Ne katrs makšķernieks var lepoties, ka noķēris tādu karpu dzimtas zivi kā vimbu. Vimbām ir ļoti ierobežots izplatības areāls, un tās parāda pastiprinātu aktivitāti galvenokārt tikai pavasarī. Ir dienas, kad zivis ir aktīvas un kāri ķer makšķernieka piedāvāto ēsmu, bet ir dienas, kad gribētos interesantāku makšķerēšanu, it kā viss ir tieši tāpat kā vakar – gan ūdens līmenis, gan vēja virziens, gan straumes stiprums, zivis apakšā ir, bet copmaņa piedāvāto ēsmu vienkārši ignorē. Vimba ir karpu dzimtas Eiropas saldūdens zivs. To var atpazīt pēc mutes, kas ir vērsta uz leju, galvas apakšdaļā un apakšlūpā ir ciets skrimslis.
Izskats un īpašības
Vimbām ir vārpstveida korpuss ar ovālu šķērsgriezumu un nedaudz saspiestiem sāniem, zili pelēkas metāliskas zvīņas un oranža aste. Tām ir samērā asa, bet liela apakšlūpa ar biezu raga pārklājumu un asu malu, neass, uz priekšu izvirzīts purns. Attālums starp augšējo lūpu un priekšējo daļu ir lielāks nekā acs diametrs. Vimbām ir rīkles vienpusēji zobi, neliela izmēra cikloīdas zvīņas. Iegurņa spuras ir izvietojušās muguras spuras pamatnē.
Vēders vimbām ir balts vai gaiši dzeltenīgs, bet sāni ir sudrabaini, savukārt muguras krāsa variē no pelēkzilas līdz pelēkzaļai (atkarībā no vietas apstākļiem), bet vairāk vai mazāk tumša. Muguras spura tām ir caurspīdīga, astes spura pēc krāsas līdzīga kā muguras spura, bet apakšējā maliņa – sarkanīgas nokrāsas. Pārējās spuras vairāk vai mazāk ir spilgti oranžsarkanas. Vimbu gremošanas trakts ir īpaši garš, tas ir četras reizes lielāks par ķermeņa garumu. Dzimumu atšķirība ir pamanāma tikai nārsta periodā. Tēviņiem ir spilgtāka krāsa nekā mātītēm, tiem uz galvas un ķermeņa, sevišķi priekšpusē, veidojas izciļņi, kas ir lielāki un pamanāmi.
Vikipēdijā tiek minēts, ka vimba ir vidēji liela zivs, kuras garums sasniedz 60 cm, bet svars 3,6 kg, lai gan vidēji tās garums ir ap 20 cm. Latvijā esot vimbas līdz 50 cm garumam un vairāk nekā 1,5 kg svarā. Latvijas rekords ir no 1989. gada, un tas ir 1,45 kg, rekordiste noķerta Ventā. Latvijas makšķernieki var būt apmierināti, ka viņu lomos ir ap kilogramu smagi īpatņi. Atgādinu, ka vimbai atļautais garums ir 30 cm, bet lomā drīkst paturēt piecus šīs sugas īpatņus.
Foto no arhīva.
Interesants fakts. Ir divi vimbu veidi – ledus un ievu vimbas. Šie nosaukumi ir radušies no tā, kādā laikā tās ķeras. Pašas pirmās parādās ledus vimbas, tas notiek ziemā īsu brīdi pirms ledus kušanas, aptuveni marta sākumā. Ievu vimbas parādās pavasarī, laikā, kad zied ievas.
Kur meklēt vimbas?
Pārlasot senāku makšķerēšanas literatūru, varam secināt, ka vimbas ir bijušas populāras gan toreiz, gan tagad. Vimbas sastopamas ir visur: Baltijas valstīs, Anglijā, Austrijā, Zviedrijā, Vācijā utt., vārdu sakot, šo zivju makšķerēšana ir ļoti populāra. Latvijā vimbas ir sastopamas daudzās ūdenskrātuvēs, piemēram, Ventā, Lielupē, Daugavā, Gaujā, Abavā u. c. Šajās upēs zivis tiek ķertas ar dažādiem copes inventāriem, taču vimbu popularitāte ir ne mazāka kā brekšiem vai raudām.
