Dāvis Griķis
Ir nenoliedzams fakts, ka daudz ko var iemācīties tikai darot un mēģinot, tāpat ir ar bērnu audzināšanu, pieradināšanu pie dabas un makšķerēšanas, jo arī par vecākiem var iemācīties, tikai esot tādiem. Tagad man, trīs bērnu tēvam, ir izveidojušās savas atziņas, ko kā darīt, ko varbūt ne un ar kādām dilemmām var nākties saskarties.
Sieva nav makšķerniece, bet palikt teltī, aiziet uz krūmiem nesagādā problēmas, jo ir pabijusi gan laivu braucienā Sibīrijā, gan tepat, Latvijā, katru gadu braucām gan ar laivām, gan bija ar mani makšķerēšanas reizēs pat uz vairākām dienām, un tas noteikti palīdzēja bērnus no mazas kājas pieradināt pie dabas.
Pirmā lieta, ja mēs sakām “grūti, bīstami, slikts laiks, kā būs”, – tie ir mūsu attaisnojumi, bet ne šķēršļi, pats ik pa laikam arī iekrītu šajās lamatās, bet ticiet man, bērniem tas nav traucēklis, lai labi pavadītu laiku ar vecākiem, kaut vai teltī slēpjoties no lietus.
Tā nu pirms nepilniem 13 gadiem, kad piedzima dēls, kuram devu tēva vārdu, jau zināju, ka viņš makšķerēs, bet nebija ne jausmas – kā un kad, un ko. Pirmajā gadā, kad dēlam vēl bija daži mēneši, nepiedalījāmies laivu braucienā, bet jau devāmies pirmajās copēs, kad pa nakti palikām teltī, grabuļiem noderēja arī ne pārāk devīgi džerki bez āķiem!
Ar nelielu atkāpi – braucot dabā ar bērniem, it sevišķi maziem un jaunākiem, jāparedz pietiekami daudz maiņas drēbju, kā arī dažādiem laikapstākļiem, papildu mitrās, sausās salvetes, pretodu līdzeklis, sauļošanās krēms, kaut kas pret kodumiem, skrāpējumiem, sasitumiem, kā arī būtiski ir kāda mantiņa, grāmatiņa, ar ko spēlēties, kā arī kāds kārums, kas ir kā balva par piedalīšanos. Palikšana teltī bērniem ir vesels piedzīvojums gan ar lēkāšanu pa matračiem, gan ceptiem kartupeļiem ugunskurā – noteikti gardāka maltīte ir svaigā gaisā!
Otrajā gadā jau devās laivu braucienā, kur lielu daļu nogulēja, jo laiva labi iežūžo, citos braucienos jau atrādīju dažāda mēroga zivtiņas un devu pirmo nogriezto stibu rokās ķert vīķītes, protams, uzmanība ātri zūd un tam jābūt gatavam, jāļauj darīt ko citu, bet pie iespējas turpināt iesaistīt. Saku uzreiz – ne tikai maniem, bet arī citiem bērniem patīk atlaist zivis, un viņi gatavi gandrīz cīnīties, kurš būs laidējs vaļā, tādā veidā, lai arī pastarpināti, bērni piedalās procesā.
Kad jau aug lielāks (trīs un vairāk gadu), pienāk laiks savai makšķerei – tai jābūt vieglai, 3–4 m garai, pietiekami lētai, lai nebūtu žēl, tādu nav grūti atrast, un te izlīdz Salmo ar savām lētajām bezriņķu makšķerēm. Jābūt gatavam makšķeri piņķerēt, pārsiet, bez tā neizbēgt. Lai mazāk piņķerētos, es izmantoju fluorokarbonu, salīdzinoši resnu, ~0,23 mm, jā, tas grimst, bet piņķerēšanos noteikti samazina, papildus jābūt gatavam likt tārpus, iemest un ņemt nost zivtiņas un brīžiem arī makšķerēt jaunā censoņa vietā. Ņemot vērā, ka šajā vecumā uzmanība ātri zūd, vislabākais ir braukt uz pāris stundām. Ja ir papildu motivācija zivtiņas vest uz piemājas dīķi vai ūdenskrātuvi, kur atlaist, tas vēl vairāk motivē (Latvijā ir aizliegts patvaļīgi pārvest zivis uz citu ūdenskrātuvi). Ņemot vērā, ka dzīvoju Rīgā, diezgan viegli bija aizskriet kaut katru otro dienu uz Lucavsalu, kur, iemetot pāris barības piku, ātri atsaucas raudiņas, vīķītes un arī citas, tas ar laiku izveidojās kā rituāls. Lauku dīķis arī netika smādēts, un, ja kaut kur brauca, vienmēr tika prasīts, vai paņems pludiņu.
