Autors: Jānis Senzjuks. Raksts no žurnāla Lielais loms arhīva.
Labi lomi agrā pavasarī? Jā! Šajā rakstā padalīšos ar saviem novērojumiem par fīderēšanu agrā pavasarī. Parunāsim par to, kā panākt labākus rezultātus copes sesijā, kas jāņem vērā, kad breksim nav apetītes, un vēl arī palielīšos ar šī pavasara lomu bildēm. Jāmin gan, ka man salīdzinājumā ar lielu daļu Latvijas fīdera copes piekritēju ir paveicies, jo Kurzemes pusē pavasaris iesākas krietni agrāk, žēl gan, ka ziema ātri beidzās, bet visu nevar gribēt.
Atklāto ūdeņu sezonu es šogad paguvu iestartēt jau februārī. Visai dīvaini, jo reizēm rodas skaudība uz platā gala kolēģiem, kuri, silti saģērbušies, var doties uz ledus, kamēr es baudu patīkamo pavasara saulīti. Jāsaka gan, ka pavasari izbaudīt ne vienmēr izdodas, jo dažas dienas ir visai aukstas un Liepājas apkārtnē valdošie vēji dara savu darbu – pūš. Bet copēt gribas tik ļoti, ka nepareizos laikapstākļus apmānu ar siltu apģērbu un sēžos pie upes arī tad, kad saimnieks suni laukā nedzītu. Šādas, tādas atziņas ir iekrājušās. Dalīšos!
Kāda ir panākumu atslēga, lai, sēžot pie ūdens agrā pavasarī, iespējami biežāk redzētu kustamies fīdera smalko spicīti? Sāksim ar barību. Aukstā ūdenī barība visai būtiski atšķiras no barības jaukšanas principiem vasarā siltā ūdenī. Tīri no praktiskā viedokļa barības jaukšana aizņem ilgāku laiku, jo aukstā ūdenī tik ātri barība nesavelkas. Viena no opcijām ir barību pagatavot jau vakarā, bet es pieturos pie tā, ka atbraucu ātrāk un gatavoju barību pie ūdens. Mēdz noklikšķēt, un ir sajūta, ka šodien prasās ko citu, tad ir vieta un iespēja interpretācijai.
Mana pamatizvēle jau daudzus gadus ir franču Sensas. Pavasarī breksim, jo tā ir mana mērķa zivs, izvēlos tieši Sensas Natural Bream. Pavasarī ar barību nemētājos. Vienu barības paku iemaisu ar ūdeni. Kamēr barība briest, ņemu mantas ārā no mašīnas, iekārtoju makšķerēšanas vietu. Tad mitrinu barību vēl vienu reizi. Atstāju to uz minūtēm desmit. Pa to laiku salieku makšķeres, nomēru metiena distanci, izvēlos barotavas, āķus, pavadas. Un atgriežos pie barības. Pārliecinos, ka barība atbilst manām vēlmēm, tad pievienoju klāt trīs kilogramus zemes. Jā, zemi! Esmu iecienījis jau gatavu produktu Sensas zemi. Iepakojumā ir nepieciešamais daudzums vienai reizei. Barība gatava, copes vieta gatava. Pārvietojamies pie ūdens?
Praktiski padomi
– Aukstā ūdenī barība jaucas ilgāk. Risinājums – to izdarīt vakarā vai uz copi ierasties ātrāk
– Copējot ūpē, svarīgi novērtēt straumes stiprumu un to, vai ūdens nes līdzi zāli, gružus
– Barībai var pievienot nedaudz pinku kāpuru un pavisam nedaudz motili, lai katrā metienā pa dažiem tārpiņiem atrastos ūdenī un pievilinātu zivi
Tā kā copes vieta ir upe, tad svarīgi novērtēt straumes stiprumu un to, vai ūdens nes līdzi zāli, gružus. Aukstā ūdenī starta iebarojumu nedodu. Ja gribas vairāk barot vai ir sajūta, ka zivis ēdīs, tad mans ieteikums ir starp pārmetieniem taisīt īsākas pauzes. Es izvēlos veikt pārmetienu ik pēc piecām minūtēm. Barībai pievienoju nedaudz pinku kāpuru un pavisam nedaudz motili, lai katrā metienā pa dažiem tārpiņiem atrastos ūdenī un pievilinātu zivi, un parādītu zivij, ko vajadzētu ēst.
