Mazo hes bēdu stāsts0

Māris Poikāns

Turpinot sāpīgo tēmu par mazajiem HES Latvijā – šoreiz saruna ar BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāju Didzi Ustupu.

Pastāsti, kā sākās tavs ceļš uz BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāja amatu?

Es Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtā sāku strādāt 1995. gadā, biologu prakses laikā Kolkā sapazinos ar zivju pētniekiem un pajautāju, vai drīkstu palīdzēt. Atļāva tikai nākamajā dienā. Tā nu paralēli studijām Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē sāku strādāt institūtā, līdz pierādīju sevi un kļuvu par galveno plakano zivju pētnieku – manā pārraudzībā bija plekstes, akmeņplekstes. Sākumā Latvijā, vēlāk jau visā Baltijas jūrā. Līdz ar ekonomisko lejupslīdi valstī un pasaulē institūts tika reorganizēts sākumā kā aģentūra un tad pievienots zinātniskajam institūtam BIOR. Līdz šim sēdēju vienā kabinetā, tikai mainījās plāksnīte uz durvīm. Pa vidu aizbraucu uz Zviedriju strādāt Zviedrijas Lauksaimniecības universitātes Piekrastes pētniecības institūtā. Zviedrijā nostrādāju divus gadus. Pēc darba Zviedrijā kļuvu par Jūras nodaļas vadītāju un 2014. gadā aizstāvēju doktora disertāciju, 2016. gadā kļuvu par Zivju resursu departamenta vadītāju. Kopš tā brīža man ir ne tikai jūra, bet arī visi iekšējie ūdeņi, kā arī okeāni – viss, kur zvejo mūsu zvejnieki.

Nav par daudz ūdeņu un atbildības?

Ir. Mana mīļākā zivs joprojām ir un paliek plekste. Joprojām izbaudu, kad iespējams darba nolūkos, labos laika apstākļos aizbraukt un paķert pludmales piekrastē mazās plekstītes ar zinātnisko plekstu vadiņu. Mums ir standarta stacijas Kolka, Pāvilosta, Pape. Tās pāris centimetru garās plekstītes dzīvo 20 līdz 60 centimetru dziļumā, un uzskaites var veikt tikai labos laik­apstākļos, bez viļņiem – tad tas ir tāds ļoti patīkams pretstats darbam birojā. Sākot strādāt par Zivju resursu pētījuma departamenta vadītāju, plekste arvien mazāk un mazāk paliek manos darba pienākumos. Nākas apgūt gan lašus, gan upes un ezerus, gan arī jauno informācijas tehnoloģiju iesaisti ūdens un zivju pētniecībā. Saņemot godpilno departamenta vadītāja nosaukumu, līdzi nāca arī vēl dažādi amati, ieskaitot Zivju fonda padomes loceklis, Starptautiskajā jūras pētniecības padomē (ICES) esmu viens no diviem Latvijas delegātiem, kā arī Padomdevēju komisijas Latvijas pārstāvis. Padomdevēju komisija ir atbildīga par, iespējams, nozīmīgāko jūras zinātnieku produktu – zivju krājumu – aprēķināšanu un zinātnisko padomu par nākamā gada kvotām. Mūsu institūts aktīvi ir iesaistīts šā procesa visos posmos – sākot ar datu ievākšanu, analīzi, krājuma novērtēšanu un prognozi un nākotnes nozveju ieteikšanu. Arī ICES darbā aizvien nozīmīgāku lomu ieņem makšķernieku dati. Piemēram, Baltijas jūras rietumu mencai, Baltijas lasim un taimiņam jau tagad makšķernieku lomi tiek ņemti vērā, analizējot kopējās nozvejas. Ir pat speciāla darba grupa, kurā tiek apkopota jūras un ceļotājzivju makšķerēšanas ietekme uz zivju krājumiem. Manā uzraudzībā pārzināmo lietu un darbu ir tik daudz, ka to nav iespējams paveikt bez labas komandas. Man ir paveicies un esmu laimīgs, ka man aiz muguras ir tāda komanda. Tās ir ne tikai trīs nodaļas zivju departamentā, bet arī vairākas augstas klases laboratorijas institūtā. Es ļoti cenšos specifiskos jautājumos paļauties uz eksperta pieredzi un konsultējos pirms lēmums pieņemšanas ar attiecīgās jomas ekspertu. Zivju departamentā mēs esam aptuveni 50 cilvēki. Tad klāt nāk BIOR zivju audzētavas un Akvakultūras pētniecības un izglītības centrs, kas ir institūta sastāvdaļa. Visā BIOR mēs esam ap 400 darbinieku. Pagājušajā gadā pārvācāmies no vēsturiskām telpām Daugavgrīvas ielā uz jauno, speciāli zivju zinātnei būvēto jaunceltni Lejupes ielā.

