Vibs – tas kāds slengs vai tomēr māneklis?
Mānekļu ir tik daudz, ka tos visus apgūt ir praktiski neiespējami, tāpat kā to animācijas. Šoreiz par vibiem jeb vibrējošajiem mānekļiem. Ar vibiem sāku makšķerēt pirms gadiem sešiem, nu jau vairs precīzi neatminos, bet atceros, tā teikt, vaininieku, kurš mani uzsēdināja uz šā tipa mānekļiem, un tas notika ziemā uz ledus. Bet vibs nebūt nav māneklis, ko var raustīt tikai ziemā, āliņģī cenšoties piemānīt asari, zandartu, līdaku vai foreli, vibs ir lielisks māneklis, ko var izmantot visu gadu.
Vibi, ratlini, cikādes – princips viens un tas pats, horizontāla tipa māneklis, kam muguras daļā ir viena līdz trīs cilpas auklas piestiprināšanai un kuru velkot/raustot rodas vibrācija, kas piesaista zivs uzmanību.
Vibus pamatā mēdz gatavot no plastmasas, gumijas, silikona vai metāla. Tiesa, tos, ko gatavo no metāla, mēdz dēvēt par cikādēm, bet par tām varbūt citreiz.
Silikona un gumijas vibi, ļoti labi darbojas ziemā, bet var arī visos pārējos gadalaikos – ļoti universāli.
Kompozītmateriāla vibi, piemēram, plastmasa ar volframu, plastmasa ar silikonu, metāls ar silikonu utt.
Plastmasas vibi, tie, manuprāt, ir paši universālākie, strādā visu gadu un dažādās tehnikās.
Mans stāsts šoreiz vairāk par vaļējiem ūdeņiem un spiningošanu ar vibiem. Tātad vibi un spinings. Es uz vibiem pamatā ķeru zandartus; asari un līdakas trāpās piezvejā, bet salīdzinoši reti. Spiningojot izvēlos plastmasas vibus, tie būtu saraksta pašā augšgalā un laikam tikai tādēļ, ka uz tiem vislabāk ķeras, savukārt ziemā favorītos uz silikona vibi. Vibu izmērs ir dažāds, sākot no kādiem 40 mm un līdz 150 mm, pieņemu, ka ir arī mazāki un lielāki.
Man arsenālā ir trīs vadošie izmēri:
• 70 mm un extra heavy jeb ļoti smags
• 80 mm dažādos svaros, bet pamatā 20 līdz 28 grami
• 90 mm – paši mīļākie un zivīgākie
Svars pamatā 28 grami vai vairāk.
Šeit nebūtu lieki piebilst, ka vibi iedalās divās grupās:
• klusie vibi jeb silent, bez kapsulām ar lodītēm iekšā
• skaļie vibi ar kapsulām un lodītēm iekšā, kas rada papildu troksni zem ūdens
Mazs stāsts par kādu piektdienas vakara copi.
Tovakar laika apstākļi solījās būt dikti zivīgi, tātad jābrauc copēt. Kad dienas darbi galā, dodos uz garāžu, sariktēju laivu, laižu to ūdenī un prom uz Daugavu. Galvā mūžīgā dilemma, kurp braukt, kur meklēt, kādiem dziļumiem šoreiz pievērsties…
Cope sākas vienā no vasaras favorītvietām – pumpas ar vertikāliem kokiem jeb, kā runā, kaut kādi veci tilta balsti, fona dziļums seši līdz septiņi metri, uz pumpām četri līdz pieci, bet blakus arī bedres līdz desmit metru dziļumam. Šeit vakaros bieži vien var tikt pie kāda laba mēra zandarta vai kādas līdakas, bet arī mazo zandartu netrūkst, kas negausīgi dīrā mānekļus.
Bilde eholotes ekrānā ierasta, pāris zivju ap pumpām ir. Bet rezultātu nav pēc vairākām enkurošanās pozīciju maiņām. Tiesa, džigošanai izmantoju silikona mānekļus un porolona mānekļus.
