Brāļi Gunārs un Gints Klēģeri, pirms pievērsās trofejas līdaku makšķerēšanai un TV raidījumu sērijas Līdaku ielenktie veidošanai, Latvijā bija pazīstami kā florbolisti. Tagad viņi klasiskajā veidā medī līdakas, nekādu live tehnoloģiju, jo tā ir daudz sarežģītāk. Tu neredzi zivi, veic jau kādu tūkstošo metienu, un vienā no tiem desmitkilogramīga plēsoņa gandrīz izrauj spiningu no rokām.
Kā jūs sākāt makšķerēt?
Gunārs: Bērnībā vasaras brīvdienās vecāki mūs bieži veda uz kādu upi vai ezeru. Pirmās makšķerēšanas atmiņas man saistās ar Lubāna ezeru. Māsai un man vecāki iedeva lazdas zarus, lai sēžam pie ūdeņiem. Tikai pēc padsmit gadiem viņi atzinās, ka sēdējām un uzmanījām pludiņus bez āķiem. Makšķere kalpoja kā savdabīgs bērnu nomierināšanas līdzeklis. Tā mēs tur sēdējām un gaidījām lielo zivi. Vēl bieži vectēva dīķī ķērām karūsas, vēlāk jau paši dzīvojām mājā, kas ir blakus mazai zivīgai upītei, kur kādreiz bija viss – kazragi, līdakas, foreles, nēģi. Tagad gan krastu krūmi nopļauti un tā izskatās pēc parasta grāvja.
Pirmo līdaku noķēru Sausajā Daugavā, piebļāvu visu krastu, nosaucu par Lieni, lepni atnesu mājās, un apēdām. Arī Rīgas HESā no krasta kaut ko bakstījāmies. Tad sekoja garāks periods, kurā bija svarīgas citas prioritātes – florbols, mācības, Rīga, disenes. 2013. gadā, kad noslēdzu savu florbolista karjeru, kaut kas neatgriezeniski noklikšķēja, un saslimu ar līdaku copi. Gints: Atceros, bērnībā Daugavā noķēru savu pirmo ķīsi. Bišķi lielāku par sērkociņu kastīti. Visi teica, ka tas esot lielisks loms. Pēc makšķerēšanas man vajadzēja iet gulēt diendusu. Kad pamodos, tad man paziņoja, ka ķīsis apēsts, biju diezgan vīlies. Daudz ar bērnības čomiem esam dzīvojušies pa Pūķupīti un arī pa slīpo HES malu, sēžot uz gruntenēm, pludiņiem. Tas bija nevainīgākais laiks, ko pavadījām bez vecāku uzraudzības. Pārējā laikā gan sastrādātas lietas, kuras vecākiem atļāvos stāstīt tikai pēc pilngadības sasniegšanas. Tā nopietni makšķerēšanu atsāku astoņpadsmit gadu vecumā, un tagad tā pilnībā pārņēmusi manu brīvo laiku un ne tikai.
Makšķernieki, kuri pirms tam aktīvi sportojuši, apgalvo, ka arī makšķerēšanā iespējams gūt tādu pašu adrenalīna devu kā sportā.
Gints: Mums patīk sacensties, bet plēsēju cope rada adrenalīnu, attīsta mednieka instinktu. Gribas kaut kam dzīties pakaļ, kaut kur jābūt pirmajam, kādu pārspēt – tā nebeidzamā spēle ar līdaku ir aizraujoša katru reizi, jo divu vienādu copes dienu mums nav. Gunārs: Man liekas, ka jārok dziļāk par sportu. Tas absolūti nav tā, ka man tagad trūkst adrenalīna un tāpēc mēģināšu noķert zivi. Tad mēs droši vien startētu sacensībās. Tas notiek dabiski. Makšķerēšanas pamatus ieliek vecāki, bet manā gadījumā atceros, ar ko tas atsākās 32 gadu vecumā – ar mūsu abu leģendāro braucienu uz Engures ezeru uz Artūra bāzi. Kārtējo sestdienu viņš bija pillā, jo, pēc viņa pudeles brāļu teiktā, viņam bija kreņķis – suns (atkal!) esot devies aizsaulē. Palikām viņa namiņā, kur bez kombinezona gan gulties iekšā negribējās. Saķērām gan tikai ruduļus, salauzu spiningu, bet kaut kāds lūzums todien notika arī manī – sapratu, ka es to līdaku kādu dienu noķeršu! Un tā tā diena nebeidz turpināties.