Tā kā vimbas ir strauju upju iemītnieces, tad bieži Latvijas lielāko upju krastos rindām stāv makšķernieki, kuri, pludinot savus spoguļāķus vai plastmasas mormiškas, gaida īstu vimbu copi.
Vimbas izvēlas upes ar dzidru un mēreni aukstu ūdeni, vasaras sezonā tās sastopamas tik reti. Šīs zivis ērti jūtas mazsālītajā Baltijas jūrā. Šīs vimbas neveic ilgstošas migrācijas un dzīvo tikai jūrā, neiepeldot upēs, kas ietek jūrā.
Pastāvīgai dzīvošanai vimbas izvēlas upes posmus ar akmeņainu gultni, kur dziļums ir 2–4 metri. Starp akmeņiem zivs meklē savu parasto barību: sīkos vēžveidīgos, gliemjus, kukaiņu kāpurus.
Sugas izcelsme un apraksts
Vimbas ir bara zivis, tās dzīvo baros visos dzīves posmos. Vimbām patīk tekošs ūdens. Zinātniskā valodā tā ir reofīla suga jeb organisms, kas dzīvo strauji tekošos ūdeņos.
Vimbu ķermenis atšķiras no citām karpu dzimtas zivīm ar savu specifiku. To koniskā galva un purns ir ļoti raksturīgi un viegli atpazīstami starp citām zivīm. Galva ir salīdzinoši maza, bet mute vērsta uz leju. Lūpas biezas un cietas, tās ir vērstas uz leju. Astes spura ir ar dziļu “izgriezumu”. Vimbu tēviņi var nodzīvot līdz pat 20 gadiem, bet mātītes – vēl vairāk.
Vimbas dzīvo strauji tekošos ūdeņos, kur gultne ir klāta nelieliem oļiem. Vimbas ir sastopamas galvenokārt lielajās upēs. Reproduktīvā periodā tās migrē augšup pa upēm, kuras parasti apmeklē, un dodas uz pietekām. Vimbas ir migrējošas zivis, to izplatības areāls aptver gandrīz visu Eiropu, dzīvo Centrāleiropas upēs, atrodamas arī rietumu sektorā, interesants šķiet fakts, kā vimbas no Slovēnijas ūdeņiem parādījās arī Itālijas ūdenskrātuvēs.
Tās nav sastopamas Lielbritānijā, Skandināvijā un Pireneju pussalā. Šī ir migrējoša zivs.
Pieaugušie īpatņi sastopami diezgan seklā, bet straujā ūdenī, bieži vien vimbas atrodamas pretstraumē, piemēram, aiz akmeņu kaudzes, kur tās vienkārši atpūšas no straumes. Interesanti, ka vimbu kāpuri atrodas ūdens virsējos slāņos, savukārt tie barojas piekrastes zonā, bet jaunās vimbiņas, kas jau prot peldēt, dzīvo uz grunts ļoti seklos ūdeņos. Vimbu jaunatne pārziemo nelielos ūdens līčos, bet pieaugot tās pārvietojas uz straujākiem ūdeņiem, tālāk prom no krasta.
Ziemā pieaugušie īpatņi veido blīvus zivju barus upju lejasdaļās. Tās migrē vairākus desmitus kilometru augšup pa straumi uz nārsta vietām, kas bieži atrodas upju pietekās. Nārsts notiek strauji plūstošā ūdenī salīdzinoši seklās vietās, uz akmeņainas gultnes. Vimbas apdraud piegružošana, nārsta vietu iznīcināšana un ūdens piesārņojums.
Interesants fakts. Maksimālais reģistrētais zivju dzīves ilgums ir 15 gadi.
Ar ko barojas vimbas?
Jaunās vimbas ir plēsējas, kas barojas ar maziem bezmugurkaulniekiem, bet pieaugušie īpatņi ir bentosa zālēdāji. Kāpuri un mazuļi barojas ar maziem bezmugurkaulniekiem, savukārt lielāka vimbu jaunā paaudze un pieaugušie barojas ar bentosa kramaļģi un detrītu.
