Forele ar kauna piegaršu. Par ētiku un attaisnojumiem sev, lai kaut ko pārkāptu0

Pirmā un citi attaisnojumi

Lasot vai dzirdot, kā nu kurš bezjēgā savilcies zivis, pārņem dažādas izjūtas un arī pārdomas. No “es arī tā gribētu!” līdz “kāda velna pēc tas bija vajadzīgs? Kur viņš tās zivis liks?”. Bet jādomā arī par to, kas liek cilvēkam no dabas alkatīgi grābt visu, kas pagadās, grābt neapēdamos daudzumos, grābt par spīti likumos noteiktiem ierobežojumiem un sodiem. Un tad nāk prātā, ka pats nemaz neesmu tik šķīsts un balti pūkains…

Forele ar kauna piegaršu
2019. gada maija sākums. Sēžu Daugavas krastā, jūsminos par upes plūdumu, vēroju, kā straume un vējš liegi šūpo grunteņu auklas un tajās iekārtos zvaniņus. Jau vakars. Putni ņemas dziedāt kā aptrakuši. Saulīte, laizdamās uz čuču, krāso debesis. Idille… Tikai man laiku pa laikam prātā iezogas errīgas domas, ka šis grāvis būtu jāaizber – ja reiz vairāku stundu laikā nav bijis ne copītes, tad… Pēkšņi tālāk aizlingotās gruntenes zvaniņš sparīgi iezvanās. Turpina zvanīt. Piecērtu. Kaut kas ir galā. Velku. Labs! Izvelku. Un…
Krēslā šķiet, ka uz āķa ir makana vēdzele. Maijā! Nu galīgi aptrakusi! Tomēr – nē, zivs pārāk pelēcīga, un arī ūsas baisi garas… Sams! Mans pirmais! Pēc desmit neveiksmju gadiem cerībai savaņģot kādu ūsaini jau biju atmetis ar roku – tie jau tikai citiem ķeras… Bet nu jāsāk domāt, ko ar guvumu darīt. Nekāds dižais nav. Izvelku no vestes kabatas metramēru. 44 cm. Cik sīkus samēnus tad nu īsti drīkst likt uz pannas? Pusmetrīgus? Tūdaliņ nāk prātā, kā šā gadsimta sākumā Somijas vidienē ārvalstu žurnālistiem sarīkota-jos mačos mūsu vecmeistars Miesnieku Jānis izvilka lasi, kam līdz ieskaites mēram knapa centimetra pietrūka, un tiesnesis zināja, kur zivij jāuzspiež, lai tā pastieptos un mēram tomēr atbilstu. Varbūt tam samam arī tā drusku jāuzspiež? Pirmais, ilgi gaidītais, turklāt paņēmis negaidīti, iekārojis 3. numura poļu slieciņu pušķīti, kas uzsprausts uz krietni ma-za, plaudim domāta āķa un nav nomucis… Pārdomājot, vai esmu gatavs likumu pārkāpt, lai ģimenei gardu ņammu pārvestu un arī palepotos, nolemju samēnu nobildēt. Un tūdaļ jau mana iekšējā cīņa ir galā – pierādījums gūts, tāpēc samēnam būs ļauts doties atpakaļ ūdeņos. Jā, un tikai pēc tam, kad rijīgo pusaudzīti biju palaidis, atminējos, ka saskaņā ar pašlaik spēkā esošajiem noteikumiem lomā paturēt drīkst tikai tādus samus, kas sas-nieguši vismaz 60 cm garumu. Bet kārdinājums bija… To pārvarēt, iespējams, palīdzēja jau pieminētajā Somijas braucienā noķertā strauta forele. Turpinot iepazīstināt ar copes iespējām, somi mūs bija aizveduši uz kādu upīti, kurā mitinās strauta foreles. Aizklīdu kādu gabalu no citiem, mētāju spiningu un pēkšņi sajutu copi. Mana pirmā (un līdz šim vienīgā) strauta forele! Smuka, gandrīz pusmetru gara. Aurēju, lai kāds atskrien nobildēt, bet atbildi nesagaidīju. Tad nu ar visu zivi devos pie pārējiem. Diemžēl ceļa galā tā jau bija pagalam samocīta, nācās viņu piebeigt.