Nu neko, darbinu motoru un dodos tālāk Daugavas plašumos. Pētu dziļumkarti, hmm, varētu aizbraukt tās trīs pumpas paskatīties, viena pie pašas bedres, dziļums uz pumpas seši metri. Pārējām abām fona dziļums pieci līdz seši metri, uz pumpām trīs līdz četri.
Tātad pirmā jeb tuvākā pumpa.
Laika apstākļi pasliktinās, vējš pieņemas spēkā, un sāk līt, attiecīgi jāmaina arī ierastā enkurošanās vieta, bet jāņem vērā arī Daugavas straume, ko rada un diktē HES. Sāku džigot, rezultātu nav, nomainīti vairāki mānekļi, krāsas, formas, svari…
“Nu, kā tā, kas atkal?!’’ nodomāju un dodos tālāk. Nākamā pumpa, bilde ļoti laba, bet galvā jau visādas domas, ka šodien būs pa tukšo… Atkal enkurojos un sāku džigot. Aptuveni pēc piecpadsmit metieniem ar dažādiem mānekļiem un pilnīgas nulles copju ziņā esmu pilnīgā neizpratnē.
Pūš vējš, līst ne pārāk stipri, ir neliela straume, nu ideāli apstākļi, lai tas kaulainais ēstu, bet, nē, klusums.
Apsēžos, aizpīpēju, paņemu termokrūzi ar kafiju, ielieku austiņas ausīs, telefonā nospiežu play… Forši, tikai neķeras. Kamēr maldos domās par to, kāpēc neķeras, atveru laivas nodalījumu, kurā ir mānekļu kastes. Skatos uz vobleriem, bet saprotu, ka nebūs, pārāk dziļš, man tik dziļas iegrimes vobleru nav. Nu un zivis eholote zīmēja tuvu gruntij. Tā, pārcilājot kastes, rokā paņemu vibu kasti. Pasmaidu, jo kastē daudz dārgu vibu, būs žēl noraut.
Atveru kasti, paņemu vienu no vibiem un sāku darboties. Rezultāti neseko. Saprotu, ka arī džigošanas solis ir par īsu. Mainu vibu un palielinu soli līdz trīs un četriem spoles apgriezieniem. Nav. Tā es nomainu kādus piecus silikona un divus plastmasas vibus, līdz uzlieku Bass Day Range Vib 90 ES, metiens, garais solis, un bam! – labs sitiens no zandarta puses, piecirtiens, izvadīšana, un laivā smuks piecdesmitnieks. Smaids pa visu seju, nomēru, sabildēju un palaižu brīvībā. Atkal metiens, šoreiz seko uzsitiens uz augšu, garš piecirtiens, izvadīšana, un šoreiz laivā zemmēra zandartiņš, bet prieks, sāk ķerties.
Ideālais iesācēja komplekts līdz 100 EUR. Kāti, spoles, pludiņi, āķi. Video bloga #2 epizode
Tā es kādu labu brīdi padžigoju, tiek noķerti pāris zemmēra un pāris mēra zandarti, plus kaudzīte ar tukšajām copēm.
Kad viss pieklust, dodos uz nākamo pumpu, tur tieši tas pats, zandarts atsaucas uz vibiem tīri labi. Laiku pa laikam uzlieku gan silikona mānekļus, gan porolona, bet uz tiem copju nav. Nu jau krēsla piezagusies nemanot un copes beidzas. Varētu doties uz seklumiem gar zālēm, bet lietus dara savu, un es dodos mājup, cope izdevusies.Pēc šīs copes bija labas pārdomas, vibi – vajag tai tēmai tā nopietnāk pieiet.
Kad labāki ir skaļie un kad klusie vibi?
Tas laikam tikai eksperimentu ceļā, un līdz tam ir jātiek katram pašam. Piemēram, ziemā bieži vien ir tā, ka ar skaļo vibu var tikai aizbiedēt visus zandartus, un to ļoti labi redz eholotē, ja tāda tiek lietota, savukārt kad zandarts ir aktīvs un barojas, tad skaļais vibs to izprovocēs ātrāk nekā klusais.