Tāpat kā dažas citas šīs dzimtas sugas, vimbas izmanto savas lūpas, lai skrāpētu jeb attīrītu akmeņu virsmu, meklējot barību, noņemtu aļģes un ar organiskām vielām bagātās zemūdens “dekorācijas”. Ar savām augšlūpām vimbas “satricina” akmeņaino gultni, kas noklāta ar barību. Vimbas barojas gan ar pavedienveidīgām aļģēm, kuras tās ar savām cietajām lūpām nokasa no gultnes akmeņiem, gan ar bezmugurkaulniekiem, kurus tās sameklē tajā pašā vidē.
Vimbu ēdienkarte varētu ietvert šādu barību: dažādus ūdens kukaiņus, vēžveidīgos, tārpus, gliemežus, aļģes, vienšūņus, ūdens augu jaunos dzinumus un bentosa kramaļģes.
Rakstura un dzīvesveida iezīmes
Vimbas galvenokārt meklējamas straujo upju atklātās vietās, kur tās medī mazus kukaiņus, vaboles, kāpurus, kur tās barojas ar aļģēm, kuras atrodamas uz gultnes. No marta līdz maijam vimbu bari “tusējas” vietās, kur gultni klāj liels daudzums dažāda izmēra oļu. Bieži vien tās veic ilgstošus nārsta peldējumus. Kāpuru un pēc tam mazuļu attīstībai nepieciešamas siltākas un mierīgākas vietas, bet savai atpūtai zivīm vajadzīgas klusākas vietas.
Interesants fakts. Vimbas veido barus no dažāda lieluma un vecuma zivīm, nereti šajā barā ietilpst arī citu karpu dzimtas zivju lielākie eksemplāri.
No pavasara sākuma līdz rudens beigām vimbu bari ir ļoti aktīvi barības meklējumos, šajā periodā tās bieži pulcējas pie dažādiem ūdens šķēršļiem, kas palēnina ūdens ātrumu, piemēram, tiltu balstiem, lielākiem laukakmeņiem, nogrimušām koku saknēm vai iegrimušiem stumbriem. Ziemā tās pārvietojas dziļajos ūdeņos, slēpjoties aiz lieliem laukakmeņiem, kas aizsargā no spēcīgās straumes, kur tās turpina slēpties, dažkārt ziemā vimbām ir samazināta aktivitāte.
Sociālā struktūra un nārsts
Dzimumgatavību tēviņi sasniedz no otrā līdz trešajam dzīves gadam, pēc citiem ziņu avotiem, vimbas dzimumgatavību sasniedzot tikai 4–5 gadu vecumā. Salīdzinājumā ar citiem karpu dzimtas īpatņiem, vimbas nārsto diezgan vēlu, kad ūdens temperatūra sasniedz 16–18 grādus. Nārsta periods gandrīz vienmēr iekrīt maija beigās, bet, ja ūdens temperatūra būs zemāka, tad nārsts var noritēt arī jūnija sākumā vai pat vidū. Pirms nārsta zivis veido lielus barus un sāk celties augšup pa upi. Šāda uzvedība ir raksturīga tikai migrējošām zivju sugām. Šādi bari veidojas pēc vecuma principa, tāpēc zivju grupā, kas tuvojas iebarotajai vietai, grupā ir tikai vienāda izmēra īpatņi.
Nārstam gatavas zivis nārsta vietā nonāk vienlaikus nelielās grupās. Mātīti parasti pavada 5–7 tēviņi. Nārstam gatavās mātītes ātri, bet haotiski pārvietojas pa upi, izvēloties labākās nārsta vietas. Mātītes guļ uz akmeņiem, kas tiks izmantoti kā mazuļu slēptuves.
