Mazo ezeru šarms. Ne visur un ne vienmēr vajag lielu un ātru laivu.
Noteikti ir patīkami, ja tev ir liela un jaudīga laiva ar modernāko elektroniku, pats tādā sēžu tikai tad, ja kāds draugs mani uzaicina, bet šādai laivai ir arī vairāki trūkumi. Es pamatā apgrozos Dienvidkurzemē ar izņēmumiem, kad dodos tālākā ceļā, līdz ar to bieži makšķerēju ezeros, kur nevar piebraukt, izkāpt un iekāpt laivā. Tāpēc šeit lieti noder mazākas laivas, bez elektronikas un citiem mūsdienu labumiem. Un patīk man makšķerēt, kad apkārt ir klusums un nav nekādu urbāno trokšņu.
Kādi tad ir trūkumi lielajām laivām? Pavisam vienkārši – lai šādu laivu nogādātu ūdenī, ir nepieciešams normāls slips, nu nav mums Latvijā to tik daudz, tāpēc ar tādām laivām sanāk makšķerēt ļoti mazā mūsu ūdeņu daļā. Protams, tādām laivām ir arī ļoti daudz priekšrocību.
Nelielos ezeros lieti noder piepūšamās laivas, tās var ielaist un aiznest jebkur. Laivu klāsts ir milzīgs, noteikti katrs varēs atrast tādu, kas ir pa kabatai. Ja laiva ir bez cietās grīdas un plāno to vienmēr salocīt, tad ir svarīgi to kārtīgi iztīrīt un izžāvēt, lai tā kalpotu ilgāk. Ar šīm laivām ir tā – paķer laivu, airus, savus instrumentus un dodies, kur vien tas ir atļauts! Pluss – nav obligāti nepieciešama piekabe, ja automašīnai ir jumta reliņi, tad piepūstu laivu var transportēt arī tā. Reizēm, kad līdz ezeram ir tālu jāiet, tad var paņemt tikai striķi un enkuram izmantot turpat atrastu akmeni. Un nav nepieciešams ņemt līdzi visas kastes ar mānekļiem, tas ir bezjēdzīgi.
Ja dodies jau uz zināmu vietu, tad apmēram saproti, kas tur strādā; ja tas ir sekls ezers, tad kāpēc līdzi vilkt dziļus voblerus, smagus šūpus utt.? Tikai vajadzētu atcerēties, ka piepūšamās laivas ne vienmēr ir tik drošas, vienmēr var uzplēst kādu caurumu! Pašam ar draugu ir gadījies, kad ezera vidū dzirdi, ka kaut kas sāk šņākt. Pamanām caurumu, abiem bālas sejas, un uz karbonādi strādājošais motors (airi) sāk ātrā tempā irties uz krastu. Elektronika mazās ūdenstilpēs nav nepieciešama, tava eholote ir acis un ausis. Airu laivai ir vēl kāds pluss, var ļoti klusu pieslīdēt klāt vēlamajai vietai, seklās vietās tas ir ļoti svarīgi veiksmīgai copei. Vēl veiksmīgai dienai iesaku mājās aizmirst uztveramo tīkliņu, tad bieži trāpās kaut kas labs!
Kā meklēt līdaku?
Jūnijs ir mēnesis, kad visas zivis jau ir kārtīgi iekustējušās un zāles pacēlušās. Nav nekāds jaunums, ka līdaka stāv uz dažādiem reljefiem, pacēlumiem, bedrēs, uz zāļu robežas vai arī dziļi zālēs. Tur arī viņa ir primāri jāmeklē. Svarīgi ir labi nostāties, pret vēju nekad nav labākie metieni, arī tas ir jāņem vērā. Pie zāļu kantīm parasti cenšos stāties paralēli tām, lai pēc iespējas ilgāk māneklis turas uz tām atkarībā no dziļuma, šādās vietās izmantoju tvičojamus voblerus, cope gandrīz vienmēr seko pauzē. Parasti tie ir 90–130 mm gari vobleri, piemēram – Lucky John Makora, Zip Baits Orbit, Lucky John Basara un O.S.P Rudra. Šie voblerīši labi tvičojas un bieži izbesī pat vispasīvāko zivi.
Zilo dzelmju trofejas Zviedrijā. Lielākā līdaka un lielākais zandarts vienā dienā
Iesaku nežēlot naudu pavadiņām, visbiežāk vobleri nemaksā lēti un, uzliekot lētu pavadiņu, riskē zaudēt mānekli vai, vēl labāk, zaudēt mānekli ar visu zivi! Vari siet pavadiņas pats, tad būsi drošs, ka materiāls ir kvalitatīvs un ka savienojumu sistēma izturēs! Pats vēl neesmu sācis to darīt, bet laikam ir pēdējais brīdis, līdz šim izmantoju Lucky John pavadas un nav bijis nekādu problēmu. Vobleram noteikti nederēs mīksta pavadiņa, voblers pīsies, spēle nebūs tāda, un pavada izskatīsies pēc atsperes. Mazās zivis ir indikators, ka noteikti netālu ir plēsējs, tāpēc, ja ir mierīgs ūdens, vēro, kur ir mazo zivju katli, šādās vietās noteikti būs plēsējs. Bieži vien augustā šādās vietās ir bars ar asariem, tad tos var ļoti labi pamedīt. Joprojām pāris reižu gadā dodos uz meža ieskautu ezeru, tur vakaros, kad mailes ir baros, ķeras izcila izmēra asari, bieži vien trāpās puikas virs kilograma. Pats katru gadu noķeru pāris šādu asaru, pēdējos gadus vairāt tvičoju voblerus un trāpās tieši uz tiem, bet labs asaris nesmādē arī citus mānekļus.
