Esmu divdesmit gadus jauna jauniete. Man patīk daba – daba, kurā ir klusums un miers ar skaistiem skatiem un ūdeņiem tajā. Kopš bērnu dienām mani tas viss ir piesaistījis, un nebija svarīgi, vai tas ir piemājas dīķis vai kāds lielāks ūdens, bet vienmēr interesēja dzīvība tajos. Vienalga, vai tie bija tur mītošie kukaiņi, vardes vai zivis. Devos un pētīju tur mītošo dzīvību.
Makšķerēšana kā tāda sākās vēlāk, sākotnēji visu gribējās noķert pašas rokām, un tas pat arī dažreiz izdevās – kāda bezbailīga karūsiņa vai plicītis sagādāja bērna prieku.
Tā es nonācu līdz dienai, kad mani pasauca līdzi makšķerēt kāds onkulis gados, ķērām zivis uz pludiņu ar maizi. Stundas laikā tikām pie piecām karpām, kas man bija liels pārsteigums, bet līdz ar to arī āķis lūpā par makšķerēšanu kopumā.
Visvairāk man patika tas brīdis, kad pludiņš sāka spēlēties pa ūdens virsmu, kas nozīmēja tikai to, ka drīz varētu tikt izvilkta zivs. Tas manī radīja sajūsmu un vienlaikus iemācīja arī pacietību un to, ka zivis neķeras vienmēr un uzreiz.
Tālāk ceļi aizveda uz dzīvi pilsētā. Tur tikt pie makšķerēšanas vairs nebija iespēju un parādījās jauni draugi un citas intereses.
Pagāja laiks, un atradām pastāvīgu dzīvošanas vietu, kas ir mazā miestiņā, ļoti tuvu Ventas upei. Cik forši! Tas jau pavēra citas iespējas.
Man uzradās draugs, ar kuru kopīgi devāmies dabas piedzīvojumos, līdz nonācām pie Upes! Mums bija viena makšķere, kura nebija no tām labākajām, bet mums pilnīgi ar to pietika. Mēģinājām ar maizi un tārpiem. Bijām noķēruši raudiņas un citas mazās zivis.
Un tā nedēļas nogalēs braucām šo atkārtot arvien biežāk un biežāk. Paņēmām līdzi grilu, gaļu, dzērienus un citas uzkodas. Baudījām klusos vakarus pie upes, klausoties grila sprakšķos, gaidot, kad pieķersies zivis, un skatoties vasaras skaistos saulrietus.
Ritums aizveda mūs arī uz Norvēģiju. Bija dienas, kad nebija ko darīt, tāpēc aizbraucām uz veikalu pēc lētākajiem spiningiem, mānekļiem un uz vietu, kur tiekam klāt ūdeņiem! Tas bija ziemas laiks, un vienīgā opcija bija spiningot, iepriekš ar to nebiju saskārusies, tādēļ tas bija kārtējais izaicinājums.
Ūdens un daba tur ir patiesi skaista, tātad arī zivīm jābūt skaistām! Mani pirmie mēģinājumi sadraudzēties ar spiningu nebija visai veiksmīgi, tomēr draugam izdevās noķert pāris zivju. Turienes zivis grūti salīdzināt ar mūsējām, jo tās ir spēcīgas, ar savu raksturu, un visvairāk pārsteidza zivju sugu dažādība, un katru reizi bija pārsteigums, kas tiks noķerts.
Laikapstākļi mani neuztrauc. Ja silti saģērbjos, tad viss ir labi. Tomēr vasaras dienas ir vispatīkamākās, lai makšķerētu. Tad ir silti, skaisti un patīkami!
Kad atgriezāmies Latvijā, sāku sadraudzēties ar spiningošanu, un ir izdevies noķert arī kādu plēsējzivi – asarus, līdakas un sapalu. Līdaka ir noķerta gan uz spiningu, gan uz pludiņu. Jā, uz pludiņu! Ventā ķerot mazās zivtiņas ar pludiņu, skatos, ka pēkšņi mans pludiņš strauji tiek parauts zem ūdens un vilkts projām ne tā, kā to parasti dara mazās zivtiņas. Mierīgi tinu spoli un redzu – līdaka pie āķa, uzķērās uz manu maizi. Kāda sagadīšanās! Prieki bija lieli, bet līdaciņa maza, tāpēc nokļuva atpakaļ, no kurienes nākusi. Ar spiningu gan trāpījušās arī mēra līdakas, bet nekādas lielās – ap kilogramu smagas.
Atsevišķs stāsts gan ir par sapalu. Šoreiz makšķerējām nevis no krasta, bet laidāmies pa Ventu ar laivu. Noskatījām vietiņu, kur šķita – kādai zivij noteikti jābūt, apstājāmies un mētājām gumijas zivtiņas. Un pēkšņi man pa spiningu sekoja neliels sitiens un manu gumijas zivtiņu kāds bija iekārojis. Sākotnēji domāju, ka tas ir asaris. Tinot spoli, vismaz tādas bija sajūtas, un nelikās, ka tas ir kaut kas liels. Kad pietinu pie laivas, mēs visi jau sapratām, ka tur ir kaut kas lielāks par asari. Prasīju pazīstamajam makšķerniekam palīdzēt to iecelt laivā, jo pati atrados laivai otrā galā un pie sevis pievilkt to nevarēju. Mani uzslavēja, jo sapals esot ap 3 kg un tādu noķert ir retums, un pieredzējušais makšķernieks teica, ka tādu viņi tur nemaz nebija redzējuši. Man, protams, par to lieli prieki un stāsts, ko atcerēšos visu mūžu.
Es esmu sapratusi to, ka makšķerēšana ir mans hobijs. Man patīk makšķerēšanā tas, ka tā ir dažāda. Vienmēr var sagaidīt ko citādāku.
Un pret makšķerēšanu arī attiecos kā pret vaļasprieku, nevis kā maltītes sagādi, tāpēc visas ķertās zivis, kuras nav traumētas, laižu vaļā. Labi, varbūt kādu mazo zivtiņu paņemu līdzi lauka kaķiem par prieku. Un vēl tik daudz ko gribas izmēģināt un tik daudz ko iemācīties, tostarp arī copi no ledus. Ir ko mācīties un ir kur augt. Fantastiskākais ir tas, ka tad, kad nav ko darīt, copmanis vienmēr zina, ka viņam ir ko darīt.
Vēlos pilnveidot turpmāk sevi šajā hobijā. Vienmēr ar prieku uzklausu copmaņu padomus. Nākotnē ļoti vēlētos noķert zandartu, samu, lasi un vēl daudz citu zivju. Tas ir interesanti! Un, cerams, tas arī izdosies. Aicinu arī citas meitenes aizrauties ar šo hobiju.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Nevar piespiest zivi ķerties, piespiest zivi ēst – Igors Prātiņš. Sarunas laivā #13
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