Kādas iespējas Zivju fondam ir palīdzēt mūsu ūdeņiem?

Ir divi zivju fondi – Nacionālais zivju fonds, kurā nauda ienāk no makšķerēšanas kartēm, zvejnieku zvejas limitu izmantošanas, no saimnieciskās darbības (tostarp HES) zivju resursiem nodarīto zaudējumu kompensācijām, kā arī naudas sodiem. Fonda budžets ir aptuveni viens miljons eiro gadā. Fondam ir vairākas aktivitātes, un vairākums no tām tieši skar makšķerniekus un mūsu iekšējos ūdeņus. Tradicionāli fonda lielākais finansējums tiek novirzīts mūsu ūdens resursu aizsardzībai, bet ievērojami līdzekļi tiek veltīti krājumu pavairošanai un sabiedrības informēšanai. Nupat Zivju fonda padomes sēdē izskatījām vairāk nekā 70 projektus par zivju krājumu pavairošanu un atražošanu. Par katru no tiem institūts sniedza zinātniski pamatotu izvērtējumu. Zivju krājumus mēs varam pavairot divos veidos – atjaunot zivīm nozīmīgās dzīvotnes, tādējādi ļaujot dabai pašai rūpēties par zivju pēcnācējiem, vai arī izlaist ūdenstilpēs jau paaugušos mazuļus. Abi šie virzieni ir vienlīdz būtiski, un ir liels prieks redzēt, ka mums svarīgajās lašupēs aizvien vairāk redzam projektus par nārsta vietu atjaunošanu. Tas saskan arī ar zinātnieku ieteikumiem par mūsu lašupēm, kur viens no galvenajiem ieteikumiem ir – uzlabot dzīvotnes. Zivju fondā ietilpst arī palīdzība zivju resursu aizsardzībai, kur VVD (Valsts vides dienests) un pašvaldību sabiedriskie inspektori var pieteikties uz tehniku – kvadricikliem, droniem, laivām, nakts binokļiem utt. Un neizpaliek pētniecības projekti, kur pašvaldības vai valsts pārvaldes ie­stādes var pieteikties uz nelieliem pētnieciskiem projektiem. Visu šo projektu mīnuss ir tāds, ka tie ir gada laikā jāpabeidz: pavasarī tie tiek izziņoti un jānoslēdz līdz novembrim vai decembrim, kad ir jāiesniedz dokumentācijas Lauku atbalsta dienestā. Pretstatā ir tā saucamais lielais zivju fonds – līdz šim to sauca EJZF (Eiropas Jūrlietu zivsaimniecības fonds) – tur ir septiņu gadu periods, šogad iesākas jaunais periods, kas turpināsies līdz 2027. gadam. Sākot ar šo gadu, ir nedaudz pamainījies arī fonda nosaukums, lielāku akcentu liekot uz akvakultūru – EJZAF (Eiropas Jūrlietu zivsaimniecības un akvakultūras fonds). Šeit kopējais publiskais finansējums būs 193 miljoni eiro. Fondā tiek atbalstīti dažādi darbības veidi, un, kā jau norāda fonda nosaukums, tie ir pārsvarā saistīti ar jūru. Latvijā akvakultūra līdz šim ir attīstījusies sauszemē. No šiem līdzekļiem finansē arī inspekciju un zinātni. Institūts ikgadēji īsteno datu vākšanas programmu (līdzīgi kā citās ES valstīs), un tas ir pamats zinātniskajam pamatam un tālāk jau nozvejas kvotām. Šīs programmas ietvaros pagājušajā gadā Salacā iesākām uz nārstu migrējošo lašu uzskaiti, ko turpināsim arī šogad. Makšķerniekiem interesantākā aktivitāte, iespējams, ir saistībā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Šeit ir paredzēti līdzekļi gan zušu ielaišanai ūdenstilpēs, gan arī jaunums – zivju dzīvotņu atjaunošana. Šeit tiek mērķēts nojaukt šķēršļus, kas migrējošām zivīm traucē doties uz nārsta vietām. Ir rezervēts indikatīvs finansējums. Tālāk, visdrīzāk, tiks izstrādāti noteikumi, kam tad drīkst un kam nedrīkst tērēt šos līdzekļus – vai tie ir dambji, dzirnavu aizsprosti, zivīm nedraudzīgas ceļa caurtekas vai arī HES. Pagaidām nav zināms, kādas aktivitātes tiks apmaksātas – vai tikai par nojaukšanas darbiem vai arī kompensācijām. Un tas lielā mērā noteiks to, cik tad dambjus un/vai HES nojauksim.

