03.11.2021. Ap 4.35. Tumšs Rīgas rīts. Mājsēde / guļa / stāja (izvēlēties atbilstošo). Lidostai Rīga tuvumā esošajā stāvvietā iebrauc viena automašīna, pēc tam vēl divas. Tuvumā loku izmet arī aizdomīgs taksometrs. Septiņas aizdomīgas personas kaut ko saiņo lielos čemodānos, tad dodas lidostas virzienā. “Gastroļjori,” nodomāja seržants Ņedorazvitovs, “tagad ar laupījumu laižas prom.”
Nē, mēs ar Matīsu neesam padomju laikā populārie kriminālromānu autori brāļi Vaineri, kriminālromānus rakstīt netaisāmies, bet apmēram tā sākās piecu dienu piedzīvojums – Latvijas komandas dalība pirmajā pasaules čempionātā foreļu spiningošanā slēgtā ūdenskrātuvē no krasta. Sākumā aprakstītie notikumi bija noslēgums piecām sapulcēm attālinātā režīmā, skrupulozai noteikumu tulkošanas epopejai, plānošanas un pienākumu sadales kampaņai un citiem organizatoriskajiem pasākumiem, kas, jo tuvāk notikumam, jo vairāk aizņēma mūsu prātus un laiku. Lidostā veiksmīgi un ātri nododam mūsu problēmas – nododamo bagāžu. Kaut gan katram ir viens lielais čemodāns, divus no tiem aizņem sportistu kastes, līdz ar to viss septiņiem nepieciešamais jāsaspiež piecos, turklāt laika prognoze sola pamatīgu lietu, tādēļ daudz vietas aizņem apģērbs, kam uz preču zīmes tādi interesanti cipari – 15 000, 20 000 un tamlīdzīgi, kā arī attiecīgi apavi.
Trīs stundas virs mākoņiem, un esam klāt. Nomainām spārnus pret riteņiem. Vēl trīsarpus stundas ceļā, ar pauzi pie Autogrill uzkostuves, un esam klāt – viesnīcas Il Salice otrajā stāvā tagad kādu brīdi latviešu valoda būs valsts valoda.
Iekārtojamies numuros, un tad jau pamazām pienāk laiks vakariņām. Pie galda mūs laipni sagaida pati saimniece, sinjora Ida, tiekam visi nokristīti, tagad komandā ir Antonio, Kristiano, Mattia, Gaspare un big men. Ivo un Dacei izdodas saglabāt savus pasēs ierakstītos vārdus bez izmaiņām. Visi aizņemti ar iespējamā treniņu dīķa meklēšanu rītdienai. No Latvijas neko atrast neizdevās, jo neviens no astoņiem kaut teorētiski iespējamajiem ne e-pastā, ne facebook neatbildēja. Pat hoteļa saimniece tiek iesaistīta. Beigās paliek divi varianti – dīķis aptuveni 100 km attālumā un dīķis, kurā notiek sacensības. Sacensību dīķis (jau Latvijā tika noskaidrota visa iespējamā informācija – trīs dīķu komplekss, lielais dīķis atpūtas makšķerēšanai, vidējais, kur notiks sacensības, un mazais area sporta režīma cienītājiem) it kā nebūtu iespējams, jo sacensību nolikumā skaidri rakstīts Closed. Nolemjam doties uz tālo dīķi, pa ceļam iegriežoties apskatīt sacensību dīķi.
04.11.2021. Brokastis, un braucam. Piebraucam pie sacensību dīķa, nesteidzīgi izkāpjam no mašīnas un dodamies izpētīt apkārtni. Mājiņai ar uzrakstu Cassa lodziņš ir atvērts, protams, nelaižam garām iespēju kaut ko noskaidrot. Izrādās, sacensību dīķis tiešām ir slēgts, bet mēs varam sacensību režīmā ķert mazajā dīķī. 10 eiro par pusi dienas, 14 par visu, un laipni lūgti. Turklāt mazajā dīķī esot tā pati zivs, kas sacensību dīķī. Grandissimo! Momentā kastes no mašīnas ārā, auklas, spoles, mānekļi sadalīti un visa delegācija gatava. Ejam uz dīķi, pretī skrien aktīvs kungs un jau pa gabalu brēc: “No fishing, no fishing!” Kas par “no fishing”, ja kasē atļāva un pat samaksu tūlīt neprasīja, samaksāšot pēc copes? Ejam tikai uz priekšu. Mazais dīķis atrodas zemāk, sacensību dīķa mala sākumā aizsedz skatu. Tuvojamies un redzam virs malas parādāmies galvas. Izrādās, itāļu izlase mazajā dīķī noorganizējuši treniņsacensības. Aktīvais nofishinga kungs (viens no sacensību organizatoriem) tiek ignorēts, un mēs visi septiņi jau okupējam dīķa brīvo krasta daļu. Dīķis viegli pārmetams, tādēļ visi stāvam vienā krastā ar itāļiem. Tiekam sagaidīti ar tādiem skatieniem, it kā būtu sajaukuši analīžu nododamo trauciņu ar viņu rīta kafijas tasīti. Jātzīst, ka parādā nepalikām, arī viņiem tika veltīta sava daļa latviešu folkloras. Starp citu, itāļu sportisti vēlāk izrādījās salīdzinoši korekti uz pārējo mājinieku fona, piemēram, ja norādīji uz autu, bez iebildumiem tinās ārā.
