Normunds Grabovskis par rudens pludiņmakšķerēšanu. Vietu nianses, makšķeres un spoles izvēle0

Foto: Mārtiņš Kalaus/LA.LV

Latvijas apstākļos par rudeni var saukt periodu no septembra vidus līdz pat Ziemassvētkiem, tas pēdējos gados tā ir iezīmējies, bet tāds loģiskais makšķernieka rudens ir aptuveni līdz novembra vidum\beigām atkarībā no Latvijas reģiona. Temperatūras starpība starp Alūksni un Liepāju (ap 550 km attālums) reizēm ir pat 20 grādi, teiksim, Liepājā ir +5, bet Alūksnē -15, un pa vidu dzīvojošajiem copmaņiem ir lieliska iespēja pagarināt atklāto ūdeņu sezonu vai jau sākt jauno ledus sezonu, bet… tas viss būs, būs pēc mēneša vai diviem, pašreiz ir viens no labākajiem rudens copes laikiem. Vēl nav auksts, bet zivis jau ir baros, un daudzas zivis, teiksim, raudas un baltie sapali, no zāļu ēšanas pamazām pārslēdzas uz gaļu jeb ziemas barošanās režīmu. Makšķerniekiem tas nozīmē to, ka ezeros vairākums zivju aiziet no krasta seklumiem uz dziļākām vietām, savukārt upēs zivis vācas noteiktās vietās, tā saucamajās ziemošanas bedrēs vai to tuvumā, šādas vietas parasti ir visiem makšķerniekiem zināmas, un tāpēc balto zivju cope rudenī daudzviet kļūst par diezgan kolektīvu pasākumu, kur bieži vien zūd tas copes klusums un šarms, kas daudziem ir tik svarīgs.

Šis ir jauns žurnāls ar jaunām domām un lieliem plāniem, tomēr es uzskatu, ka nekad nav lieki pārrunāt un atgādināt arī pašas copes ābeces patiesības, tāpēc šo rakstu veltu pludiņmakšķerēšanai rudenī, mazāk par inventāru, lai jums neliktos, ka cenšos jums ko pārdot. Es jau 16–17 gadus strādāju Salmo, un papildus daudzām citām lietām man reizi pa reizei sanāk piedalīties arī daudzu lietu tapšanas un testēšanas procesā, tāpēc neņemiet ļaunā, ja šīs lietas reizi pa reizei tekstā un bildēs parādīsies, jo es zinu, kas lācītim vēderā, un uz šo lietu fona varu jums pastāstīt par inventāru kopumā.

Rudens vietu nianses
Lai piedod man ezeru copmaņi, tomēr mana sirds pieder upēm, tādēļ rudeņos es pamatā arī upēs makšķerēju, vidēja izmēra upēs, kur, lai arī ar tālu metienu, tomēr tiek līdz zivīm, ko Daugavas, Lielupes vai Ventas lejtecēs ir diezgan grūti izdarīt. Kāpēc upes? Tāpēc, ka upēs pat sliktā copes reizē vari vismaz kaut ko noķert, jo upe neguļ nekad, upē ir mūžīgā dzīvība, tas tā tēlaini. Bet otrs iemesls – tāpēc, ka rudeņos upju lejtecēs vai citos interesantos posmos no visas upes sanāk zivis uz ziemošanu. Tas nenozīmē, ka tās ir lielas bedres, tie var būt vienkārši lēnāki, dziļāki upju posmi, kāds dziļāks līkums, sakritušu koku sanesums, zem kura straume ir izskalojusi bedri. Tāpat arī parasti zem tiltiem, kur upē ir iebūvēts balsts, veidojas bedres, un tādās vietās vācas visu veidu zivis, tādēļ makšķerēšana šādās vietās ir dubultā interesantāka un pārsteigumiem pilna. Piemēram, ķerot raudas, var trāpīties supersapals vai liels asaris, turpat ganās meženes un līdakas, arī brekši kaut kur turpat tuvumā grozās un reizēm noreaģē uz jūsu mesto barību.