Jūnija sākumā ruduļus ar spiningu var savilkt tīri labi, pēc tam tie nomierinās un spininga mānekļus vairs neņem.
Gunārs: Mums bija mērķis ķert līdakas, tās neķērās, tādēļ uzmetām pa ruduļu katlu – daži atsaucās.
Bet, spriežot pēc fotogrāfijām soctīklos, tagad esat ļoti profesionāli lielo līdaku ķērāji.
Gunārs: Tā ir tāda loģiska evolūcija. Pirmajos gados, kad brauc makšķerēt, tu priecājies par ikvienu zivi, ko noķer. Taču ar laiku mazās zivis vairs nesniedz gandarījumu. Tu vēlies noķert ko lielāku, gribas pārspēt iepriekšējo rekordu. Lai gan nav jau arī tā, ka braucam tikai pārsniegt rekordu, nebraucam pēc centimetriem, kilogramiem, braucam pēc emocijām, piedzīvojumiem. Esam atraduši formātu, kas mūs, ja tā var teikt, baro emocionāli. Un redz kur ir tas čalis, kurš ir vainīgs pie tā, ka esam sākuši ķert lielās līdakas (Pie Akropoles kafejnīcas galdiņa pienāk Normunds Ikomass, smaidīgs, solīds, baltās biksēs. – O.V.). Viņš ir viens no tiem, kurš pie mums pirmais ar bigbaitu sāka ķert lielās līdakas. Savulaik brālis viņu nejauši satika Alūksnes ezerā. Man jau pirms tam bija lielie mānekļi, zināju, ka tie kļūst populāri Skandināvijā. Bet ar tiem, zini, kā ir. Pusstundu pamētā, nekas nesanāk, un noliec malā. Brālis todien iepazinās ar Normundu, kurš arī, starp citu, kādreiz ir bijis labs florbolists, un redzēja, ka ar lielo mānekli var dabūt lielus lomus. No tā brīža visas līdakas zem 2–3 kg, lai cik tas vīzdegunīgi izklausītos, mūs neinteresē. Tu vēlies cīņu, azartu, redzēt šļakatas, lielu zivi. Tas ļauj arī novērtēt ūdenstilpes resursu, cik daudz lielu zivju ir ūdeņos. Jo līdz live target posmam lielās līdakas ķērās salīdzinoši reti. Tagad ielikt 8 vai 9 kg līdaku soctīklos vairs nav nekāda sensācija. Pirms desmit gadiem bija citādāk – tu biji mēneša varonis. Tagad viss mainījies. Mums ar brāli līdaku rekordi apstājušies pie 125 cm. Tagad vajag 126 cm (smejas).
Skaidrs, ka joprojām atceraties, kurā vietā izvilkāt savus līdaku rekordus.
Gints: Manējā no Alūksnes ezera – 125 cm, 13,5 kg. Gunārs: Pagājušā gada Somijas brauciena laikā, kad filmējām raidījumu Līdaku ielenktie, izdevās ne tikai izvilkt savu rekordlīdaku, bet arī nofilmēt izvilkšanas brīdi, kas reti gadās. Taču atceros jau ne tikai rekordu, arī pārējās līdakas ap 10 kg, jo to nav daudz. Gribētu uzsvērt, ka mēs zivis ķeram, neizmantojot live tehnoloģijas, mēs ķeram klasikā.
Šodien ķert zivis klasiskajā variantā neskaitās tāds kā teju vecmodīgs veids, jo live tehnoloģijas sniedz iespēju īpaši neiespringt?
