“Oh… You are looking for shitfish?!” jeb latviski “Opiņā, jūs meklējat sūdzivi?” tāds bija mūsu pirmā satiktā vietējā ziemeļu zviedra – makšķernieka – neizpratnes pielādēts pretjautājums, kad pateicām, ka esam diennakti braukuši no Latvijas, lai viņa milzīgajā piemājas ezerā meklētu lielas līdakas.
To, ka mūsu pusē viena no iecienītākajām un sportiskākajām makšķernieku zivīm tur tiek dēvēta par sūdzivi un “good for dogs” jeb “gana laba suņiem”, esam jau pieraduši. Ja mūsu pusē ezeri būtu pilni ar forelēm, lašiem, palijām, alatām, kur tām pa vidu kuģo rijīgi monstri ar milzīgiem žokļiem, arī mēs nebūtu sajūsmā. Turklāt tās mēdz parādīties brīdī, kad tu, dabas romantisma ieskauts, ar saviem smalkajiem rīkiem, māneklīšiem, aukliņām esi nolēmis tikt pie kādas savvaļas foreles vai palijas, un ar savām ~500 žiletēm mutē nogriezt visu, ko rūpīgi esi pētījis, pircis, sējis, apčubinājis. Un jāatzīst, ka arī mēs gandrīz katru gadu piedzīvojam brīžus, kad pēc labas copes murminām – lūdzu, tikai ne līdaka, tikai ne līdaka… b&@*%$, līdaka… Neskatoties uz to visu, arī Zviedrijā man viņa ir un paliek Karaliene. Un es tāds neesmu vienīgais.
Taču lietas mainās arī izlutinātajos ziemeļos. Pēdējos gados arī tajos platuma grādos satiekam pa kādam trofejas līdaku medniekam. Arī pie un aiz polārā loka parādās lielo līdaku gidi. Turklāt nu jau to par shitfish saukā tikai iezemieši. Un gan jau arī kaislīgi foreļu, paliju un alatu meklētāji, kas uz šīs puses bagātajiem ūdeņiem brauc bez metāla pavadiņām.
Drāmas jau pirms izbraukšanas
Šogad atgriezāmies vietā, kur pirms trim gadiem piedzīvojām ekstrēmu karstumu – sausas upes, izžuvuši akmeņainu ezeru krasti, mežu ugunsgrēki un līdz ar to arī netipiski švaka cope tās puses mežonīgajos un mazskartajos ūdeņos. Nolēmām, ka vietai jādod vēl viena iespēja, jo ūdeņi pēc mūsu izpētes un vietējo stāstiem bija tiešām bagāti ar visu zivju sugu spektru, kas mūs interesēja. Pēdējais mēnesis pirms izbraukšanas izvērsās dramatiskāks par dažu labu braucienu. Ja neskaita nemitīgu situācijas monitorēšanu attiecībā uz ierobežojumiem un prāmju satiksmes jaunumiem, tad dažādu apstākļu dēļ pēdējās nedēļās mums nācās meklēt trīs jaunus līdzbraucējus, kas vienmēr ir sāpīgs jautājums. Tomēr tas atrisinājās neticami ātri. Brīdī, kad šķita, ka viss skaidrs un sastāvs apstiprināts, es pāris nedēļas pirms izbraukšanas, spēlējot ar čomiem futbolu, salauzu potīti. Viena no pirmajām domām – kas būs ar braukšanu, bet uzreiz arī sevi pieķēru pie domas, ka prātoju nevis “vai varēšu braukt”, bet gan “kā”.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Šahs un mats karstumam
Tā nu mēs – septiņi ar pusi džeki (jo viens čalis uz kruķiem var būt makšķernieks, bet noteikti nav klavieru nesējs vai šoferis) – jūlija sākumā ieradāmies Arjeploga reģionā meklēt piedzīvojumus un lielas zivis. Līdz ar mums uz ziemeļiem atnāca arī karsts laiks. Temperatūra ap 25 ˚C, saule, panna, bezvējš.
Sapratām, ka mēģināt uzvarēt sauli negribam, tādēļ uzreiz pieteicām šahu karstumam – nolēmām uzsvaru likt uz nakts reidiem.