Ir vērts pamēģināt laimi stipri aizaugušās vietās, tur nereti ir jaudīga un acīm baudāma cope. Tur gan būs vajadzīgi citādi aprīkoti mānekļi. Silikona mānekļus aprīkoju ar lieliem ofseta āķiem, parasti 10 vai vēl lielāka izmēra. Bet ne visas gumijas der ofsetam, tautā mīļais Relax ir par cietu, āķis copes brīdī neizslīd ārā, tāpēc manā arsenālā ir Lucky John Kubira, Joco un Basara, šiem mānekļiem ir adekvāta cena, labi krāsojumi un ir pietiekami mīksti. Ķeršana ar ofseta aprīkotiem silikona mānekļiem nav tik vienkārša kā ar standarta montāžām, reti piecērtot, pie pirmā uzbrukuma līdaka tiešām uzsēžas uz āķa, tāpēc ir jātrenē pacietība, ne vienmēr piecirst, reizēm ir jāļauj “ierīt”. Ja ūdens virsma ir tīra, bet apakšā ir pamatīgs tepiķis, tad labi strādā “sunīši”, virsmas vobleri. Lui Pencil strādā ļoti labi un lido tālu, šis māneklis arī nebūs pats rezultatīvākais, jo zivs bieži aizšauj garām, toties acīm baudāms tas būs noteikti!
Ja vieta ir tik aizaugusi, ka pat ofsetā nav iespējams makšķerēt, tad ir māneklis, ko var iemest arī pļavā un tas nekur neķersies, – vardes! Ja vēl neesi pamēģinājis šo mānekli, tad iesaku Freddy Frog no LJ, superīgs māneklis, aprīkots ar diviem āķiem, zivs reti pati no tā tiek nost, un vardes var ļoti tālu aizmest! Pati cope arī ir interesanta, jo redzi zivs uzbrukumu, šeit galvenais nenostrādāt uz vizuālo skatu, bet sagaidīt, kad uzbrukumu sajūti kātā. Makšķerējot aizaugušās vietās, noteikti vajag izmantot izturīgāku pīto auklu, lai nezaudētu mānekļus.
Ideālais iesācēja komplekts līdz 100 EUR. Kāti, spoles, pludiņi, āķi. Video bloga #2 epizode
Svešā vietā atrast kantītes vai paugurus nav viegli, tur, protams, noder modernās tehnoloģijas, bet ir arī citi varianti. Var spiningot ar nedaudz smagāku mānekli, pēc metiena nogremdēt, un, lēni ietinot auklu, sapratīsi, vai māneklis ir gar pašu grunti vai pēkšņi spēcīgi sitas pret to, vai tieši pretēji, māneklis neaizsniedz grunti. Tā galvā var apmēram uzzīmēt karti, šaubos, ka tas ir nepieciešams, ja uz šo vietu neplāno braukt regulāri, jo šī meklēšana paņem daudz laika, stabilāks gājiens būs zivi meklēt, kā minēju iepriekš. Bet, ja tomēr, tad bez elektronikas ezeru vislabāk var izpētīt ziemā – staigā, urb un makšķerē, dziļums mainīsies, un varēsi piefiksēt, kur kas ir.
Mūsdienu makšķernieks pārsvarā zivis ķer ar silikonu vai vobleru, ja nerunājam par lašveidīgajām zivīm. Bet neviens nav atcēlis rotiņu vai šūpiņu. Šie mānekļi joprojām strādā ļoti labi un ar rotiņu var noķert gandrīz jebkuru zivi, citreiz pat kādu agresīvu balto zivi, kura pārsvarā nepārtiek no mazām zivtiņām. Makšķerējot ar rotiņu, iesaku izmantot papildu griezuli, citādi aukla savērpjas, sāk pīties ap spici un mēdz uzmest mistiskus mezglus. Arī šiem mānekļiem ir vairākas modifikācijas – ar garu lapiņu, ar platu, smagu serdi, vieglu, inline utt. Krāsa joprojām ir gaumes un ticības lieta, neesmu pamanījis, ka sudrabs strādātu labāk par kapara krāsu vai citiem un pretēji. Man līdakai vislabāk patīk garās lapiņas, visiem noteikti ir vai kādreiz kastītē ir bijis šī mānekļa flagmanis Mepps, te nav ko piebilst, strādā vienmēr un visur, bet salīdzinājumā ar citiem ir nedaudz dārgāks. Bet jau sen daudzās vietās pārdod Mepps, kas īsti nav Mepps, Aliexpress variants. Varu ieteikt Lucky John Shelt Blade un Pontoon 21 Trait, gandrīz identiski mānekļi, strādā ļoti labi un bieži ir lētāki par Mepps.
Šūpiņiem tādu īstu flagmani es nosaukt nevaru, jo ražotāju ir ļoti daudz un māneklis ir gaužām vienkāršs. Stāvošā ūdenī noteikti labāk strādās šūpiņi ar lielākiem izliekumiem un platāki, kuri, tos viegli ietinot, veido spēli vai vibrāciju, upē pretēji – labāk šauru, S veida formas, tur straume pati uztaisīs īsto spēli. Šūpiņu parasti izmantoju vietā, kur nav daudz zāļu, pēc metiena to nolaižu līdz gruntij un tad, viegli ietinot, to vadu pa pašu leju. Protams, ir arī pretzāļu šūpiņi, bet savu funkciju tie pilda vāji, varbūt tikai man līdz galam tie neiet pie sirds.
Lai tiktu pie savas zivs, emocijām un atklājumiem, jābrauc makšķerēt! Vairāk metienu, lielāka iespēja tikt pie zivs! Asus āķus, stipru auklu, un tiekamies kaut kur dabā!