Raudas un karūsas nārsto pavisam nelielos dziļumos, nēršot ikrus galvenokārt uz ūdensaugiem, savukārt vimbu nārsta raksturs noris pavisam citādāk. Vimbas nārsto pašās upes krācēs, kur dziļums var sasniegt piecus un pat vairāk metrus. Nārsta laikā mātīte stāv pret straumi ar galvu uz leju, astes pamatni nedaudz paceļot uz augšu. Enerģiski kustinot asti, viņa lēnām virzās uz priekšu un tajā pašā laikā iznērš ikrus. Vimbu tēviņi ir pie sāniem, tie aplej ikrus ar pieņiem. Ikrus straume nes zem akmeņiem un veido tur lielus uzkrājumus, kas atrodas brīvi un labi apskalojas ar svaigu ūdeni. Turklāt “plaisas” starp akmeņiem ikrus pasargā no ūdensputniem un lielākās zivju daļas, kas vēlas nobaudīt vimbu ikrus, bet pēcāk arī kāpurus.
Nārsta process var ilgt apmēram divas nedēļas. Vispirms nārstu uzsāk lielākie dzimtas īpatņi. Vimbu ikri pēc izmēra ir mazi. Vidēja izmēra vimbas var iznērst aptuveni 30 tūkstošus ikru, kas ievērojami pārsniedz citu šīs sugas pārstāvju auglību. Lielāko īpatņu auglība ir salīdzinoši augsta, mātīte spēj iznērst no 50 000 līdz pat 100 000 ikriņu. No ikriem izšķīlušies mazuļi pirmajos divos dzīves gados turas tajā pašā vietā, kur tie ir izšķīlušies. Citu zivju mazuļus nereti var vērot seklās vietās, kur mazuļi saules sasildītā ūdenī meklē sev barību un sildās, savukārt vimbu mazuļi makšķernieka acīm paliek neredzami. Kāpuru izmērs izšķilšanās brīdī ir aptuveni 6 mm. Pēc trim dienām pēc izšķilšanās zivju kāpuri izpeld no savām akmeņu paslēptuvēm. 8–9 diennakšu vecumā kāpuros samazinās peldpūslis, un tie pāriet uz aktīvo barošanos. Pēc 12–13 diennaktīm mazuļi pilnībā pāriet uz barošanos ar planktonu.
Interesants fakts. Zivju nārstošana visaktīvākā ir no rīta, apmēram no pieciem līdz desmitiem, tad zivis atpūšas, bet atsāk vakarā no plkst. 20 līdz 24. Iestājoties naktij, nārsts apstājas, un zivis attālinās no krasta.
Vimbu dabiskie ienaidnieki
Par vimbām interesi izrāda dažādi ihtiofāgi jeb būtnes, kas pārtiek no zivīm, tie varētu būt ūdens rāpuļi, dažādas zīdītāju sugas, piemēram, ūdrs un, protams, cilvēks. Vimbas dod priekšroku tīrai, ar skābekli bagātinātai ūdens plūsmai, kas padara to par laupījumu lielākām lašveidīgajām zivīm. Suga ir uzņēmīga pret dažādiem vīrusiem un baktēriju slimībām. Vimbas var pārnēsāt parazītus, tostarp dažāda veida trematodus un cestodus, citus helmintus, vienšūņus, parazītiskos vēžveidīgos un citus bezmugurkaulniekus. Ievainotie un slimie īpatņi bieži tiek inficēti ar nāvējošām sēnīšu infekcijām.
Vimbas tiek uzskatītas par ļoti svarīgām zivīm laša dzīves ciklā. Kad izšķiļas mazās vimbiņas, lasis ar tām barojas. Kā jau minēju, vimbas pirms nārsta migrē uz upes augšteci, kur bieži sastopas ar šķēršļiem upēs uzbūvētu aizsprostu veidā, kas diemžēl arī samazina to skaitu. Vimbu jaunatne ir ārkārtīgi jutīga pret piesārņojumu.
Šīs ir ievērības cienīgas, spēcīgas zivis, ar kurām cīnīties vēlas jebkurš makšķernieks. Vimbas gaļa tiek augstu novērtēta, taču galvenokārt lielo eksemplāru gaļa, mazajās ir liels daudzums asaku.
Populācija un sugas statuss
Vimbas ir salīdzinoši izplatītas lielākajā daļā Latvijas upju. Tomēr pastāv zināmas bažas par sugas izplatīšanās apjoma samazināšanos, jo ir uzbūvēti aizsprosti un citi necaurejami mākslīgi radīti šķēršļi, kas pārtrauc upes tecējumu.