Jau 3,5 gados dēls tika pie pirmā spininga, bet pamatā turpinājām darboties ar pludiņu, un tur jau spiningu tēvam nācās pašam mest, un dēls vilka iekšā. Nākamajā vasarā jau tika pie pirmās līdakas 49,5 cm un sāka aktīvāk braukāt līdzi uz copēm, ņemot vērā, ka daudz makšķerēju arī seklos ezeros, kur ir daudz putnu, ja dzidrs ūdens – redz zivis, tā ir papildu nodarbe, kad apnīk spiningot. Šo laiku ļoti labi bērns izmanto kāpēcīša periodā, kurš vismaz laivā nebeidzas līdz tīņu vecumam, jo laivā viņam ir nedalīta tēva uzmanība, un tā, protams, tiek izmantota. Tas dažreiz var patiešām nogurdināt, jo kāpēc iet vaļā visas dienas garumā, izņemot periodu, kad nogurst un paguļ. Šajā vecumā nākas skaidrot arī to, ka visas zivis mēs nelaižam vaļā un dažas tomēr paturam, kas pirmajās reizēs bērnam var radīt vilšanos, bet, kad jau pašam pirmās mēra trāpās, tās jau ir gardākās.
Spiningojot, lai nodrošinātu lielāku procesu un ieinteresētību, jānodrošinās ar mazākiem mānekļiem, uz kuriem ņem vairāk arī zemmēri – tur līdz Salmo slaiderīši mazie baby buster, dažādi rotiņi! Ar gadiem rezultāti auga, inventārs palika labāks un jaudīgāks, protams, gadījās arī kādu salauzt, arī tēvam ne lētam kātam nošķēla spicīti, tajās reizēs jāsakož zobi, nedrīkst lamāt un jānorij tas krupis, jāturpina un jāliek jauna bilde iekšā. Jaunākās māsas arī sāka piedalīties ar pludiņu, un makšķeres jau tika nodotas mantojumā, kad dēls tika pie jaunas.
Lauku dīķī bija ievazājies daudz līdaciņu, un tas arī izvērtās par poligonu, un tur jau sākās pirmā dilemma. Meita jau bija diezgan pamakšķerējusi ar pludiņu, kad sāka prasīt: “Tēti, tēti, iemācīsi mani spiningot?” Te nu jāsaka, ka nav tā, ka tu nepriecājies to dzirdēt, bet arī negribi līdz galam to atbalstīt, jo zini, ka to visu nepavilksi, laivā ar diviem vai trim bērniem spiningot noteikti nebūs viegli, un tas beigsies visdrīzākais ar traumām, mēģināju un sapratu, ka laikam ne! Tad nu skaidrs, ka it kā pamāci, bet īsti neatbalsti un prioritāti dod dēlam, bet, kad brauc kopā, protams, netiek liegts. Šim momentam ieteiktu sagatavoties, jo jāspēj paskaidrot.
Ar laiku dēlam rezultāti auga, un ar uztveramo tīkliņu operēja labāk, pat salīdzinājumā kā dažs labs pieaugušais makšķernieks ar stāžu, lai arī mazam, ieraugot 1+ m līdaku, bija reize, kad teica – ņem pats un ka tuvumā nelīdīšot (toreiz līdaka 111 cm bija par diviem cm garāka nekā dēls).
Piedalījāmies kopā dažās sacensībās, kur ieguvām arī godalgotas vietas, kas dēlu vēl vairāk uzrunāja un ieintriģēja, bet tā ir smaga tēma, jo sniedz arī vilšanos, kad nesanāk un saprot, ka abiem jāvelk un, ja nevelc, esi enkurs. Te, es teiktu, ir laba pieredze, jo bērnam jāiemācās zaudēt, pieņemt to par procesa sastāvdaļu, saskatīt komandas darbu un nepadoties! Bet vecākam jābūt gatavam motivēt un skaidrot, ka ar šo reizi nekas nebeidzas!
Desmit gadu vecumā dēlam jau lielākā līdaka bija 91 cm un salīdzinoši regulāri tika pie kādas 70+. Tēva makšķerēšanas kastes tiek revidētas un likts lietā gandrīz viss arsenāls. Dēls telefonu neņem laivā un uz jautājumu: “Kāpēc?” atbilde ir: “Priekš kam, man nevajag!” Tā ir labākā atziņa, jo mājās no telefona un datora atraut nevar.
