Basketbolista, olimpiskā zelta medaļnieka Naura Mieža dzīvē vismaz divi sapņi ir piepildījušies – viens no tiem uzvarēt 3×3 basketbola disciplīnā 2020. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Tokijā, otrs – nokļūt uz makšķernieku žurnāla vāka ar savu līdakas rekordu. Taču sportisti ir azartiski cilvēki, un Nauris pie līdzšinējā līdakas rekorda apstāties nedomā. Pilnībā pārgājis uz spiningošanu ar lielajiem mānekļiem, viņš katru reizi, kad sēžas laivā, cer, ka izdosies pārspēt iepriekšējo rekordu. Jo arī noķerta zivs – tā ir kārtējā uzvara.
Kādā intervijā reiz sacīji, ja nebūtu basketbolists, būtu kļuvis par profesionālu makšķernieku?
Jā, tā laikam kaut kad teicu gan.
Kā tas bija domāts?
Zini, basketbolu sākumā sāku spēlēt hobija līmenī, pēc tam pārgāju profesionālajā līgā, tas man tagad ir kā darbs. Lai gan joprojām to uzlūkoju kā hobiju, tas ir forši, ja dari to, kas tev patīk un par to vēl saņem naudu. Tas ir fantastiski! Ar makšķerēšanu ir tāpat – tas ir hobijs. Ja nespēlētu basketbolu, vai pārietu uz makšķerēšanu kā profesionālu sportu, nu, nezinu.
Kad sāki makšķerēt?
Kopš bērna kājas. Nevarētu teikt, ka man ir izcila atmiņa, neatceros savus pirmos basketbola turnīrus, bet par makšķerēšanu gan varu teikt, ka atceros sevi kopš pirmās klases, kad stāvēju pie upes ar pludiņmakšķeri.
Parasti šādas iemaņas ierāda kāds no radiniekiem, kuriem vaļas ņemties ar bērniem.
Mans opis bija kaislīgs makšķernieks, bieži kopā devāmies makšķerēt. Tētim arī patika makšķerēt, bet viņam bija mazāk brīvā laika. Bet opītis bija kārtīgs makšķernieks, no rīta pirms darba cēlās un gāja makšķerēt.
Kur jūs gājāt makšķerēt?
Mēs ar opīti gājām uz Buļļupi. Arī uz jūru viņš gāja makšķerēt, bet tur es retāk piedalījos.
Viņš makšķerēja no krasta butes?
Jā, viņam bija visas iespējamās makšķeres, visas iespējamās sistēmas. Kad nāca raudu laiks, viņš pārslēdzās uz raudām, kad butes, tad uz tām. Viņš bija kaislīgs makšķernieks.
Pašam ir kāds opīša nodotais copes noslēpums vai kāda makšķerēšanas supermetode aizgūta?
Tā īsti nē, jo viņš vairāk makšķerēja ar pludiņmakšķeri, fīderēja, man vairāk velk uz spiningošanu. Bet jebkurā gadījumā opīša mīlestība uz makšķerēšanu pārgājusi arī uz mani.
Pirms intervijas es mazliet pastalkoju sociālos tīklus un redzēju, ka Somijā esi noķēris brangu līdaku. Maktīgu plēsoņu.
Jā, tā ir no Somijas. Starp citu, šodien dienas pirmajā pusē ar draugu iebraucām tepat sausajā Daugavā, kas blakus Ķekavai. Bet nekā, palikām tukšā.
Bet dažas noķertās līdakas, ar kurām esi nofotografējies, bija tuvu metram vai pat nedaudz virs tā?
Jā, mēs esam tāds bariņš, kas piedalās CASHaFISH turnīrā. Tās ir Latvijā, Baltijā un laikam arī Eiropā pirmās tautas klases makšķerēšanas sacensības, kurās makšķernieki var nopelnīt naudas balvu. Vajag reģistrēties kādā no turnīriem un paša izvēlētā ūdenstilpē noķert mērķa zivi norādītajā izmērā. Ideja pieder trīs makšķerniekiem – Normundam Ikomasam, Gintam Klēģerim un Gunāram Klēģerim. Turnīros var piedalīties gan profesionāļi, gan amatieri, visiem izredzes ir vienādas, visu nosaka meistarība un veiksme. Viņi mani pierunāja pievienoties tā saucamajam bigbaitam, un mēs devāmies uz Somiju pēc trofejām. Zivis, ko viņi noķēra, bija pāri metram – 1,06 un 1,07. Mēs nebraucām atpūsties, bet medīt lielās līdakas.
