Emocijas spraigas, jo tikai vakar vēlu vakarā atgriezos no ikgadējā Somijas brauciena. Šis arī noteikti bija zivīgākais brauciens, tamdēļ nolēmu padalīties šajā piedzīvojumā no A līdz Z. Pēdējos gados ieinteresētība pamēģināt copi tur aug un aug ļoti. To labi parāda daudzās letiņu ekipāžas ar visām laivām uz prāmjiem. Tāpēc, ja arī Tev to gribas izmēģināt, izstāstīšu visu, un varbūt būs kaut kas noderīgs.
Vērsim pie ragiem
Mēs katru gadu braucienu sākam plānot vairāk nekā pusgadu iepriekš. Parasti braucam oktobra sākumā un pie tā arī pieturamies, jo tad laiks sāk dzist un arī līdakas paliek aktīvākas. Sākumā, protams, jāsaprot, uz kurieni vēlies braukt, jo iespējas tur ir, es pat teiktu, neierobežotas. Pagājušo gadu bijām Stormalo, vēl pirms tam Kumlingē, šoreiz Foglo un jau tagad sākam plānot nākamo braucienu uz Vāsa. Zinu, ka daudzas kompānijas katru gadu brauc uz vienu un to pašu vietu, kas nav slikti, jo vieta zināma un, domāju, ne tikai zivju daudzums, bet arī bīstamība akmeņu ziņā.
Bet mums patīk tas ekspedīcijas pieskāriens, kad pēti dziļuma kartes, vēja virzienus un tad nu mēģini izkost ūdeņus, kas bieži vien ir neizprotami un neizskaidrojami grūti. Bet forumi, copes čati mūsdienās ir pilni ar informāciju, tāpēc domāju, ka atrast vietu, uz kurieni braukt, nav grūti. Tad tikai jāsaprot, vai gribas uz pašiem Ālandiem vai tomēr Turku arhipelāgu, jo tur drusciņ atšķiras loģistika un nokļūšanas iespējas. Prāmis no Tallinas būs vajadzīgs jebkurā gadījumā, bet tālāk jau jāsāk domāt: vai nu Tallina–Helsinki un tālāk ar auto, vai Tallina–Mariehamna, un nokļūsti uzreiz praktiski galamērķī, tikai vēl pa starpai kādi mazie pārcēlāji.
Šoreiz pēc laikiem un iespējām saplānojām tā, ka svētdienā 17:00 izbraucām no Tallinas ar prāmi uz Stokholmu, kurš piestāj Mariehamnā, kur bijām ļoti agri pirmdienas rītā, tad priekšā vēl mazais prāmītis un jau 9:00 bijām copes vietā, drusku izkrāmēšanās, un jau laidām copēt. Bet atpakaļ startējām piecos sestdienas rītā ar četru stundu prāmi līdz Turku, tālāk ar auto brauciens līdz Helsinkiem un tad 2,5 stundu prāmis līdz Tallinai. Atpakaļ Rīgā bijām sestdienas vakarā ap pusnakti. Nu šī ir loģistika, kas ir tīra plānošana un rezervēšana.
Uzreiz par obligāto, ko vajag pārbaudīt iepriekš
Katram reģionam var būt savi makšķerēšanas noteikumi. Tas attiecas gan uz reģioniem, kuros drīkst makšķerēt, gan arī paturamā loma skaitu dienā. Šo jau iepriekš vajag noskaidrot no saimnieka, lai beigās nav tā, ka ir pārpratumi un sodi. Paturamie lomi var būt neierobežoti, bet ļoti bieži ir viena līdaka un 10 asari uz cilvēku laivā, tā arī bija mums šoreiz. Pēc gaļas nebraucam noteikti, bet pāris zivju mājiniekiem tāpat gribas atvest, kā arī uz vietas noteikti kaut ko uzšmorēt.
Rezervējot mājiņu, iesaku piemaksāt gan par gultas veļu (tā parasti nav cenā), gan arī par namiņa uzkopšanu, kaut gan viss tāpat ir jāatstāj kārtīgi, bet, nepiemaksājot to, var gadīties, ka no jums prasīs vienkārši perfekti “izlaizītu” namiņu, un, ja nebūs, tad tāpat dabūsiet piemaksāt.