Gints: Šādā variantā zivi atrast ir daudz sarežģītāk, lai gan arī live tehnoloģija negarantē, ka to noķersi. Klasiskais variants ir sarežģītāks, jo tu neredzi, kur met mānekli, klasika līdzinās medībām. Tu met jau tūkstošo reizi, un vienā brīdī tev var makšķeri izraut no rokām. Cik bieži ir bijis tā, ka visu dienu mētā, pakasi sānu, un tieši tad desmitkilogramīga līdaka ieteš pa mānekli. Ar live tehnoloģijām tu vari noķert zivi trīs, piecu metru attālumā no laivas, bet tas nav salīdzināms ar zivs meklēšanu, ložņāšanu pa krūmiem, kur live tehnoloģijas nestrādā. Man ar brāli patīk ložņāt. Ja ezeram būs līcītis, mēs noteikti tajā iebrauksim. Ja vajadzēs, aiznesīsim laivu caur purvu. Gunārs: Manā uztverē live tehnoloģijas ir tāds kā īsceļš uz trofejas izmēra zivi. Man tas nepatīk, jo tas saīsina laiku, ko pavadi uz ūdens, samazina prieku par katru izvilkto trofeju, samazina vajadzību pašam domāt par ūdeņiem, tā iemītnieku un laikapstākļu mijiedarbību. Kad šogad bijām Somijā, dažiem mūsu somu čomiem bija šādas tehnoloģijas. Vienu dienu pabraucu ar tādu laivu un sapratu, ka man tas nepatīk. Man liekas, ka tad tu lielā mērā atslēdz domāšanu un ieurbies ekrānā. Tu brauc, grozi, pamani zivi ekrānā, met un velc. Protams, tajā visā ir daudz citu ieguvumu, tu saproti, kur tās zivis ir, kāpēc, kāda to uzvedība, kā baltās zivis uzvedas, tu to visu redzi. Bet es esmu pieradis nepārtraukti uz ūdens domāt, tev “jāatkož” ūdens, un tad ir gandarījums, ja tas izdevies.
Gunārs Klēģers
Gunārs Klēģers
Nevar jau noliegt, ka jaunākās tehnoloģijas sniegušas tādas zināšanas par zivīm, par kādām pirms tam neviens zivju pētnieks nevarēja pat iedomāties.
Gints: Tehnoloģijas ir radītas, lai palīdzētu cilvēkam. Bet manas bažas ir par to, ka, pateicoties tām, lielās zivis vairs nevar paslēpties. Tagad ir daudz vienkāršāk – aizbrauc līdz bedrei un spiningo. Vienu dienu, otru, un gan jau to noķersi. Bet pirms tam vajadzēja desmit gadus, lai atkostu, kur uz grunts ir akmens, kur vēl kaut kas. Kā jebkurai lietai ir savi plusi un mīnusi. Te drīzāk stāsts ir par to, kā mēs šīs tehnoloģijas izmantojam. Gunārs: Kamēr nebija live tehnoloģiju, neviens ar spiningu tumsā pēc līdakām nebrauca. Tagad ar vienu metienu to iespējams naktī pamodināt, ar otru izvilkt. Klasikā tas nekad nebūs iespējams. Es zinu, ka tie, kas vasarā grib nomedīt trofejas, dodas spiningot naktīs. Jo ar live tehnoloģijām tu tās redzi. Ja šīs tehnoloģijas nonāk neīstajās rokās, tad zivij ir vāks.
Makšķerniekiem pirms nopietnas pievēršanās copei iesākumā ir principi, kurus tie sola nekad nepārkāpt.
Gunārs: Vienīgais, kam esmu pārkāpis, ir inventāra cena (smejas). Šitik dārgu ne, šitik ne, bet, ja makšķerēšana ir sirdslieta, cenu evolūcija ir tā, kurai ikviens makšķernieks iziet cauri. Noteiktā brīdī tu saproti, par ko tu maksā. Bet man liekas, ka ir svarīgi sākt no zemākā gala. Un tad pamazām sāc saprast, kas tevi interesē. Gints: Man savulaik ir teikuši, ka varbūt vajadzētu mēģināt ķert zandartus vai asarīšus. Varbūt tad, kad būšu izvilcis Latvijas rekordlīdaku un mana sirsniņa būs paēdusi, pievērsīšos zandartiem un asariem. Jo nopirkt inventāru līdakai, asarim, meženei, visām pārējām zivīm – tas ir ļoti dārgi. Tad man vajadzētu piebūvēt garāžai namiņu, kurā uzglabāt inventāru. Gunārs: Mums viss grozās par un ap trofejas izmēra līdakām. Un mums patīk piedzīvojumu žanrs. Tagad piedalos divos televīzijas projektos, kas arī dod papildu adrenalīnu. Tu esi visu sagatavojis, tev jābrauc un zivs jānoķer, jo tu visiem esi sasolījis, ka būs. Tagad visas kārtis atklāt nevaram, bet šī raidījuma Līdaku ielenktie sezona bija viena no smagākajām.
Neķērās?
Gints: Tas pat nav īstais vārds. Gunārs: Bija līdzīgi kā Latvijā. Izskaitļojām, kur līdakai jābūt, cikos tai jāēd, bet Somijā laiks maijā un jūnijā bija ļoti karsts, tas visus dabas procesus paātrināja un sajauca kārtis tā, ka mēs tās šķetinājām līdz izmisumam. Bet atšķetinājām. Taču bija smagi.