Vai basketbols makšķerēšanā palīdz, teiksim, aizmest bigbaitu tālāk, nekā to spēj pieredzējuši makšķernieki?
Tāda pati kustība, metot gumijzivtiņu, ir arī basketbolā, kad met bumbu, – strādā plauksta. Bet man makšķerēšana palīdz atpūsties no basketbola, jo tas no manas privātās dzīves paņem ļoti daudz. Kad atbraucu no turnīriem un ilgāku laiku esmu bijis prom no mājām, gribu vienkārši pabūt mierā, ar čomu paņemu laivu un iebraucam upē, lai pamakšķerētu, atgūtu mieru, enerģiju, ko esi iztērējis sacensībās.
Esmu dzirdējis, ka citi makšķernieki, noķerot pamatīgu zivi, dažkārt sūkstās, ka tā ir tik liela, ka ar roku nav iespējams kārtīgi satvert. Basketbolisti par plaukstas izmēru laikam nevar sūdzēties.
Tik lielu zivi vēl neesmu noķēris, lai būtu problēmas to satvert, bet noteikti gribētu tik lielu noķert.
Kā līdz bigbaitam nonāci?
Es domāju, kas tas tāds pēdējo gadu trends. Esmu viens no tiem daudzajiem, kas pārslēdzās uz šo copes veidu, jo man tas iepatikās. Kā sportists es esmu azartisks, man patīk uzvaras, un bigbaits ir par lielo zivju ķeršanu, trofejām. Gribu noķert rekorda līdaku, lai tā būtu mana uzvara. Ja Gints Klēģeris, Gunārs Klēģeris vai Normunds Ikomass ķer rekordlīdakas, tad es arī gribu pamēģināt. Ja man ir tāda iespēja to noķert, tad strādāšu pie tā. Es eju pēc lielajām uzvarām arī makšķerēšanā.
Cik smagas gumijas izmanto?
90 un 130 gramu. Kad pārgāju uz bigbaitu, mētāju 15 gramu mānekļus. Reiz biju vienā laivā ar Gintu Klēģeri, paņēmu rokā viņa mānekļu kasti un domāju, kas tie par ķieģeļiem, ar tādiem taču var zivis nosist un aizbiedēt. Bet Gints pierādīja, ka viņam copes ir tikpat biežas kā man uz mazajiem mānekļiem, tikai līdaku izmērs bija krietni lielāks. Kad es redzēju, kā viņš kaifo no copes, no piecirtiena, ilgi nedomājot, pārslēdzos uz lielajiem mānekļiem, iegādājos kātu un visu pārējo.
Kādu kātu, ja drīkst vaicāt?
Savage gear Black savage ar 90 gramu testu. Pacopēju pusgadu un sapratu, ka gribu ķert lielās līdakas, un iegādājos ABU Garcia Beast pro ar testu līdz 225 gramiem. Esmu pārgājis uz pavisam lielo bigbaitu.
Un no bezinerces spoles pārgāji uz multiplikatorspoli?
Uz multu, jā, jo man bija parastā inerces spole. Kad es teicu, ka gribu lielo kātu, man teica, ka vajadzēs iegādāties arī multu, un es nedaudz no tā baidījos, jo, zini, tā ir pavisam jauna lieta, domāju, vai man maz sanāks, bet džeki teica, ka pēc vienas copes pieradīšu. Galvenais ir pārliecība, un tad viss sanāks. Kā sportā, kur man nav problēmas ar pārliecību, tā arī ļoti ātri pārslēdzos uz multiplikatorspoli.
Mezglus iemācījies siet, skatoties youtube?
Tos, kas domāti bigbaitam, jā, bet, makšķerējot kopā ar Klēģeri, ātri vien iemācījos visas lielās nianses, pavadiņu siešanu un pārējo.
Starp basketbolistiem ir vēl kāds tikpat kaislīgs makšķernieks?
Makšķerēšana tas pats sports vien ir. Ja runā par olimpisko komandu, man liekas, ka es vienīgais esmu makšķerētājs. Agnis Čavars ir teicis, ka agrāk copējis, vienkārši tagad viņam nav laika, Kārlis Lasmanis arī, viņu esmu nedaudz pārvilinājis uz bigbaitu, viņš ir nopircis kātu, multiplikatora spoli, kopā esam bijuši makšķerēt, bet viņš vēl tikai ieskrienas.