Organisms par to, protams, nebija sajūsmā, taču vārīt olas tiešā un pārnestā nozīmē laivā pa dienu arī negribējās. Nakts copi līdz šim nebijām mēģinājuši. Mums palīdzēja tas, ka šajā laikā ziemeļos ir polārās naktis – saule noriet vien uz pāris stundām. Tādēļ vienīgais, kas jālauž – savs miega režīms. Pa dienu guli, pa nakti – copē. Tā arī darījām. Šis pamatā būs mans un brāļa stāsts, jo katram no astoņiem makšķerniekiem bija savi mērķi, metodes un piedzīvojumi. Tam būtu veltāms tad vesels šī žurnāla numurs. Rudenī vai ziemā plānojam arī parādīt samontēto filmu, kur būs daudzpusīgāka emociju gamma.
Mērķa zivis – lielas līdakas
Tā kā manas pārvietošanās spējas bija stipri ierobežotas, tad bija skaidrs, ka šogad visas copes dienas pavadīšu laivā, un primārais mērķis – lielas līdakas. Vēl pavisam negribēju savu ierobežojumu dēļ kādam citam čakarēt copi, tad biju izdomājis, ka varu arī vienatnē meditēt kolorītā soma Mikas zviedru stugā jeb kotedžā kopā ar ziemeļbriežiem, kas tur mēdz mūs apciemot uz terases. Te ar dūri jāsit pie savas sirds kā nodeva savam bračkam Gintam, kas minētās klavieres šinī braucienā stiepa par mums abiem. Jāmeditē ar ziemeļbriežiem man nebija.
Savus sirojumus sākām milzīgajā piemājas ezerā, kur mīt gan lielas foreles un alatas, gan asari un līdakas. Lielisks kokteilis. Tikai mazliet jāpapūlas, lai tik lielā, svešā un kalnainā apvidū, kas būtiski atšķiras no Latvijas, īsā periodā atrastu zaļo žokļu sapulces. Priekšā teicēju nav, dziļuma kartes nav, panoptiksu nav. Jāielien līdakas galvā, jāsaprot apstākļi, jāeksperimentē. Mūsu galvenie ieroči – aerofoto kartes. Te palīdzēja divas – gan Google Maps, gan ļoti labas kvalitātes zviedru fotokarte – kartor.eniro.se. Paveicās, ka mūsu puses ūdeņi bija uzņemti periodā, kad bija seklāks nekā šogad, tādēļ dažkārt, pateicoties arī dzidrajam ūdenim, varējām pamanīt sēkļus, milzīgus akmeņus, kurus dabā neredzētu. Meklējām upju ietekas, iztekas, reljefa izmaiņas un zāles. Visgrūtāk gāja ar zālēm. To tur akmeņainos ezeros gandrīz nav. Bet, kad atrodi, priecājies kā bērns par tortes gabalu. Taču ne vienmēr tas nesa lomus. Pirmajā dienā nolēmām ložņāt pa salīdzinoši sekliem akmens krāvumiem un zāļu pļavām. Neskaitot savu rekordalatu (49 cm), tās dienas vērtīgākā atziņa – mēs zinām, kur lielu līdaku nav.
Pļaujas sākums
Otrajā dienā nolēmām pabraukt tālāk pa to pašu ezeru uz kalnu upes iztekas reģionu, pataustīt situāciju ar forelēm. Tā kā no kalna lejā pa krācēm tek ūdens, tad nolemjam, ka šādās vietās parasti ir vairāk skābekļa nekā citur ezerā, kā arī interesants reljefs, atstraumes, kur zivīm sēdēt. Jābūt! Kad lēnām no punkta uz punktu tuvojāmies vietai, mūs apsteidza kāda vietējā laiva, kas metrus 100–150 no mums pašā upes pakājē sāka vilkt vienu zivi pēc otras. Īsti neredzējām, ko viņi ceļ laivā, bet nolēmām, ka tām jābūt forelēm, jo diez vai kas necilāks viņus vispār interesē. Mūsu panākumi tikmēr pavisam nebija iepriecinoši, tādēļ gaidījām, kad viņiem pietiks, lai varētu iebraukt Eldorado. Jāatgādina, ka, pēc vietējiem noteikumiem, lomā drīkst paturēt piecas lašu dzimtas zivis. Piemēram – divas alatas un trīs foreles. Tajā laivā smēla iekšā vairāk. Pēc aptuveni stundas mēs sagaidījām savu iespēju. Un sākās – metiens-trrrrr, metiens-trrrr. Asaris katrā metienā… Tādi ap 200–300 grami. Vilšanās, protams, taču kādu brīdi vismaz bija jautri. Brālis nolemj meklēt lielākus eksemplārus un uzliek Rudru – sprīža izmēra klasisku līdaku vobleri. Un tiešām – nu jau sāk pieteikties eksemplāri ap 500 g, no kuriem dažus paturam kūpiņam Mikas rezidencē. Noslīdam mazliet zemāk pa izteku, kur pa kreisi izveidojas plats sēklis – 30–40 cm seklums ar akmeņiem. Brāļa lomu izmēra iedvesmots, nolemju arī pāriet uz lielākiem mānekļiem un uzlieku 4. numura Mepps rotiņu. Asaru rutīnas nogurdināts, neko jaunu negaidot, metu sēkļa virzienā un uzreiz sāku ietīt auklu, lai rotiņš nepaspēj nogrimt. Pēc pirmajiem 3–4 spoles apgriezieniem sajūtu rokās ņēmienu un zzzzzzappp! griezienu – aukla atslābst.
