Braucu uz laukiem gar vietu, kur sen atpakaļ gāju skolā, pirmās trīs klases, tur tek upīte – grāvis pēc skata un lieluma. Un te pēkšņi atceros, kā tur reiz sēdēja onkulis, cilāja pavisam īsu pludiņmakšķeri, ko un vai noķēra, nezinu, bet toreiz redzēju viņu pārdienām, tātad tajā upē kaut kas ir vai bija toreiz.
Tas bija pavasarī, šajā brīdī bija septembris, pēdējais laiks īstenot projektu grāvis.
Priekšdarbi mājās bija sarežģīti: pirmkārt, kādu kātu līdzi ņemt? Kurus mānekļus izvēlēties? Kuru posmu izpētīt? Palasīt, kas šādos grāvjos gaidāms, noskatīties kādu videomateriālu.
Mērķa zivs īsti nav, jo pat nezinu, vai viņas tur vispār ir, tad jāliek kopā pēc iespējas universāls komplekts. Gala iznākums bija 2 m 3–14 g kāts, 0,09 pītā aukla, 0,24, 1,2 m gara fluorkarbona pavadiņa, 2500. spole. Kātam ņemts diezgan liels tests, lai zivi var forsēti izvilkt, jo koku un zāļu daudz, gara pavadiņa, lai pasargātu auklu no dilšanas. Ar mānekļiem bija sarežģīti, vēlējos ņemt pēc iespējas mazāk, viena kastīte ar rotiņiem no 0. līdz 3. izmēram, tiesa, trešā izmēra rotiņi tikai divi, jo nebiju pārliecināts, ka tādus tur izmantošu. Mazās asaru un līdaku gumijas, visas bruņotas ar ofseta āķiem. Lielāki, mazāki vobleri. Atlasīju tikai pārbaudītas vērtības, bet varēja ņemt arī mazāk… Ceļš uz upi īss, viegls, ceļš pa to smags. Pirmā stunda jau sāka satraukt, ka tiešām nekā nav, vietas skaistas, potenciālas, bet klusums.
Un tad līkums, padziļinājums, precīzs metiens, ass sitiens, kāta galā braši spirinās skaists sapaliņš! To te gan negaidīju, patiesības vārdā jāsaka, ka gaidīju – neko.
Vajadzēja noķert pirmo zivi, kad arī pārējās pārstāja slēpties. Tomēr copes retas, līdz dzirdu čalojam ūdeni, aizeju līdz līkumam, un tur bebrinieks vēl mazs, bet otrpus tam līmenis par kādu pusmetru lielāks. Klusi pieeju pie tā, metu, ir! Labs asaris, tad vēl viens, vēl, tā izmānu desmit no vienas vietas, neko nesaprotu.
Apsēžos, padzeru ūdeni, uzkožu, uzlieku vobleri rotiņa vietā un uztvičoju vēl piecus strīpaiņus. Kur ir tie, jābūt arī līdakai. Ņemu vienu no lielākajiem līdzpaņemtajiem grabuļiem, ielaižu, cik tālu vien varu – četri apgriezieni un klakš! Splakš, šļaksts, īsa cīņa, zaļā meitene rokās. Buča, laižam vaļā. Dodos tālāk ar piezīmi piestāt atpakaļceļā. Galvā doma, ka zivis varētu jau pulcēties dziļajās vietās, bet, lai šo domu apstiprinātu, vajag atrast vēl vienu dambi. Tālu nevajadzēja meklēt, šis nedaudz mazāks. Sāku izpēti ar rotiņu, pirmajā metienā asaris, otrais, trešais, tāpat kā iepriekš. Izmānu atkal desmit no vietas. Tā kā sākusi spīdēt saule, nolemju atbrīvoties no pāris apģērba kārtām. Palūkojos mānekļu kastē, atkal uzlieku LJ Basara 10 sp, tvičs, izpildu sešus metienus, un kūtra atsaucība. Samainu uz iepriekšējo mānekli, un strīpaiņi atkal katrā metienā. No šī punkta kopā 22, galīgi neslikti! Varētu vēl, bet tas nav vajadzīgs. Brienot reti kas piesakās, dziļums zem vidukļa, vietām dūņās pazūd pamats, vietām cieta oļaina grunts, citur dziļums zem ceļa un viegla straume. Gaidu nākamo dambi, lai varētu pilnībā apstiprināt teoriju.
Minūtes 40 eju garām bebru alām, rāpjos pāri kokiem, laužos cauri brikšņiem, līdz tieku pie trešā dambja, tas gandrīz metra augstumā, ar kārtīgu baseinu un iepriekšējo scenāriju. Divi desmiti strīpaiņu izmērā no 15 līdz 30 cm. Pilnīgi skaidrs, ka zivis koncentrējušās pie dambjiem, sapalu gan tur nav, tos var izmānīt no atstraumēm kopā ar kādu asari.
Ejot tālāk meklēt dambi, tieku taisnotajā posmā, kur ļoti dūņains, brist pa upi tikpat kā nevar, krasti bebru alu un sagāztu koku pilni. Palūkojoties navigācijā, saprotu, ka priekšā vēl četrus kilometrus nekas nemainīsies, nolemju doties atpakaļ, piestājot vien bebrinieku vietās. Tur situācija nemainās, gandrīz katrā metienā strīpains, dusmīgs asaris. Interesanti, ka trāpās tikai lielie, mazie ir pa kādam starp dambjiem. Tiekot pie pirmā dambja, salasu dažus ašos mājām.
Kopā pāri par 50 strīpaiņiem, lielākais 32 cm, četras zemmēra līdakas un ap desmit sapaliem.
Dodoties uz mašīnu, daudz domu. Kā, kāpēc tik daudz, lielas, pie dambjiem, būs vēlreiz jāatbrauc, varbūt ziemā ar bļitku? Kas notiek uz otru pusi? Kas pie iztekas? Kur mēra līdakas? Obligāti pavasarī jāiegriežas, pirms zāles saaugušas. Bet labākā atklāsme, ka nekurienē, vietā, kur ciemā ir padsmit privātmājas un pāris daudzdzīvokļu namu, grāvī, kuram pāri pārlēkt var, ir tik daudz zivju skaistā izmērā. Ar nepacietību gaidu, kad varēs izpētīt nākamos posmus!
Nav gaismas, nav zandartu. Madars Millers! “Ķeram lielo!” #29 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