Zivis aktīvas, copes daudz, bet pirmie secinājumi rāda, ka atšķiras no mums pierastajām. To, ka no sākuma labāk strādāja neitrālās krāsas, nevis mums pierastās spilgtās, norakstījām uz apstākli, ka itāļi varbūt jau šo dīķa daļu nopresējuši. Zivis ļoti izvēlīgas, pa šūpu sit; uzliec tādu pašu, bet mazāku, ne pieskāriena. Tagad zinām, ka vajadzēja vairāk eksperimentēt ar mānekļa vadīšanas ātrumu, animāciju, pat kāta stāvokli, bet līdz tam visam vēl nonāksim. Zivis maina horizontu: ja vienā vietā ķeras pa augšu, desmit metrus tālāk var ķerties pusmetru vai vēl dziļāk. Rodas pirmā sapratne par nepieciešamajām auklām un par mānekļu svara amplitūdu. Izskatās, ka PAL 3,8 un MIU 4,2 šajā dīķī nav pieprasīti. Iedarbinājām vobleru tēmu, krietni padarbojāmies ar relīzeri. Kopumā jauki paķērām un, kā vēlāk izrādījās, pabiedējām itāļus (par to sīkāk Matīss). Dace pamanījās noķert pat pēc Vasakņu standartiem izcilu eksemplāru, tādu kārtīgu zemdivnieci.
Protams, tika nopētīts arī sacensību dīķis. Salīdzinot ar 26. septembrī notikušo Itālijas čempionāta finālu, organizatori krietni pastrādājuši – krasts nobērts ar sīkām šķembām, ūdens līmenis pacelts, vairs nav Vasakņu tālo krastu atgādinošās stāvi slīpās malas, kas apgrūtina zivs uztveršanu un darbošanos ar relīzeri. Itāļi tiešām pacentušies.
Nekādi radikāli lēmumi pagaidām pieņemti netiek, rīt oficiālais treniņš sacensību dīķī, tad arī saliksim visu pa plauktiņiem. Uz brīdi palikām pieci – kapteinis Ivo un kancelejas pārzinis Dace aizbrauca uz dalībnieku reģistrāciju. Viss kārtībā, mājas darbs izpildīts teicami, visiem visi dokumenti sagatavoti, problēmu nav. Pēc atgriešanās vēl viņiem ir laiks paturpināt iepazīšanos ar itāļu forelēm. Pēc Ivo un Daces pie dīķa ierodas arī rumāņi un lietuvieši. Mēs esam savu izdarījuši, rokas ievicinātas, dodamies mājās (uz viesnīcu) ar jauniem iespaidiem un labi pastrādājuši.
Tad jau arī laiks doties uz atklāšanas ceremoniju Campli pilsētiņā. Karogiem plīvojot, nostaigājam gabaliņu ielas, tad tiekam sasēdināti centrālajā laukumiņā un sākas interesantākā daļa – uzruna sacensību dalībniekiem. Visu tulko atraktīva kundze. Kā pirmie pēc alfabēta tiekam aicināti uz skatuvi, bet tulkotājas ģeogrāfijas zināšanu dēļ Lettonie transformējas par Lithuania, mēs saskatāmies un mierīgi ļaujam Lietuvas delegācijai soļot uz skatuvi. Pēc pārpratuma noskaidrošanas dodamies uz skatuvi, pa ceļam domājot, kas tagad tiks atskaņots, jo Daces sagatavoto failu ar himnas ierakstu organizatoru dators nekādi negribēja ņemt pretī. Himna tika operatīvi pārsūtīta e-pastā. Bet viss kārtībā. Noklausāmies visu dalībvalstu himnas un klausāmies, kā mūs uzrunā neskaitāmi prezidentes. Pēc tā, ko mums atskaņo tulka kundzes maigais baritons (gandrīz bass), saprotam, ka visi vārds vārdā runā vienu un to pašu. Strauji paliek tumšs un vēss. Tomēr esam kalnos (mūsu viesnīca bija bez dažiem metriem kilometru virs jūras līmeņa), vakars pienāk strauji, temperatūra mainās nepierasti ātri. Pēc visu domām, ceremonija ir pārspīlēti gara. Izturam un straujā solī dodamies uz busiņu. Gribam mājās (mūsu Salicē), siltā restorānā. Tur arī nonākam, lai turpinātu eksperimentus ar ēdienu kartes tulkošanu.