“Nogrieza! Tā bija līdaka!” Un te es beidzot pamostos! Pēc sajustā esmu drošs, ka nav tāda asara vai foreles, kas ar tik īsu cirtienu varētu pārgriezt pīto auklu. Bračka gan līdz galam, šķiet, nenotic, ka tādā seklumā var tupēt žiletes mute, un uzliek… vienu no savām copes kastes raritātēm – J. Sīpola darinātu ļoti medīgu līdaku šūpiņu. Jo – kāpēc gan ne. Nelikvīdiem dos iespēju citu reizi. Un, jā – viņam arī nav pavadas, jo mēs taču meklējam foreles.
Un jau pēc dažām sekundēm es izdzirdu: “Eu, man arī nogrieza… Toč līdakas!” Un te sākās mūsu līdaku piedzīvojums visa brauciena garumā. Nolikām mazos spiningus malā. Pārgājām uz lielām gumijām un džerkiem un sākām stumties ar piepūšamo laivu pa sēkļiem. Iznārstojušas, stipras, netramdītas, bezbailīgas, lielas. Vidējais izmērs – 3–5 kg. Izpriecājāmies pa salīdzinoši nelielo teritoriju un rīta pusē devāmies māju virzienā, kur ar pārējiem apmainījāmies ar pieredzēto.
Nākamajā dienā šis reģions jau bija krietni pieprasīts, džeki brauca pēc personiskajiem rekordiem un tos dabūja. Mēs savukārt devāmies pa ezeru sistēmu vēl tālāk meklēt jaunus līdaku ierakumus. Satikām kādu labi ekipētu zviedru čali ar draudzeni, kas arī šajā ezerā meklēja lielas līdakas, taču bez jebkādiem panākumiem. Tad, kad mēs braucām uz ezeru, viņi krāmējās ārā. Aprunājāmies, un arī viņi bija te braukuši pēc ieteikuma, jo šeit esot lielas līdakas, taču bija palikuši tukšā, par ko manāmi nebija priecīgi. Neesot līdzējis arī Panoptix. Tas mūsu pašapziņu pacēla vēl mazliet augstāk, lai gan ar pašvērtējumu mums viss jau pirms tam bija kārtībā. Un nu to pacēlām vēl augstāk. Sveša vieta, 2. diena – BAMM! Pārsit šito. Tas ir līdzīgi kā sportā uzvarēt izbraukumā.
Mūsu atslēga – atradām līdakas superseklās vietās, kur pat ar piepūšamo laivu brīžam nebija iespējams tikt. Taktika īsumā – izpētām Google vai zviedru aerofoto karti, atrodam līčus un sēkļus – un dodamies ķemmēt. Uz džerkiem līdakas sāka ņemt azartiskāk nekā uz lielajām gumijām, tādēļ visur, kur seklums ļāva, pārgājām uz klasiku – Strike Pro Buster un Bandit peldošajiem džerkiem. Metiens, rāviens, rāviens, pauze… rāviens, rāviens, rāviens, pau… BLIEZIENS! Izbaudījām visu seklo vietu līdaku copes krāšņumu ar mugurām virs ūdens, svecēm, apšļakstītām sejām, drāmām ar akmeņiem.