Par makšķeres izvēli
Šādai copei ieteicama makšķere ar spoli, pareizais garums ir 5–6 metri, ar īsāku makšķeri bieži vien nākas lietot slīdošos pludiņus, kas daudziem copmaņiem rada grūtības, savukārt ar garāku kātu grūtāk strādāt stiprā vējā, un tas ir arī smagāk, kas nav mazsvarīgi, jo, ja turi makšķeri rokās stundas 6–8–10, dienas beigās to ļoti jūt. Es parasti strādāju ar 5 m makšķerēm, 6 m turu mašīnā rezervei. Otrs vēlamais faktors, ja nu makšķeri plānojat pirkt jaunu, ir riņķu (auklas caurlaides gredzenu) skaits uz makšķeres. Obligāta prasība ir, lai uz paša tievākā posma būtu vismaz viens, vēlams, divi slīdošie riņķi un vismaz viens arī uz nākamā posma. Šo riņķu galvenais uzdevums ir sadalīt slodzi vienmērīgi un neļaut salūzt makšķerei, ja galā ir nopietnāka zivs. Nākamais papildu ieguvums ir tāds, ka šie slīdošie riņķi neļauj mitrā laikā auklai pielipt pie kāta, kas bieži vien ir traģēdija. Ja slīdošo riņķu nav, tad miglā vai lietū pamakšķerēt ar daudzmaz maziem pludiņiem nav iespējams, aukla pielīp pie kāta, un tu vienkārši nevari iemest.

Tieši šī iemesla dēļ es un daudzi simti citu copmaņu padsmit gadus pamatā makšķerējām ar garajām mačmakšķerēm , 5–5,5–6 m garām, kur uz 5 m makšķeri ir pa 12–15 riņķu, arī pati kāta blanka ir tievāka, kas ļauj vieglāk šķelt vēju, tas nozīmē, ka arī stiprā sānvējā varam mest pietiekami tālu un precīzi. Garo mačmakšķeru lielākais mīnuss ir tas, ka pat ar visu to, ka materiāli kļūst lētāki, tomēr garās mačmakšķeres lētākas nepaliek, galvenokārt jau tādēļ, ka tās tiek ražotas ļoti ierobežotās partijās. Nu neiekaroja tās tautas sirdis, daudzi copmaņi vienkārši baidījās no tādiem kātiem, jo ir pieraduši pie teleskopiskiem, un viss. Tieši tādēļ mēs (Salmo) cītīgi meklējām rūpnīcās labu, vieglu, stingru blanku (kāts bez riņķiem, spoles turētāja un citas furnitūras), kura iekļautos daudzmaz saprotamā cenā un uz kuras bāzes varētu izveidot labu upes makšķeri, lai var gan vimbās braukt, gan brekšus vilkt.

Šķirstot dažādu firmu katalogus, tieši pludiņmakšķerēs bolonēzēs reti kad trāpās, lai būtu vajadzīgais tests, svars un… galvenais, cena. Eiropā ir citas copes tradīcijas, tur tiek ražoti citādi kāti, reizēm trāpās tādi, kurus veiksmīgi varam pielāgot mūsu copei. Kāts, precīzāk, kāta blanka, beidzot atradās, un uz tā bāzes arī tapa makšķere, kura nupat jau visur ir izpirkta un ienāks veikalos tikai martā, – Salmo Elite River Heavy XF, šī makšķere ir unikāla ar to, ka uz katra posma ir pa slīdošajam riņķim, uz tievā posma pat divi. Līdz ar to ar šo makšķeri var copēt jebkuros laika apstākļos un cīnīties ar zivi arī ļoti stiprā straumē. Bet… Neiztika arī bez problēmām, makšķeres spicīte tika ražota no tāda paša sausa grafīta kā visa pārējā makšķere, un šāda tipa materiāli vienkārši nav paredzēti locīšanai, tādēļ gan man pašam, gan pāris maniem paziņām vimbu copes karstumā, kad nāk jau dienas 30.–50.+ vimba, zuda uzmanība un, ņemot zivi no ūdens, makšķere tika pabīdīta stipri aiz muguras, un spicīte saliecās tādā leņķī, ka atskanēja KRAKŠ…