Vai ir dzirdēts, ka kāds HES īpašnieks ir gatavs nojaukt HES dambi, ja viņam izmaksās saprātīgi atbilstošu kompensāciju?

Mēs esam runājuši ar vairākiem HES īpašniekiem, un vairāki no viņiem neteica nē… Nav jābūt īpašam gaišreģim, lai saprastu, ka kompensācijas paātrinātu šo procesu. To mēs labi redzam ar līdzīgiem procesiem jūrā, kur, lai sabalansētu pieejamos zivju resursus ar zvejas flotes jaudu, daļu no kuģiem zvejnieki sagriež metāllūžņos – par to saņemot dāsnas kompensācijas. Ideālā pasaulē līdzīgs mehānisms varētu tikt iedarbināts arī ar mazajiem HES. Tomēr šeit pats būtiskākais – vai fonds var atbalstīt šādas aktivitātes, un EJZAF prioritāte ir jūra un iespēja nodrošināt migrējošām zivīm brīvu ceļu uz un no jūras.

Ja mums nav variantu nojaukt HES dambjus, vai varētu būt, ka mēs beidzot redzēsim nojauktus neizmantotos aizsprostus?

Es ticu, ka jau tuvākajos gados šķēršļu skaits Latvijas upēs samazināsies. Ja būs pieejama fondu nauda tikai nojaukšanas darbiem, tad, visdrīzāk, lielāka iespēja ir atbrīvot upes no aizsprostiem, kuros netiek veiktas nekādas saimnieciskās darbības. Un šādu šķēršļu ir daudz visā Latvijā. Institūts Latvijas vides aizsardzības fonda ietvaros ir uzsācis projektu, lai nokartētu 19 tūkstošus kilometru Latvijas upju un apzinātu visus šķēršļus, kas ir uz upēm. Mēs vēlamies sarindot visus šķēršļus (ieskaitot HES) pēc tā – cik lielu ļaunumu tie nodara zivīm, izveidot prioritāro sarakstu ar lielāko potenciālo postu nodarošajiem dambjiem. Esam organizējuši jau vairākus seminārus, kuros esam arī aicinājuši makšķerniekus padalīties ar informāciju par upju šķēršļiem. Līdz šim neesam sadzirdēti. Kopā ar kolēģiem no LVĢMC, domājams, esam apzinājuši gandrīz visus šķēršļus, tomēr dabā viss mainās un šķēršļi mēdz uzrasties un arī pazust. Tieši tāpēc sadarbībā ar Dabas datiem esam izstrādājuši īpašu mobilo lietotni ar iespēju makšķerniekiem un citiem dabas draugiem ziņot par šķēršļiem savā mīļākajā upē. Doma ir sadalīt šķēršļus grupās pēc potenciālā nodarījuma zivīm un ierobežotu līdzekļu apstākļos sākt nojaukt aizsprostus, kas nodara vislielāko postījumu. Zemkopības ministrija ir devusi akceptu, ka, pamatojoties uz šo sarakstu, varēs piesaistīt līdzekļus dambju nojaukšanai. Šķēršļi upēs mēdz būt arī dabiskie. Tā Lamprey projektā secinājām, ka lielākais šķērslis nēģu migrācijām Kurzemē ir Ventas rumba. Mēs negribēsim likvidēt Eiropas platāko ūdenskritumu un neatņemamu Kuldīgas vides sastāvdaļu, vienu no skaistākajiem Kuldīgas dabasskatiem pavasarī – Lido zivis Kuldīgā. Mēs atceramies leģendas, ka Hercogs Jēkabs bija iecerējis ap Ventas rumbu uzbūvēt kuģu apvedceļu, bet tas neizdevās, jo, spridzinot dolomīta slāni, sāka drebēt pils mūri, un ieceri nācies pārtraukt. Kuģi mums pa Ventu vairs neceļo pie Kuldīgas, varbūt varam pabeigt kuģu ceļu zivīm…

Problēmas ar aizsprostiem jau ir ne tikai migrējošajām zivīm, upes mazā caurplūduma dēļ augšpusē veidojas sanesumi un nosēdumi. Ar kādām potenciālajām problēmām mēs varam saskarties pēc gadiem desmit?