Kad biji Japānā olimpiskajās spēlēs, neiegāji kādā copes veikalā?
Diemžēl, nē, bet, ja nebūtu pandēmijas ierobežojumu un varētu staigāt pa pilsētu, noteikti būtu iegājis. Mums tas viss bija aizliegts, bija jādzīvo burbulī.
Kad brauc uz sacensībām vai treniņnometnēm, makšķerkātus neņem līdzi?
Uj, nē! Mums bagāža ir maziņa, tikai formas un kedas, makšķerkātam nebūtu vietas. Es tomēr braucu darīt savu darbiņu un to braucu darīt uz 120%. Kad atbraucu mājās, tad, protams, sabučoju sievu, sabučoju savu kaķi Mario, padzīvojos drusku ar viņiem un tad uz ūdeņiem.
Cik tālu vari aizmest? Neesat kādreiz sacentušies, kurš tālāk aizmetīs? Karpiniekiem vismaz 170 metru neesot nekas.
Es pat esmu dzirdējis, ka Latvijā notiek šāda veida mači, bet pats neesmu mērījis, cik tālu varu aizmest, bet man liekas, ka ļoti tālu. Nu, pietiekami tālu.
Kādas auklas izmanto?
Pītās, protams, bet vai četru dzīslu vai astoņu, pat īsti nezinu. Kad pirku savu pirmo komplektu, man līdzi bija Normunds Ikomass un Gints Klēģers, viņi man visu ieteica.
Kad makšķernieks izvēlas mānekļus, sākas gan mūžīgie strīdi par krāsas izvēli, gan ka krāsai nav nozīmes, galvenais – ticēt māneklim, ko mētā?
Tā ir, vienmēr ir uzsvērts, ka jātic māneklim. Kad es vīriem prasīju, kuru mānekli pirkt, viņi teica: to, kurš pašam labāk patīk.
Kāda ir ejošākā krāsa Sausajā Daugavā?
Sausā Daugava vispār ir baigi klusa, pēdējos gadus tur nav bijusi laba cope. Tie paši pig shad, džerki strādā, krāsas mainu, nav tā, ka viena konkrēta tur būtu ejošā.
Tagad daudzās upēs lašveidīgo nārsta dēļ makšķerēšana aizliegta, bet janvārī sāksies stipro un cēlo zivju spiningošana.
Man ir viens labs draugs, kurš spiningo lašus, un es arī uzprasījos viņam līdzi. Es arī gribu to pamēģināt, jo lašus nekad neesmu ķēris. Varbūt iepatiksies.
Bradāt pa foreļupēm?
Arī tās neesmu ķēris. Tikai ar pludiņmakšķeri bērnībā un līdaku medības šodien.
Kāds pašam ir bijis neaizmirstamākais loms?
Mans rekords ir 96 cm līdaka. Mans sapnis ir noķert vismaz metrīgu līdaku, uz ko tēmēju un baigi šancēju šajā jomā. Un tad pamazām iet uz augšu. Man patīk pārspēt rekordus.
Vai atceries, kā tā paņēma? Tesiens pa kātu bija labs?
Jā, tas bija kādā ezerā, kura nosaukumu neatklāšu. Copmaņi jau savas vietas nevienam nestāsta, tā man mācīja. Bet stāsts bija smieklīgs. Makšķerēju ar Gintu Klēģeri un jūtu sitienu pa kātu. Viņš man saka, ka tā esot laba līdaka, bet es nevaru saprast un sāku cīnīties. Tad es sajūtu vēl divus spēcīgus sitienus, kāts saliecas, un tad es saku, ka laba zivs. Tā es ar zivi cīnījos, azarts bija liels, cīņa interesanta. Cīnos, cīnos, beigās pievelku zivi pie laivas, Gints to iesmeļ uztveramajā tīkliņā un saka, ka tā esot laba. Es no priekiem sāku bļaut, jo esmu emocionāls, tā bija mana uzvara. Nomērījām līdaku, skatos, ka mans personīgais rekords – 96 cm. Tā es tur priecīgs piebļāvu visu ezeru. Pēc brīža pie mums šausmīgā ātrumā piebrauc viena laiva. Prasa, vai noķerts Latvijas rekords, ja reiz tāda bļaušana. Es saku, ka nē, tas ir mans personīgais rekords. Vīri saka, kliegšana bija tāda, it kā būtu izvilcis vismaz 130 cm līdaku. Nomērījām, nosvērām un palaidām vaļā. Tā bija ļoti laba cīņa.