Šādā situācijā copes dienu var saglābt tikai ar izolācijas lentes palīdzību, kaut kā nocopēt dienu līdz galam un nākamajā dienā doties uz makšķerlietu servisu, kur uz garantiju nomainīt spici. Pateicoties tam, ka es pats intensīvi lietoju šīs un citas jaunās makšķeres un visus šādus gadījumus laicīgi piefiksējam, izdevās sazināties ar rūpnīcu un pasūtīt rezerves spices, kuras klientiem nomainīt uz garantiju, ja nu vēl kādam gadās līdzīgi, un nedaudz izmainīt kāta specifikāciju. Respektīvi, pašu tievāko posmu ieliekot nedaudz mīkstāku, kas netraucē copei, bet novērš spices lūšanu zivs izvilkšanas laikā. Visādi citādi sanāca, manuprāt, ideāla upes makšķere, īpaši jau 5 m garā – tā ir viegla un ātras akcijas, ar testu līdz 40 gramiem, copē un priecājies. Bet… dvēselei jau miera nav, un gribējās radīt arī makšķeri, tomēr mazliet jutīgāku – ezeru un sīkzivju copei piemērotāku kātu, tāpēc radās arī Elite Bolognese Light F, 4,2 un 5 m garumā. Teikšu godīgi, 5 m makšķere pilnībā iekaroja manu sirdi, tā pilnībā atbilst manām prasībām, pat tagad rakstot jūtu to rokās, lai arī nu jau pāris nedēļas ar to makšķerējis neesmu, jo bija jāfīderē. Šī atkāpe ir par to, ka, ja jums cope ir kas vairāk nekā tikai zivju ieguve vai aizmukšana no mājas, tad meklējiet savu makšķeri, savu copes stilu, un tas noteikti ne vienmēr ir ļoti dārgi. Vienkārši ir jāātrod savs, un tad papildus copēm un zivīm gūsiet gandarījumu no tā, ka strādājat ar sev tīkamu inventāru.

Par spolēm runājot
Ar spolēm pludiņmakšķerēm ir daudz vienkāršāk, nekādu īpašu prasību nav. It kā mačspoles jeb ātrās spoles ir ērtākas ar to, ka, bieži pārmetot makšķeri, ar ātro spoli tu izvelc makšķeri mazliet ātrāk, un, sareizinot iegūtās sekundes uz visu dienu, iegūsti pārdesmit papildu iemetienu, bet ikdienas copē tas nav tik principiāli kā sacensībās, tādēļ arī es uz savām makšķerēm lieku 3000.–4000. izmēra parastās bezinerces spoles. Tikai jāpievērš uzmanība tam, lai spolēm nav pārāk dziļas kasetes, lai mani 100–150 metri (lietoju pamatā 0,20–0,22 mm auklu) auklas piepilda spoles kaseti līdz malām. Pie šāda scenārija vieglāk strādāt ar maziem pludiņiem, jo sanāk tālāki iemetieni. Vienu gan esmu gadu gaitā ievērojis: pludiņmakšķerēm nav jācenšas pirkt pašas dārgākās spoles, kā tas bieži vien ir spiningā. Pludiņa copei Latvijas apstākļos tāda klasika ir spoles par 35–60 eiro. Protams, ja jums ar finansēm viss ir kārtībā, tad, uzliekot dārgāku spoli, cope kļūs vēl ērtāka, bet šeit es tomēr runāju par tautas klasi, arī pats strādāju ar spolēm 35–50 eiro robežās. Es pēc dabas esmu diezgan pamatīgs cūka, inventāru parasti nekopju, lietoju to daudz un smagi, bet tik un tā, arī ar visu manu smago apiešanos spoles veiksmīgi kalpo pa 4–6 gadi, pēc tam to var mierīgu sirdi izmest miskastē un likt jaunu. Gluži vienkārši pa šiem gadiem spole ir sevi atpelnījusi desmitkārtīgi, un, tā kā makšķeru man ir daudz un dažādas, tad visām salikt dārgās spoles vienkārši nevaru atļauties. Tieši tāpēc visur lieku vidējās klases spoles, piedalos sacensībās, arī Pasaules čempionātos, ķeru ikdienā, ķeru daudz un viss ir kārtībā.

