Mans makšķerēšanas stāsts aizsākas ar spilgtām bērnības atmiņām, kad abi ar tēti koka laivā krustām šķērsām izbraukājām Usmas ezeru.
Foto no Ramonas arhīva.
Ramonas Simonas Mežgailes stāsts:
Mans makšķerēšanas stāsts aizsākas ar spilgtām bērnības atmiņām, kad abi ar tēti koka laivā krustām šķērsām izbraukājām Usmas ezeru. Tētim ļoti patika makšķerēt, tā bija viņa meditācija un azarts vienlaikus. Toreiz skatījos uz viņu un domāju– izaugšu liela, es arī līdaku noķeršu!… Un tik krāmēju savus mazos asarīšus zivju tarbiņā. Jau tad tētis man pamācīja dažādas pamatlietas, kas piederas copei, piemēram: kādu āķi vai vizuli labāk izvēlēties, kāda ēsma liekama, kā zivis piebarot, kā mest spiningu, kā zivi izvilkt un galu galā, kā to arī notīrīt. Iepazinu arī ezera zivju sugas, to īpatnības un atšķirības, sezonalitātes un nokrišņu nozīmi. Foršas un gaišas atmiņas… Bet tad sekoja trakais tīņu vecums, kad draugi un citas aktivitātes šķita aizraujošākas, tādēļ kopā makšķerējām arvien retāk. Pēc tam nāca ģimene, darba gaitas, bērnu audzināšana un makšķerēšana pamazām no manas dzīves pazuda vispār, ja neskaita kādas epizodes foreļu un karpu dīķos.
Šī gada pavasarī tētis aizdevās mūžībā un dažādu dzīves notikumu un apstākļu rezultātā manā dzīvē atkal atgriezās makšķerēšana. Tagad, tā atskatoties un padomājot filozofiski, gribas teikt, ka tētis tur no debesjuma zināja, ka man to vajag, jo šobrīd makšķerēšana ir mans hobijs. Nevaru pabraukt garām nevienai ūdenstilpei, neiemetot tur āķi. Zinu, ka tētis ar mani lepotos!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Pats interesantākais manā stāstā ir tas, ka cope manā dzīvē atgriezās caur Norvēģijas prizmu. Pirmo reizi šajā valstī biju šovasar. Norvēģija, manuprāt, ir fantastiska valsts, kur var ne tikai baudīt dabas skarbo skaistumu, kalnus, fjordus un okeānu, bet gūt neaizmirstamu un vērtīgu makšķerēšanas pieredzi. Jūlijā esot Norvēģijā, Covid ierobežojumi bija visai draudzīgi. Lidojot bija nepieciešams negatīvs 24 h tests pirms izbraukšanas un tests Norvēģijas lidostā uz vietas, karantīna nebija jāievēro. Iekšēji valstī ierobežojumi bija draudzīgi. Cilvēki ievēroja pastiprinātu higiēnu attiecībā uz roku mazgāšanu, mazāk pulcējās, lai gan sabiedriskā dzīve tāpat notika. Savukārt masku lietošana nebija obligāta, tikai pēc pašu izvēles. Masku noņēmu, izejot no Trondheimas lidostas, un otro reizi uzliku atpakaļceļā, dodoties uz Latviju un kāpjot uz prāmja Nīneshamnā, Zviedrijā. Tagad Norvēģijā iekļūšanas ierobežojumi atkal tiek pastiprināti, jo pieaug inficēto skaits.
Bet attiecībā uz copi viss aizsākās ar motorkuģa braucienu pa fjordiem un spiningu, kas tur uz klāja mētājās. Drauga iedrošināta, sāku to mētāt. Vēl šobrīd atceros, kā spiedzu aiz sajūsmas un lēkāju pa klāju par savu pirmo 15 cm garo noķerto saidu. Šķita, ka tas jau ir kaut kas, bet draugs tikai pasmaidīja (lai gan pats dabūja to vakariņās apēst). Tanī brīdī neapzinājos Norvēģijas ūdeņu lomu potenciālu un zivju dažādību, lai gan pirms tam dzirdēti bija dažādi stāsti. Fjordos ir noķeramas 24 veidu zivis. Dienā varot noķert līdz pat 10 dažādu zivju sugām. Ar katru dienu arī mani lomi kļuva lielāki un azarts arī.
