Novembris ir viens no maniem mīļākajiem mēnešiem, jocīgi, vai ne? Bet nu tā viš i. Jā, tikt pie lielas, miermīlīgas zivs (brekša, karpas, karūsas) ir pagrūti, bet šur tur var, toties vidējā izmēra zivju koncentrācija ziemošanas vietās ir milzīga. Bieži vien īsajās novembra dienās, kad deviņos vēl nav īsti gaišs, bet trijos dienā ir jau gandrīz tumšs, lomi ir daudz lielāki nekā garajās vasaras dienās. Bieži vien arī emocionāli īsās gaismas dieanas copes ir kā espreso kafijas deva, spilgtas un koncentrētas.
Tātad kur un ko varam ķert novembrī? Zinu, ka daudzi mierīgo zivju copmaņi šajā laikā ir jau ieziemojuši savu inventāru, bet… tie “slimākie” copmaņi sēdēs pie ūdeņiem līdz pat to aizsalšanai… Kur var ķert:
• upēs, gan lielās, gan mazās, tās ir bedres. Man pašam ir 3–4 nelielas upītes, uz kurām braucu katru gadu, jo tur no daudzus kilometrus gariem, sekliem, zāļainiem posmiem vēlā rudenī zivis “sakrīt” uz atsevišķiem dziļākiem rajoniem, tā notiek visās upēs. Ja upe nav pārāk gara un ietek/iztek no ezera, tad zivis uz ziemošanu saiet ezerā, bet, ja upe gara, tad jāmeklē dziļākie upju posmi, upju lejteces vai atsevišķas lokālas bedres (līkumi). No “manām” upēm tādas rudenī ļoti labi strādājošas, turklāt tādas, kurās var copēt no krasta un paslēpties no novembra vējiem un lietiem, varu nosaukt Gauju, Mūsu, Mēmeli, Dienvidsusēju, Roju, Saku, Bārtu, Dubnu, Salacu, Lielo un Mazo Juglu u. c. Katrā no šīm upēm zivju sastāvs un to uzvedība atšķiras, bet nu lielās raudas, bieži vien izcilu izmēru, arī 500–700 gramu un pat kilogramu smagas, ir tāda rudens klasika. Ir upes, kur tieši vēlā rudenī ir lielu (200–250, pat 300 g) balto sapalu cope, ļoti interesanta un garšīga zivs, lielākie izmēri visbiežāk trāpās upju, kuras ietek jūrā vai līcī, lejtecēs. Ir upes, kur līdz pat aizsalšanai aktīvas ir sudrabkarūsas, turklāt lielas, pat Rīgas pievārtē ir vietas, kur novembrī trāpās sudrabkarūsas stipri virs diviem kg. Vēlā rudenī upēs tomēr zivis ir daudz aktīvākas nekā citos ūdeņos, ūdens kustas, nes barību, un attiecīgi arī zivis vairāk kustas;
• dažādās ar upēm savienotās attekās, vecupēs un līdzīgos veidojumos, tādās vietās uz ziemošanu saiet ļoti daudz dažādu sugu zivju, kuras nepārtrauc baroties – asari, raudas, brekši, pliči, sapali u. c. Šādu vietu lielākais pluss novembra copei ir tas, ka tur vienmēr var paslēpties no vējiem un, labi iekārtojoties (lielais lietussargs, termoss ar siltu tēju, pats ziemas apģērbā un apavos), var sanākt superīga copes diena, jo šādas vēlā rudens copes reizes arī uzlādē cilvēku daudz spēcīgāk;
• ezeri, kuros ir sabūvētas garas laipas, peldētavas un līdzīgi veidojumi, pie kuriem dziļums ir jau vismaz metri trīs. Tiesa, izvēloties copei ezerus, ļoti stipri jāseko laika ziņām, jo viens ir sliktā laikā sēdēt mežu ieskautā attekā vai zem augsta upes krasta, bet pavisam kas cits ir sēdēt vēju appūstā, atklātā vietā ezera vidū. Tomēr, ja šādu ezeru zināt, tad tādās vietās bieži vien var sanākt izcila cope. Daudzviet veči no šādām laipām/peldētavām copē ar ziemas makšķerītēm, tā teikt, piešauj roku pirms ledus copes. Ar ko copēt…
Ir tā, ka, atdziestot ūdenim, visas zivis pamaina savu ēdienkarti un arī ēd krietni mazāk, nekā to dara vasarā, jo dabā visa dzīvība – vabuļi, tārpiņi, kukainīši utt., kas aktīvi krita ūdenī visu vasaru, – arī gatavojas ziemai. Vēl daudzmaz siltajās novembra dienās kādu vientuļu lidojošu būtni var sastapt, bet tas jau vairāk ir izņēmums, tāpēc arī zivju organisms ir pielāgojies tam, ka sākas gavēņa laiks. Tieši tāpēc ļoti daudzi mazie ezeri, dīķi un pat mazās upītes uz ziemu “aizmieg”, zivīm tur ne tikai pārtikas būs mazāk, bet arī skābekļa, un seklie ūdeņi arī atdziest daudz stiprāk, zivis vienkārši iekrīt tādā pustransā, ziemas miegā un, var teikt, praktiski nebarojas.
