Vladimirs Poludeņs
Uzrakstīt šo materiālu mani pamudināja nesena saruna ar kādu paziņu, arī aizrautīgu makšķernieku, kad aizskārām tēmu par milzu līdaku, kurai no mutes rēgojas norauti vizuļi.
Daudzi no jums noteikti ir dzirdējuši makšķernieku nostāstus par gigantiskām līdakām, kas apaugušas ar sūnām un apkārušās ar trofejas vizuļiem gluži kā medaļām. Vismaz labi, ka Pēteri Pirmo, kurš pirmais ielaidis līdaku ūdenskrātuvē, esam pārstājuši piesaukt. Personīgi man daudzo copes gadu laikā vien pāris reizes ir trāpījušās līdakas, kurām komplektā ir nācis kāds svešķermenis.
Taču viens gadījums man īpaši iespiedies atmiņā. Tajā reizē es savainoju roku, saduroties ar āķi, kas rēgojās no līdakas sāna. Tīrot zivi, noskaidrojās, ka plēsoņa ir norijusi trijžuburu āķi, visticamāk, kopā ar visu ēsmu. Acīmredzot makšķernieks bija aizčammājies un piecirtis, kad āķis ar visu ēsmu jau bija nonācis līdz līdakas kuņģim. Viens no āķa atzariem bija izgājis cauri līdakas sānam, taču aukla nav izturējusi un pārtrūkusi. Kad es noķēru šo līdaku, aukla viņas kuņģī jau bija izšķīdusi, bet āķis ieaudzis ķermenī un samērā labi saglabājies. Tas bija tāds ievērojams gadījums.
Pāris reizes ziemas copes laikā man ir trāpījušās līdakas ar norautiem ūdas āķiem mutē. Tas nu arī viss. Arī mani paziņas nevar palepoties ar trofejām, kas iegūtas no noķertām līdakām, lai gan mēs visi, copējot lielākas līdakas, esam pazaudējuši neskaitāmus mānekļus. Kur tad paliek mānekļi, kas norauti pēc neveiksmīgas plēsoņas izvadīšanas?
Zinātniskie pētījumi
Lai atbildētu uz šo jautājumu, zinātnieki no Karltonas universitātes ir veikuši pētījumu. Zinātnieki piestiprināja pētījumā izmantotajām līdakām mānekļus ar radioraidītājiem un izlaida tās nelielā ezerā, sekojot radiosignāla kustībai. Lai pētījums būtu pilnīgāks, mānekļi tika stiprināti gan pie augšējā un apakšējā žokļa, gan uzreiz pie abiem, gan arī pašā rīkles dziļumā mēles saknes rajonā. Pētījumā tika izmantoti dažādu veidu āķi – gan parastie, gan bez atskabargām.
Pētījuma rezultāti zinātniekus pārsteidza. Izrādījās, ka līdakas spēj viegli atbrīvoties no āķiem salīdzinoši īsā laikā. Visvieglāk līdakas, protams, tiek vaļā no bezatskabargu āķiem: lai to izdarītu, līdakai vajadzēja vien 24 stundas. Grūtāk gāja līdakām, kurām bija piestiprināti parastie āķi. Taču arī šajā gadījumā viss process aizņēma ne vairāk par divām diennaktīm. Pirmais uzpeldēja māneklis, kas bija piestiprināts rīkles dziļumā. Acīmredzot tas tiešām traucēja līdakai un viņa centās atbrīvoties no tā pēc iespējas ātrāk. Visilgāk noturējās vobleris, kas bija piestiprināts pie apakšējā žokļa. Visticamāk, šādi piestiprināts māneklis netraucēja līdakai medīt, tāpēc viņa īpaši nesteidzās no tā atbrīvoties. Pētījuma rezultāti parādīja, ka, lai gan varbūtība noķert līdaku ar vizuļa vai voblera pīrsingu lūpā pastāv, tomēr tas ir iespējams tikai pirmajās divās dienās pēc mānekļa noraušanas brīža. Savukārt noķert līdaku ar veselu mānekļu kolekciju ir iespējams tikai makšķernieku stāstos.
Plēsoņa ir ļoti dzīvotspējīga un ideāli piemērota, lai pildītu ūdenskrātuves karalienes misiju. Es domāju, ka tā spēj izdzīvot pat tad, ja žaunas ir sākušas asiņot. Vienkārši žaunu audi ir ļoti maigi, tie asiņo pat pēc vismazākā bojājuma. Manuprāt, visnopietnākā trauma, kas var novest pie līdakas nāves, ir vēdera plēves bojājums. Šajā gadījumā vēdera dobumā nonāk ūdens, kas var izraisīt infekciju. Runājot par astes un muguras bojājumiem, vietā būtu atcerēties parunu – galvenais, lai ir kauli, gan jau gaļa uzaugs. Man ir nācies ķert līdakas ar milzīgām sadzijušām rētām, kas ie-gūtas, zivij saskaroties ar plēsīgiem putniem vai zvēriem. Bet ar vizuļiem apkārušās līda-kas nav nekas vairāk kā makšķernieku fantāzijas auglis.
Svara pieaugums līdakām
Vēl viens jautājums, kas satrauc makšķernieku prātus, ir tas, cik ātri līdaka pieņemas svarā. Mēdz uzskatīt, ka visintensīvāk līdaka aug pirmajos dzīves gados. Sasniedzot brie-dumu, svara pieauguma temps samazinās. Tomēr zivs ir viena no nedaudzajām radībām, kas turpina augt visu mūžu. Šajā sakarā man ir viens interesants novērojums. Tas bija rudens pusē, šķiet, 2008. gada septembrī. Mēs ar kompāniju laivojām pa Ventu, līdztekus mētājot spiningus interesantās vietās. Vienā no tādām vietām mans spinings ieinteresēja pieklājīga izmēra līdaku. Man izdevās veiksmīgi viņu izvadīt, un jau pēc brīža plēsoņa bija laivā. Mēs ātri viņu aplūkojām un nobildējām, bet svari parādīja, ka zivs sver 7,2 kg. Līda-kai bija kāda īpaša pazīme – bojāta muguras spura. Pēc svēršanas saudzīgi izlaidām zivi atpakaļ dzimtajā stihijā.
Nākamā, 2009., gada maijā mēs atkal laivojām pa Ventu. Iemetot spiningu jau zināmajā vietā, es sajutu kārtīgu copi. Kāds bija mans pārsteigums, kad noķertajā līdakā es atpazinu savu pērnā gada trofeju ar zīmīgi traumēto muguras spuru. Tikai astoņu mēnešu laikā viņa bija pieņēmusies svarā par 600 gramiem, turklāt gribu piebilst, ka rudenī līdaka bija ar diezgan apaļu punci, kurā bija nojaušami ikri, bet pavasarī līdakas vēders bija ab-solūti tukšs. Tas nozīmē, ka pie 600 gramiem var pilnīgi droši pielikt klāt vēl vismaz kādus 200 gramus, respektīvi, gada laikā līdakas svars palielinās aptuveni par 1/8. Piekrītiet, tas ir visnotaļ pieklājīgs pieaugums. Tomēr jāņem vērā, ka rezultāti ir ļoti atkarīgi no vides, kurā dzīvo plēsoņa, un tai pieejamās barības bāzes.