Ir kādreiz bijuši tik daudzi ņēmieni, ka pat profesionālam basketbolistam rokas sāp?
Nē, bet es gribētu, lai tā būtu. Ir bijis tā, nedaudz plecs sagurst, neslēpšu, ka lielie mānekļi nav viegli, visu dienu tos mētājot, vakarā plecu jūt.
Ja otrajā dienā jāspēlē mačs, tas metienu precizitāti neietekmē?
Gan jau mazliet ietekmē, bet galvenais, lai sieviņa pēc copes bišķi palutina, pamasē plecu, un tad jau otrā rītā esi svaigs.
Kādi tuvākie plāni? Vari neteikt, uz kurieni grasies braukt, lai nepārkāptu copmaņu svēto likumu.
Nesen bijām mazā mini ekspedīcijā uz Somiju. Bija forši, tā bija mana pirmā pieredze aizbraukt uz ārzemēm pacopēt. Bija forši, tiešām, divnieces, trijnieces līdakas ķērās regulāri, bet tā nebija mūsu mērķauditorija. Bet man tas bija labs piedzīvojums. Kur vēlāk došos, kad atradīšu kompanjonu, vēl nezinu, vēl izvērtējam noteiktus Latvijas ezerus un upes.
Laivu nedomā iegādāties?
Bija tāda doma, bet apspriedos ar džekiem, un viņi teica, ka pagaidām man to nevajag. Tad būs jāliek motorlaivu vadīšanas tiesības, jo es jau gribu laivu ar tādu palielāku motoru. Tad būtu jādomā par tās pārvadāšanu ar piekabi, kur laivu uzglabāt, nu tādas praktiskas lietas. Pagaidām neskriešu kā jauns puika pa galvu pa kaklu, kurš dabūjis kabatas naudu no omes. Iepauzēšu, atradīšu, kur būs vietiņa laivai, tad arī par to domāšu.
Dzīvojot Ķekavā pie Sausās Daugavas, ar džekiem reiz runājām, ka mums nav savas laivas. Vienam labam draugam bija veca stikla šķiedras laiva, tik bēdīgā stāvoklī, ka gandrīz vai var mest ārā. Bijām pieci džeki un teicām, lai atdod laivu mums, pamēģināsim to atjaunot. Braucām uz fabriku, kur gatavo laivas, prasījām padomus, rādījām laivas foto, un mums teica, ka tur būs ko darīt. Nopirkām visus izejmateriālus un lēnā garā atjaunojām. Ar smilšpapīru un fleksi pucējām laivu, katru dienu ņēmāmies. Tagad tā ir ļoti laba laiva, kas joprojām kalpo. Tas bija gan interesants piedzīvojums, gan labs rezultāts. Draugs, kas mums atdeva laivu, teica, ka pat viņam ir prieks, ka laivai iedota otra dzīvība.
Kā jūs izlemjat, kurš kurā dienā laivu izmantos?
Mums ir savs čats, uzvaicājam un sarunājam.
Kad atnes zivis mājās, kurš tās parasti gatavo – tu vai sieva?
Manai sievai zivis negaršo, un es ļoti reti tās atvedu mājās, jo visas atlaižu. Tēvam dažkārt aizvedu, ja viņš palūdz, bet tā labi ja kādas piecas zivis no simta paturu. Es zivis ķeru kaifa dēļ, hobijam, cīņā ar zivi gūstu azartu un vakarā braucu mājās kā uzvarētājs.
Runājot par trofeju zivīm, neesam vēl nonākuši pie sama. Tur tā cīņa varētu izvērsties vēl gruntīgāka.
Jā, samu vēl neesmu noķēris, to es arī gribētu pamēģināt, bet tur viss ir citādi. Jāsarunā kāds samu eksperts un jādodas līdzi. Kad skatos Facebook, kādi monstri noķerti, saproti, ka cīņa ar tiem tiešām ir iespaidīga.
Vai tu uz ūdens vadies tikai pēc eholotes datiem, vai pašam ir laika gaitā uzkrāti kādi novērojumi?