Auklu nianses
Pludiņmakšķerēšanā uz spoles tinam monofilo auklu, var lietot arī pīto auklu, bet ar to ir vairāk problēmu nekā labuma. Monoaukla amortizē jūsu piecirtienu, bet pludiņa copē piecirtienam ir noteikti jābūt, jo aukla ne vienmēr ir nostiepta. Ja arī gadās kāds piņķeris, tad monoauklu ir iespējams atpiņķerēt, tievu pīto atpiņķerēt ir diezgan bezcerīgs pasākums. Vēl arī tas, ka paši pludiņu stiprinājumi – kembriki –, bīdot pludiņu pa pīto auklu, sadegs\saplīsīs daudz ātrāk, nekā tas notiks, izmantojot monofilo auklu. Vienu vārdu sakot, pludiņmakšķerēšanā no pītās auklas īstas jēgas nav, bet izmantot to var. Populārākie monofilās auklas diametri pludiņmakšķerēšanā ir 0,20–0,25 mm. 0,22–0,25 mm lieto, vairāk izmantojot palielus pludiņus un izteikti vimbu, brekšu, līņu copei. Raudām, karūsām, baltajiem sapaliem utt. noteikti nevajag vairāk par 0,20 mm. Protams, tas viss ir nosacīti, katram ir savas copes vietas, katram savi iemetiena attālumi, arī cerība uz lielo katram ir sava, es minu tos populārākos auklu diametrus. Runājot par monofilās auklas kvalitāti/cenu , tīri no pieredzes, esmu pilnībā atteicies no dārgajām monoauklām, kas maksā 8–15 eiro par 100–150 metriem, jo reāli tās noveco un noberžas tikpat ātri kā auklas pa 3–5 eiro, tāpēc kā pamatauklu lietoju vidējās klases auklas, ar tām nocopē sezonas 2–3 un tin virsū jaunu. Tādēļ uzskatu, ka pamatauklas dēļ noteikti nevajadzētu iespringt. Mana iecienītākā monoaukla bolonēzēm un mačmakšķerēm pēdējos gados ir melnā fīdera aukla Feeder Concept Distance Black, ar ļoti labu nodilumizturību, kas, manuprāt, ir viena no svarīgākajām bolonēzes auklas īpašībām. Tai jābūt gludai, slidenai, lai sanāktu labi, tāli iemetieni, un ar teicamu nodilumizturību, jo upēs visbiežāk copējam ar vienu slīdošo svinu, un, svinam visu laiku slīdot pa auklu, dažas auklas ļoti ātri dilst. Bet visām medaļām ir divas puses, arī šai auklai. Tā ir ļoti cieta, tas nozīmē, ka, ja pietīsiet pilnu spoli vai ja spolei slikti strādās uztinējrullīša gultnis, tad cieta aukla vērpsies daudz ātrāk un var gadīties, ka kādā mirklī, kad aukla nebūs nospriegota, tā sāks vērpties un lekt nost no spoles. Ar mīkstajām auklām arī tā mēdz būt, bet stipri retāk, te nu katram jāizvērtē savas prasmes, vēlmes un copes paradumi. Man personīgi tieši ļoti patīk šīs auklas cietums, esmu daudzmaz pie tā piešāvies un nekas vairs nepinas.

Pareizā āķu izvēle
Āķi ir lieta, kurai mēs bieži vien pievēršam pārāk maz uzmanības. Bieži vien no pareiza āķa izmēra ir atkarīgs mūsu loms, jo tieši āķis ir tas, kas tur zivi, tieši āķis ir tas, kas var būt nemanāms zivij, bet tas tajā pašā laikā var būt divas reizes garāks, lielāks un smagāks par ēsmu un atbaidīt jebkuru zivi, tāpēc āķu izvēlei jāpieiet daudz nopietnāk nekā, teiksim, auklas izvēlei. Pareizi būtu izvēlēties āķus nevis pēc teorētiski iespējamā maksimālā zivs izmēra, kāds jums varētu pieķerties, bet gan pēc ēsmas, kuru lietosiet. Jā, tieši ēsma nosaka gan āķa izmēru, gan formu. Piemēram, ja ķeram uz slieku – diezgan apjomīgu ēsmu, tātad nevaram izmantot mazus āķus, pat ja plānojam ķert tikai raudas. Sliekai jau mazāku āķi par 12. numuru, vēlams ar vidēji garu kājiņu, neliksim, parasti tas var būt arī 10. izmēra un pat lielāks āķis, bet tik un tā tas izskatīsies gana dabiski un nebaidīs zivis. Cits stāsts, ka zivis tajā dienā var negribēt tik lielu kumosu vai negribēt slieku, bet, ja jūs uz tā paša 10. āķa uzliksiet 2–3 mazus mušu kāpuriņus – pinkus vai 2–3 motiļus, tad tas izskatīsies diezgan pabriesmīgi un kaprīzai zivij var radīt pamatotas aizdomas, ka kaut kas nav īsti pareizi. Tāpēc pareizākais būtu rezervē turēt vismaz 2–3 veidu un izmēru āķus, jo copes procesā visādi gadās. Jums jābūt gataviem gan samazināties, gan arī palielināties, ja nu pēkšņi trāpāt uz lielāku zivju copi un vajag šķirot zivju izmēru ar lielāku kumosu. Tā tīri praktiski varu teikt, ka tā saucamie karpu āķi, tādi resni, ar plašu liekumu, rudens copē nav vajadzīgi. Latvijas apstākļos ejošākie ir 14.–10. numura, vidēji resni vai tievi āķi ar vidēji garu kājiņu, bet jāatceras, ka āķi ir vieni no tām lietām, kuras labāk pirkt , redzot, ko tu pērc. Ja sūtīt internetā, tad jau to, ko esi pārbaudījis un labi zini. Tas tādēļ, ka makšķerlietu pasaulē nav tāda viena, visiem saprotama āķu mērīšanas principa, precīzāk izsakoties, dažādu ražotāju it kā viena izmēra āķi var atšķirties lieluma ziņā pat divas reizes. Ir princips, ka, jo lielāks cipars, jo mazāks āķis, paši mazākie, ko pat sportā reti kad izmanto, ir 26. un pat 28. numura āķīši.