05.11.2021. Oficiālā treniņa diena. Dīķa apkārtne sakārtota kā uz sacensībām. Itāļi noorganizējuši arī izbraukuma tirdzniecību, parādījušās piecas teltis ar visai interesantu sortimentu – no āķiem līdz pat spoļu apkopes pakalpojumam. Treniņā drīkst piedalīties tikai sportisti un rezervists. Tā kā Ivo apvieno divus amatus, tad viņam arī ir iespēja izmēģināt sacensību dīķi. Un pirmie pārsteigumi – izrādās, arī nepresētā dīķī spilgtie mānekļi nemaz tik pieprasīti no sākuma nav. Mānekļu svara amplitūda diezgan precīzi noteikta jau vakar – maksimums līdz 3 gramiem, smagāki šo zivi iekārdināt nespēj. Slovāki jau pirmajās 10 minūtēs sāk izmantot voblerus. Itāļi vispār neiespringst, stundu pēc sākuma dīķa krastā parādās pirmais. Pēc kāda brīža vēl kāds. Tā visu treniņa laiku – pa kādam parādās (cits ar visu kafijas trauciņu), kaut ko pamētā, kaut ko paskatās un aiziet. Pēc pirmās treniņa puses arvien vairāk sāk strādāt spilgtās krāsas, bet ne vienmēr mums pierastos salikumos. Diezgan rezultatīvi izrādās spilgti šūpi un vobleri, kuriem spilgtā krāsa kombinēta ar balto, kas mums nav īpaši populāri krāsu salikumi. Zivis pamatā virsējos ūdens slāņos, kaut ko var atrast pusūdenī, pie grunts pa kādai. Zivju aktivitāte visu laiku aptuveni vienāda. Kļūst skaidrs, ka sacensībās ir iespēja netrāpīt bleķī, jo ķeršanās neregulāra, uz kādu mānekli vairākas copes, pēc tam klusums, un nākamās zivis var noķert tikai tad, kad pēc vairāku mānekļu maiņas atkal piemeklēts kaut kas foreļu iegribai atbilstošs.
Treniņš tiek pārtraukts 12. Pēc pusstundas būšot divi periodi sacensību režīmā visiem dalībniekiem. Pusstunda ievelkas līdz 13.30. Organizatori sāk mūs radināt pie “Mi scusi. Small problem. We need more time.” Pa šo laiku sācies arī lietus. Beidzot viss saorganizēts, būšot tieši kā sacensībās. Starts! Nepievēršam uzmanību, kas un uz ko, jo arī pašiem darbā tiek laisti mānekļi, kuri rītdienas sacensībās, visticamāk, auklu neredzēs. Vairāk vērojam organizatoriskās nianses un tiesnešu reakciju, jo visus interesē, kā tad praksē darbojas šie tik daudz kritizētie noteikumi. Redzēs, kas notiks kapteiņu sapulcē, bet sacensības solās būt jautras. Pamatuzdevumu šīs treniņsacensības izpildījušas – neko jaunu tās nedeva, toties apģērbu nāksies pažāvēt. Šajās treniņsacensībās arī gadījās epizode ar kukuruzku, kuru labāk aprakstīs pats galvenais varonis Matīss.
Pēc treniņa stāvvietā iespaidu apspriešana, pienāk vienas komandas pārstāvis, otras, un drīz vien sākas īstā kapteiņu sanāksme ar visu komandu kapteiņiem, tikai bez mājiniekiem. Diskusijas karstas, slovāku pārstāvis pat ierosina organizēt alternatīvas sacensības citā dīķī bez itāļiem. Jūtam, ka vakarā jautrības netrūks. Atgriežamies viesnīcā. Ceļā izmetam loku caur vietējo makšķerēšanas piederumu veikalu. Ekskursijas nolūkos. Nekas īpašs mūsu vajadzībām – Vanfook āķi, kāds šūpiņš, vēl kāds sīkums. Tagad galvenais – sapulce. Tā kā, pēc organizatoru informācijas, kapteiņu sapulcē drīkst piedalīties viens pārstāvis, izlemjam, ka triju vietā brauks tikai divi. Apspriežam un izvēlamies kandidatūras, jo no šīs sapulces rezultātiem atkarīgs tas, vai čempionāts notiks pēc normāliem vai pēc pagaidām spēkā esošajiem noteikumiem.
Ivo un Dace aizbrauc. Pēc prognozēm, uz ilgi. Pārdzīvojam visi, jo noteikumos ir arī punkts, kas nosaka – kapteiņu sapulcei ir tikai informatīvas funkcijas, izmaiņas noteikumos var ieviest tikai attiecīga FIPSED komisija. Sākas inventāra pārkārtošanas darbi, tiek atlasīti mānekļi, mainīti āķi uz smalkākiem, proti, no mazāka diametra materiāla, tiek mainītas auklas un veikti citi sagatavošanās darbi. Negaidīti ātri saņemam ziņu, ka sapulce beigusies divu stundu laikā un ar uzvaru. Noteikumos radikālas izmaiņas – zivi drīkst ievadīt uztveramajā ar paceltu kātu, zivi drīkst atbrīvot arī mums pierastā veidā, perioda ilgums 20 minūtes, kastes ar kātiem drīkst ņemt līdzi sektorā un daudz citu izmaiņu, kas šos noteikumus padara krietni loģiskākus, nekā tie bija sākumā.