Pirms es vispār biju iepazinis eholoti, vadījos tikai pēc tā, kur man liekas, ka varētu būt zivis. Pie pudurīšiem, pie niedrītēm, tās bija manas pirmās vietas, kur makšķerēju. Līdz bija iespēja iemācīties darboties ar eholoti, un tad saproti, ka ne visas zivis atrodas tikai pie niedrēm. Es vados pēc tā, kur sastopamas barības zivis plēsoņām. Tad tur noteikti kaut kur jābūt līdakai. Līdaka jau ir slinka zivs, un tā atrodas pie pilna ledusskapja, lai nav pārāk jāskraida pakaļ ēsmai.
Ziemā esi mēģinājis makšķerēt?
Esmu bļitkojis, bet man riebjas aukstums. Nesaprotu, kā džeki var pie āliņģa ar plikām rokām ņemties. Tas laikam nav man. Arī tagad, kad copēju uz ūdens, vēl ir ciešami, bet aukstā laikā tas nav man.
Tad jau šī karstā vasara bija izcili piemērota?
Jā, man ļoti patika. Protams, tādā karstā laikā zivis mazāk ķeras, tā ir, bet vismaz, ja neķeras, var nosauļoties, pabaudīt foršu laiku.
Tu seko līdzi Mēness fāzēm vai, ja esi izdomājis braukt makšķerēt, pilnīgi vienalga, kādi laika apstākļi?
Atkarībā, uz kādu ūdenstilpi brauc. Ja dodies uz Babīti, tad ir jāskatās vēja prognozes, lielā vējā šajā ezerā nevar braukt iekšā, tad tas ir pārgalvīgs solis un sākas ekstrēmais sports. Protams, tu apskaties laika apstākļus, vēja ātrumu, apspriedies ar kādu, kas tur ir bijis, kāds ir ūdens līmenis. Tāda neliela komunikācija ar citiem makšķerniekiem.
Tev vairāk patīk seklie vai dziļie ezeri?
Man dziļie nepatīk. Es laikam lielā dziļumā neprotu makšķerēt, man nav bijusi tik liela pieredze, es vairāk pa sekliem ezeriem, līdz četru piecu metru dziļumam. Esmu vairāk tādos makšķerējis un pieturos pie tā.
Ar niršanu neesi aizrāvies?
Niris esmu tikai Ēģiptē, ar sievu bijām atpūsties, paskatījāmies koraļļus, protams, tur bija arī skaistas zivis.
Kāds ir bijis trakākais piedzīvojums uz ūdens?
Tajā pašā Babītes ezerā, kad sāka pūst pamatīgs vējš. Laiva bija aprīkota ar elektromotoru, saprotam, ka jādodas krastā, nāk melni lietus mākoņi, bet netiekam uz priekšu. Mūs iepūta niedrēs un tad gar niedrēm, ieslēdzot elektromotru, un vēl airējām. Bet mūs vienkārši stūma niedrēs, un neko nevarējām izdarīt. Sākās neliels satraukums, bet panikot tādās situācijās nevajag. Ar vēsu prātu, saglabājot mieru, gar niedrītēm tā arī tikām līdz laivu bāzei. Protams, ir bijušas tādas reizes, kad esi laivā, kāds neveiksmīgi novieto kāju, sašūpo laivu, un tad pieķeries pie laivas. Paldies Dievam, uz ūdeņiem nekas traks nav noticis, un tā nav nekāda joka lieta, lai uz laivas taisītu pigorus.
Sievu neesi mēģinājis apmācīt spiningošanā?
Mēs bijām kopā aizbraukuši pamakšķerēt, iedevu spiningu, viņa teica, ka tas ir kas jauns un interesants, pasmējāmies, bet sieva diemžēl neko nenoķēra.
Ar laivām vairāku dienu ekspedīcijās neesi devies?
Jāņos bija laivu brauciens ar draugiem pa Gauju, bet tas bija vairāk tāds kā atpūtas brauciens. Biju paņēmis līdzi makšķerīti. Apsēdos plosta aizmugurē, kur bija piestiprināta milzīga piepūšamā kamera, braucu un mētāju mazos māneklīšus, šūpiņus un rotiņus. No mūsu bara viena meitene neēda gaļu, bet zivis viņai garšoja. Viņa lūdza, lai noķeru kādu zivtiņu, lai Jāņos varētu paēst, jo visi ēda tikai šašliku. Diemžēl nevienu zivi toreiz nenoķēru.