Kāds ir ejošākais jeb zivīgākais vibu izmērs?
Es nebaidīšos teikt, ka tieši 90 mm ir pats, pats labums, jo tādu ļoti labprāt apēdīs pat 25 cm asaris vai tāda paša izmēra zandartbērns. Es kādreiz domāju, nu tagad uzlikšu 90 mm vibu un mazie zemmēra zandarti man vairs neķersies… Jā, jā, ilūzija un iedomas…
Kāds ir labākais viba krāsojums?
Tāda nav. Svarīgi ir tas, kam tu tici, ir konkrēti apstākļi un dienas, kad tāds vai citādāks krāsojums ir pārāks par citiem, savukārt ir arī tādi, kas strādā visu gadu. No pieredzes varu pateikt, ka, piemēram, tādi riktīgi spilgtie man praktiski nestrādā, vismaz uz zandartu.
Kāda forma vibam ir labāk?
Slaida. Garie un slaidie vibi ir ieguvuši gana lielu popularitāti manā kastē, gan vieglās pretestības dēļ, tos velkot, gan lidojuma īpašību un grimšanas ātruma dēļ.
Kādas firmas ražojumi ir labāki?
Tādu nav. Vienīgā mazā atkāpe šeit būtu – izvēlēties oriģinālus, nevis lētos pakaļdarinājumus.
Ražotāji un vibu markas ir daudz un dažādas, tāpat kā cenu amplitūda. Es neuzskatu, ka ir jāpērk un jāķer tikai ar dārgajiem vibiem, kas maksā 20 un vairāk eiro. Man pašam kastē ir vibi, kam cena ir, sākot no 7 eiro, un arī uz tiem ļoti labi ķeras.
Katrs vibs ir unikāls ar savu spēli, katrai firmai ir savas kvalitātes vibu furnitūra, viba krāsojuma kvalitāte un citi faktori, kas ietekmē cenu.
Tātad maza atkāpe un mans vibu top trīs vaļējiem ūdeņiem uz zandartu
1. Ima Koume 90 Heavy
2. BassDay Range Vib 90ES
3. Narval Frost Candy Vib 85
Ja būtu top 4, tad 4. vietā būtu Jackall Trigon Vib TN70
Vēl pāris ļoti labi vibi būtu:
EverGreen Ocean Fleet Marvie
Zipbaits ZBL Vib
Smith Blue Bay Vib
Ecopro Vib
Saurus Vib
Vēl sarakstam varētu droši pielikt Madness Shiriten Vib, tiesa, šis jau ir silikona, bet strādā izcili gan ziemā, gan vasarā.
Ir vēl daudz un dažādi, bet šie zīmoli varētu būt populārākie un zivīgākie.
Kāda animācija jeb vadīšanas tehnika ir jātaisa vibam?
To ir daudz un ļoti dažādas. Laikam pati populārākā un elementārākā ir ierastā džiga animācija ar soļa garumu 3–5 lēni vai vidēji lēni spoles apgriezieni bez jebkādas kāta raustīšanas, tad ietur pauzi, līdz vibs nokrīt uz grunts, un tad atkārto. Copes parasti ir brīdī, kad vibs pēc garā soļa birstot krīt uz grunts. Ļoti reti zandarti grābj vibu, kas jau nokritis uz grunts, tādēļ nekādas papildu pauzes nav jātaisa un nekas nav jāgaida, vibs nokrīt, soļojam tālāk. Vienīgais, ko šeit papildus var animēt, ir brīdī, kad vibs birstot krīt lejā, viegli pašūpot to ar kātu, šāda papildu animācija ļoti labi strādā straumēs vai velkot vibu pa kanti uz leju.