Tāpēc vēlā rudenī efektīvāka būs pludiņmakšķere, jo uz labi izsvarota pludiņa var redzēt tās copes, kuras uz gruntenīti vai fīderi pat neredzēsi. Pludiņš parāda arī 1–3 milimetru iegrimi, zivs pieskaršanos ēsmai, fīderis to neparāda, sevišķi izteikti tas ir mazos ūdeņos. Lielo upju, tādu kā Daugava, Lielupe, Venta, lejtecēs atsevišķās vietās arī ar fīderi var ļoti veiksmīgi ķert līdz pat lielajiem saliem, tomēr tas vairāk ir izņēmums nekā likumsakarība.
Man pašam, copējot upēs, vēlā rudenī biežāk ir nostrādājusi maza, viegla gruntenīte, nevis klasiskais fīderis, piemēram, Gaujā, kur tādā ziemošanas posmā (100–300 m gari) savācas zivis 3–5+ kilometrus gariem upes posmiem. Braucot uz tādu vietu, noteikti ņemu līdzi arī pāris kārbu ar naktstārpiem un vispār lielām sliekām, jo, uzspraužot naktstārpu uz āķa tikai ar vienu dūrienu aiz galvas, kad tārps vienkārši karājas visā garumā, var uzrauties uz super asariem, kurus citi tārpi nemaz neinteresē, – vai nu tas naktstārps asarim atgādina strauta nēģi ņurņiku (aizliegts izmantot kā ēsmu), vai vienkārši viņam patīk “liela kotlete”. Arī sapals un smuka vimba ļoti labprāt iekāro naktstārpu. Novembris un decembris ir jau gandrīz ziemas mēneši, tas jāatceras, kad gatavojamies copei. Šajā laikā arī auklām, pludiņiem un āķiem jābūt jau “ziemas”, vienkārši atceramies, kādus auklu diametrus tinam uz ziemas makšķerītēm, atceramies mormišku izmērus un arī makšķerēm un fīderiem uzliekam biki tievākas pavadas, biki mazākus āķus. Neliekam 5+ mušu kāpurus uz āķa, bet gan 1–2 vai 1 grūbiņu, 2–3 motilīšus, tas ir ļoti labs kumoss arī lielam breksim vai karūsai, nemaz nerunājot par pārējām zivīm.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Arī ar zivju iebarošanu šajā laikā viss nav tik vienkārši kā vasarā: jo mazāks ūdens, jo mazāk un uzmanīgāk jābaro, plus vēl jāskatās, ar ko barot, jo ir daudz ūdeņu vai atsevišķas zivju sugas, kuras šajā laikā spilgti aromāti un gaišas barības vienkārši baida. Tāds tipisks piemērs ir karūsas mazajās ostās un jūrā ietekošo upju lejtecēs. Smukas karūsas, 300–700 gramu smagas, var ķert ļoti labi līdz brīdim, kamēr sagribēsies tās iebarot ar kādu klasisko barību – viss, pietiek iemest pāris barības bumbu, un karūsu tur vairs nebūs. Tādēļ aukstā laikā visdrošāk ir izmantot tumšas krāsas barības un vēl tās pašķaidīt ar zemi proporcijās ne mazākās kā 1:1. Es zemi izmantoju ļoti daudz un šajā laikā šķaidu barības 1:3, tas nozīmē – uz 1 kg barības ņemu 3 kg zemes. Šādā proporcijā sajaukta barība neatbaidīs nevienu zivi, tajā pašā laikā barības galds sanāks gana simpātisks un zivis piesaistošs, un, izmantojot zemi, mēs panākam to, ka zivis pienāk pie galda, ēd, pat aktīvi ēd un tomēr tik ātri nepieēdas. Tātad mums ir lielāka iespēja, vairāk laika zivis pierunāt apēst mūsu piedāvāto ēsmu.