Lai sīkāk ieskicētu tehniskās nianses, padalīšos ar divu nedēļu garu sesiju no šā gada pavasara copes. Manuprāt, tas labi iezīmēs problēmas un izmaiņas, ar kurām es salīdzinoši īsā laika posmā saskāros. Pirmo reizi atbraucot pie upes, redzēju, ka ūdens līmenis jau bija tuvu vasaras līmenim. Šajā brīdī jāsāk domāt un pievērst uzmanību kāta izvēlei. Straume mierā, līmenis labs, un es izvēlos Feeder Concept Silver Water 60. Kad ir iespēja pacopēt delikāti, šis kāts sniedz pārliecību un – vēl svarīgāk – baudu. Sāku meklēt zivi, domājot par metiena attālumu. Upe labi zināma, tāpēc sāku ar tuvo distanci ap 20 m, jo šajā attālumā ir neliela bedre, kur zivis ziemo.
Nākamais moments – barotavas svars. Sāku ar 50 g un skatos, ko dara straume. Ja nes prom, tad mainu barotavas un piemeklēju optimālu svaru. Manā gadījumā tā arī paliku pie 50 g barotavas. Laiks bija labs, vēja nebija, no rīta -2, bet dienas laikā iesila līdz +3. Rezultāts? Pirmajā fīdera sesijā noķertas piecas smukas zivis: trīs brekši un divas vimbas. Ir labi!
Pēc dažām dienām atkal braucu uz to pašu vietu. Iepriekšējā vakarā paziņas brīdināja, ka upē ūdens līmenis ļoti mainījies. Dažu dienu laikā nokrišņu dēļ līmenis cēlies par aptuveni vienu metru. Bet manus plānus grūti mainīt. Ceļos un dodos! Kad ieraugu, neticu, ka situācija ir tik slikta. Esmu ieradies, un vajag mēģināt. Ūdens ir kafijas ar pienu krāsā, straume nes zāli, zarus un niedres. Jau sākotnēji skaidrs, ka kaifot ar jutīgiem kātiem un vieglām barotavām nesanāks. Ūdens līdz ar krasta robežu. Ir divas iespējas – sēsties ūdenī un copēt vai arī kāpt mašīnā un doties mājās. Šādos apstākļos uzticos pārbaudītai vērtībai Feeder Concept Distance 3,90 m, ar testu 100. Ņemu 80 g barotavas, nomēru 20 m distanci, un uz priekšu.
Šeit viela pārdomām… labi, ka man līdzi somā ir dažādi kāti, varu pielāgoties visai mainīgiem copes apstākļiem. Pirms kāta iegādes iesaku padomāt, kur un kādos apstākļos tas tiks izmantots. Bieži konsultējot jaunos censoņus, iesaku jau minēto Feeder Concept Distance 100. Universāls instruments, kurš tiks galā ar dažādām slodzēm un kuru vajadzības gadījumā varēs precīzi iemest arī ļoti tālā distancē.
Atgriežamies pie ūdens! Pat dažu dienu laikā upe izmanījusies līdz nepazīšanai. Tas atsaucas arī uz lomu, pareizāk sakot, zivju uzvedība mainās. Savu zivi es noķeru. Kā? Sāksim ar patīkamo pavasara sajūtu – putni lido, čivina, saule spīd caur mākoņiem, un esmu pie upes. Mazs mierinājums, jo sākuma metieni nenes nekādu skaidrību. Saprotu, ka tā lietas nebīdīsies un jāsāk kaut ko mainīt. Sāku makšķerēt ar rupju āķi, kaut gan tas ir #12. Uz āķa trīs pinkas, pieci motiļi. Otram kātam viss līdzīgi, tikai uz āķa mazāk motiļu. Tā kā copju nav, mainu āķi uz mazāku, uzsienu smalkākas pavadas – 0,10 un otram kātam 0,08 ar vienādiem #14 āķiem. Barotavā ievietoju nedaudz saspiestu motili. Un piesakās pirmais breksis. Mans mīļotais breksis! Lieli prieki! Tā viss turpinās, bet izteikti uz vienu kātu, kur ir smalkā pavada. Ticiet vai neticiet, bet pēc tam, kad nomainīju pavadu otram kātam, krastā uzreiz dabūju vimbu. Tā diena turpinās. Ik pa laikam barotavā spiežu klāt tārpiņus mazām porcijām. Lomā vimbas un brekši.
Nākamā situācija. Esmu tajā pašā vietā divas dienas vēlāk. Ūdens un straume vēl jaudīgāka. Šoreiz 0,08 pavadas nepalīdz, jo lielā straume tievo pavadu ar vieglo āķi ceļ nost no grunts. Uz āķiem ir zāle, un copju nav. Ko darīt? Ticība, ka zivīm apakšā jābūt, ir. Dažas dienas atpakaļ bija, tad jāpiemeklē pareiza atslēga. Uzlieku #12 āķi, tas piespiežas tuvāk gruntij, un seko cope. Breksis galā. Vēl viens breksis un dažas vimbas. Pulksten 12 liekos mierā. Tādas apstākļos visu, ko varēju izdarīt, esmu izdarījis. Zivis noķēru un laimīgs dodos mājās ar pārliecību, ka pēc dažām dienām būšu klāt.