Lielākie, ko tirgo Latvijā, tādi īsti lielo samu un jūras copes āķi ir 20\0. Mūsu ikdienas copei piemērotie grozās tajos 16.–2. numura, plēsēju copē jau aiziet lielie 1\0 āķi (ar svītriņu un 0 aiz tās apzīmē lielos āķus). Par izmēriem un pirkšanu neredzot un nepataustot, es runāju nopietni, savulaik pats tā iepirkos: pasūtīju sev no kataloga 12.–8. numura āķus, pa 10 pakām no izmēra, lai sasietu pavadiņas breksim u. c. lielajām zivīm, bet tad, kad atnāca āķi, tad īsti nesapratu, raudāt vai smieties, jo āķi no liela, slavena ražotāja atnāca nu vismaz par diviem izmēriem lielāki, nekā es gribēju. Kaut kur retu reizi varēju tos izmantot, ķerot uz divām sliekām, pārējie vēl tagad kaut kur garāžā mētājas, jo pielietojumu tā arī neatradu. No savas puses varu ieteikt – zinu, ka daudzi no jums jau to ir mēģinājuši un pārgājuši pilnībā vai daļēji, – izmantot gatavās pavadiņas, tādas ir praktiski katram ražotājam, un kad paskaiti āķu, auklas cenu, laiku, ko tu tērē siešanai, tad tie plus mīnus 25–50% vairāk, nekā samaksā tikai par āķiem, tiešām nav daudz. Turklāt es iemācījos ļoti svarīgu lietu, kuru, pirms 25 gadiem ieejot sporta makšķerēšanā, nezināju – tie ir mazi āķi pie salīdzinoši resnas auklas, kas ļoti bieži ļauj tikt tieši pie lielām, kaprīzām zivīm. Piemēram, 14. numura āķis pie 0,16 mm auklas vai 16. numura mikrobs pie 0,12 mm auklas, un… tas strādā, turklāt lieliski. Runājot par āķu ražotājiem, patiesībā ar āķiem pasaulē ir tieši tāpat kā ar auklām, to lielo āķu rūpnīcu nemaz nav tik daudz, ir pāris mega lielie uzņēmumi Japānā un virkne mazāku ražotāju pa visu pasauli, tomēr kopā tie ir ap 10 ražotājiem pasaulē, tālāk jau tirgotāji liek uz āķiem savu vārdu, pasūta konkrētus modeļus utt., un āķi nonāk pie copmaņiem. Latvijā no tādiem populārākajiem/pieejamākajiem tieši mierīgo zivju makšķerēšanā var nosaukt Cobra un Kamatsu vidējā cenu segmentā. Šos āķus ražo lielākais Korejas āķu ražotājs, un ir tieši tāpat kā Owner un Gamakatsu, Japānā ražotie āķi, šie āķi tirgojas ar savu ražotāju vārdu.