Gandrīz ar ovācijām sagaidām mūsu revolucionārus. Izrādās, pats šefs ir diezgan sakarīgs džeks un piekritis noteikumu izmaiņām. Arī kandidātus sapulcei bijām izvēlējušies pareizos – madame Dace pat tikusi pie galvenās lomas izlozē. Paēdam vakariņas. Visi gaidām rītdienu, jo neskaidrību daudz – kā zivis reaģēs uz presingu sacensību režīmā, kādas izmaiņas ienesīs, pēc mūsu aprēķina, vairāk par 1000 ielaistās zivis, vai tiesneši orientēsies noteikumu izmaiņās, jo tās nekur rakstiskā veidā neeksistē u.c.
06.11.2021. No rīta visi laicīgi gatavi, inventārs mašīnās, paķeram viesnīcas sagatavoto sviestmaižu cibiņu un dodamies pretī piedzīvojumiem.
Sacensību arēna iekārtota sekojoši – 48 ar lenti pa zemi norobežoti sektori visapkārt dīķim 24 sportistiem. Pirmajā sektorā esošais sportists sacenšas ar otrajā sektorā esošo, trešā sektora īpašnieks ar ceturto. Puse sektoru katrā periodā paliek tukši. Līdz ar to rodas iespēja mēģināt zivi pierunāt no pretējā krasta, ja tur neviena nav.
Un tad tas brīdis ir klāt. Pirmie metieni, pirmās zivis. Skaidrs, ka te neviens nav atbraucis kaut ko dāvināt – lietuvietis Vitauts sīksti cīnās ar divkārtējo Lietuvas čempionu Anatoliju, Kasparam itāļu pretinieks met blakus esošajā tukšajā sektorā, tiklīdz nostājos uz līnijas, itālis met kā pēc mācību grāmatas. Matīsam arī itālis – šoreiz neizdodas. Pirmais satraukums pārskrējis. Otrais periods. Kristiāns nomizo itāli 6:2. Toļa, kā labs Kristiāna komandas biedrs itālim ieliek 6:4. Redzams, ka cīnīties var ar visiem, bet katra kļūda maksā dārgi. Zivis visas ūdens virspusē. Starp citu, organizatoru sniegtā informācija par dīķa dziļumu arī izrādījās mānīga, labi ja trīs metri solīto četru vietā.
Pēc pirmās dienas puses vadībā divi itāļi, tad Matīss un Anatolijs, viņiem seko divi Ukrainas pārstāvji. Matīsam un Anatolijam četras uzvaras, viens zaudējums, Kasparam divas uzvaras, viens neizšķirts, divi zaudējumi; Kristānam 1 – 2 – 2. 20 minūtes atvēlētas pārtraukumam, pārsiešanās, mānekļu sakārtošana, kuram paliek laiks, ātri apēsta sviestmaize, un uz priekšu. Sprinta režīms, jo starp periodiem starplaiks tikai piecas minūtes, laika pietiek tikai nomainīt sektoru un kaut ko piekārtot kastē, ja nākamais sektors otrā krastā, pat piekārtot neko nevar īsti paspēt.
Turpinājums vairs nav tik labs. Anatolijam nomainīts tiesnesis, uzreiz arī redzams, kādēļ – pēc izvilktas zivs tiesnesis lēni atzīmē noķeršanu lapiņā, tad vēl lēnāk sāk pa kabatām meklēt izsniedzamo talonu. Tiesnesis ātri tiek pāraudzināts. Arvien biežāk sportisti izmanto voblerus. Cīņas turpinās, uzvaras mijas ar zaudējumiem, vairāki zaudējumi ar vienu zivi, piemēram, Kristiāna zaudējums itālim – četras nolietas zivis (itālim neviena), 4:4, un pēdējā minūtē itālis paņem piekto zivi. Dienas beigās starp komandām esam otrie, individuāli Anatolijs piektais, Matīss septītais.
Pirmā diena aizvadīta. Dodamies uz mājām. Ja kāds vērotu videoierakstu no otrā stāva koridora, tad redzētu, kā septiņi viesnīcas iemītnieki var radīt skudru pūznim līdzīgu ainu, jo nepārtraukti kāds kaut kur pārvietojas, tad kādu brīdi visi noslēpjas 2. numurā, pēc tam atkal drudžaina kustība, kas drīz norimst.
Kopsavilkums – ar itāļiem cīnīties var, trīs uzvaras astoņos periodos. Atšķirībā no itāļiem daudz punktu atstājam pie pārējiem. Daudz tukšās copes, daudz nolietas zivis, kādēļ kārtējā mānekļu porcija tiek pie SP-21, daži pat pie SP-11 āķiem. Atkal pārtītas jaunas un pārsietas esošās auklas. Noskaņojums kaujiniecisks.