To jau daudzi saka – ja nevēlas sabojāt iespaidu par copi Latvijā, uz Skandināviju braukt nevajag.
Gints: Tā gluži nav, lai gan Skandināvijā ūdeņu daudz, tev vienalga līdakas jāatrod. Mēs katru gadu braucam uz turieni, uz pazīstamām un nezināmām vietām, zinām, ka zivju resurss tur ir. Arī mākot nolasīt ūdeni un saprotot, kur zivīm būtu jāuzturas, vienalga nav nekādas garantijas, ka tās šodien gribēs ēst. Varbūt tās ēdīs rīt? Daudziem tā šķiet kā klišeja. Protams, ja piekto gadu brauc uz vienu un to pašu vietu, tu zini konkrētās vietas pie niedrēm, zālēm, un skaidrs, ka kaut ko noķersi. Ir čaļi, kuri pavasarī nevar nociesties un aprīļa vidū dodas uz Somiju. Aizbrauc, bet tur vēl ir mīnusi, zivis vēl grūsnas, ēst negrib, vari mest, kādu mānekli vēlies. Bet tas jau ir tas copes azarts: zini, ka zivis tur mājo, bet nekādas garantijas, ka šodien tās noķersi. Gunārs: Piebilstot, ka nevajag braukt uz Skandināviju, lai nesabojātu priekšstatu par Latviju, es teiktu citādāk. Jābrauc, lai izbaudītu, ko nozīmē labi pasargāts resurss. Un tad mēs saprotam, kāpēc šeit čupiņa cilvēku cīnās par to, lai ierobežotu spiedienu uz lielajām zivīm.
Lūdzu, precizē!
Gunārs: Runāju par tiem, kuri piedalās diskusijās, lai makšķerēšanas noteikumi būtu stingrāki. Ir tāda sajūta, ka Latvijā viss notiek ar tādu kā kavēšanos. Tad, kad saprotam, ka zivju resurss ir sajāts, tad sākam rosīties. Šobrīd ir skaidrs, ka live tehnoloģijas neko labu nedara, bet tās ierobežo tikai pāris ūdenstilpēs Latvijā. Piemēram, Puze. Ir vērts aizbraukt uz Skandināviju, uz ezeriem, kur līdaku vidējais izmērs ir 3–6 kg, lai saprastu, ka tā varētu būt arī Latvijā, tikai resurss ir labi jāapsaimnieko.
Latvijā atsevišķos ezeros vajadzētu aizliegt live tehnoloģijas?
Gints: Varbūt ne aizliegt, jo ar to neko nepanāksim. Doma ir tāda, redz kur ir tehnoloģija, lietojam tās, mācāmies, ir forši, bet ir noteikts ierobežojums, cik daudz zivju drīkstam paturēt. Piemēram, zandartu virs 60 vai 70 cm neaiztiekam. To pašu 5 kg līdaku. Nu cik viena ģimene var apēst? Stāsts jau ir par to, ka nevajag visas zivis izķert.
Respektīvi, sajūta tāda, ka lielo zivju krājums ūdeņos kļūst arvien mazāks?
Gunārs: Tas ir viens no faktoriem. Ja ejam šajā diskusijā dziļāk, jāsaprot, ka zivju populācijas veselību nosaka ļoti daudz faktoru. Diemžēl Latvijā makšķernieki nenovērtē savu un kolektīvo spiedienu uz zivju resursu, īpaši uz plēsīgajām zivīm. Jo, tiklīdz sākas diskusijas, ka jāierobežo makšķernieku spiediens, tā sākas pārmetumi zvejniekiem, inspektoriem, zemūdens medniekiem. Bet par savu atbildību makšķernieki kaut kā neiedomājas. Tas ir totāli aplami. Tādēļ atkārtoju: ir vērts aizbraukt uz ārzemēm un sajust, ko nozīmē labi sargāts, turklāt pašu iedzīvotāju, makšķernieku, nevis inspektoru sargāts, resurss un kādu baudu no tā var gūt.