Jā – šī problēma mums ir zināma. Upes nestā materiāla uzkrāšanās dēļ ūdenskrātuves neizbēgami aizsērē, turklāt šis process atstāj negatīvu ietekmi arī uz lejpus aizsprosta esošo upes daļu. Ne velti pasaulē ir izteikts viedoklis, ka HES saražoto enerģiju par atjaunojamo resursu var uzskatīt tikai tad, ja attiecīgajā spēkstacijā tiek atrisināts sedimentu uzkrāšanās jautājums. Tam ir iespējami dažādi tehniski risinājumi. Ja šis dambis tur ir bijis jau gadu desmitiem, tad, nojaucot dambi, ir jāsaprot, ka tas viss nonāks arī lejā, un, ja ziemas ir bez lieliem lediem, tad tie sanesumi lejā arī tik ātri var nepazust. Šeit noteikti var apskatīties uz igauņu piemēru un iegūt informāciju, kā viņi šīs problēmas risina.

Dambju saraksts būs izveidots, balstoties uz kvalitatīvu pētījumu, naudas līdzekļi EJZAF būtu, un Zemkopības ministrija tos ir apņēmusies piešķirt. Tad mēs nonākam pie paša aktuālākā jautājuma, kas šos dambjus jauks nost.

BIOR tiešām sniedz zinātnisko padomu un apstiprinās, kas ir jānojauc vispirms. Domāju, ka tālāk būs atvērta aktivitāte, kur var iesniegt savus projekta pieteikumus un par to saņemt finansējumu. Mēs ļoti ceram, ka tiks izmantots saraksts un aizsprosti sāks pazust no tā augšējā ļaunākā gala. Teorētiski tām vajadzētu būt biedrībām, pašvaldībām vai dambju īpašniekiem. Interesentiem gan jāizpēta, kam tas šķērslis pieder, lai to var juridiski un likumīgi saskaņot. Izaicinājumi varētu rasties, jo, visdrīzāk, tas vissliktākais HES vai dambis piederēs kādam, kurš to nevēlēsies jaukt nost, un, pat ja būs pieejama fondu nauda nojaukšanai, īpašnieka nevēlēšanās apstādinās šo procesu.

Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī 21. gadsimtā, kā vispār ir iespējams, ka uz upes kādam pieder īpašums, kas nosprosto upi, būtiski pazeminot tās ekoloģisko stāvokli?

Man kā biologam tas nav saprotams, bet droši vien juristi to mācētu paskaidrot un pierādīt pretējo. Mums ir dažādas īpašuma formas: ir aizsprosti, kas kādam pieder, ir arī dambji, kas ir uz upēm jau kopš ulmaņlaikiem, bet Zemesgrāmatā nav atrodami.

Pašlaik ja es kā persona, kam rūp upes labklājība, vēlētos nojaukt bezsaimnieka dambi, man būtu jāsaskaras ar milzīgu birokrātiju, gan lai uz upes veiktu pētījumu par nojaukšanas nepieciešamību, gan lai uzrakstītu projektu, gan lai zinātu, kuram fondam prasīt naudu, un tā tālāk. Vai Mana Cope komandas izveides labais paraugs nevarētu kalpot par piemēru līdzīgas iestādes izveidošanai, kas koordinētu un uzraudzītu to, lai dambju nojaukšanai mēs piesaistītu visu iespējamo finansējumu un taptu zivju ceļi uz upēm, kur aizsprostus nevar nojaukt?