07.11.2021. Otrā diena. Dīķī klāt nākušas vēl aptuveni 1500 iemītnieces. Jau sektorā Kristiāns no itāļiem saņem informāciju par Latvijas izlases pastiprinātu kontroli šodien no tiesnešu puses. Pirmais periods. Matīss un Kristiāns pret itāļiem, Kasparam un Anatolijam pretī lietuvieši. Punkti nepieciešami ne tikai kā ēst, bet arī kā dzert un kā… skābeklis. Šodien pirmais periods ar lielāku zivs aktivitāti nekā vakar. Matīss nonāk zaudētājos 2:6. Pēc tam seko 4:8 un tad… Pat itāļi aplaudē (mēs jau baidījāmies, ka zem numura balkona visu nakti trokšņos Matīsa fanu pūļi), Matīss sarīko tādu uguņošanu, ka perioda beigās itālis var priecāties par uzvaru ar 10:9. Toties Kristiāns savu itāli apspēlē 16:14. Un tas notiek vesela itāļu pulciņa acu priekšā. Turpinu lēkšot ap dīķi, mūsējie ķer zivis, es ķeru mūsējos. Pēc šī perioda vērojama itāļu kustība – tirgotāju telšu, precīzāk, vienas telts virzienā dodas svētceļnieku pūļi. Izrādās, Kristiāns itāli iznesis uz šūpa, kurš ne pie mums, ne Itālijā nav īpaši populārs. Latvijā tādus regulāri jau vairākus gadus izmanto tikai viens sacensību dalībnieks. Oficiālā treniņa dienā es mierīgi un bez konkurences varēju izlasīt no piedāvātā sortimenta dažus eksemplārus Itālijas tirgum paredzētajās krāsās. Stundu pēc šī perioda tur vairs nebija ko meklēt.
Cilpojot ap dīķi, esmu ticis līdz Kristiānam, pāris vārdos apmaināmies ar informāciju. Vispirms redzam drūzmu tālākos sektoros, saprotam, ka atkal bijis noteikumu pārkāpums, bet noskaidrot, kas un kam, nav ne laika, ne vēlēšanās. Tad drūzma sāk pārvietoties, sliktākais, ka mūsu virzienā. Visas burzmas epicentrā ir personāžs, kura amatu joprojām nezinu, bet viņš ir kāds no organizatoriem, aktīvs kā tarakāns uz karstas plīts un no angļu valodas saprotot tikpat, cik kaza no klavierspēles. Starp citu, kad es vērsos pie šī kunga ar pretenzijām par itāļu smēķēšanu sektorā, to, ka viņš nerunā angliski, es no viņa dzirdēju salīdzinoši ciešamā angļu valodā. Aizdomas, ka tautas migrācijas iemesls ir Kristiāna šūps, uz kura tika iznests itālis. Šūps pēc tam tika norauts, noorganizēta operatīva analoga iegāde, bet atbilstoši sacensību noteikumiem tas joprojām atrodas Ivo kabatā. Mūsu aizdomas apstiprinās. Kristiāns nonāk vispārējas uzmanības epicentrā. Sākas diskusija, kuras laikā atbilstoši organizatoru pārstāvja poliglota spējām tiek uzklausīta tikai itāļu puse. Mani vairāk interesē, ko teiks tiesnesis, bet tas apstiprina, ka šūpu Kristiāns ir saņēmis. Lēmums ir ātrs un kategorisks – Kristiānam dzeltenā kartīte. Ja Ferrari četrās sekundēs uzņem ātrumu līdz 100 km/h, tad mēs līdz nolieguma formai tikām trijās. Pasaucam Ivo, kurš arī piedalījās incidentā. Ņemot vērā to, ka Kristiāns māneklim pat nav pieskāries, nepiekrītam lēmumam. Viss beidzas ar to, ka pats FIPSED prezidents drasē pa krastu mūsu virzienā, lai izmantotu iespēju iepazīties ar Kristiānu. Un Ivo kārtējo reizi nodemonstrē, kādēļ viņš ir labākais kapteinis šajās sacensībās, – mierīgi, bet autoritatīvi visus noliek pie vietas. Itāļi var būt brīvi un Kristiānam paredzēto sinepju plāksteri pievienot spageti mērcei.
Pēc pirmajiem diviem periodiem copes aktivitāte samazinās straujāk nekā vakar, kad pirmajos periodos zivis nebija tik aktīvas. Ar šo brīdi sākās vissmagākais – kontaktu ar zivi skaita ziņā latvieši var sacensties pat ar itāļiem, bet realizācijas procents attiecībā pret kontaktu skaitu mums laikam būtu zemākais visā čempionātā. Vobleri īsti strādāt negrib, arī uztveramajā nonākušo zivju procentu tie nepalielina, drīzāk otrādi. Pat virs ūdenī esoša uztveramā jau atvilkta zivs pamanās norauties. Punkti nekrājas tik raiti, kā gribētos, bet neviens nepadodas, cits zaudē, cits pamanās tomēr uzvarēt, visi cīnās.