Kādas zivis pašam vislabāk garšo?
Zandarts. To es pats gatavoju. Izfilēju zandartu un apcepu sviestā. Garšvielas pievienoju, un ir ļoti garšīgi. Daudzi saka, ka zandarts ir ļoti garšīga zivs. Arī tajā miniekspedīcijā Somijā džeki sacepa līdaciņas, un bija ļoti garšīgi.
Lai izfilētu zivi, vajag labu un asu nazi.
Man personīgi nav filējamais nazis, bet kāds man bija mājās, ar tādu darbojos, un nebija ne vainas. Ja esi regulārs zivju cepējs, tad tiešām vajag asu filejas nazi.
Tu savas spoles, kad nopērc, uzskati par gana labām vai mēģini kaut ko vēl uzlabot?
Esmu dzirdējis, ka citi nopērk tiešām labu spoli, bet to izjauc un saliek citas, labākas detaļas iekšā. Tie ir viņu principi, ja viņš ir tā iedomājies un ja viņam tas strādā, kāpēc ne. Es pajautāju ekspertiem, kas ir vairāk makšķerējuši nekā es, uzticos viņiem, jo iesaka labāko. Ja kaut kas jāapgreido, tad man to pasaka, bet tik profesionāls makšķernieks neesmu, lai varētu uz savu galvu rīkoties. Es pagaidām vairāk esmu tāds kā atpūtas makšķernieks, kurš iet pēc lielajām un vēlas noķert Latvijas rekordu.
Kādu spoli jau esi nokāvis vai visi gultņi un zobrati kalpo nevainojami?
Kā jau teicu, es neesmu profesionāls makšķernieks, kurš uz ūdens ir sešas stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Kad man ir brīvs laiks, tad iebraucu pamakšķerēt. Manai spolei nav vēl tik liela slodze, lai to būtu nokāvis.
Copes raidījumu skaties?
Jā, man ļoti patīk visi Latvijas copes raidījumus un dievinu raidījumu Fly VS Jerk, kas ir zviedru projekts, ļoti kvalitatīvs raidījums, kurā atspoguļo makšķerēšanas sacensības. Katru gadu ar nepacietību gaidu jauno sezonu.
Ar līdakām un stinger sistēmām ņemoties, āķus nav nācies ieraut rokā?
Ir, protams, arī profesionāli makšķernieki ir ierāvuši āķi pirkstos, bet tā, ka vajadzīgas knaibles vai jābrauc pie ārsta, nav bijis. Atceros vienu stāstu: makšķerēju kopā ar draugu, kurš arī tāds atpūtas makšķernieks, bet viņš baidījās ņemt rokās līdaku. Noķeram, gribam uztaisīt bildi, bet viņš baidās. Tas atkal pierādās, ja baidies, tad esi neuzmanīgs, un viņš ņem zivi, līdaka sāk spirināties un iekož viņam pirkstā. Mēs tikko esam iebraukuši upē, kādu pusstundu pamakšķerējuši, bet viņam pirksts asiņo. Viņš kļūst bāls, apsēžas un saka: “Nauri, man vajag uz krastu, uz slimnīcu.” Es saku, ka pirksts tikai asiņo, nekas traks, bet laikam viņam asinis uzdzina nepatiku. Airēju uz krastu, kāpām auto un braucām uz ambulanci. Tur tieši stāvēja viena ātrās palīdzības mašīna. Prasu, vai var cilvēkam palīdzēt, viņi ņemas ar pacientu, un ārsts prasa, kas tad noticis. Es saku, ka līdaka iekoda. Tad mēs tā visi gardi pasmējāmies. Tā man copes diena beidzās 15 minūtēs. Ārsti parūpējās par manu draugu, pat nevajadzēja šūt.
Lielajiem mānekļiem fluorkarbona pavadiņas izmanto?
Jā, paši sienam, pēc copes paskatos, vai kāda līdaka nav atstājusi zobu pēdas, jo tu taču nevēlies, lai kādas neuzmanības dēļ pazaudētu trofejas līdaku. Tāpēc vienmēr jābūt piesardzīgam, pirms copes visu pārbaudi, vai stingers nav ieplīsis, vai karabīnīte nav ielocījusies. Jo var būt, ka noraujas tava lielākā mūža līdaka šādu neizdarību dēļ.