Otra tāda populāra un ražīga animācija jeb vadīšanas tehnika varētu būt tāda: kad vibs nogrimst, to ar kātu uzvelk, paceļot kātu gaisā un uzreiz ietinot lieko auklu, tad sagaida, kad vibs nokrīt uz grunts, un atkal atkārto, uzvelk vibu ar kātu, tad, atgriežot kātu darba stāvoklī, ietin raiti lieko auklu un atkal sagaida, līdz vibs nokrīt uz grunts. Arī šeit viba krišanas laikā var viegli to pašūpot ar kātu.
Nu un kā trešo, bet ne pēdējo varētu minēt lēnu un vienmērīgu tīšanu sev vēlamajā darba dziļumā, vai nu tas ir gar pašu grunti, pāris metri virs grunts, pusūdenī vai ūdens virsējos slāņos. Šeit der piebilst, ka, jo augstāk no grunts gribas novadīt vibu, jo vieglāks vibs ir jāizvēlas vai arī vienkārši daudz ātrāk jātin smagais.
Ar negaisu pēc zandartiem Ķīšezerā! Kad uz vakaru sanāk neslikta copīte
Par čakārņiem, copi no krasta un lēno animāciju. Kam tas viss ir vajadzīgs?
Jā, vibs salīdzinoši vairāk ķersies visur iekšā, jo kā nekā tam ir divi trīsžuburi apakšā. Šeit ir opcija mainīt pret divžuburiem, kas vērsti uz aizmuguri, un, piezemējoties uz grunts, tie būs vērsti augšup, bet tāda veida āķi samazina copju realizāciju.
No laivas spiningojot, jau ir vienkāršāk, pirmkārt, eholotē redz, vai apakšā ir ķērāji, otrkārt, var piebraukt klāt un atāķēt, ja nav iecirsts kārtīgi ķērājā, tādēļ lēna viba vadīšana ir pašā laikā, bet ja tomēr aizķeras, nevajag uzreiz sākt raustīt, stiept un visādi citādi censties atšaut mānekli. Paceļ enkuru un, piebraucot no pretējās puses, atāķē vibu no ķērāja. Ja nepalīdz, tad iesaku laivā turēt tā saucamo atsitēju.
Copējot no krasta, gan ir daudz grūtāk, tādēļ es laikam ieteiktu izmantot vibus vietās, kur ir skaidrs, ka nav asu un stāvu kanšu un visādu ķērāju apakšā.
• No personīgās pieredzes varu ieteikt – vienmēr turiet arsenālā papildu rezerves trīsžubura āķus, ja copējat ar vibiem džiga tehnikā, tie reizēm ļoti ātri kļūst neasi!
• Spiningojot ar vibiem, regulāri pārbaudiet un pārsieniet karabīni fluorkarbona galā, jo vibi bieži ķeras aiz tā un to bojā, vai arī var izmantot visu veidu metāla pavadas.
• Ikreiz pēc iemetiena, kad vibs piezemējas ūdenī, momentāni savāciet lieko auklu un ar kātu to uzvelciet, tādā veidā pārbaudot, vai vibs nav sameties, kas reizi pa reizei gadās. Ja vibs uzvelkot vibrē, tad viss ir labi, ja tas nevibrē, tad ir divi varinti: vai nu vilkt ārā, atpiņķerēt un mest atkal, vai arī pāris reizes paraustīt/pakratīt kātu, bieži vien tas palīdz.
• Copējot ar vibiem, ir ļoti labi izmantot resnas auklas, pēc japāņu mērvienībām sākot ar #1,2 vai #1,5, jo tādējādi vibs ilgāk planēs virs grunts. Jo garākas pauzes ir daudz labāk nekā ātra viba nokrišana uz grunts.
• Vibi rada salīdzinoši lielu pretestību, tādēļ iesaku izmantot liela izmēra spoles, pēc Shimano klasifikācijas 4000. izmēru, tādējādi spoles mūžs būs daudz garāks.
Par ticību vibiem jeb kā tas strādā.