Forele tika apsālīta un atvesta uz Latviju. Mājinieki ēda gardu muti, bet man šķita, ka tai ir tāda kā kauna piegarša…

Grābjam visu?
Lasot par to, kā kāds sareņģojis, saplekstojis vai sastintojis padsmit kilogramus zivju, raustu plecus. Ko ar tādu kvantumu iesākt? Un vai tad ar noteiktajiem 10 kilogramiem nav gana? Vajadzētu pietikt gan pašam, gan kaimiņiem. Un ko gan ar desmitiem kilogramiem asaru dara Peipusa un Pērnavas līča izkāsēji? Jā, laikos, kad legāli vai jau vairs tikai puslegāli varēja igauņu asaru lomus nodot uzpircējiem, varbūt bija cits funktieris (arī pats savulaik tādējādi ceļa naudu esmu atpelnījis un pat šo to nopelnījis). Bet tagad? Dažam (ne tikai igauņu ūdeņu maisītājam, bet arī tālu ceļa gabalu reizi gadā mērojošam plekstu, reņģu, salaku un arī vimbu kārotājam) attaisnojums gaužām vienkāršs – ja reiz tālu braukts, tad jāgrābj viss! Un vēl jau tāda būšana kā azarts… Nu, lai jau būtu… Taču grābējam jārēķinās, ka var nākties ceļa izdevumiem pieskaitīt arī brangu sodanaudu.

Vai tiešām naids pret tiem ķīsīšiem, kas tiek atstāti mētājamies uz ledus, bijis tik milzīgs? Tie tikai copi čakarējot, atlaisti čakarēšot atkal. Un atkal atmiņā ataust tie puspuvušie makanie ālanti, kas mētājās Somijas krāčupīšu krastos, jo vienkārši nebija at-taisnojuši vilcēja cerības uz foreli vai lasi… Ja negribi izvilkt ko neplānotu, tad, manuprāt, jāmakšķerē lielveikala vai tirgus akvārijā, kur mīt tikai kārotas zivis, bet dabā katrai radībai ir sava jēga, nekā lieka tur nav. Galu galā, ja negribi uzmācīgas sīkzivis atlaist, tad tik un tā liec savā tašiņā un izbaro kaķu bomzīšiem – šie būs priecīgi, jo nav dzirdējuši, ka kaķiem zivis (un arī piens!) neesot veselīgs ēdamais!

Zemmērs un pārmērs
Pāris reižu esmu ļāvies kārdinājumam paņemt zemmēra zivi. Un allaž meklējis kādu attaisnojumu. Nu, kaut vai tādu, ka zivs pārāk dziļi āķi ierijusi, bet, mēģinot šo atsvabināt, esmu pārāk skarbi urķējies un skaidrs, ka šī radība vairs nebūs dzīvotāja. Zināms, ka jāpārgriež aukla, bet… Un… Zinu, ka tūdaļ rakstīšu ko tādu, kas ir pretrunā ar noteikumiem, taču, manuprāt, kas darīts, padarīts, un tad jau labāk pašam to līdz ņemamajam mēram centimetriņu neizaugušo zivteli apēst nekā lemt mokpilnai nāvei un sapūšanai: garantijas, ka kāds plēsoņa vaļup palaisto mirstošo tūdaļ apēdīs, nav… Galvenais ir kļūdu apzināties!
Bet, lūk, kāds cits attaisnojums… Jauks vakars. Gaidu, kad pieteiksies kāds līnis. Jā, viens ir. Mēra. Gan jau būs vēl! Un puikām būs gardas vakariņas. Taču – jau tumst, bet vairs nekā nav. Tad pludiņš sakustas, sašķiebjas, sāk slīdēt projām, pazūd zem ūdens. Piecērtu. Uz āķa līnēns. Pāris centimetru zem mājupnesamā mēra. Ko darīt? No pirmā līnīša ēdamā visiem nepietiks. Bet kopā ar šo jau katram pa gabaliņam būs. Tūlīt arī jābrauc mājup. Ņemšu. Tikai vēl viens iemetiens. Un vēl viens mazliet līdz mēram neizaugušais. Kamēr kabinu šo no āķa, jūtu, ka kāds mani vēro.