Neklātienes cīņa ar vietējiem
Mūsu ekspedīcijas turpinājumā nedaudz paeksperimentējām arī ar citām vietām, taču tad, kad brauciena laiks sāka izdilt, atgriezāmies jau zināmos sēkļos. Viena no tādām dienām atnesa pārsteigumu – mūsu jaunatklāto līdaku saieta vietu bija aizņēmusi motorlaiva ar trim bigbait copmaņiem, no kuriem viens, spriežot pēc uzvedības laivā, bija copes gids. Ja čalis pēc lielajām līdakām ved uz šo punktu, neskatoties uz milzīgiem ūdens resursiem visā apkārtnē, tad skaidrs, ka mēs pāris dienās esam izkoduši un uzgājuši vienu no šā brīža labākajiem līdaku punktiem šajā reģionā. Tā nu mēs iesākām neoficiālu dueli. Draudzīgi samājāmies, kā to te dara vairākums copmaņu, taču abpusēji saprotam, ka šodien esam vienīgie konkurenti milzīga ezera karstākajā punktā. Viņi sēž pie mūsu iepriekš atklātas mazas saliņas, kur brālis bija izvilcis savu brauciena lielāko – 117 cm – līdaku. Mēs tikmēr taustām perimetru un ar vienu aci sekojam līdzi aktivitātēm viņu laivā, kur ik pa brīdim kaut kas tiek iecelts, pa retam nomērīts, nobildēts un atlaists. Sajūta kā puišelim pie galda, kur visiem dod debesmannu, bet tev pasaka – ja kaut kas paliks pāri, paaicināsim tevi arī. Mazliet vēlāk vietējie pabrauc nost no ieejas nelielā un ļoti seklā akmeņainā līcī, kurā nolemjam ielīst, jo ar zviedru laivu tādā seklumā tālāk ieskrāpēties nav iespējams. Tātad – ja tur kaut kas sēž, tad vēl nav dabūjis pa zobiem. Iemetu tālu savu jūras asarīša krāsojuma džerku un uzreiz pēc saskares ar ūdeni viegli pāris reizes uzrauju mānekli, lai tas sāk spēlēt. Momentā no kreisās puses akmens virs ūdens parādās nodevīgais lielas muguras vilnis un seko pirmais grābiens – garām! Nervi, nervi! Galvenais – neaizraut mānekli prom par agru. Ja raušu bez copes sajušanas rokās, varu mirkli sabojāt. Pēc pāris sekundēm seko uzbrukums nr. 2 – trāpa, bet neuzsēžas. Sakopoju visas savas pacietības paliekas, lai neblieztu kātā no visa spēka, un gaidu trešo iespēju, viegli pāris reizes uzrauju, pauze – mutulis, un ir trešais uzbrukums! Sajūtu rokās zivi un tagad gan cērtu no sirds. SĒŽ! Izbaudu skaistu un azartisku cīniņu seklumā. Nomērām – 107 cm. 30 cm seklumā pilnīgi dzidrā ūdenī saulainā laikā. Kā tur ir ar to teoriju par sauli, bezvēju, seklumu? Lielākais prieks, šķiet, bija nevis par līdaku, bet to, ka izcirtām vietējo gidu.
Pie līdakām pāri metram nedēļas laikā tika vairāki no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem. Zemmēru praktiski nebija. Parunājot ar vietējiem makšķerniekiem par līdakām un pārdomājot arī pieredzēto, bija skaidrs, ka līdakas ir aizvilkušās līdzi asariem pie krasta. Pēc vietējo domām, asari seklumā nārstoja, taču, cik zināms, tad strīpainajiem nārsts gan ir krietni agrāk, tādēļ mūsu versija bija, ka tie ir savākušies krastos uz citu zivju nārstu, jo zāles bija pilnas ar ikriem. Viens no iespaidīgākajiem skatiem, ko līdz šim vēl nebiju redzējis – sekla līča malā vairākas līdakas iedzina slazdā asaru baru, un labu laiku ūdens vienkārši vārījās – torpēdas plosīja svītrainos uz nebēdu. Iespaidīgi.
Īsais kopsavilkums par rezultātiem – līdaku bija daudz un izmērs labs, taču virs 10 kg nevienu neatradām. Garākā – 117 cm – bija manam brālim. Alatas – vairākas ap 50 cm. Bija arī dažas foreles, taču nekas izmēros vai skaitliski iespaidīgs. Vietējie teica, ka ūdens vēl esot par vēsu. Un tā mums katru gadu – par siltu, par vēsu, par karstu, par aukstu, par agru, par vēlu. Bet piedzīvojumus un zivis atrodam vienmēr. Pieredze un meistarība. Nekāda sakara ar veiksmi. Vienīgā negatīvā blakne šogad – vēl pāris nedēļas pēc atgriešanās ķermenis nesaprot, kādēļ atkal gulēt jāiet tad, kad negribas. Varbūt jāsāk nakts līdaku copes gaitas arī Latvijā? Ja atkal būs tik tropiska vasara kā šogad – tad bez jautājumiem!
Āķus taisnus un tiekamies pie ūdeņiem!
Gunārs Klēģers
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