Visticamāk, šī problēma pašlaik arī paliks, jo tā nav vienas nozares pakļautība, tur ir gan Zemkopības ministrija, kas atbild par zivīm, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas šajā gadījumā atbild par vidi, gan Ekonomikas ministrija, kas atbild par HES. Iespējams, arī citi faktori. Šo vairāku nozaru intereses bieži ir diametrāli pretējas, tāpēc neredzu, kā varētu apvienot tikai trīs vai piecu cilvēku grupa. Tiešām neredzu ātru, vieglu risinājumu, te arī tās intereses un lobiji ir atšķirīgi un ietekmīgi – gan makšķernieki par naudas iedali dambju nojaukšanai, gan zvejnieki, kas vēlas vairāk līdzekļus savai nozarei, gan HES īpašnieki, kuriem ne lieki izdevumi, ne pienākumi nav vajadzīgi.

Vai pašreiz ikgadējais piešķirtais naudas apjoms zivju audzētavām nevarētu tikt izmantots lietderīgāk, piemēram, ik gadu par daļu tās naudas nojaucot vienu dambi vai uzceļot vismaz vienu zivju ceļu. Vai tas nebūtu lielāks ieguvums ilgtermiņā, nekā katru gadu mākslīgi atražojot zivis?

Paskatīsimies uz šo no divām pusēm – pirmā, zaudējumi, kas ir izdarīti dabai un ko maksā Latvenergo par Daugavas HES, un par šo naudu mēs pavairojam zivju resursus Daugavā. No vienas puses, mēs sev varam sist uz pleca un teikt, ka ir pagājis gandrīz gadsimts, kad pirmo Ķeguma HES uzbūvēja, un mums joprojām ir Daugavas lasis, ģenētiski stabils. No Daugavas laša populācijas esam atjaunojuši lašu populāciju arī Polijas ūdeņos. Daugavas lašu populācija ir noturēta veselīga, bet tas ir, pateicoties tikai HES zaudējumu naudai un mākslīgai ikgadējai pavairošanai. Mēs ielaižam lasi, kas pēc tam aizpeld uz jūru un tad atpeld atpakaļ zvejniekiem un roņiem, teorētiski arī makšķerniekiem. Oficiālais pamatojums ir tāds, ka Daugavai ir izdarīts kaitējums un Daugavai mēs arī atdodam, šo finansējumu nevar piešķirt citām upēm. Daugavas lielais izaicinājums ir, pat ja mums būtu zivju ceļi uz visām trim lielajām HES, pa kurām zivis varētu tikt augšup, tad mazajām zivīm lejupmigrācijā būtu priekšā turbīnas. Otrais virziens, mēs papildinām zivju resursus Gaujā, Ventā. Šeit mērķis ir tieši uzlabot makšķerēšanas un zvejas iespējas. Šī ir valsts atražošanas programma, kur nosaka zivju daudzumu, ko ik pa četriem gadiem valsts zivaudzētavām ir jāsaražo. Šeit finansējums ir ap pusmiljonu eiro gadā. Papildus tam ar Zivju fonda palīdzību katru gadu tiek īstenoti aptuveni 50–70 projekti, kuros pašvaldības izlaiž savos ūdeņos zivju mazuļus – pārsvarā līdakas un zandartus. Atbildot uz jautājumu – kas tad ir labāk – visdrīzāk, zelta vidusceļš. Jo no zivju ceļiem lielākās ieguvējas būs ceļotājzivis, bet, ja mēs paskatāmies īstenotos projektus, pēc skaita dominē līdaku un zandartu ielaišana.

Vai uz upes, kur ir mazais HES, kāds ir lūdzis veikt pētījumu par zivju ceļa nepieciešamību?

No biologa viedokļa – jebkurš šķērslis uz upes ir slikts un uz jebkuras upes, kur ir HES, būtu vēlams zivju ceļš. Tiesa, šādus projektus neviens īsti nav vēlējies veikt, mazie HES īpašnieki to nedarīs, un citām iesaistītajām pusēm nav bijis pie­ejams finansējums, kas paredzētu arī kāda dambja nojaukšanu. Institūts pagājušajā gadā iesniedza finansējuma pieprasījumu, lai veiktu esošo zivju ceļu efektivitātes novērtējumu. Zemkopības ministrijā tas tika novērtēts ar augstu prioritāti, diemžēl valsts līmenī pagājušajā gadā tā nebija prioritāte. Šogad pilnveidojām pieteikumu un iesniedzām atkārtoti.

Noteikti ir bijis kāds projekts, kuru varētu saukt par labo piemēru?