Ko copēt…
Rudens rauda ir izcili interesanta un sportiska zivs. Tās sastopamas ir praktiski visos Latvijas ūdeņos, tieši vēlā rudenī raudas “sakrīt” no seklajiem, zāļainajiem upju posmiem upju lejtecēs, to koncentrācija vienā vietā ir liela, un, ja atrod pieeju, tad arī lomi ir izcili. Pamatā tās ir 100–300 gramus smagas zivis, turpat blakus parasti ir arī lielās, bet tās tomēr turas straumē, mazliet nost no barotās vietas un mazāku zivju bariem. Kad jau kokiem lapas nobirušas, atsevišķos upju posmos (Salacā, Gaujā, Ventā) var tikt pat pie kilogramu un vēl smagākām raudām. Man ir daži paziņas, kuri gaidīt gaida šo laiku, brien kilometrus pa slapju zāli un krūmiem, lai satiktu tās. Tas brīdis ir pirms paša sala, reizēm nedēļu, reizēm divas. Cīņa ar tādu 700–1000 gramus smagu raudu vēlā rudenī, ar smalkiem rīkiem ir tāda, kuru copmanis nekad neaizmirsīs… Es pat tagad ar visu savu 48 gadu copmaņa stāžu no saviem 52 gadiem atceros savas lielo raudu medības Dikļu dzirnavu dīķī (gadi 30 būs jau pagājuši…), kad visa īsā copes diena tika veltīta tām dažām 40–45 cm garajām superraudām…
Baltie sapali/teibas/jeļčiki – skaista, spēcīga, copē interesanta un arī ļoti garšīga zivs. Sastopama daudzviet, bet tikai atsevišķos upju posmos var redzēt lielos baltos sapalus. Liels šai zivij skaitās jau grami 200, ja trāpās 250–300 gramu zivs, tad tā jau ir izcila trofeja.
Sudrabkarūsas, dažviet trāpās arī divus un vairāk kilogramīgas “mammas”, kuras ir iznākušas no zāļainajiem ezeru un upju rajoniem uz dziļumu, tomēr pamatu pamatos ķeras 200–500 gramu zivis.
Brekši un breksēni – novembrī un vēl tuvāk ziemai tikt pie 1,5+ kilogramu brekša jau ir jāuzskata par veiksmi, jo parasti lielie brekši aiziet uz dziļumiem, kur no krasta klāt netiekam, tomēr mazākie sugasbrāļi, tādi 300–500+ grami, upju bedrēs un lejtecēs ir gana aktīvi. To koncentrācija baros ir liela, un, ja atrodi, kur brekšuki turas, un izdodas tos pierunāt uz copi, tad pat īsajā rudens dienā var tikt pie ļoti skaista loma.
Asaris arī ir gana aktīvs, galvenais ir tos atrast, jo asari atšķirībā no baltajām zivīm parasti lielos baros rudenī nevācas. Jā, tie ir kādās noteiktās vietās vairāk, kādās mazāk, tomēr reti, ļoti reti, kad var asarus visu dienu ķert, sēžot vienā vietā, kā tas ir ar baltajām zivīm.