Kas tev ir mīļākais copes gadžets?
Tās visas knaiblītes un mutes atpletēji ir vajadzīgi, tie visi atvieglo makšķerēšanu, kad noķer zivi un tā jāatbrīvo no āķa. Mans mīļākais gadžets ir zivju mērlente, pēc kuras vari noteikt, vai esi pārspējis savu rekordu.
Tagad, kad kļūst aukstāks, ko paciet nelabprāt, kad visvēlāk esi makšķerējis?
Mums savulaik bija ekspedīcija ar Gintu Klēģeri un Normundu Ikomasu, devāmies uz Liepāju un Ventspili, kad visi Latvijas ezeri bija aizsaluši. Bet runāja, ka Kurzemē vēl esot vaļā un esot iespēja ielaist laivu kādā ezerā. Bijām dzirdējuši, ka no jūras nāk iekšā stintes, kurām seko lielās līdakas. Mēģinājām šo faktu pārbaudīt. Liepājā nesanāca iebraukt, tur viss bija aizsalis, devāmies uz Ventu. Tur arī īsti nesanāca iebraukt, jo viss sāka salt ciet. Veidojās tādi vižņi, un tā kārtīgi nepacopējām. Netālu no Liepājas iebraucām vienā mazā ezeriņā, putenis nāca virsū, ar airu laivu ieairējāmies, bet neko nenoķērām. Bet man tā bija pieredze ar copes guru. Ja man ir iespēja ar tādiem džekiem aizbraukt ekspedīcijā, kāpēc ne.
Vai 1. maijā, kad atklāj spiningošanas sezonu, vienmēr esi pie upes vai ezera?
Zini, man tieši tajā laikā ir karstākais periods 3×3 basketbolā. Taču, ja man ir brīvs pirmais maijs, to arī sieva saprot, ka tad būšu uz ūdens, jo tie ir svētki.
Dažreiz makšķernieki saka, ka noķēruši zivi tur, kur tai patiesībā nebija jābūt. Tev tā ir bijis?
Protams, vienmēr ir tāda opcija, ja pirms trīs dienām esi noķēris trofejas līdaku, nākamajā reizē atkal mēģināsi tajā pašā vietā to noķert. Apskaties eholotē, redzi, ka tukšums, bet pāris metienus tāpat veiksi. Ir jāatzīmējas, jāaizbrauc un vēlreiz jāpārbauda, varbūt tā tur atkal guļ, bet jau ir nedaudz paaugusies. Bet, protams, vados pēc eholotes, skatos, kur kantīte, kur dziļums.
Vai spēles laikā par copi nesanāk padomāt, nu, kaut vai sekundes desmitdaļu?
Basketbols ir mans darbs, ja esmu iekšā spēlē, atdodos tai par 120%. Ja esmu uz ūdens, protams, esmu viss copē, bet man ir līdzi telefons un kāds var piezvanīt. Basketbolā telefona man nav (smejas). Tehnoloģijas tomēr ir dzīves sastāvdaļa, bez kuras vairs nevaram dzīvot. Ar copi vēl tās var apvienot, bet ar basketbolu gan ne.
Par kātiem runājot, katra makšķernieka mūžā notiek tāda kā evolūcija, ka tiek atklātas neskaitāmas nianses un tāpēc tiek izmēģināti arvien jauni un jauni, lai atrastu savu ideālo kātu.
Man šis ir jauns kāts, neesmu to vēl kārtīgi izbaudījis un sapratis, bet tā ir. Tāpat ir ar basketbola kedām. Nopērku jaunas kedas, nospēlēju pāris spēles un saprotu, ka kaut kas man tajās nepatīk. Nākamreiz meklēšu līdzīgas, bet ar citādākām niansēm. Domāju, ka makšķerniekiem tāpat ir ar kātiem – saprot, ka kaut kas nepatīk līdz galam, tāpēc meklē kaut ko līdzīgu, bet nedaudz citādāku. Bet es savu Beast pro kātu līdz galam neesmu izbaudījis, man tas vēl ir jauns, pacopēšu kādu laiku un sapratīšu, vai man tas patīk vai gribu ko citu.
Oskars Vizbulis.
Labākās makšķerēšanas vietas Latvijā 2022
Pirmā eholote! Kuru izvēlēties – Garmin, Lowrance, Humminbird vai Deeper? Video bloga #7 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