Pagājušajā gadā Ventspils novada pašvaldība un Usmas ezera aktīvisti mūs uzrunāja saistībā ar HES uz Engures upes. Tas ir vienīgas šķērslis, kas neļauj zušiem migrēt uz un no Usmas ezera. Zuši ir Usmas lielākā sāpe, izmantojot Eiropas naudu, tos ielaiž tikai tajās ūdenstilpēs, kur tie tālāk tiek atpakaļ uz jūru. Tiklīdz priekšā ir HES vai dambis – tur vairāk stikla zušus par Eiropas naudu mēs nelaižam. Usmas ezerā pēdējos gados bija novērotas ūdenslīmeņa svārstības, un vietējiem bija viedoklis, ka vainīgs ir HES vai zušu ķērājs. Tad nu viņi vaktēja ūdens līmeni pie HES, kāds tas ir dabā un kāds ir noteikumos – uz vietas ir lineāls, un tur var redzēt, kur jābūt. Mēs pētījumā apskatījām, kas tad notiek zem un virs HES, un noslēgumā iztirzājām četrus turpmākos scenārijus – sākot no HES nojaukšanas, beidzot ar – nedarīt neko. Pasaules migrējošo zivju dienā sanācām kopā Usmā un sirsnīgi aprunājāmies. Man pašam personiski lielākais pārsteigums bija, ka, novācot tikai vienu HES, zušiem ielaišanai pieejamo ūdeņu platība Latvijā palielinātos par 25%.

Kāda situācija ar zušiem ir citos mūsu ūdeņos?

Mēs redzam savos monitoringa datos, ka zušu kļūst vairāk tajos ūdeņos, kur pēdējos gados ir izlaisti zušu mazuļi. Tomēr mums ir jāatceras, ka citas sugas mēs pavairojam, lai makšķerniekiem un zvejniekiem būtu lielāki lomi, bet zuša gadījumā – lai palīdzētu atjaunot zušu krājumu. Visa lielā zušu populācija atrodas kritiski zemā stāvoklī. Kā mēs zinām, visi zuši nārsto tur tālumā pie Kubas, Sargasu jūrā. Zutis ir viena no tām retajām sugām, ko cilvēks vēl nemāk pavairot audzētavās. Dāņu zinātnieki saka, ka pēc 5 līdz 10 gadiem viņi to varēs izdarīt, taču vismaz sākumā tas būs ļoti dārgi. Zušu pavairošana ir problēma vairākos mūsu lielajos ezeros, arī Rāznas ezerā, kur lielie Daugavas HES priekšā. Vēl trakāka problēma ir baltkrieviem – ne tikai visi mūsu HES priekšā, bet arī zutis ir iekļauts CITES konvencijā un zušu mazuļus pārdot ārpus ES ir aizliegts. Zuša gadījumā ir tā – kad viņš izaug, viņam ir jātiek lejā uz jūru. Lejā tikt cauri turbīnām var pēc vienkāršas formulas – jo garāka zivs, jo lielāka iespēja viņai aiziet bojā. Tas attiecas arī uz taimiņiem un lašiem. Nēģu un zušu gadījumā zivju ceļi pat ir samērā lēti uzbūvējami – tā saucamās birstītes – truba un tādas birstītes, pa kurām viņi veikli tiek augšā. Šis ir tehniskais zivju ceļš, kas ir orientēts uz vienu zivju grupu, piemēram, spēcīgām zivīm – lašiem, taimiņiem, vai šeit minētajiem zušiem un nēģiem, bet pārējām zivīm tas neder. Dabiskā zivju priekšrocība ir tā, ka teorētiski to var sekmīgi izmantot visas zivis. Mīnuss – izmaksas ir lielākas un kāpums ir jātaisa lēzenāks.

Vai būtu nepieciešams katram HES noteikt ar likumu, ka reālā laika datiem par ūdens līmeni un caurplūdi jābūt pieejamiem visiem, papildus sniedzot iespēju aplūkot tiešsaistes kamerās ūdens līmeņa atzīmes – tā, kā tas notiek tuvajās kaimiņvalstīs?

Šis noteikti nebūtu pats dārgākais veids, kā uzlabot kontroli un atvieglot Valsts vides dienestam darbu. Mūsdienās pats dārgākais ir cilvēku resurss – cilvēki jāapmāca, jāievirza pareizajā darba specifikā, jāmaksā darba alga. Ilgtermiņā iekārtas, kas liekas dārgas, atmaksājas ātrāk, nekā domāts. Papildus tam apmācītais cilvēks var darīt tiešām intelektuālas lietas, nevis vienkārši braukāt un pētīt mērlineālu. Tās tehniskās iespējas jau pastāv – tie paši HES īpašnieki attālināti skatās telefonā, kas notiek ar ūdens līmeņiem.