Otrās dienas pārtraukums. Toļam 2 – 2 – 1, Matīsam un Kristiānam 1 – 4, toties komandai ir jauns (tiešā un pārnestā nozīmē) motors – Kasparam 3 – 1 – 1. Starp citu, pēc perioda pret itāli Kaspars ziņoja, ka esot uzvarējis 7:6. Tagad FIPSED pieejamie rezultāti rāda 7:7. It kā Piancarani nav Bermudu trijstūra robežās, bet, kas zina, varbūt šeit vainīga kāda lokāla anomālija. Rezultāti nav spīdoši. Bet smagākais tikai turpinās, arī pēc pārtraukuma zivis uztveramajā tīkliņā mūsu sportisti iemāna tikai ar grūtībām. Turklāt zivju aktivitāte pēcpusdienā pieaug, atsevišķos periodos sportisti pamanās izvilkt pat vairāk par 10 zivīm. Viena sportista teiktais pēc sacensībām: “Es velku zivi un jau domāju par to, kā viņa norausies pie uztveramā” ļoti precīzi raksturo vispārējo noskaņojumu. Bet tik un tā mūsējie cīnās – pēdējos periodos Matīss burtiski izplēš divas uzvaras pēc kārtas, Kristiāns uzvar ukraini, Kaspars vēl nezina, ka viņa uzvara pār V.Vorotņaku pēdējā periodā atnesīs mums sudrabu. Rokas nenolaiž neviens. Tā, cīnoties ar pretiniekiem un pašiem ar sevi, arī atskan sacensību beigu signāls.
Viss.
Sapulcējamies stāvvietā pie mūsu transporta. Pateicamies viens otram, uzsitam pa plecu, jo pa šīm dienām esam kļuvuši par komandu ne tikai tādēļ, ka atrodamies vienās sacensībās. Noskaņojums visiem vienāds – varējām un vajadzēja labāk. Itāļi bija stabilāki par mums, ar pārējiem varējām cīnīties. Jā, ukraiņiem jau vairākus gadus ir Viņņica ar līdzīgu zivi. Jā, rumāņiem un slovākiem ir līdzīgāki apstākļi un zivs uzvedība, jo ir dīķi arī kalnos. Mums nekā no tā nav. Bet zinot to, cik īkšķiem mājās tagad ir asinsrites traucējumi no divu dienu ilgas saspiešanas, tik un tā vajadzēja labāk. Lai nu kā, debitējuši esam, laiks kārtot mantas. Kļūdu analīzei vēl laika būs daudz.
Pārģērbšanās un inventāra saiņošanas beigu brīdī pienāk Ukrainas sportists un paziņo, ka viņi ir trešie. Ticami, jo viņi visi stabili ķēra. Bet tad seko – ja Kaspars pēdējā periodā nebūtu uzvarējis ukraini, Latvija būtu trešā, tagad otrā. Neticam. Pienāk otrs ukrainis un apstiprina. Neticam. Ivo joņo uz sacensību sekretariātu. Pēc rezultātu apskates seko jautājums “Unbelievable. It’s real?”, pēc tam “It’s final results?”, un tad mūsu vienmēr nosvērtais kapteinis eksplodē – gaisā divreiz uzlido pats FIPSED prezidente Mateoli kungs. Ivo atgriežas pie pārējiem, gaviles, apskāvieni, dubļi birst no apģērba, jūk zem kājām, un tad iestājas tāds īss pieklusuma brīdis pāris sekunžu garumā, kuru es ilgi atcerēšos – septiņi dubļaini, noguruši latvieši autostāvvietā pie Piancarani dīķiem, kuri visi sajūt vienu un to pašu – izdevās. Neticami, bet izdevās.
Dodamies uz viesnīcu savest sevi kārtībā pirms turnīra noslēguma pasākuma. Noslēguma pasākuma organizatori bija pacentušies, apkalpošana pie galdiņa (katrai komandai sava), dzīvā mūzika, mūsu ranerim un kancelejas pārzinim vienā personā Dacei bija pat iespēja padejot ar lietuviešu sportistu. Protams, mājinieku izlases uzvara tika atzīmēta īpaši, bet tā nu ir viņu darīšana. Mēs bijām priecīgi arī par savu izcīnīto sudrabu. Līdz beigām izbaudīt pasākumu diemžēl nevarējām, jo jau pirms četriem rītā jādodas uz lidostu.