Austrijas speciālisti lēš, ka Donavas lejtecē nārsta vietu zudums daudzos upju posmos ir izraisījis ievērojamu vimbu skaita samazināšanos. Gandrīz visās valstīs, kur vimbas ir plaši izplatītas, ir noteikti to ieguves aizliegumi nārsta sezonā un minimāli atļautais paturēšanas lielums. Vimbas ir iekļautas Bernes konvencijas Eiropas savvaļas dzīvnieku un dabisko dzīvotņu aizsardzību III pielikumā kā apdraudēta suga. IUCN (International Union for Conservation of Nature, latviski tas varētu skanēt šādi: starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība) sarkanajā sarakstā šī suga ir klasificēta kā minimāli apdraudēta, taču, piemēram, pie mūsu kaimiņiem lietuviešiem vimbas ir iekļautas Sarkanajā grāmatā.
Vimbu aizsardzība
Pateicoties tam, ka 1984. gadā Austrijas pilsētā Hainburgā novērsa elektrostacijas būvniecību, tika saglabāts viens no pēdējiem diviem Austrijas Donavas ūdens brīvās plūsmas posmiem. Tādām straumi mīlošām zivīm kā vimbas tur vēl atrodas svarīgi dabiskie upes posmi, kuru pēdējā laikā ir kļuvis visai maz. Tomēr tas vimbām nav labākais aizsardzības līdzeklis.
Lai gan nacionālā parka teritorijā ir veikti daudzi atjaunošanas projekti, spēkstacijas posmā lejpus Vīnes izraisa upes gultnes pastāvīgu padziļināšanu un tādējādi pakāpenisku palieņu mežu atdalīšanu. Turpmākajos projektos un upju gultnes stabilizācijas pieejās radot piemērotus biotopus visiem vimbu vecumiem, ir cerība, ka zivju krājumi atjaunosies. Šie pasākumi sniedz labumu gandrīz visām upju zivju sugām.
Donau Auen nacionālā parka projekta ietvaros zivīm ir jāpārvar necaurredzama barjera upes lejtecē, kas ir ļoti svarīga vimbu migrācijai. Apvienojumā ar nelieliem pasākumiem (piemēram, nārsta vietu ierīkošana) un teritorijas atdzīvināšanu būtiski uzlabojumi ir panākti vimbu u. c. migrējošo zivju sugu ziņā.
Kaut kas par iebarošanu
Vimbas tāpat kā visas karpu dzimtas zivis labi reaģē uz iebarojamās ēsmas maisījumiem. Kā iebarojamo ēsmu iespējams izmantot veikalā iegādātās barības (daudzas firmas piedāvā iebarojamo ēsmu, kas paredzēta tieši vimbām ar garneļu vai krabju smaržu) un, protams, mājās gatavotos iebarojamās ēsmas maisījumus. Svarīgi atcerēties – tā kā makšķerēšana notiek stiprā straumē, iebarojamās ēsmas maisījumam klāt jāpievieno māli vai smagā augsne, kas neļaus ūdens plūsmai aiznest barības daļiņas no vēlamās makšķerēšanas vietas.
Kā ēsmu, makšķerējot vimbas, parasti izmanto mēslu sliekas, baltos un odu kāpurus vai arī sautētas grūbas.
Daži vārdi par vimbu makšķerēšanu
Vimbas iespējams noķert gan ar gruntsmakšķeri, gan ar fīderi, gan ēsmu pludinot pa straumi. Šoreiz vairāk par ēsmas pludināšanu un fīderēšanu.
Kustīga ēsma pievērš daudz lielāku zivs uzmanību nekā uz gultnes stāvoša jeb guloša ēsma. Pludinot ēsmu pa straumi vai arī lēni pavelkot ēsmu pa ūdenskrātuves gultni, var gūt ievērojamus lomus. Šo makšķerēšanas veidu sauc par ēsmas pludināšanu un var pieskaitīt pie aktīvās makšķerēšanas, jo visu laiku kāts jātur rokās un par sēdēšanu nav pat ko domāt. Sevišķi populāra ēsmas pludināšana ir pavasarī, kad upes atbrīvojušās no ledus, kā arī rudenī.