Un – kā jau cilvēka dabā! – par visu vainoju to mēra līnīti, kurš bija ņemams, bet vakariņām nepietiekami liels. Būtu vispirms sīkaļas ķērušies, iespējams, arī tas ņemamais būtu ticis atpakaļ ūdenī – neba nu pirmo reizi no copes bez zivīm, toties dabu izbaudījis un atpūties būtu mājās pārradies! Protams, ēdām un apēdām tos līnīšus, puikām garšoja, bet…
Un vēl kāds stāsts par izmēriem. Mazliet atšķirīgs. Reiz ar kolēģi aizbraucām pie paziņas uz privātu līdaku dīķi. Saimnieks atvēlējis ņemt, cik vajagot. Ķeram. Pēkšņi man kāts ratā, spoles bremze iegaudojas. Krokodils galā! Cīkstiņš patīkams. Mazajā uztveramajā tīkliņā milzeni tā īsti iedabūt neizdodas, bet krastā līdaka tiek dabūta. Nedz mērāmā, nedz svaru līdzi nav, taču skaidrs, ka ir vismaz desmitniece. Ko darīt? Man tik lielu nevajag – neapēdīšu. Kolēģim arī nevajagot. Viņš jau vienu no paša noķertajām mājupvešanai noskatījis. Tad šo laižam vaļā! Sacīts – darīts! Gan jau vēl kādu noķeršu. Bet, kā izrādās, milzene dīķabiedrenēm šausmu stāstus sastāstījusi, copes vairs nav. Vakariņās man zivs tā arī nebija, taču neba nu tamdēļ gaudos – diena bija izcila!

***

Kāpēc viss šeit rakstītais? Lai gan arī copmanim (gluži kā medniekam) būtu jāprot atšķirt zivju sugas un galvā jābūt arī visiem liegumiem un atļāvumiem, gadās, ka kaut kas salaists mazā dēlītī nezināšanas dēļ un ķeselē paķerta pārāk maza vai nelaikā noķērusies spuraine. Gadās, ka kādreiz, ļaujoties kārdinājumam, noteikumi aizmirsti apzināti. Taču gribas ticēt, ka Dabas burvība un arī citu copmaņu teiktais agri vai vēlu darīs savu un šķērssvītrotā muskuļa apziņa atmodīsies. Pats ne vienam vien līdzās copējošajam, kurš noteikumus piemirsis, esmu tos draudzīgi atgādinājis, lomu smuki ar viņa telefonu nobild-ējis un pēcāk līdzējis zemmēra zivtiņu atlaist. Parasti – priecīgi visi. Diemžēl gadās arī tādi, kuriem nekas nav ieskaidrojams, jo laikam jau radītāji taisīšanas brīdī vai audzinot šiem funkcionāli nenozīmīgo, taču patiesībā būtisko detaļu – sirdsapziņu – aizmirsuši ielikt. Jā, te, pārfrāzējot dziesmas vārdus, runa nav par zivīm, bet ir par sirdsapziņām…

Valdis Aleksandrovs

Kā tad ir – vai atļauts makšķerēt zem tiltiem un tiltu konstrukcijām?

Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!

Makšķernieka gads 2024

• Foreles cope
• makšķerēšana
• Pārkāpumi
• Žurnāls Lielais loms