Mani sauc Zane Bērziņa, man ir 26 gadi, un ikdienu pavadu, strādājot banku sektorā. Lai gan ar makšķerēšanu savu ikdienu saistu apmēram trīs gadus, tomēr, kā jau lielākajai daļai, makšķerēšanas pirmsākumi meklējami bērnībā. 6–7 gadu vecumā kopā ar brāli devāmies uz vietējo upīti ķert zivis ar pludiņu. Makšķeres bija tādas, kā jau pirms 20 gadiem, nekas izcils, taču zivīm tas netraucēja. Saķērām mazās zivtiņas – asari, karūsas utt., devāmies mājās un barojām kaķus. Vēlāk interese pazuda, taču atgriezās pavisam nesen, kopš sāku dzīvot kopā ar savu draugu. Viņš ir ļoti kaislīgs makšķernieks, un tieši viņš atdzīvināja manī interesi par makšķerēšanu un zivīm. Svarīgi piebilst, ka viņam zivis negaršo, bet copē no sirds. Zinu, ka daudziem cilvēkiem nav pacietības sēdēt pie upes vai ezera un trīs stundas gaidīt, kad nu tā zivs beidzot pienāks, taču tas ir process. Galvenais vienmēr ir process un cerība, ka šodien būs tā īstā diena, kad lielā zivs pieķersies. Man kā cilvēkam, kuram vienmēr ir auksti, visgrūtākais ir vakara un nakts copes, tur bez ugunskura nav iespējams izdzīvot. Mazliet jau sāk apnikt rudenī un pavasarī vilkt trīs džemperus, divas bikses un vilnas zeķes, un tāpat bieži vien ir auksti. Tieši tāpēc es šobrīd esmu sava copes kostīma meklējumos. Uz ziemas copi nekad neesam bijuši un pagaidām neplānojam doties. Varbūt kādreiz. Ja kāda sieviete ir nolēmusi doties līdzi savam kungam uz copi, tad obligāti jādomā, ko uzvilkt, tā, lai, vairākas stundas sēžot vējā un +10 grādos, nesāktu drebināties jau pēc 10 minūtēm. Ja runājam par copes gaitām, tad tās bijušas daudz un dažādas. Sākot no mazu meža celiņu meklēšanas Google Maps, līdz pat airēšanas prasmju apgūšanai.
Tā kā šobrīd dzīvojam Salaspilī un bieži uzturamies Līvānu pusē, mūsu galvenā upe ir Daugava, pēc tam seko Ogres upe, mazliet Gauja un tad dažādi ezeri Vidzemē. Izmantojot Google Maps lietotni, meklējam mazus meža celiņus, kas aizved līdz upēm. Jāpiebilst, ka lielākā daļa tomēr aizved uz privātīpašumiem, un tad jau jāmeklē laime citur. Vienreiz pat braucu ar darba kolēģiem ekskursijā ar autobusu un pētīju visus mazos celiņus. Jāatzīst, ka Daugava zivju ziņā pret mums nav bijusi īpaši dāsna, bet mēs neesam padevušies. Ir bijušas nelielas līdakas, sami, sapali un asari. Protams, ievērojam noteikumus un zemmēra zivis laižam atpakaļ upē. Airēt nācās iemācīties labprātīgi piespiedu kārtā. Vienā vasarā aizņēmāmies no drauga vectēva laivu ar motoru. Nu jau kā lielie braucām Līvānos pa Daugavu, un – hopā, upe kļuva seklāka, un akmeņi jau ar aci redzami. Tā nu sanāca, ka motors uzsitās uz akmeņiem, un jāpiebilst, ka braucām pa straumei, un, lai tiktu mājās, bija jāairējas pret straumi. Tajā dienā man šķita, ka nakšņosim laivā uz upes. Tomēr pa abiem kopā, uz maiņām airējot, veiksmīgi tikām mājās.