Kā neaizšaut garām ar iebarošanu
Barība un barošana man ir ļoti tuva tēma, jo vienmēr man ir paticis eksperimentēt ar barību. Savulaik mēģināju jaukt ikdienas copes barību pats un ātri vien sapratu, ka tādā kombikorma\auzu pārslu un grūbu līmenī to var darīt un reizēm tas pat strādā ļoti labi, bet, ja gribas tēmu saprast pilnībā un makšķerēšanas procesā neminēt – nostrādās barība vai ne, pārgrauzdēju kaut ko vai ne, tad daudz ērtāk un arī lētāk (ja runājam par LABU barību) ir to pirkt veikalā, sevišķi, ja ir kādi īpašie tirgotāju piedāvājumi. Barības pamat uzdevums ir savākt zivis konkrētā vietā un atvērt zivju ēstgribu, ja viņām sākotnēji apetītes nav. Tajā pašā laikā barība nedrīkst zivis pārsātināt, tai jānotur zivju aktivitāte visu makšķerēšanas laiku. Kombikormi, un ne tikai zivju, arī cāļu un trušu, ko daudzi copmaņi izmanto zivju barošanai, jau pašā saknē tiek radīti ar tieši pretēju mērķi – ar iespējami mazu daudzumu maksimāli piesātināt ēdāju, to pašu uzdevumu pilda arī putras, maize u. c. pārtikas produkti. Tāpēc profesionālajā barībā atkarībā no zivju vai ūdens veidiem, kam barība ir paredzēta, teiksim, kaprīzu raudu copei, aukstā ūdenī, aktīvās barības vielas var sastādīt tikai 20–30%. Tajā pašā laikā karpu un brekšu copei vasaras pilnbriedā līdz 80–90%. Pārējais barībā ir dažādi aromatizatori, irdinātāji, saldinātāji vai tieši otrādi – līmvielas un pavisam neitrālas lietas, kas rada apjomu, bet nepiesātina zivis. Piekritīsiet, ka jau lasot tas izskatās pēc mazās Ķīnas ābeces, bet, kad sāc to mājas apstākļos darīt, tad ātri vien nonāc līdz barības pirkšanai. Šeit mēs runājam par rudens copi, dziestošu ūdeni, dzidru ūdeni, kaprīzām zivīm, tāpēc jāatceras, ka šādos apstākļos visdrošāk ir lietot tumšas krāsas barību, lai tā neatbaidītu zivis.

Mūsu ūdenstilpju grunts visbiežāk ir tumša, un gaišs barības pleķis kaprīzu zivi padara uzmanīgu, jo zivis ļoti labi apzinās, ka uz gaiša fona viņas būs labi redzamas plēsējiem, tas notiek tīri intuitīvi. Reizi pa reizei ir bijuši gadījumi, kad netīšām pametot makšķeri biki sāņus tu ieraugi copi, nākošo reizi to dari jau speciāli un izrādās, ka zivis stāv apkārt barotai vietai, barības aromāts viņas piesaista, bet uz barību iznākt ir bail. Ne velti sportistu vidū klīst runas, ka ar tumšu barību tu kaut ko ķersi vienmēr, bet ar gaišu… tā var izcili izšaut 1–2 reizes no 10, bet tās pašas 1–2 reizes var izslēgt copi pilnībā, tāpēc drošāk ir lietot tumšu barību, kurā var būt gaiši krikumi. Turklāt tumša barība noteikti nenozīmē melna, tā var būt tumšī brūna, pelēcīga vai pat tumši zaļgana. Kā papildu balasts un manā gadījumā jau gadus 25 kā neatņemama barības sastāvdaļa ir zeme, turklāt ne mazāk kā divas reizes vairāk par pašu barību, jo zeme tomēr nofiksē pašu barības galdu, zeme ietumšo barību, mazina zivju aizdomas un rada vietu, kur zivīm parakāties, plus zeme neļauj barībai pieēdināt zivis tik ātri. Vasarā, kad zivis ēd gandrīz nepārtrauktā režīmā, vēl var iztikt bez zemes, bet rudenī mans ieteikums ir zemi lietot vienmēr. Pirmkārt, jūs pašu iebarošanas procesu varat padarīt krietni lētāku, mazāk iziet barības, attiecīgi varam izmantot kvalitatīvāku barību un, pats galvenais, ar zemi varam uzturēt zivju aktivitāti visu copes laiku. Par zemi es esmu daudz un dikti runājis arī savos TV raidījumos un par to arī turpmāk runāsim arī šeit. Gribu, lai jūs saprastu, ka man kā tirgotājam nemaz nevajag, lai copmaņi lietotu zemi, jo tad pirks vairāk barības, bet man kā copmanim gribas padalīties ar jums savos noslēpumos, lai arī jūs maksimāli bieži varētu tikt pie kārotā loma.

