Viens otrs mans laikabiedrs ir uzdevis apmēram šādu jautājumu – sak’, Otomār, tu raksti par visādiem copes pekstiņiem, bet kā var būt, ka tavos garadarbos nekur neparādās mūsdienu modernā slimība?? Nevar taču būt, ka tu ar saviem nu jau slavenajiem čomiem neesi copē ar to vismaz kaut kādā veidā saskāries!
Šādās reizēs atbildu, ka tā modernā slimība visiem ir jau tiktāl piegriezusies, ka ies nu vēl to pieminēt copes sakarā! Bet pigorīgā gaisotnē taču var – tā man atbild. Jo oriģinālliteratūrā esot jābūt laikmeta liecībām, un nebūšot pareizi, ka cilvēki pēc piecsimt gadiem lasīšot Lielā Loma šī brīža numurus, bet tur nebūšot ne vēsts no trakās slimības!
Nu – kad jau, tad jau!
Igoročiks kovidu noķēra pagājušā gada maijā, kad tās ģikts izplatība, ziemai beidzoties, strauji gāja mazumā. Savu plusa zīmi viņš uzzināja, dažas dienas pirms bijām sadomājuši braukt uz vienu Kurzemes ezeru pamēģināt, vai tur nav modušies līņi. “Es nekur netieku, man kovidla!” – mēs ar nāburgu Kažiņu saņēmām no Igoročika katrs identisku sms.
Tūdaļ pat mēs uzorganizējām kopēju randiņu zūmā. “Veči, nezinu, kur norāvu to zarazu, jei bogu, nezinu! Pats jūtos gana prīmā, bišķi nespēks, vienīgi smaržu un garšu ne vella nejūtu!”
– “No saimniecības viedokļa tas nav slikti!” es ieminējos. “Tev var no ledusskapja izbarot visus vecos produktus!”
– “O! Un zini, kā bija Napoleonam?” nāburgu Kažiņš man piebalsoja, “kad viņš pārradās no karagājieniem, tad esot sūtījis savai Žozefīnei ziņu, lai viņa nemazgājas. Nu, tu tagad vari ar savu sievu kā Napoleons!”
– “Veči, nu ka beidzat ņirgt!” Igoročikam mūsu asprātības galīgi negāja pie sirds. “Paši redzat, cope iet garām!”
– “Pag, varbūt, ka neiet garām!” es skaļi prātoju. “Tu taču ārā iet vienītī drīksti, turklāt tev tieši pat vajag būt svaigā gaisā. Ja mēs braucam ar atsevišķām mašīnām un pie ezera sēžam nedaudz nostāk no tevis, tad taču nav problēma!”
– “Kā tad!” Kažiņš piekrita. “Ēsmu mēs tev sagādāsim un pa gabalu pie ezera nodosim. Šī štrunta dēļ nudien nav vērts atcelt copi!”
– “Paldies, veči!” Igoročiks kļuva itin možs. “Es jau domāju, ka man dzīve uz laiku apstājusies un esmu uz kādu periodu pilnīgi un galīgi norakstīts. Jūsu vārdi nudien ir kā glābējzvans!”
Tātad viss notika, kā plānots, vienīgi Igoročiks brauca uz pasākuma vietu atsevišķi ar savu mašīnu.
Attiecīgais Kurzemes ezeriņš bija visnotaļ neliels. Varbūt pareizāk būtu sacīt, ka tas nemaz nebija ezeriņš, bet gan mākslīga ūdenskrātuve, savulaik izveidota, aizdambējot vienu no Kurzemes upītēm. Bet vieta bija zivīga. Cauru gadu ar dažādiem copes štrumentiem te tika fangoti zandarti un līdakas, pavasarī līņi un karūsas, vasarā un rudeņos šī bija populāra karpu copētava.
Noparkojuši mašīnas, mēs attiecīgi izvietojāmies krastā – es kopā ar nāburgu Kažiņu, Igoročiks nedaudz nostāk.
Pati cope sanāca – teiksim, nu tā. Ņēma tikai mazie līnīši. Šķita, ka tie ir modušies no ziemas miega pirmie, lai varētu apēst visu pieejamo, pirms mostas lielie un varenie līņu papuči un mammuči. Mēs ar Kažiņu visu noķerto laidām atpakaļ tāpat, Igoročiks pēc labākajām copmaņu dižciltes tradīcijām pirms laišanas atpakaļ zives nobučoja. Varbūt tieši šī Igoročika mīlestības simbolakta iespaidota, Dabasmāte parūpējās, lai viņam piekostos vienīgā pannas kalibra zivs – divkilogramīga karūsa, kas, pēc visnotaļ dinamiskas cīņas izvilkta krastā, acīmredzami nesaprata, kur nokļuvusi. Tā slinki kustināja sānu spuras, bolīja acis, bet visādi citādi – vai nu cīņas noguruma iespaidā, vai kā savādāk – nemaz nekustējās, lai izrādītu savu vēlmi atgriezties dzimtajā stihijā.