Ir dienas, kad zivis ēd un to ir daudz. Daugava tādā ziņā līdz pirmajam hesam ir ļoti pateicīga, jo tajā laiku pa laikam sanāk iekšā daudz jūras asaru, līdakas un, protams, zandarts. Ar zandartu ir tā, ka līdz rudenim pamatā sanāk iekšā ļoti daudz zemmēru, bet copes procesam kā tādam arī tie ļoti labi der. Arī mazie zandarti ir kaprīzi un izvēlīgi.
Tas bija parasts darba dienas vakars, kad ar pārinieku nolēmām iebraukt pameklēt mūsu ierasto mērķa zivi zandartu.
Virziens skaidrs, lokācija arī – tur, kur pirms dažām dienām bija smuki mēri.
Aizbraucot uz vietu, ir tāda kā maza vilšanās, jo gaidītās bildes vietā ekrānā 9 metru dziļumā ir ļoti daudz mazo zivju, domājams, ka zandarti, bet nu neko, ķers to, kas ir, jo piekraut ledusskapi nekad nav bijis aktuāli.
Enkurojamies un abi sākam ar klasisko džigu, bet neķeras. Man jau šķiet, ka es zinu, kas par vainu, bet teoriju taču vajag pārbaudīt kārtīgi praksē.
Sarunāju ar pārinieku, ka viņš džigos tikai ar silikona mānekļiem, es savukārt vēl pamēģināšu porolonu un tad pievērsīšos vibiem. Labs ir, vienojamies un copējam tālāk.
Pēc laika pārinieks ir noķēris vienu zemmēru, un viņam ir bijušas divas tukšās copes, man pagaidām nekā nav, bet es esmu mierīgs, jo esmu pārliecināts, ka, tagad uzliekot vibu, process tikai sāksies.
Attaisu vibu kasti un izņemu Narval Frost Candy Vib 85. Krāsojums jau smuks, bet vai vibrācija būs pareizā, nu to mēs tūliņ redzēsim.
Pirmais metiens, pirmie pāris metri, un cope, bet garām, vibam planējot atpakaļ lejā, pēc piecirtiena seko vēl viena cope, bet atkal garām. Nākamais metiens, reizes trīs mazie uzsit, bet neuzsēžas. Nu jau pārinieks sāk šķībi skatīties uz mani, bet es viņam tikai nosaku, ka es taču teicu, ka tagad ķeras praktiski tikai uz vibiem.
Tā mēs kādu brīdi nocopējām tajā vietā, un rezultāts bija 12:2 manā labā, plus kādas 20 tukšās copes manā kontā,
pāriniekam tikai varbūt kādas piecas. Secinājumi izdarīti un likti aiz auss.
Nākamā copes reize, vieta tā pati, arī šoreiz sākam ar silikonu un porolonu, bet pēc kādiem desmit metieniem abi pārejam uz vibiem un ballīte var sākties. Šoreiz pat mēra zandarti mūs priecē. Nu liela ticība vibiem ir ne tikai man, bet arī pāriniekam.
Tāda jau tā cope ir, nevar visu laiku makšķerēt tikai ar vienu mānekli vai tā grupu un pēc tam žēloties, ka nekas neķeras, un visu novelt uz visvisādiem apstākļiem.
Es pat nezinu, kas tajos vibos ir tāds īpašs, kas patīk zivīm, bet tā vienkārši ir.
Līdzīgi ir ar porolonu vai dropšotu, ir reizes, kad nav nekā labāka un zivis ķeras tikai uz to. Protams, arī tur ir ļoti daudz nianses, lai ķertos. Piemēram, dropšotā, divas laivas, četri vīri, bet ķer tikai viens, jo viņam ir ļoti unikāla un specifiska mānekļa pasniegšanas tehnika. Par to pats esmu pārliecinājies ne reizi vien.
Bieži vien zandarts nemaz neatrodas uz pašas grunts, bet kādu metru vai vairāk virs. Jā, ir pelaģiskās zivis, kas ļoti daudz laika pavada pusūdenī, bet ne par tām.