Mencas nāca ārā viena par otru lielākas un skaistākas. Pirmo reizi ielūkojos polaka milzu acīs, kura izvilkšanas brīdis jau vien aizrāva man elpu. Neiztika arī bez nolauzta spininga kāta, nozaudētiem vairākiem vizuļiem un āķa ieķeršanās drauga mugurā brīdī, kad spininga vēziens aizgāja ne tajā virzienā. Bet tas viss tik lieliski iederas šajā procesā. Tagad atceroties smaidu par to. Spilgti atmiņā palicis tas, kā, pareizajiem vējiem iegriežoties fjordā, tiku skumbriju varā ierauta – kā met, tā ķeras… lai gan pie izvilkšanas skumbrija ir gana kustīga un ņipra zivtele, bet toties cik garšīga, vakarā uz grila ar sīpoliņiem sacepta. Skumbrijas nesmādē neko un ir ļoti aktīvas, ķer visu, kas kust un nekust, tā nav izvēlīga zivs, izrāda nedalītu interesi par visu, kas nav pašas aste. Bet jādomā, ja nebūtu nekā cita, arī to neapdalītu. Skumbrijas ķeršanu var pielīdzināt cīņai ar foreli vai lasi. Ar mainīgām sekmēm izmēģināju savus spēkus arī lašu ķeršanā, bet šīs jomas izkopšanu esmu sev uzlikusi kā nākamā gada izaugsmes projektu, par ko pastāstīt varēšu citreiz.
Video. Sarunas laivā #1 epizode. Kā atrasts veiksmīgas copes atslēgu?
Makšķerējot fjordā, sajūta ir tāda, ka it kā makšķerētu upē, kas ik pa laikam maina plūsmas virzienu. Zivis ir tieši tāpat kā cilvēki, tās nebarojas visu laiku, bet tām ir noteikts laiks, kad tās ēd labprātāk. Arī novērojumiem ir sava nozīme – kad ūdens ir paisumā, tad no okeāna fjordos tiek nestas barības vielas un dažādas aļģes. Ūdens plūsmas virziens ietekmē to, vai dažādi grunts dzīvnieciņi/organismi ar ūdens spiedienu tiks celti uz augšu, piemēram, uzceļot krevetes u.c. knislīšus, ar ko zivis barojas. Ir pāris stundas dienā, kad zivis ir īpaši aktīvas. Vērīgs makšķernieks, kurš seko līdzi šīm sakarībām, var izskaitļot, kurš kurā brīdī tad ir tas vislabākais loms. Bēgums savukārt ir laiks, kad zivis atpūšas, ir paēdušas. Skatoties ar eholoti, bieži vien cilvēki domā, ka tā ir saplīsusi, jo redz daudz zivju, bet nevienu nevar noķert. Zivīm ir sava aktivitāte un pasivitāte, bet tā ir ļoti būtiska nianse. Latvijā zivju zelta stunda ir rīta stunda, bet fjordā tā ir paisuma stunda.
Norvēģijā makšķerējot fjordā, ir nepamatoti aizmirsts spinings, jo ar to var apvienot diezgan dinamisku makšķerēšanu ar dažādiem lomiem. Tā kā pati vairāk orientējos tieši uz spiningošanu, tad fjorda copē daudz atkarīgs no tā, cik dziļi ielaižu vizuli. Pa virsu velkot, noķeršu saidu, skumbriju vai polaku. Bet, nolaižot vizuli tuvāk gruntij, varu pretendēt uz mencām. Runājot par ūdens dziļumu, tā arī ir sirreāla sajūta, salīdzinot ar Latvijas ūdeņiem. Esot uz sēkļa, kas patiesībā ir klints, un apzinoties, ka zem laivas ir vismaz 1km dziļums, sajūta un bijība pret dabas varenību ir liela.
Man kā sievietei augstāk minētās zivis ne tikai ir interesantas copē, bet arī uzturā. Zivju dažādība ļauj izpausties virtuvē dažādās to pagatavošanas versijās – grilējot, cepot, tvaicējot, sālījot utt. Jo, piemēram, svaiga skumbrija līdzinās tikai svaigai skumbrijai. Tā ir bauda ne tikai garšas kārpiņām, bet iespēja novērtēt tās īpašības un neatsveramo un vērtīgo omega taukskābju pienesumu organismam, kas nepieciešams cilvēkam ikdienas uzturā.
Esmu dzirdējusi komentārus – “sieviete un cope – tu ko, kam tev tas?! Āķi, nīkšana, slapjas kājas, zivju iekšas… tas jau vairāk vīriem!”. Bet man tā nešķiet… Gluži otrādi, man tas liekas vienlaikus aizraujoši un nomierinoši. Esmu tuvāk dabai, tuvāk sev, tajā pašā laikā atstājot vietu adrenalīnam un azartam. Un nav nepiemērotu laika apstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Nu jau arī mana sešus gadus vecā meita izrāda interesi man pievienoties copē un lepojas ar savām dīķu padsmit zivtiņām spainītī.
Saprotu, ka man makšķerēšanas jomā ir vēl daudz kur augt un daudz kas vēl ir priekšā. Bet reizē tas arī ir mans virzītājspēks un dzinulis, kas audzē interesi. Piemēram, tuvākā nākotnē vēlos iebraukt okeāna copē, kas atkal pavērs man jaunus apvāršņus, bet par to jau tad citā reizē…
Kas notiek, kad, pašam nezinot, tevi kāds cits piesaka copes sacensībām? Video bloga #29 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