Copē kā maniaks! Par fīderi, zušiem un zandartiem – Krišjānis Lisovskis. “Ķeram lielo!” #13 epizode

Pats es ikdienā strādāju ar Sensas, Salmo un Boland firmu barību, esmu pie tās pieradis, zinu, kā to mitrināt, ko no tās var gaidīt un ko ar ko var jaukt kopā, kur un kā to nopirkt, lai neradītu pārāk lielu robu ģimenes budžetā, tomēr cenšos sekot līdzi arī citu ražotāju jaunumiem. Par barību varu runāt ļoti ilgi un gari, jo svarīgi ir ne tikai barības krāsa un aromāts, bet arī viss pārējais – malums\daļiņu izmērs\frakcija, līmvielu daudzums, krāsaino krikumu daudzums , barības svars, kā uzsūc ūdeni utt. Tomēr varu atzīties, ka sporta cope ir pierādījusi, ka, ja visi lieto plus mīnus viena līmeņa barību, tad pat tas, ko jūs metat ūdenī (vai tās būs divas raudas un breksis, vai viena karpa un viens breksis, vai upe plus ezers), ir mazāk svarīgs par to, kā jūs esat šo barību sagatavojis, kā esat to samitrinājis, kā spiežat un, pats galvenais, kur un kā pasniedzat zivij. Ar šo es gribu pateikt, ka barība pati par sevi, pat vislabākā un visdārgākā, zivis neķer, to darāt jūs!

Rudens prieki upītē
Nu, un lai visu teikto apstiprinātu, pastāstīšu par vienu copes dienu no šī rudens, pirmajās oktobra dienās biju aizskrējis līdz vienai nelielai upītei.

Pie upes biju vēl tumsā, sestdiena, copmaņiem jābūt daudz, tāpēc, lai tiktu apsēsties, kur gribu, braucu ātrāk, pretējā krastā jau viens copmanis sēdēja, pludiņi ar spīguļiem, un, kamēr es sanesu mantas un lēnu garu kārtojos, viņš ķēra zivis. Tumsā neredzēju, kādas, bet dzirdēju, ka pietiekami simpātiskas. Pajautāju, un izrādījās, ka viņš tur sēž jau no četriem rītā un ķeroties karūsas. Mmmm… rudens karūsas ir man ļoti mīļa zivs, tāpēc ar lielām cerībām par foršu copes dienu ķēros pie barības jaukšanas. Mans mērķis bija ķert grunts zivis – breksēnus, baltos sapalus/teibas , kā arī raudas un karūsas. Upīte neliela, dziļumi nelieli, labi ja divi metri, bet… Upē reizēm ir ļoti daudz sīko ausleju, tāpēc es uzreiz nolēmu, ka barību taisīšu rupja maluma, diezgan lipīgu, tumšu un ar lielu zemes daudzumu, lai copes gaitā varu ar barību regulēt zivju aktivitāti. 1 kg Sensas Bremes no upes sērijas un 1 kg Sensas Breksis no method fīdera sērijas, abas gana rupja maluma un ar palielinātu saistvielu daudzumu. Barību samitrināju diezgan stipri, tā, lai mitrums tiek visās sastāvdaļās un lai maksimāli maz daļiņu gribētu uzpeldēt un piesaistīt sīkzivju uzmanību. Kad barība bija samitrināta, tad piebēru tai 6 kg parastas, smagas, tumšas lauka zemes un visu ļoti labi sajaucu. Barību jaucu palielā traukā un izmantoju urbjmašīnu ar mikseri, tas ļoti taupa laiku un arī kvalitatīvāk sajauc barību.

