusezeru. Tad nu slīdu tālāk uz meldru ieloku. Te ūdenī jāstāv uz akmens. Visa bagātība man uz muguras somā, slieku spainītis jakas kabatā. Aizmirsies kārtīgi aiztaisīt spainītim vāciņu, mazliet pieliecos, un bļurkt! Visas sliekas sabirst ūdenī blakus akmenim. Kaut ko vēl cenšos saglābt. Bija laba doma ielikt spainītī velēnu, jo sliekas salīdušas tur un vismaz kaut ko izdodas atgūt. Varu vien iedomāties, kā sīkzivis, asarīši un raudiņas te vēlāk tusēs – stieps katrs savu slieku uz pusēm. Tepat, netālu no krasta, pamanu meldrus kustamies līņa žaunu vāku kustināšanas ritmā. Šo ritmisko meldru kustēšanos nevar sajaukt ar nevienu citu, ne vēja, ne ūdensžurkas peldējumu. Tā es pa meldriem cenšos līņus piemānīt – kurš kuru? Daži ir, kā es saucu, meklētāji skrējēji, kuri vago meldru audzes šurpu turpu, bet citi meklētāji ošņātāji, gatavi meldru pēc meldra pāršķirstīt, meklējot ko garšīgu ēdamu. Tad nu uzmanīgi ielieku savu izmērcēto slieku bunti tieši starp meldriem. Pēc peldes gan šās kļuvušas tādas mazkustīgas. Tomēr sākas patīkamā ošņāšanās, meklēšana, līdz pludiņš ietrīsas. Te stiepiena nebūs, slieka tiks ņammāta uz vietas. Piecērtu, šis apstulbis, nemaz nepretojas, karājas auklas galā kā beigts! Šīs reizes abi draugi kā nomērīti 41 cm garumā, kilograma svarā.
Agrā rīta stundas mijas ar saules pielietu dienu, līņu kungi salien zālēs pagulēt pusdienlaiku, apkārt sāk dzīvoties sīkzivis un rudulīši. Gan jau atkal kādu rītu apciemošu savus līņu kungus!
Skultes mola melnie velni
Vasarā var apvienot patīkamo ar lietderīgo – sauļoties pie jūras un ķert zivis. Man aizvien patīk iepazīties ar jaunām zivju sugām. Šoreiz izvēle krita uz apaļajiem jūras grunduļiem. No manas mājas raugoties, Pāvilosta un Liepāja šķiet pārāk tālu, kur tie grunduļi, pēc makšķernieku nostāstiem, tiek ķerti spaiņiem. Te pamanīju soctīklos informāciju, ka arī Skultes kokostas jeb Zvejniekciema molā melnie velni dzīvojas.
Kā ierasts, no rīta līdz ar saules ausmu esmu ceļā. Pa ceļam jūsmoju par saulīti, kura drīz lēks, pēc 30 km pie Valmieras mani pārsteidz lietus mākonis un varavīksne, bet vēl pēc 30 – Limbažu apkārtne ietinusies biezos miglas palagos gluži kā ezītis miglā. Zvejniekciemā saulīte kautrīgi paslēpusies aiz mākoņiem. Cik neparasti dažāda var būt mūsu mazās Latvijas daba vien simts kilometru braucienā pusotras stundas laikā. Auto atstāju pie Zvejniekciema vidusskolas un pār Aģes upi dodos uz molu. Lai gan uz mola esmu ap plkst. 6, kāds agrāks copes vīrs jau cītīgi cilā kātus. Uz vienas makšķeres izvelk mazītiņu butīti, otrai galā grundulis. Padodu vīram labu rītu, šis sabīstas, ka pat grundulis izkrīt no rokām; apvaicājos par copi un saku, ka šīs zivis ķeršu pirmo reizi. Viņš nosaka, lai veicas. Iekārtojos netālu no bākas ostas pusē. Te tādi labi mola stiprinājumi – dzelzs rievsienas, kuras tur akmeņus, tātad mazāk ķērāju ūdenī. Man līdzi pludiņmakšķere un vieglais džiga kātiņš. Uz džiga uzlieku 10 g slīdošo svina olīvīti un āķi ar garu kājiņu. Kā jau jūrniekiem pieklājas, ēsmā sagādātas karaliskās tīģergarneles un arī lobītās paciņā. Vēl paķēru līdzi arī tradicionālās sliekas. Nostāstus par cāļu sirdīm un vistas ādām šoreiz atlieku. Lai pirmā iepazīšanās reize ir karaliska! Salieku uz āķiem sliekas un garneles gabaliņus un aidā jūriņā! Pirmajā stundā knapi spēju ar abiem kātiem darboties – kamēr velku ārā pludiņmakšķeri, džigu jau rauj iekšā! Grundulis izrādās spēcīgs pretinieks, ar stingru žokļa sakodienu tādai mazai zivij. Labi, ka līdzi ir mazās foreļu standziņas, ar ko atbrīvot āķi no velna rīkles. Ar pirkstiem nav ērti. Pāris reizes galā ir arī kaut kas čūskveidīgs – lucītis. Tie jau ziemās tiek ķerti uz zirņiem. Prātoju, būs vēl nākamreiz jāņem arī zirņu kilograms līdzi!
Saulītei augstāk pakāpjoties debess jumā, var sauļoties, bet melnie velni salien akmeņos. Atrodu vienu nosacītu akmeņu spraugu, kur šie ķeras. Gluži kā ziemā āliņģī bļitkojot – ik pa laikam rausti džigu, un šis uzsēžas virsū. Mana cope beidzas līdz ar garneļu pēdējo astīti. Uz sliekas vien šie nav pierunājami. Pirmajai reizei jau arī ir izcils loms: 5,5 kg un 6 lucīši.
Kāda gan zivju suga būs manā nākamajā randiņā? Vēl neesmu satikusies ar spicajām vēja zivīm, raibajām mencām, lielo čūsku – zuti un ūsaino Daugavas samu.