Agrs rīts. Sākam ceļu uz mājām. Bez starpgadījumiem sasniedzam Fjumičīno lidostu Romā. Šķiramies no sava baltiņa (VW Caravella) un pelēcīša (SEAT). Nododam bagāžu. Procedūra ievelkas. Saņemam paziņojumu, ka skenēt mūsu Covid sertifikātus darbinieces netaisās, der tikai izprintēti. Labi, ka esam sagatavojuši arī šādus. Kristiānam rodas kaut kāda nesaprašanās, bet nu, procedūra pabeigta. Tālāk ejam uz rokas bagāžas pārbaudi. Tiekam tik centīgi pārbaudīti, ka man vairs nav ekskluzīvo Harley Davidson šķiltavu un visu jakas kabatu pārbaudes laikā no iekškabatas, kas aizvilkta ar rāvējslēdzēju, kaut kur izgaisusi iesēšanās biļete. Dievs ar viņu, telefonā viss atrodams. Dodamies uz E13 iekāpšanas vietu. It kā viss kārtībā, līdz man priekšā Kristiānu noņem no trases. Kristāns tiek paaicināts malā, nez no kurienes iznirst tā pati darbiniece, ar ko viņam bija nesaprašanās, nododot bagāžu, un atkal sākas nesaprotama piesiešanās piesiešanās dēļ. Lai nu kā, visi tiekam lidmašīnā, atkal trīs stundas, un viss pašā sākumā rakstītais atkārtojas pretējā secībā.
Par šo braucienu sportistiem uzdevu jautājumus, uz kuriem visi laipni piekrita atbildēt.
1. Kāds bija lielākais pārsteigums šajās sacensībās vai visā braucienā (nerakstīt to, ka pie LIDL veikala nav rindas)?
2. Vai šī brauciena iespaidā tiks izdarītas izmaiņas inventāra un spiningošanas paņēmienu izvēlē? Ja tiks, kādas un kādēļ?
3. Kas būtu jāņem vērā vai jādara citādi, braucot uz nākamajiem pasaules čempionātiem?
Anatolijs:
1. Lielākais pārsteigums bija tas, ka netiku pie super garšīgas kafijas Itālijā. Pārējam lietām biju gatavs.
2. Minimālas izmaiņas, un tās būs attiecībā uz mazas zivs izvadīšanas tehniku un auklām. Esam pieņēmuši, ka zivs izvadīšanas ātrumam jābūt tikpat ātram kā mūsu valstī, rokas atceras vienu, pat ja galva saka ko citu. Mazām zivīm noteikti papildināšu savus estera krājumus un samazināšu neilona esamību.
3. Nožēloju, ka nepiesaistīju braucienam fotogrāfu, kurš būtu veicis foto reportāžu ar fokusu uz Latvijas izlasi. Tas bija realizējams pasākums, par ko ātrumā neiedomājos. Otrs moments priekšdienām, izcila rezultāta sasniegšanai nepieciešama atbalsta komanda vismaz četru cilvēku sastāvā, kas koordinētu sportistus un sniegtu nepieciešamo informāciju.
Dace:
1. Nodilušo zivju skaits pie sačoka, par to mēs kaut kā vispār nebijām aizdomājušies pirms tam. Visi uztraucās, kā būs strādāt ar relīzeri, bet par to, ka lielākās problēmas būs ar zivs izvadīšanu un dabūšanu sačokā, – tas bija pārsteigums, vismaz man.
2. Teikšu, kā ir, iepatikās man tas Kristiāna kāts, tika galā gan ar mazo, gan ar lielo zivi, tā ka sāku domāt šajā virzienā.
3. Jābūt gatavam it visam. Ja ir iespējas (ja ir zināms, kurā dīķī būs čempionāts), iepriekš aizbraukt un patrenēties, šoreiz tas nebija īsti iespējams, jo konkrēto dīķi uzzinājām pēdējā brīdī. Un jāņem līdzi skaidra nauda – mānekļu papildināšanai, jo, kā pieredzējām, kartes ne vienmēr strādāja.
Kaspars:
1. Laikam jau viss brauciens kopā bija kā pārsteigums, jo tas noritēja gluži kā maratonistam vienā tempā, kas sākās 3. novembrī un beidzās 8. novembrī, kad bijām jau mājās.
2. Es neteiktu, ka brauciena iespaidā es mainīšu vai mainītu inventāru. Varbūt vairāk pievērsīšu uzmanību estera auklām un horizonta noturēšanai, vadot šūpiņu. Gandrīz piemirsu: vienīgais, ko es pamainītu pie itāļu izvadīšanas tehnikas pielietošanas, tas ir uztveramais tīkliņš.
3. Principā es uzskatu, ka mēs diezgan labi bijām sagatavojušies šim čempionātam, izstudējuši noteikumus, studējām, kas un kāds ir dīķis, bijām gatavi tam, ka zivs būs maza, varbūt ne tik maza, kā bija.
Kā jau jebkurām sacensībām vienkārši labi jāgatavojas – gan morāli, gan tehniski, gan fiziski.