Attiecīgi viņš redz, bet nedalās ar šo informāciju?

Jā, kāpēc lai viņš to darītu. Viņš redz, kā strādā turbīnas un kādi ūdens līmeņi. Šo monitoringa tiešsaistes kontroli iespējams attīstīt – mums Baltijas jūrā ir tiešsaistes sensori, mēs redzam temperatūras, sāļumus, ūdens svārstības. Mēs mākam uz Marsa nolaist helihopteru, tad šī ir lieta, kurai noteikti vajadzētu būt pieejamai kontroles dienestiem tiešsaistē.

Vai ir tā, ka likumdevēji šajā sakarā lobē HES īpašniekus un neuzliek viņiem pienākumu nodrošināt automātisku tiešsaistes ūdens līmeņa kontroli?

Tad ir jautājums, vai viņiem pašiem jāiegādājas, varbūt pameklējot ir iespējas piesaistīt fondu līdzekļus, kaut vai Latvijas vides aizsardzības fonda. Tie fondi jau ir pieejami, un esmu tikai par. Tas par labu nāktu arī zinātniekiem – jo vairāk datu, jo labāk. Kontrolējošām iestādēm tas pats. Bieži vien pamatotos lēmumus traucē pieņemt datu trūkums. Šeit kā piemēru varu minēt Burtnieka sāpi – vieni saka, ka zivis ir pazudušas, otriem viņu pietiek. Un, ja makšķernieki jau pēdējos desmit gadus būtu nodevuši visas licences (nodotas vidēji tika piektā daļa), tad mums būtu vieglāk saprast makšķernieku sāpi ar pamatotiem datiem ilgtermiņā. Pašreizējie makšķernieku dati nerāda kritumu. Otrā datu rinda – oficiāli zvejnieku nodotie zvejas žurnāli – ticami, neticami, bet tā ir oficiāla informācija, tur nerādās kritums nozvejā. Arī Vides risinājumu institūts veicis pētījumu un saka, ka tur nav kritiska stāvokļa. Man šie trīs oficiālie dati ir uz galda, un man saka – klapējiet visu ciet, tur viss ir slikti. Man nākas atbildēt, ka nevienā no man pieejamajiem skaitļiem nav nekas tāds novērojams. Mēs zinām, ka zvejnieki patiesību meklēja tiesā. Par saviem atzinumiem baiļu nav, kā jau teicu, balstām tos uz datiem, nevis emocijām. Burtnieka gadījumā ir iespējams otrs variants – zveju drīkst aizliegt rekreācijas nolūkos, ja vēlas attīstīt atpūtu un tūrismu. Tur jau vairāk zivju zinātnei un cipariem nav loma, tas ir pašvaldības politisks lēmums, ka viņi grib attīstīt rekreāciju, ieskaitot makšķerēšanu, burāšanu, peldēšanos u. tml. Par HES ir līdzīgi, tiklīdz būs dati un pierādījumi, tad ir vieglāk operatīvi pieņemt lēmumus par to, kas patiesībā vasarā notiek zem HES.

Vai taisnība, ka savā laikā gribēja panākt, lai uz Mūsas uzbūvē HES un atjauno HES uz Salacas?

Par Mūsu lielāks eksperts būs Valērijs Gabrāns, kurš organizē licencēto vimbu copi tajā pusē. Salaca savukārt ir mūsu nacionālā lašu indeksupe, un tur saskaņā ar MK noteikumiem nekādu HES nedrīkst būt. Bet atceros, esmu piedalījies dažās sanāksmēs, kur apspriestas dažādas iespējas, ko darīt ar Staiceles papīrfabrikas tiltu un šķērsli. Sākot ar nojaukšanu, šķēršļa nokalšanu, zivju ceļa būvi, un pavīdēja arī doma par uzpludinājuma palielināšanu (un tur jau vairs nav tālu līdz HES). Par Salacu esmu drošs – nekādas HES tur nebūs.

Skats no malas!

Kratām ar pirkstu!

• Iespēja pieteikties fondu naudai, lai sāktu atbrīvoties no šķēršļiem upēs, ir, bet vienotas struktūras vai institūcijas, kas to koordinētu un palīdzētu, nav.