Ar esošajiem sasniegumiem nebija gana, un gribēja kā tēvs pāriet uz lielākiem mānekļiem, jo lielāku līdaku īpatsvars bija vērā ņemams. Tas tika atbalstīts un inventārs sagatavots, multiplikatoru apguva pļavā un diezgan ātri jau sāka uz ūdens, kas deva savus rezultātus, jo Buster jerk un 20 cm cūciņas nelika vilties, bet prasījās drusku garāks kāts ar garāku rokturi. Tā nu dēls tika pie BFT Raptor ar testu līdz 100 g, tas sniedza jau tālāku metienu un deva labākus rezultātus – uz šo kātu dēlam ir arī personīgais rekords, vienā dienā divas 1+ m līdakas – 113 cm un 101 cm. Pēc tam jau tika arī pie Wolfcreek kāta, kas ir jaudīgāks, un tagad strādā jau ar diviem. Pērn ar dēlu ieguvām Eholotes.lv Gator Cup 2021 pirmo vietu. Ar šo nekas nebeidzas, bet nogrieznis no pamperiem līdz pirmajām trofejām ir noiets.
Būtiskas atziņas un aspekti:
– Apģērbs ir ļoti svarīgs, rezerves drēbes bērniem vienmēr līdzi, jābūt arī apģērbam, kas aiztur lietu, vēju – bērniem palīdz Didriksons, Reima, kas arī ļoti labi der ikdienā un no kalpošanas viedokļa ir izdevīgs, jo turas ļoti ilgi. Kad tuvojas tīņu gadi, rodas problēmas – junioru apģērba nav, un pieaugušo vēl neder! Par makšķerēšanas neoprēna cimdiem pa lielam aizmirstam, lai arī ir mēģināti dažādi mazie ķīniešu izmēri – te nākas kombinēt.
– Drošība, noteikti nedrīkst aizmirst par drošības, glābšanas vestēm! Papildus iesaku, lai bērni ir apraduši, līdz ar to ļaujam iet arī peldēties ar tām. Ļoti labi noder, kad paši nevaram visu laiku būt blakus, piemēram, ja grib iet viens uz dīķi, lai iet, bet veste mugurā, tad arī vecākiem mierīgs prāts.
– Pasākumam pie dabas jābūt kam īpašam, jāatceras par našķiem. Ja ar nakšņošanu, tad folijā cepti kartupeļi, desiņas uz koka zara – ļaujam pašiem cept, un nobeigumā maršmelovi, ja garšo!
– Vecāki bieži pārāk uztraucas par bērnu – ja iedzels ods, nātre, apēdīs sauju smilšu, nobučos zivi, pakritīs un nobrāzīs kāju – izdzīvos. Mēs varam parūpēties par pretodu līdzekļiem, dezinfekcijas līdzekļiem, smērēm pret kodumiem un nobrāzumiem un plāksteriem! Mazāki bērni skatās vecāku reakciju, ja viņi reaģē, tad ir bļāviens un asaras, ja reakcija ir neitrāla, tad skrien tālāk.
– Inventārs – tam jābūt samērīgam, bet jāņem vērā, ka ar labu inventāru sasniegumi būs ātrāki, izbaudāmāki un sniegs vairāk emociju, lai turpinātu un sasniegtu labākus rezultātus. Ja uz japāņu voblera ķeras, būs jādod, ja pie upes ir tikai viens fīderis, tēvs beigās labākajā gadījumā skatīsies un asistēs.
– Novērtējums – tas atkarīgs no situācijas, bet ir jāizceļ sasniegumi vai pozitīvā puse arī pie neveiksmēm un arī pie salauztiem kātiem, piemēram: “Nu salauzi, labi, ka mums vēl ir viens rezervē!”, “Norāvās, nekas, noķersim citu vai šo nākamreiz!” Pie novērtējuma ir ļoti viegli pielaist kļūdas, jo ir jāaizrāda, kad dara nepareizi, bet tajā pašā laikā nedrīkst nopelt un pārmest.
– Samērīgums – bērns nogurst ātrāk par jums, tāpēc atļaujiet atpūsties, paskatīties dabu, pagulēt un pēc laika likt jaunu bildi iekšā.
– Sarunas – šis ir ļoti svarīgs aspekts, un tam jābūt gatavam, jāspēj atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, sākot ar procesiem dabā, par putniem, zivīm, kā kas veidojies, kāpēc ir tā, un beidzot ar kaimiņu galaktikām. Sarunas ir ļoti vērtīgas gan no audzināšanas viedokļa, gan bērnam no izzināšanas viedokļa, papildus ir jābūt gatavam skaidrot, ka ir cūkmeni, bet mēs tā nedarām un aiz sevis visu savācam!
– Prieks – to tu redzi bērna acīs, kad brauc uz copi un kad atgriežas, lai arī ir noguris, tās ir prieka asaras, kad redzi, kad dēls izvelk jaunas trofejas…
– Ir/būs…
Ātrums, svins un attālums – viss “pie kājas” un četri kāti mīnusā! “Ķeram lielo!” #39 epizode
Klausies Spotify!