Pludināšanā kātu izmanto atkarībā no vietas apstākļiem, tas varētu būt 3,5 m līdz pat 11 m garš teleskopiskais makšķerkāts. Pastāv divi pludināšanas veidi – ar 3,5 līdz 6 m garām makšķerēm ar spoli un no 5 līdz 11 un pat 14 m garām makšķerēm bez spoles.
Parasti makšķernieki izvēlas universālo 5–6 m garo teleskopisko makšķerkātu ar gredzeniem un spoles turētāju. Šis ir ideāls kāts makšķerēšanai gan upēs, gan arī kanālos, kur ir kaut neliela straume. Makšķerkātam jābūt diezgan elastīgam, ar testāciju 15–40 g uz spici. Savukārt, cita garuma makšķeres pielieto īpašos gadījumos, kad krasti ir stipri aizauguši vai arī makšķerējamā vieta ir plata, brīva no kokiem, kā arī ēsma ir jāiemet tālu no krasta.
Ar spoles palīdzību iespējams ēsmu iemest tālu no krasta, dažreiz pat līdz 40–50 m. Spoli izraugās pēc iespējas vieglāku, bet ar lielāku auklas pārnesumu. Tagad ir pieejamas visdažādākās spoles, pludināšanā vispiemērotākā ir 3000. izmēra spolīte ar vairākām maināmām kasetēm, uz kurām varētu uztīt visus 100 vai 120 m auklas.
No monofilajām auklām jāizraugās ne resnāka par 0,25 mm diametrā, lai gan parasti pieredzējušāki makšķernieki dod priekšroku tievākai auklai, tas ir, 0,20–0,22 mm diametrā. Jo tievāka aukla, jo precīzāks un slaidāks būs metiens. Var izmantot arī pīto auklu. Pītās auklas diametrs parasti nav lielāks par 0,12 mm.
Ieteicams lietot pavadiņu – tievāku aukliņu. Viss atkarīgs no pamata auklas diametra. Ja monofilās pamata auklas diametrs ir 0,22 mm, tad pavadiņas diametram jābūt ne lielākam par 0,15–0,16 mm. Savukārt, ja pītās auklas diametrs ir 0,12 mm, tad pavadiņai vajadzētu izvēlēties 0,06–0,08 mm.
Pludinot ēsmu, parasti lieto tā saucamo stacionāro pludiņu, ja makšķerēšanas vieta nav dziļāka par 2–2,5 m. Parasti līdz divu metru dziļumam izmantot slīdošo pludiņu būtu nelietderīgi. Pludiņa celtspēja ir atkarīga no vietas platuma un dziļuma, kā arī no straumes stipruma. Pludinot izraugās tā saucamos vimbu pludiņus ar slīdošo atsvariņu, kuru celtspēja ir no 8 līdz 18 g atkarībā no straumes stipruma. Pareizi noregulētam pludiņam no ūdens laukā ir tikai 1 cm cepurītes. Ar šādi noregulētu pludiņu manīsiet vismazāko zivs pieskārienu ēsmai.
Pludināšanā parasti izmanto plastmasas mormiškas vai spoguļāķus. Zivs uzmanību piesaista ne vien piedāvātā ēsma, bet arī mormiška, kas atgādina kukainīti. Mormiškas āķa izmēri ir nelieli, 8.–12. numurs. Viss atkarīgs no izvēlētās ēsmas un iespējamā loma lieluma. Raugiet, lai āķis ar ēsmu peldētu pa priekšu pludiņam. Auklai visu laiku jābūt nostieptai un tā jāatlaiž plūdeni, bez asiem rāvieniem.
Vimbai ir raksturīgi ātri saķert ēsmu un tikpat ātri arī izspļaut to. Pludiņš tikai mazliet ir iegrimis, it kā ēsmu būtu saķērusi maza zivtiņa, kurai makšķernieka piedāvātā barība ir par lielu. Ja laikus piecērt, tad var sākties gaidītā cīņa ar vimbu. Piecirstā zivs sāk izrādīt lielu pretestību.