Tātad virs grunts, un, kā jau daudzi to zina, zandarts ne vienmēr barojas no grunts un uz leju, tas labprātāk māneklim uzbrūk no apakšas vai taisni sev priekšā, respektīvi, tiem patīk baroties uz augšu.
Tātad viens no veidiem, kā tos ķert, būtu dropšots, bet, ja zandarts ir gana aktīvs, es labprātāk izvēlos džigošanas jeb aktīvo tehniku, man ļoti patīk dinamiska cope.
Bija viena tāda copes diena, kad pusi dienas nomalos pa Daugavas plašumiem bez vērā ņemamiem rezultātiem. Kaut kā ienāca prātā, ka vajag aizbraukt uz kanāliem un paskatīties, kas tur labs notiek. Pusstundas brauciens, un esmu galā. Braukāju, skatos eholotes ekrānā, nekā diža, tad tieku līdz vienai pumpai, dziļums uz tās ap 10 metri, fona dziļums 13–16 metri. Un ap to pumpu ir visāda izmēra pareizie simboli, bet kādu metru vai nedaudz vairāk virs grunts. Labi, zivs, domājams, zandarts, ir, nolemju stāties pumpai tieši pa vidu, lai var visu perimetru apstrādāt. Protams, šoreiz uzreiz bija skaidrs, ka dauzīšana pa grunti ar klasiskiem džiga mānekļiem rezultātus nenesīs – vai nu ļoti garš dropšots, vai vibi.
Atveru kasti, izņemu Ima Koume 90, un aiziet. Pirmais metiens, nogrimst, trīs apgriezieni, un uzreiz seko sitiens, cērtu, mazliet pavelku, un smagums nopumpē kāta galā un nost ir. Ehh, neraža, bet turpinu, pāris reizes ietinu, un atkal seko sitiens, un ir galā, tiesa, uzreiz jūtu, ka mazais negausīgais. Bet šamie aktīvi un ļoti labi reaģē uz vibiem.
Nepērc šīs lietas, ja pirmo reizi brauc uz copi! Video bloga #3 epizode
Tā nu es tur pavadu stundas piecas vai sešas, ar vidējo statistiku cope vai zivs reizi 5–10 minūtēs.
Mainu vibus, krāsas un formas, bet favorīti izveidojas trīs: Ima Koume 90, Narval Frost Candy Vib85 un Jackall Trigon TN70.
Kādā brīdī piebrauc vīrs un jautā, kā man ķeras. Atbildu, ka stabili un regulāri, šim acis lielas, prasu, kas par lietu, uz ko man atbild, ka pa pāris stundām šim nav bijusi ne cope, bet izrādās, ka viņš ķer ar Live tehnoloģiju palīdzību. Vēl mirkli papļāpājam, un vīrs dodas uz Ķīšezeru laimi meklēt.
Vēl kaut kādā brīdī piebrauc divi paziņas, katrs nostājas savā laivas pusē, un uzsitam klačiņu. Tā pļāpājot, turpinu apstrādāt pumpas perimetru, un seko laba cope, piecērtu un jūtu, ka labs izmērs galā. Mirklis cīņas, un nu jau uztveramajā tīkliņā guļ smuks pusmetrīgs zandarts. Paziņas paslavē, vēl mirkli pačilojam, un šie aizdodas katrs uz savu pusi. Bet pēc mirkļa jau cits paziņa klāt. Viņš mani uzcienā ar aukstu aliņu. Vārds pa vārdam, un atkal ir cope, bet šoreiz tāds četrdesmitnieks galā. Paziņa noskatās uz to visu un saka, ka arī grib zandartu noķert.
Es viņam parādu, kur nostāties, pastāstu, kur un kā mest, un viņš tā arī izdara – nepaiet ne piecas minūtes, kā viņš laivā ieceļ pirmo četrdesmitnieku.