Ivo:
1. Mūsu sportistu mentālā noturība! Otrā diena bija diezgan slikta, mēs daudz punktus zaudējām tur, kur to nedrīkstēja atļauties. Mums bira nost zivis pie uztveramā tīkliņa, vismaz trīsreiz vairāk, nekā redzēju jebkurai citai komandai. Mēs nevarējām otrās dienas otrajā pusē atrast pareizo horizontu vai mānekļa padošanu. Bet, neskatoties uz to, neviens no sportistiem nepadevās, visi turpināja spītīgi meklēt. Pie nolietajām zivīm mēs neārdījāmies un nepsihojām atšķirībā no citām valstīm. Kristiāns bieži pirmajā dienā, kad zivis krita nost pie podsaka, griezās pret mani ar skumjām sejā, un viss, ko es viņam teicu, bija tas, ka šo zivi vairs neatgūt. Viņa nokrita no āķā, viss, mums nav laika par viņu bēdāties. Tā ir nejēdzīga laika tērēšana. Mēs varam tikai ķert tālāk. Un jāatzīst, ka otrajā dienā Kristiānam labāk gāja ar zivs ievadīšanu tīkliņā, un skumjo skatienu par nokritušajām zivīm es vairs neredzēju. Es tiešām nezinu, vai es būtu spējīgs uzturēt tik vēsu prātu un būt tik nosvērts, kā bija mūsu sportisti, neskatoties uz visām otrās dienas likstām.
2. Spiningu izvēle, manuprāt, ir atkarīga no katrā valstī esošo dīķu izmēra un zivs izmēra. Itālijā dīķis ir mazs, tāpat kā zivs, un tur nepieciešami īsi un ne tik spēcīgi spiningi, bet Latvijā tā nav. Attiecīgi spiningu izvēlē neredzu vajadzību ko mainīt. Kas attiecas uz spolēm, tad es vienmēr esmu bijis mazāku spoļu piekritējs (2000. izmēra). Esters, protams, ir kas jauns mums, bet redzot, cik veiksmīgi ar to darbojās itāļi, domāju, ka arī es vairāk uzmanības pievērsīšu šim auklas tipam un vairāk ar to sākšu ķert tepat Latvijā.
3. Nevēlos izklausīties viszinošs, bet kādēļ mainīt uzvaras formulu? Mēs sasniedzām maksimālo labāko rezultātu. Itāļi nebija uzvarami mājas ūdenstilpē. Mēs ieguldījām milzīgu darbu, vēl mājās esot. Mēs ieguldījām milzīgu darbu, esot Itālijā, gan pārrunājot inventāru, gan mainot auklas (vairākkārt), gan ilgi jo ilgi rakņājoties pa kastēm un apspriežot kā komanda, ar ko labāk ķērās, ko redzējām. Es kā kapteinis personīgi daudz dienas gaismas neredzēju, ja tā varētu teikt. Cēlos 6 un gāju gulēt 12. Viss brauciens bija smags darbs, un ko uz nākamo gadu izdarīt vēl labāk, es tiešām nezinu.
Kristiāns:
1. Tādu lielu pārsteigumu nebija, jo tika ieguldīts visai liels darbs iepriekš. Iepriecināja, ka tomēr FIPSED bija gatavs ieklausīties citu valstu ierosinājumos par noteikumiem un tos koriģēt, tajā pašā laikā, ja viņi būtu komunicējuši ar valstīm, tad varētu iztikt bez liekām diskusijām. Brauciens noritēja ļoti raiti un bez apgrūtinājumiem. Bija laba sadarbība komandas ietvaros.
2. Šīs sacensības bija pirmā pieredze, ķerot tik maza izmēra zivis, un noteikti tagad esam gudrāki, gan kādu inventāru izvēlēties, gan kādā tehnikā pareizāk zivi izvadīt no ūdens. Tajā pašā laikā visu mainīt un pakārtot nav pamata, jo dažādās vietās ir dažādi apstākļi. Vienkārši inventāra ziņā jābūt gataviem pielāgoties situācijai.
3. Manuprāt, sagatavošanās process bija pietiekami kvalitatīvs. Diemžēl vairāk informācijas par norises vietu nebija iespējams iegūt, jo precīzu sacensību dīķi uzzinājām tikai nepilnas divas nedēļas pirms izlidošanas. Nākamajām sacensībām būtu vērts padomāt par papildu vismaz vienu dienu treniņiem un, iespējams, 1–2 cilvēkus vairāk komandas sastāvam (optimālais minimums – septiņi komandas dalībnieki).
Noslēgumā gribētu pateikties mūsu atbalstītājiem: Lauku atbalsta dienestam (Zivju fonds) par finansiālu atbalstu projektam Latvijas izlases dalība pirmajā FIPSED pasaules čempionātā foreļu spiningošanā dīķos Itālijā, Eholotes.lv un Martins Balodis, ETX Latvia, Sergejam Abramovam par formu dizainu, EconomyBookings.com, Air Baltic, žurnāliem Lielais Loms un Copes Lietas.
Imants Vītols.