Mans lielākais loms līdz šim brīdim ir bijusi līdaka, svarā ap 1 kg, Lobes ezerā. Zinu, ka nekas īpašs, bet ar kaut ko jau ir jāsāk. Neilgi pirms tam braucām uz copes veikalu Rīgā, jo draugs gribēja atjaunot savu dārgumu lādi. Tā nu es skatījos, cik daudz visādu lietiņu, un pilnīgi netīšām nopirku sev pirmo spininga kātu, spoli, auklu un dažus mānekļus. Tad nu Lobes ezerā noīrējām laivu un devāmies ķert zivis. Vēl īsti pareizi nemācēju iemest mānekli, kad jau velku un jūtu, ka galā zivs. Iestājas maza panika, kā jau pirmajā reizē ar zivi, kas ir lielāka par 15 cm. Dabūjām līdz laivai, iecēlām, un man pat bija bail ņemt rokās, jo draugs bija stāstījis, ka līdakām ir asi zobi un žaunu vāki. Es, protams, jau iztēlojos, ka man tur galā ir haizivs. Bet nebija tik traki, paņēmu rokās, uztaisīju smukas bildes, un nācās laist vaļā, jo tomēr zivs bija zem izmēra. Bet es par to nebēdāju… lai tik aug lielas. Tā jau ir vēl šis tas maziņš pieķēries uz pludiņa – asari un raudas. Izvēlos divus veidus – spiningošana un makšķerēšana ar pludiņu. Sazvanos ar vecmammu katru nedēļu, un viņa katru reizi man prasa, kad tad to lielo zivi beidzot noķeršu.
Man vēl lielā zivs ir priekšā! Regulāri mācāmies un meklējam jaunu informāciju par spiningošanas veidiem, mānekļiem un par pašām zivīm, kur tās meklēt. Kā jau iepriekš minēju, Daugava un arī citas upes nav bijušas diez ko dāsnas pret mums, un nesen nopirkām eholoti. Mazu, apaļu bumbu, kas mums palīdz izpētīt jaunas vietas, upju un ezeru gultnes. Man jau dikti interesanti, it īpaši, kad četrus vai piecus metrus no krasta sākas deviņus metrus dziļa bedre. Nekāda baigā copes aprīkojuma mums nav – tikai mašīna, makšķeres, daudz krāsainu mānekļu, saliekamie krēsli, eholote un termoss. Gribētos savu laivu ar motoru, un pamazām arī uz to ejam. Es teikšu, ka makšķerēšana ir riktīgi interesanta nodarbošanās. Tā ir pat zinātne. Esmu uzzinājusi par daudzām zivīm, par kurām agrāk pat nebiju dzirdējusi. Tagad zinu, ka samiem garšo svaigas aknas, sapaliem garšo kukurūza un zandartiem patīk mazo zivju filejas. Jā, kas to būtu domājis! Esam atklājuši daudz skaistu vietu pie upēm un ezeriem un esam nobraukājuši simtiem kilometru, lai pacopētu, braukuši pa upi lietū, kurinājuši ugunskuru ar slapju malku, pat svētdienas agrā rītā cēlāmies… Ko tikai copes dēļ nedarīsi! Tā ir relaksācija un izklaide vienlaikus. Relaksācija ir tad, kad gaidām zivi, un izklaide sākas tad, kad zivis sāk copēt. Šajā pandēmijas laikā cope ir lielisks veids, kā pavadīt laiku kopā un nesatraukties par to, kas notiek pasaulē, – jo jāsatraucas taču par zivīm. Brīžos, kad paliekam tukšā, priecājamies par būšanu pie dabas. Tā vismaz cenšamies sevi mierināt. Šobrīd cītīgi gaidām maija sākumu, kad drīkstēs makšķerēt no laivas. Jo laiva ezera vidū vasaras vakarā un saules rietā – ļoti lielisks veids, kā atpūsties. Un pats svarīgākais ir neatmest ar roku tajos brīžos, kad nekas neķeras, jo rīt taču būs jauna diena un jaunas iespējas!
Novēlam veiksmīgu 2021. copes sezonu visiem makšķerniekiem un makšķerniecēm. Ne asakas!