“Paldies, veči, šī bija foršākā diena pēdējā pusmēneša laikā!” Igoročiks sajūsmināti deklarēja, kad, sapratuši, ka vairs nekas labāks nenotiks, tinām kopā makšķeres. Pats piefiksēju, ka sajutu zināmu gandarījumu tieši par Igoročikam sagādāto prieku viņa slimošanas situācijā.
Pie šī paša ezeriņa visi trīs nu jau pilnīgi veseli atgriezāmies jūlijā ar katrs savām advancētajām karpu uzpariktēm, tajā skaitā dažādu smaržu un garšu iebarošanas ēsmām.
Kas tikai mums nebija paņēmies līdzi! Bija vaniļas, zemeņu, kokosa smaržas un garšas piebarošanas materiāli, bija speciālā firmu fīderbarība. Slavenais karpu guru Rudzinskis, šo redzot, varētu noteikt Mārtiņrītiņa stilā: “Kas var būt labāks par šo!” Respektīvi, atbraukuši uz vīkendu, bijām bruņojušies līdz zobiem, lai, kā paši pirms tam nolēmām, katrs izceltu pa pannas karpai līdzņemšanai un pārējās pēc keč end relīz principa laistu vaļā. Jo karpa, galu galā, ir arī draugs!
Karpas jaktēt sākām vēl piektdienas vakarā. Esat tak dzirdējuši par slaveno karpu copes uzplūdu – respektīvi, nav, nav, nav, un tad piecpadsmit minūšu laikā notiek bezapstājas žors. Mēs bijām gatavi visādiem pavērsieniem. Domu, ka varētu palikt bez zivs, mēs vispār nepieļāvām.
Taču – cilvēks domā, Dievs dara!
No piektdienas vakara līdz svētdienas vakaram mēs nepiedzīvojām ne copes! Pat ne vienas vienīgas! Un tas ar visu savu bagātīgo ēsmu arsenālu un visiem piebarošanas brīnumiem! Pēdējo copes pusstundu bezpalīdzīgi sēdējām un blenzām izdzisušā ugunskura oglēs.
– “Tā nevar būt, jo tā nevar būt un tā nekad nav bijis!” Igoročiks nokonstatēja.
– “Acīmredzamais – neticamais!” es piebalsoju. Vienīgi nāburgu Kažiņš klusēja un laikam meklēja atbildi uz neatbildamo jautājumu kādā pavisam citā apziņas stāvoklī.
– “Man šķiet, viss ir pavisam vienkārši, “Kažiņš pēc brīža ierunājās.
– “Kas vienkārši!?” mēs ar Igoročiku vienbalsīgi iesaucāmies.
– “Nu kā!” Kažiņš rāmā mierā turpināja. “Pavasarī Igoročiks, būdams slims, nejuzdams garšu un smaržu, zivis noķēra, bučoja un laida atpakaļ…”
– “Tā bija!” Igoročiks apliecināja.
– “Nu ja! Tādējādi Igoročiks ar bučošanu noķertās zivis aplipināja ar savu vīrusu, savukārt tās aplipināja visu pārējo ezeru! Mēs te varam piebarot, kā gribam, bet tās fišas vienkārši nejūt smaržu, un punkts! Ja cilvis varēja dabūt vīrusu no sikspārņa, kāpēc lai zivs nevarētu dabūt vīrusu no cilvēka??”
– “Tu gribi teikt, ka karpām no manis ir kovidla??” Igoročiks bija izbrīnīts.
– “Negribu neko teikt. Tikai atcerējos, ko tev pavasarī sacīju par to Napoleonu un Žozefīni…” Smagu sirdi satinām makšķeres un devāmies uz mašīnu. Pa ceļam satikām vienu citu copmaņu brigādi. Tur vīri izskatījās pavisam priecīgi.
– “Kā ta gāja?” Igoročiks viņiem uzsauca.
– “Izcili!” atbildēja viens no vīriem. “Kopā uz trijiem divpadsmit karpas, trīs paņēmām, deviņas peld tālāk!”
Mēs saskatījāmies. Atcerējos kaut kur lasīto, ka Napoleona komplekss esot savas nevarības neatzīšana. Šis vīkends bija izčakarēts pilnīgi un galīgi.
Sargāt lašupi – tam jābūt asinīs! Atis Apelis un Raivis Bērziņš. “Ķeram lielo!” #30 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