Diena aizritējusi nemanot, un pulkstenis jau rāda ap pussešiem, domāju, ko darīt, gaidīt vakara copi vai ne. Izlemju par labu Daugavai, bet, visticamāk, došos mājup. Pēc pusstundas brauciena tieku līdz savam ūdenim, ak jel, mazais kolhozs priekšā, padsmit laivas… Nez, ko viņi visi te dara?! Pabraukāju apkārt pa savām vietām, vienā divus siluetus uz grunts redzu eholotes ekrānā, bet mazi.
Tajā brīdī neizpratne bija vēl lielāka par kolhoza jeb lielo laivu daudzumu.
Nu neko, enkurojos, ņemu kātu, uz kura joprojām ir Ima Koume, nolemju neko nemainīt. Pirmie metieni un pāris tukšās copes. Jūtu, ka kaut kā neriktīgi esmu noenkurojies, pabīdos paris metrus uz dziļuma pusi, lai metiens ir precīzi gar kants malu un arī lai vējš nemaisa. Un tad sākās – metiens, zivs, metiens, pāris tukšās copes, atkal zivs, tad vēlreiz zivs, tad sametas vibs, tad tukšās copes…
Bet te skatos, ka nu jau mani ir apurbuši un blakus ir četras laivas, piektā grozās, bet ielīst nav kur.
Visi cenšas kaut ko ķert, bet jūtu, ka šiem nav saprašanas par to, ko dara un kur met, vienu brīdi ar vienu onkuli apmainījos ar komplimentiem un noteicu – vēlreiz iemetīsi manā sektorā, peldēsi uz krastu bez laivas, šis protas un pavirzās nostāk.
Arī pārējās laivas ir pārgājušas no dropšota uz džiga tehniku, daži mēģina kopēt manas darbības, bet tik un tā rezultātus neredzu, jo – vibi ir tikai man.
Tā kādu stundu darbojos un ceru, ka arī mēra zandarti pienāks pavakariņot, un drīz vien tā arī notiek, kārtējā cope, bet šoreiz jau tāds smagnējs sitiens, pēc piecirtiena jūt, ka jābūt vismaz pusmetram, izvelku, nomēru, un, jā, 2 cm virs pusmetra. Te lieki piebilst, kāds ir iekšējais gandarījums gan par mēru, gan par to, ka man ķeras, bet pārējiem ne.
Bet prieks mazāks nepaliek, jo atkal un atkal piesakās pusmetrīgi zandarti.
Kad piecu metienu laikā vairs neesmu sajutis copi, nolemju mest mieru un dodos mājās.
Diena izdevusies.
Daudzus interesē, cik daudz vibu esmu norāvis, tad varu atbildēt, ka pa šo sezonu veselus trīs.
Pirmo norāvu jeb iestādīju savas stulbības dēļ, zināju, ka tajā vietā apakšā ir koki un atsitēja arī nebija laivā, izmēģinājos visādi, bet beigu beigās norāvu.
Otro norāvu nezināšanas un arī stulbības dēļ, jauna vieta, asa kants, un vilku vibu pret kanti. Protams, mēģināju piebraukt no pretējās puses, bet aukla apmetās kaut kā ap kāta spici un plīsa. Gadās.
Trešo norāvu vienkārši tāpat. Parasta vieta, ķērāju it kā nav, bet tik un tā kaut kur aizķērās. Šoreiz pat atsitējs nepalīdzēja.
Lai vai kā, trīs pazaudēti vibi sezonā nav lielākā bēda.
Ko es varu ieteikt – nebaidieties eksperimentēt un visu laiku izmēģināt kaut ko jaunu, tas nes augļus jeb labas zivis. Ja jums ir kādi jautājumi un vēlaties sekot manām aktualitātēm un redzēt visādus jaunumus, meklējiet mani Facebook, tur arī varam aprunāties.
Dodies dabā, dodies makšķerēt! Madars Millers
Nevar piespiest zivi ķerties, piespiest zivi ēst – Igors Prātiņš. Sarunas laivā #13
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
