Daudzi Facebook makšķerēšanas foruma lietotāji mani ievēroja pēc tam, kad novembrī ievietoju bildes ar Igaunijas piekrastē noķerto 3,2 kilogramus smago taimiņu. Lai arī pēdējā laikā makšķerēju lielākoties Igaunijas ūdeņos, jo Tallina nu jau trīs gadus ir manas mājas, pirmsākumi interesei par copi ir meklējami Latvijā, Skrīveros. Jā, tajos Skrīveros, kur tās gotiņas.
Jau no bērnu dienām vīrieši manā ģimenē ir nodarbojušies ar medībām. Makšķerēšana lielākoties notika dažas reizes vasaras vakaros pie pašu dīķa, kur gadu laikā tika salaisti vairāki kilogrami ar karpu, līņu un karūsu mazuļiem. Visveiksmīgākā cope šajā dīķī bija tuvējā mežā dzīvojošajām ūdelēm un ūdriem. Mēs tā arī neesam sapratuši, vai tur mīt kas lielāks par plaukstas lieluma līņiem un zaļo varžu kori. Arī blakus esošā Daugava ir gana bēdīgs stāsts. Vectēvs jaunībā varēja noķert dažādas zivis, bet mūsdienās Daugavas posms starp diviem hesiem, Aizkraukles un Ķeguma, liekas diezgan patukšs. Šovasar sanāca padarboties šajos ūdeņos arī no laivas, taču kopsummā nocopēta viena zemmēra līdaka. Var jau būt, ka upe nav apgūta, jo ir pietiekami liela, un Deeper rādīja uz zivju kustību tikai dažviet, taču citu laivinieku mazie lomi un tēta, zemūdens mednieka ar trīs gadu stāžu, stāsti liecina, ka zivju populācija šajā posmā nav liela. Un šeit rodas jautājums, kā var gribēt, lai zivis vairojas, ja nav ne zivju ceļu, ne stabilas straumes? Vasarā ūdens tecējuma virziens mainās pat piecas un vairāk reižu dienā, dažreiz pat divreiz stundā. Turklāt regulāri svārstās ūdens līmenis, pat par vienu metru dienas ietvaros. Es neesmu biologs, esmu izvēlējusies atrasties finanšu sfērā, bet, manuprāt, ja straume nepārtraukti tiek raustīta, zivīm nav kur ceļot, un dažādas vides programmas paredz tikai zivju mazuļu regulāru ielaišanu ūdenstilpē, tad tas neliecina par ilgtspējīgu stratēģiju. Patīkama pieredze šovasar bija Igaunijas Väike Emajõgi jeb, burtiski tulkojot, Mazajā Mātes upē, kur, copējot zandartus, nepārtraukti ķērās arī līdakas un pat asari (atkarībā no izmantotās taktikas). Turklāt nelegāli ievietotajā tīklā, kam uzdūrāmies vienā no atstraumēm, atradām dažāda izmēra līņus, kas, protams, tika atlaisti. Ņemot vērā to, cik acīgi un efektīvi ir Igaunijas malumedniecības izskaudēji, ir jābrīnās, ka eksistē cilvēki, kas vēl mēģina nelegāli makšķerēt. Dodoties atpakaļ, veiksmīgs karpu copmanis vilka krastā savu guvumu. Gandrīz visa Igaunijas piekraste ir labvēlīga taimiņu copei no krasta, atliek tikai atvērt satelīta karti gūglē un apskatīties vietu, kur doties, ņemot vērā tās dienas vējus un straumes, kā arī, aukstam laikam iestājoties, ūdens temperatūru. Pati sāku pagājušajā ziemā, tātad teju pirms gada. Lai arī mans fanātiskais partneris Kevins Seps, kurš ir arī copes gids Igaunijā, zināms kā Fishing Estonia, var atrasties ūdenī visu dienas gaismu vairākas dienas pēc kārtas, es taimiņu copē dodos aptuveni reizi divās nedēļās, retu reizi ilgāk kā pusi dienas. Līdz šim manā kontā ir tikai divas noķertas zivis, viena zemmēra, otra iepriekš minētā 3,2 kg sudrabotā. Abas tika noķertas ar igauņu meistaru rokām darinātajiem vizuļiem: viena ar Viirastus Lures