Pagājušas divas dienas. Ūdens līmenis nokrities. No rīta termometrs rāda -6, kāti apsaluši, pītā aukla salst riņķos. Šādiem pārsteiguma brīžiem iesaku speciālo silikonu vai WD-40, kas būtiski palīdz. Ūdens līmenis strauji krītas, laukā sals, bet zivju aktivitāte ir krietni labāka nekā iepriekšējās reizēs. Šoreiz lomā 11 brekši, no kuriem viens ir 3 kg brekšu paps + vēl dažas vimbas. Jāsaka gan, ka uz vimbām pavisam netēmēju, manā gadījumā tās vairāk ir traucēklis nekā loms. Mana zivs ir breksis! Sezonas sākums ļoti daudzsološs.
Pie ūdens esmu jau nākamajā dienā, ja zivis ķeras, tad jābūt tur. Ūdens turpina kristies, un līdz ar ūdeni krītas zivju apetīte. Tas nozīmē to, ka nākas atkal domāt dažādas viltības, lai viņas pierunātu apēst ēsmu. Nekad nevar izslēgt to, ka zivis ir pazudušas no šīs vietas, bet ne šoreiz, jo var redzēt un just, ka tās uzsit pa auklu, stumda barotavu, bet āķi neaiztiek. Lūk, te sāksies stāsts par pieciem metieniem. Kā tikt pie zivīm, kad tās ir, bet ēst negrib? Ņemam motili, ar šķērēm sagriežam, uztaisam šķidru putru, lai pāri paliek tikai smaka, putriņa un neviena pilna tārpa. Pievienoju nedaudz šīs maģiskās esences barotavā, tad sapresēju barību, cik vien stipri var. Atkārtoju procedūru reizes piecas. Katru reizi barotavas augšējā daļā pievienoju šķidrumu, jo barotavā barība paliek sapresēta un ārā tik ātri neskalojas. Pēc piektā metiena… pirmais breksis. Uz āķā vien divi motiļi. Tas tikai apliecina manu teoriju par zivju apetīti. Pēc šādi paveikta darba zivij sakārojas motili, jo aromāts ūdenī izplatās daudz jaudīgāk. Āķis viegls #16, un viegla gara pavada, 0,08 izmēra. Turpināju tā ķert veselu nedēļu. Lielākais loms bija 35 kg.
Interesantākais agrā pavasarī ir tas, ka, gatavojoties copei, jābūt gatavam dažādiem neparedzētiem apstākļiem, ja precīzāk, tad pārsteigumiem ūdens līmeņa, straumes un ūdens nokrāsas ziņā. Ja saņem ziņu, ka ūdens bija labs aizvakar, tas nenozīmē, ka rīt būs līdzīgi. Nedaudz nokrišņu, atkusnis, un tu jau copēsi pavisam citā upē. Tāpēc gatavojiet universālu vai sarūpējiet inventāru arī ne tik labvēlīgiem apstākļiem.
Un nobeigumā vēl dažas lietas. Šis ir īstais laiks, kad barību jaukt ar mikseri. Pirmkārt, auksti un rokas salst. Otrkārt, ar mikseri barība vienmērīgāk dabū mitrinājumu, paliek bez kunkuļiem. Viens, divi, un barība gatava. Vairākkārt minēju vieglos āķus. Zivju apetīte vēl nav pamodusies. Zivis vēl ir ļoti uzmanīgas, tāpēc vajag maza izmēra un iespējami vieglus āķus, lai, kad zivs iesūc ēsmu, nejustu svaru. Zivs sajūt smagu ēsmu, izsūc motili un pametīs aso āķi.
Zeme! Daudzi aizdomājas par šādu lietu: kam man speciālo zemi pirkt, ja var upes krastā sarakt? Pamēģini sarakt, kad zeme sasalusi un visas dienas garumā nelaižas vaļā. Sākotnēji pret zemi pats biju skeptiski noskaņots, bet ar katru copi, kad piespiedu sevi eksperimentēt, lomi kļuva labāki. Ar zemi barību var padarīt ne tikai neitrālu, bet uztaisīt to smagu, tas noder straumē. Zeme breksim iedod azartu. Lai dabūtu sev ēdienu, nāksies parakties un pameklēt. Tas aktivizē zivs instinktus. Bez zemes barībai ir stiprs aromāts, ar zemi to var regulēt. Aukstā laikā (pavasarī, rudenī, ziemā) barību izvēlos jaukt neitrālāku, mazāk smaržīgu, bet vasarā… Tai tuvojoties, breksim ieslēgsies apetīte, un tur ir citas nianses, par kurām noteikti parunāsim.
Ne asakas!