Bet ir jau Latvijā arī visu pieminētais labais piemērs – Alūksnes ezers…
Gunārs: Jā, bet kādēļ tam ir tik maz sekotāju? Uz to man nav atbilžu. Ir vēl labi piemēri: Puzes ezers, Usmas ezers, kurš tagad sāk atdzīvoties. To sāka apsaimniekot pēc līdzīga algoritma kā Alūksnē, un tagad pēc pieciem, sešiem gadiem redzam rezultātu. Nesen runāju ar vienu makšķernieku, kurš startē Latvijas čempionātos, un viņš teica, ka šobrīd Usmas ezers resursu ziņā ir viens no labākajiem Latvijā. To var izdarīt, bet tas prasa fanātismu un attiecīgu politiku. Gints: Nav jau arī veiktas aptaujas starp makšķerniekiem, lai saprastu, ko viņi domā, vismaz neko tādu neesmu manījis. Ir atsevišķi indivīdi ministrijās, kuri sēž attiecīgajos krēslos, pāris gadu atlicis līdz pensijai, un viņi neuzkraus sev projektu, kas ilgs septiņus gadus. Kamēr nevarēsim aizklauvēties līdz dzirdīgām ausīm, līdz personām, kas spēj rīkoties, tikmēr būsim tur, kur esam. Gunārs: Par makšķernieku daudzumu runājot – pēc pārdotajām makšķernieku kartēm tādu ir daudz, arī tādu, kas makšķerē pāris reižu gadā. Taču makšķernieku sabiedrība ir ļoti sadrumstalota un savā starpā nekad nesatiekas. Tādēļ arī nav liela vienota spēka, kurš ietu un ministrijās spertu ar kāju durvis vaļā, un teiktu, ka jādara tā. Ir jau arī tā, ka tiklīdz viena makšķernieku grupa sāk runāt par savām interesēm, uzrodas cita grupa, kas aizstāv savas intereses. Un, ja tās savā starpā nevienojas, tad tie, kas pieņem lēmumus, saka, ka jūs neesat gatavi, vispirms vienojieties savā starpā. Lēmumu pieņemšanas procesā ir lieli džungļi, un rezultātā zivju resurss Latvijā ir tāds, kāds tas ir, bet noteikti varētu būt labāks. Varbūt šobrīd situācija nav katastrofāla, bet noteikti varētu būt labāk. Jo labie piemēri jau ir, tikai gribētos, lai tie izplatītos vīrusveidīgi, nevis atsevišķos ezeros.
Kā radās turnīra CASHaFISH ideja? Kāpēc neturpinājās?
Gints: Tas bija pandēmijas laiks, neko īsti nevarēja darīt. Ideja nebija jauna, diemžēl Latvijas auditorija tam nebija gatava, un pašlaik projekts ir iesaldēts. Latvietim jau vienmēr liekas, ka otrs latvietis pelna vairāk un tas ir slikti. Daudziem šķita, ka pasākumam pieteicās tūkstoši un mēs peldamies naudā. Jā, pirmajām sacensībām pieteicās vairāk nekā 400 dalībnieku. Taču mēs kā jaunie uzņēmēji pieļāvām dažas kļūdas – kā saka, nolēmām uzšaut gaisā visu šampanieti, paralēli sarīkojot vēl divus, trīs turnīrus, taču makšķernieku interese pamazām noplaka. Beigās gan nonācām pie pareizā sacensību formāta, projektam daudzi noticēja, atbalstītāji pret reklāmām deva balvas, viss bija labi. Visu, ko nopelnījām, ieguldījām attīstībā, bet Latvijas mērogā šāds projekts sevi spēja atpelnīt, bet ar to nevarēja nopelnīt. Gunārs: Atradām algoritmu, pēc kura varētu strādāt, turnīrs noteikti būtu audzis, bet mums būtu jāiet ārpus Latvijas, kas prasītu lielas investīcijas. Tā kā mums visiem paralēli bija citas nodarbošanās, ar kurām pelnījām naudu, tas bija tāds kā hobija projekts. Bet turnīra ideja ir reanimējama jebkurā brīdī. Tas, kas bija unikāli, – tās ir sacensības, kurās var piedalīties ikviens ar jebkādu inventāru. Kaut vai mājas dīķī ķerot zivis. Latvijā tas varētu pat sevi atpelnīt, bet tas ir entuziasma jautājums. Jāiegulda pāris gadu, lai uzaudzētu auditoriju, lai vēlāk ar to varētu arī nopelnīt.
Šovakar braucat uz Lielvārdi. Cik ilgi copēsiet?
Gints: Atkarībā no tā, kā ķersies. Gunārs: Mēs braucam taisīt Lielā Loma vāku (smejas) (vēlāk tapa zināms, ka Gunārs ticis pie sava pirmā sama mūžā, turklāt 20 kg smaga un 147 cm gara. – O. V.).