• Mēs katrs pats par sevi plēšamies, kamēr tie paši igauņi kopīgiem spēkiem jauc vienu dambi pēc otra un piesaistītais finansējums ir desmitiem reižu lielāks. Zviedrijā ir ar likumu noteikts, ka uz visiem HES jābūt zivju ceļam vai citai iespējai zivīm tikt augšā. Mēs nevaram vai negribam, vai arī joprojām dažu peļņas labā tiek ziedotas visu intereses. Pietrūkst vienīgi attaisnojuma, ka citiem ir vēl sliktāk.

• Lielai daļai mazo HES īpašnieku jau sen ir pieejami tiešsaistes dati telefonos par ūdens līmeni un caurplūdi viņu spēkstacijās. Tikmēr vides inspektoriem, lai pārbaudītu ūdens caurplūdes atbilstību likuma normām, tas jādara, apsekojot katru spēkstaciju atsevišķi, tērējot laiku pārbraucienos un mērot ūdens līmeni.

• Brīdī, kad tiek saskatīta iespēja sagrābt kaudzi naudas, ražojot elektrību uz mazajām upēm, mēs ātri piesaistām naudu no visiem fondiem un atrodam pēkšņi izveidotos caurumus likumu rindkopās.

• Bet, kad mums ir jāpiesaista fondu nauda, lai uzlabotu visu upju ekoloģisko stāvokli un novērstu apdraudējumus, kas var rasties bīstami zema ūdens dēļ, – iestājas klusums.

Neizmantotas, bet iespējas ir.

• Tehnoloģiju laikmetā automātiskais tiešsaistes devējs, kas ataino reālo ūdens līmeni zem katras spēkstacijas, būtu jāiekļauj kā obligāta prasība katram HES. Tā nav raķešu zinātne ne izmaksās, ne tehnoloģijās. Inspektoriem nav jābraukā apkārt ar lineāliem un kalkulatoriem, pārbaudot datus, kurus varētu apskatīt, neizejot no darba vietas. Likumdevējiem un atbildīgajām iestādēm jāspēj izstrādāt noteikumus, kuros ūdens resursu izmantotāji pakļaujas kontrolējošām iestādēm, nevis cenšas tās apvest ap stūri.

• Zutis ir Eiropas aizsargājamā suga, domāju, ka ir daudz iespēju piesaistīt fondu finansējumu, lai nojauktu tos spēkstaciju dambjus, kuri liedz zutim nokļūt atpakaļ jūrā un tikt mākslīgi pavairotam mūsu iekšējos ūdeņos.

• Zivis tiks satraumētas, dodoties caur HES turbīnām atpakaļ uz jūru, bet tas nedrīkst kalpot par argumentu tam, ka zivju ceļš ir nevajadzīga luksusa prece. Ir jāmeklē risinājumi, lai zivīm būtu iespēja tikt lejpus HES pēc iespējas drošākos apstākļos. Mēs varam skatīties uz skandināvu risinājumiem.

• Valstī ir vairāk nekā simts hidroelektrostaciju un aptuveni 800 aizsprosti uz upēm. Vienotas institūcijas izveide, kas piesaista finansējumu, koordinē aizsprostu nojaukšanu un zivju ceļu uzbūvi, ir absolūta nepieciešamība, nevis tālas nākotnes sapnis.

• Mēģinot mazināt lielo HES nodarījumu Daugavai, tiek atražoti laši un ielaisti zem Daugavas. Kaitējums, kas ik gadu tiek nodarīts visām ūdenstilpēm virs Rīgas HES, tiek notušēts.

• Salaspilī, Lielvārdē un Aizkrauklē arī labprāt redzētu gan jūras asarus ar zandartiem, gan vimbas. Jā, ne tādā skaitā kā Pierīgā, bet viņas tur būtu.

• Pafantazējot – mums uz Rīgas HES ir zivju ceļš, mēs varam atjaunot arī esošo zivju ceļu uz Ķeguma HES. Vai prātā nevar uzburt vīziju par varenām potenciālā tūrisma iespējām gan Ogrē, gan Ķegumā un visā Daugavas ietekošo upju garumā. Sporta makšķerniekiem nav kur rīkot sacensības no laivām, lūdzu, vēl divas milzīgas ūdenskrātuves, kur zivis spēj ieceļot no jūras.

• EJZAF
• Hes