Pamazām sāka aust gaisma, varēja jau saskatīt pludiņu un… secināju, ka upē nav straumes. Pūta stiprs vējš, un, tā kā mēs bijām tuvu jūrai, upes lejtecē, tad ūdens spiediens no jūras apstādināja upi, tāpēc es nolēmu, ka taisīšu ļoti delikātu un super jutīgu makšķeri, jo paredzēju, ka, apstājoties upei, arī zivis būs kļuvušas daudz kaprīzākas. Iemetiens tur bija labi ja metri 10, tāpēc uzliku smuku 2,5 gramu celtspējas un resnas antenas pludiņu, pieliku 0,14 mm 25 cm garu pavadiņu ar 12. numura āķīti. Piešāvu aci vietai, kur man būtu ērtāk ķert, un iemetu tur četras vidēji lielas, labi saspiestas barības bumbas. Cope sākās uzreiz, pirmie bija pāris asarīši, tad pirmā karūsiņa, gramus 250 smaga, zivtiņas uz barību noreaģēja labi, tiesa, arī auslejas saskrēja daudz, bet es sāku copi ar palielu slieku uz āķa un tāpēc auslejas īpaši netraucēja. Tā pagāja aptuveni stunda, pēc minūtēm 30 iemetu vēl divas nelielas barības bumbiņas, viss it kā notika, bet jutu, ka pirmā aktivitāte sāk palēnām zust, tāpēc sāku spēlēties ar ēsmu, bet… Kā uz āķa uzliec mušu kāpurus, tā 1–3 iemetienos no pieciem uz āķa uzsēžas ausleja. Mēģināju nepiebarot, un pamazām apsīka arī normālo zivju aktivitāte, tātad ir jābaro, bet, kolīdz sāc barot, sanāk ausleju tik daudz, ka pat slieku uz grunts dabūt nevari. Nācās pārtaisīt makšķeri uz pludiņgrunteni, 2,5 gramu pludiņam noņēmu visus mazos svariņus un uzliku 5 g sviniņu, auklas galā piesēju griezuli un pie tā aptuveni 15 cm pavadiņu. Ar šādu makšķeri sākumā izdevās caursist ausleju slāni un kādu brīdi varēju veiksmīgi ķert normālas zivis, tomēr šādas makšķeres lielākais mīnuss ir tas, ka tu nevari papludināt ēsmu, savukārt zivis nestājās vienā punktā kā sivēni pie siles, tās it kā turpat grozījās, bet, turot uz vietas nekustīgu ēsmu, copi nācās gaidīt diezgan ilgi, kas īsti mani neapmierināja. Tāpēc nolēmu atkal pārtaisīt makšķeri. Uzliku 6 g pludiņu un izsvaroju, kā pienākas, lai vajadzības gadījumā varu arī papludināt, pavadiņu atstāju to pašu plus mīnus 15 cm, visi svini lejā pie griezuļa, kas, protams, nedaudz baidīja kaprīzākās zivis, tomēr ļāva izdabūt ēsmu cauri sīkzivju slānim. Arī barību samitrināju vēl stiprāk, lai varētu mest ūdenī tādas plastilīnveidīgas konsistences bumbiņas, un tas viss kopā paveica to, ka milzīgais ausleju daudzums upē un tieši virs barības vairs īpaši netraucēja ķert manas mērķa zivis. Bet savu iespaidu tas tomēr atstāja, jo arī raudai, karūsai un baltajam sapalam patīk barība, kura strādā aktīvāk. Mana barība, ar mērķi mazināt ausleju interesi par viņu, strādāja lēnām un tikai pa grunti, kas copes vietai vairāk piesaistīja tieši ne pārāk lielus breksēnus, labi ja lielākajiem bija grami 600–700, bet pamatā tādi plāksterīši pa 200–400 grami. Bet kopējam copes procesam bija labi arī tādi puikiņi. Rezultātā pareizi pieregulēta makšķere kopā ar pareizi samitrinātu un pasniegtu barību ļāva tikt pie pārdesmit kilogramu smaga skaistu rudens zivju loma. 10 lielākos baltos sapalus paņēmu uz mājām izcepšanai, bet pārējās zivis ar pateicības vārdiem par foršu un neatkārtojamu rudens dienu palaidu vaļā, nu ir tā pludiņcope forša.

Kā noķert vairāk zivju nekā citi. Kāda ir veiksmes atslēdziņa? Ķeram lielo #20

• cope
• Lielais loms
• makšķerēšana
• Normunds Grabovskis
• pludiņmakšķerēšana
• pludiņš
• Rudens cope