Acīmredzot darbs jums tāds, kas copei netraucē.
Gunārs: Manējais sāka traucēt, nomainīju (smejas). Šobrīd savu iepriekšējo 20 gadu pieredzi sabiedriskajās attiecībās un reklāmā mēģinu pārnest uz makšķerēšanas nozari. Esmu pārgājis uz makšķerēšanas TV projektiem un ar Renāru Upīti un Juri Kudeiko nodibinājām Makšķerēšanas mārketinga aģentūru. Esmu nolēmis kādu laika periodu apvienot savu veco dzīvi ar hobiju un saprast, vai no tā sanāk pabarot ģimeni.
Makšķerēšanas mārketinga aģentūra – ar ko tā nodarbojas?
Gunārs: Palīdzam dažādiem pasākumiem, piemēram, Garmin Predator cup, būt pamanāmiem. Palīdzam makšķerēšanas zīmoliem, sniedzam idejas, kā kļūt interesantākiem. Daudz veidojam video saturu. Pērn Latvijā bija pasaules čempionāts spiningošanā, mūs pamanīja arī citu valstu pārstāvji. Šobrīd esam jau vienojušies ar Itālijas pārstāvjiem – oktobrī nodrošināsim Pasaules black bass čempionāta mārketingu. Cenšamies mūsu zināšanas un pieredzi eksportēt, jo Latvijā tirgus ir mazs.
Gints Klēģers
Gints Klēģers
Kurš no jums ir labāks makšķernieks?
Gunārs: Mums jau abiem rekordi ir teju identiski. Gints: Kad esam kopā, tad abi esam labi, kad atsevišķi, tad ar rezultātiem ir švakāk. Mēs esam labs tandēms jau kopš florbola laikiem, sapratāmies pat intuitīvā līmenī. Reti kad esam diskutējuši, kāpēc jābrauc uz to vai citu krastu. Mums gandrīz vienmēr sakrīt domas un gandrīz nekad nav bijis tā, ka man vajadzētu pierādīt Gunāram, ka viņa ideja ir stulba, jo es zinu, ka zivis būs tur. Labāk aizbrauksim uz abām vietām, lai pārbaudītu, kā tur ar zivīm. Mēs saprotamies no pusvārda. Gunārs: Mums sakrīt mērķi un izpratne ne tikai, kur un kā meklēt lielo līdaku, bet arī cik ilgi vienā vietā to meklēt. Mūsu ekspedīcijas braucieni uz Skandināvijas ziemeļiem saistīti ar ļoti biežu ezeru maiņu. Man liekas, ka rekords bija pieci ezeri vienā dienā. Ir tāds žanrs, ko dēvējam par ātrspiningošanu. Piebraucam pie perspektīvajām vietām, kur zivīm it kā vajadzētu būt, ātri metieni visos virzienos, 5–10 minūtes, un inspicējam nākamo vietu. Ja divas stundas atsaucības ezerā nav, tad mums nav diskusiju par to, ka jāpako laiva un jābrauc uz ezeru B. Arī pacietības mērs mums abiem ir līdzīgs.
Gunār, tu savā blogā ar grāmatvedisku precizitāti esi veicis statistiku gan par laikiem, kad līdakas ķērušās, gan par mānekļiem.
Gunārs: Pirmajos gados entuziasms bija liels, bet pārtraucu to darīt, kad sapratu, ka nav īpašas sakarības. Sapratu, ka līdaka var ēst jebkurā laikā. Un, ja arī zinātu, ka tās ēd no deviņiem līdz divpadsmitiem, tāpat es brauktu makšķerēt tad, kad varu. Līdakas virtuves grafiks mani maz interesē. Lai gan tad, kad tās neķeras, tad ir pat interesantāk. Jābraukā pa ezeru, jādomā, kāpēc tās neēd.
Kur jūs mēdzat makšķerēt?
Gunārs: Pierīgā tikpat kā nemaz, mums patīk savvaļa. Braucam tur, kur jāložņā, kur reizēm pat fiziski grūti ielaist laivu. Mums tagad sākas projekts Līdakas un leģendas Latgalē. Sākam meklēt un vākt informāciju. Būs aizraujoši, jo Latgales ūdeņi saskaņā ar stereotipiem vienlaikus ir gan maliķu izkāsti, gan apslēpti un bagāti. Brauksim ložņāt un meklēt. Un atradīsim!
Latvietis, kas ar savu zīmolu iekaro pasauli. Jānis Bulavs. Sarunas laivā #15
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