un otra ar M.T Lures. Ir mēģināti daudz un dažādi vizuļi, bet šie abi ir gan manā, gan Kevina topa trijniekā. Taimiņu copē jūrā biežāk gadās dienas, kad labākajā gadījumā kāda zivs piesit vizulim, nevis tā tiek izvilkta, turklāt procesa laikā gadās arī nosalt, tādēļ šī nav mana iecienītākā zivs. Ironiskā kārtā mana iecienītākā zivs nedzīvo ne Latvijas, ne Igaunijas ūdeņos. Arī šī zivs ir pietiekami gudra un izcila cīnītāja, tāpat kā taimiņš, un viss pasākums, šo zivi atrodot un noķerot, ir lielisks piedzīvojums. Divus gadus pēc kārtas ar Kevinu septembra otrajā pusē esam devušies uz Norvēģijas ziemeļiem, lai pāris dienas kāptu kalnos meklēt arktisko paliju. Diemžēl mana darba dēļ nav iespējams pazust uz ilgāku laiku kā pāris dienām (starp kalniem nav zonas), tāpēc līdz šim ilgākais paliju makšķerēšanas periods ir bijušas četras dienas. Parasti labākie ezeri atrodas vietās, kas ir augstu virs jūras līmeņa, tātad augstāk kalnos, kur ir aukstāks ūdens, vēlams, arī tālāk no ērtām piekļuves vietām. Ir jārēķinās ar aptuveni 5–10 kilometru pārgājienu, lai tiktu līdz labiem ezeriem atkarībā no galvenā ceļa tuvuma. Kad vēlamie ezeri ir noskatīti un atrasti, tad vislielākā problēma ir asmens asie akmeņi kristālskaidrā ezera dibenā, kas var momentā pārgriezt makšķerauklu, tādējādi zivs nereti aizmūk ar visu vizuli, jo cīņas laikā aukla norīvējas gar akmeņiem. Šogad mums bija rekords pazaudēto vizuļu skaita ziņā, taču, salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad kopā ar arktiskajām palijām noķērām ļoti daudz ezera foreļu. Visefektīvākais vizulis otro gadu no vietas izrādījās iepriekš minētais Viirastus (Mercury), lai gan Bete Lotto rotiņš arī dara savu darbu. Mans lielākais loms ir bijis ap trīs kilogramiem. Līdzņemto mantu svara ierobežojumu dēļ mērāmrīki netika paņemti kalnos, tāpēc atliek tikai minēt. Arktiskā palija ir stipra un skaista zivs, atkarībā no vides un uzņemtās barības tās vēdera tonis var būt gan spilgti sarkans, gan maigi rozā, gan spilgti oranžs, gan dzeltens. Mūsu pirmajā ceļojumā lielākās palijas palaidām vaļā, jo tās nebija iznārstojušas. Tā teikt, lai vairojas tālāk. Vēlāk no norvēģiem uzzinājām, ka palija neesot īpaši iecienīta zivs, tāpēc to copei īsti nav izmēru vai sezonas limitu (licencei tik un tā ir jābūt). Kas ir interesanti, jo zivs garšo un tiek gatavota tāpat kā lasis. Visbiežāk vasaras vakaros, kad dienas ir garākas, braucam copēt līdakas vai asarus uz jūru. Ir vietas, kur, pāris stundas pastaigājot, kopā varam noķert apmēram 10 līdaku. Esmu diezgan izlutināta, jo Kevins zina šīs vietas un labāko taktiku, tāpēc pašai nav daudz jādara. Tā, piemēram, mums ir asaru vietas, kur pāris stundās (parasti augustā) katrs varam noķert atļautos 15 kilogramus (15 kg dienā uz cilvēku, ar atļaujas esamību). Nākotnē gribētos pieslīpēt gan taimiņu copēšanas mākslu, gan apgūt strauta foreļu copi upēs, kas šobrīd liekas neiespējamā misija, vairākas reizes neiemetot kokos un pamanoties aizbiedēt visas zivis, pirms vēl vizulis nonāk ūdenī. Izskatās, ka šogad būs labi apstākļi zemledus copei, būs jābrauc uz Peipusu izmēģināt laimi.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