Ar asiem rāvieniem, nu gluži tāpat kā asaris, vimba cenšas atbrīvoties no āķa. Kratot ar galvu, vimbas vienmēr cenšas peldēt pret straumi. Esmu ievērojis, ka cīņa ar vimbu noris ūdens vidējos slāņos, un nekad tās nepadodas līdz pilnīgam spēku izsīkumam.
Vimbu fīderēšana
Bieži gadās situācijas, kad, makšķerējot nelielā upītē, lai aizsniegtu zivi, makšķerniekam jāveic pat 30–40 m tāli metieni. Interesanti, ka makšķerniekam vienmēr šķiet, ka zivis vairāk un lielākas ir tieši pie pretējā krasta. Vimbu makšķerēšanā lietderīgi būtu izmantot šādu inventāru: fīdermakšķere ar testu 40–100 g, 3,3–3,9 m gara, aprīkota ar 4000. vai 5000. izmēra spoli.
Pamata aukla varētu būt pīta aukliņa, kuras diametrs ir 0,12 mm. Barotavu izvēle ir patiesi iespaidīga, un katrs, kas kaut reizi ir noķēris vimbu, jau izsaka savas speciālista domas, man šķiet, ka vimbu makšķerēšanai lieti noder daļēji slēgtās barotavas, kuru svars ir no 30 līdz 80 g. Smagākas izmantot nebūtu vajadzības, ja nu vienīgi ir ļoti spēcīga straume, bet katrs jau dara, kā viņš uzskata par pareizu. Un, protams, nepieciešams āķis ar pavadiņu.
Jaudīgā fīdermakšķere ļaus veikt līdz 60 m tālu metienu ar barotavu, kuras svars ir aptuveni 80 g. Šim makšķerēšanas veidam nevajadzētu izmantot biezās, pītās auklas, jo tas palielinās ūdens spiedienu uz inventāru un ievērojami samazinās tā jutīgumu.
Pavadiņām ar āķi praktiski tiek izvirzītas tādas pašas prasības, kā ēsmu pludinot straumē. Tā kā makšķerēšana notiek straumē, kur zivis ēsmu ķer daudz agresīvāk nekā stāvošā ūdenī, nav jēgas izmantot pārāk tievas pavadiņa auklas un izmantot mazus un ļoti mazus āķīšus.
Ziemas vimbas
Daudzi makšķernieki nodarbojas ar mērķtiecīgu vimbu ķeršanu no ledus. Zemledus makšķerēšana ir mazāk produktīva nekā vimbu makšķerēšana atklātā ūdenī, taču tā ir arī ļoti interesanta. No ledus vimbas ķer ar ziemas fīderi. Ziemas barotava no siltajā sezonā lietotās atšķiras ar to, ka aprīkojumā ir vieglāks inventārs, kas sver tikai 10–30 g. Turklāt garās makšķeres vietā tiek izmantota kompakta apmēram 60 cm gara makšķerīte ar elastīgu stikla šķiedras galiņu. Bezinerces spoles vietā šādam inventāram bieži tiek lietota multiplikatora ziemas versija. Citādi ziemas barotavas aprīkojums ir absolūti līdzīgs tam, ko izmanto makšķerēšanai atklātā ūdenī.
Ja makšķerniekam ir paveicies atrasties pie upes, kur mīt vimbas, tad viņam noteikti jāmēģina noķert šo salīdzinoši reto, bet ļoti skaisto un spēcīgo zivi. Pirms došanās copēt rūpīgi jāiepazīstas ar makšķerēšanas noteikumiem un jāpārliecinās, vai piedāvātajā reģionā zivis nav iekļautas ķeršanai aizliegto zivju sarakstā un cik drīkst tās paturēt.
Makšķerniek, neslēp zivis tuvējos krūmos vai nenes tās uz automašīnas bagāžnieku! Draugs, saudzē dabu!
Jo dārgāks kāts, jo šaurāka tā “specializācija”. Elvijs Meisters “Ķeram lielo!” #33 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