Vimbas aukstā ūdenī ir aktīvas: gan tās, kuras palika upēs pēc nārsta pavasarī, gan tās, kuras lieliem bariem jau no septembra un oktobra nāca upēs, tiesa, maz ir to vietu, kur tiekam vimbai klāt. Upju, kuras ietek jūrā, lejtecēs vimbu barus cītīgi “gana” roņi, un tas nozīmē, ka vimba panikā bēg. Ir pat tā, ka vimbas var nedēļu nostāvēt vienā vietā, veči ķer, viss notiekas, un tad… parādās ronis. Viss, viņam pietiek tikai nopeldēt garām, lai vimbu cope pieklustu uz stundu vai pat vairāk, bet, ja parādās pāris roņu un viņi sāk medīt, tad vimbas tajā vietā vairs neparādīsies. Upju vidustecē, vismaz Ventā un Gaujā, galvenais ir atrast, kur ar metienu (parasti fīderis) tiekam klāt vimbu baram, kad tas barojas, jo lielo daļu laika lielie vimbu bari “karājas” virs grunts un tikai brīžiem tās ir pierunājamas.
Rudens zivis
Uz ko ķert
Ir divas izteikti strādājošas ēsmas, bez kurām es pats uz copi nemaz nebraucu šajā laikā, tās ir:
• labi izvārītas (60 minūtes vārīt un pēc tam ļaut atdzist katlā, kur tika vārīta) grūbas, turklāt bieži vien pareizi izvārītas grūbas (ar visu to lipeklīti, kas izdalās vārot) strādā gan kā ēsma, gan kā mikroiebarošana (lēnām noskalojas lipeklis un rada nelielu mākonīti ap pašu grūbu). Grūba lieliski strādā uz raudām, baltajiem sapaliem, karūsām;
• aukstais ūdens ir motiļu laiks, daudzviet bez motiļa šajā laikā pie normāla loma netikt, turklāt, jo aukstāks paliks, jo tas būs izteiktāk. Īpaši svarīgs motilis ir tad, ja gribat ķert brekšus un breksēnus, asarus, bieži arī baltos sapalus, raudas un lielās karūsas dziļumā;
• slieka ir izteikta asaru ēsma šajā laikā, to apēd arī citas zivis, tomēr pamatu pamatos asari;
• mušu kāpuri un mazie mušu kāpuri pinki bija, ir un paliek visuniversālākā ēsma. Tiem vajadzētu būt līdzi vienmēr, jo tos var apēst praktiski jebkura zivs, tomēr reizēm grūba “ieliek” gan zivju izmērā, gan vēlamajās sugās.
Un pats galvenais… Ģērbjamies siltāk, kā ejot uz ledus, jo pa ledu mēs kustamies, bet, copējot no krasta vai laivas, praktiski nekustamies, un aukstums un drēgnums ātri vien tiks klāt. Lai tas nenotiktu, velkam silto ziemas ancuku, biezos zābakus, ielejam termosā karstu tēju, un tad pat jebkurā rudens vētrā jums būs silti un vienkārši forši, jo copēt taču vienmēr ir forši…
Padalīšos ar supersildoša, visas slimības aizdzenoša un kā enerģētiķis strādājoša dzēriena recepti, kuru pats lietoju jau gadus trīs. Tiesa, šis dzēriens var būt pasmags slimai sirdij, bet visādi citādi ļoti labs.
Sarīvēju daudz ingvera, uz divu litru termosu izmantoju gramus 200–250, ņemu divus lielus vai trīs mazus citronus un ap 150–200 gramiem medus. To visu salieku palielā katlā, ieleju ūdeni nedaudz vairāk kā lien termosā, un uz lēnas uguns ļauju visam uzvārīties. Slēdzu uguni ārā un ļauju visam atdzist un ievilkties. Var liet termosā, caur smalko sietu visus biezumus nofiltrējot, uzreiz, kā uzvārās. Tomēr es ieteiktu vismaz stundu dot ievilkties, bieži vien uzvāru dzērienu vakarā un no rīta pirms izbraukšanas to uzsildu, un tad ieleju termosā. Sanāk ļooooti jaudīgs un garšīgs dzēriens, bet, kā jau minēju, ļoti stiprs. Vienmēr pēdējo krūzīti atstāju izdzeršanai pirms mājupceļa, sevišķi, ja brauciens tāls. Dzēriens strādā kā dabiskais enerģētiskais dzēriens un bez problēmām un aizmigšanas pie stūres varu atbraukt mājās no jebkuras copes. Pamēģiniet, iepatiksies, un būs arī jums superspēka dzēriens!
Kā rudenī pierunāt līdaku – tehnika, mānekļi, copes vietas. Sarunas laivā #17
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