Ja nebraucat ar savām laivām, bet īrēsiet uz vietas, tad, pieņemot laivu, iesaku nobildēt gan pašas laivas stāvokli, gan arī motora dzenskrūvi. Mums nav gadījies, bet ir dzirdēti visādi nostāsti, ka saimnieks pēc tam pieprasa apmaksāt dzenskrūvi, jo tā ir nodauzīta. A nodauzīt dzenskrūvi tur ir vieglāk nekā divus pirkstus apč… Nu, sapratāt.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
No mana skatpunkta obligātais, kam jābūt līdzi:
Dziļuma karte eholotē. Jā, ir iespēja paņemt Navionics telefonā, bet, manuprāt, tas ir apgrūtinoši un lieki. To var izmantot, namiņā plānojot nākamās dienas braucienu. Dziļuma kartē ir atzīmētas arī bīstamās vietas – akmeņi, straumes, sēkļi utt. BET… ne visi. Rezerves dzenskrūve. Arī bez tās es nebrauktu. Šogad arī abas laivas ielikām akmenī ļoti skaisti, vietā, kur apkārt dziļš, kartē bīstamības nav atzīmētas. Pa to vietu arī bijām jau iepriekšējā dienā braukuši un “sliede” eholotē atzīmēta, bet pāris metru novirzījāmies, un tas maksāja jaunu skrūvi. Pirmajā dienā vispār iesaku nemēģināt kaut kur lidot, iezīmējiet ceļu, un pēc tam jau var ātrāk. Skrūve ir viens, bet, ja tur nāk klāt vēl reduktors, tad saprotiet paši. Piekabei rezerves stupica ar gultni. Attālums, ko braukt, ir liels, un, ja, esot Latvijā, ar piekabi viss šķiet kārtībā, braucot tādus attālumus, kādā brīdī tā var nebūt. Personīgi zinu četrus gadījumus, kad kaut kur Somijā, Vācijā, Igaunijā piekabe paliek bez riteņa. Un tad jautrība ar evakuatoriem, nokavētiem prāmjiem nemaz smieklīga nešķiet. Tas nemaksā daudz, bet var izglābt braucienu. Nu un pats par sevi derētu arī auto aizvest līdz servisam, lai pārbauda, vai “nelec” ārā kaut kas, kas var pēkšņi izlēkt kaut kur Somijas vidū. Pilns instrumentu komplekts, kurā ir viss, sākot no maziem skrūvgriežiem līdz lielajām atslēgām. Pat nenojaut, ka kaut kādā brīdī jānomaina ipilota pultij baterija, kaut kas kaut kur jāpieskrūvē u. tml. Daudz ko var sarunāt ar vietas saimnieku, bet tāpat tās ir liekas klapatas, ja pašam kaut kas nav līdzi.
Pirms brauciena uz veikalu
Šeit nu, protams, katrs pēc sava maka biezuma, iespējām, vēlmēm, bet izstāstīšu, kā gatavojos es. Pagājušo gadu aizbraucu ar plāno vasaras kombinezonu, divām termoveļām, flīša jaciņu, jo solīja patīkamu laiku. Stāvot uz vietas, copējot, viss ir kārtībā, bet, ja ar laivu ir pārbrauciens stundas garumā, tad tas draņķa lauskis tāpat pamanās kaut kur ielīst, un auksti paliek riktīgi. Šogad biju gudrāks – nopirku jaunu kombi, kurš ir paredzēts vairāk pavasarim/rudenim, – Norfin Feeder Thermal. Jā, it kā paredzēts fīderistiem, bet, veikalā uzmērot, ar šo sadraudzējos visvairāk, un tas, kas tur rakstīts virsū, mani satrauc vismazāk. Galvenais, lai pilda funkciju. Tāpat arī plānā un siltā veļa, ko vajadzības gadījumā var kādu kārtu vilkt/nevilkt atkarībā no laikapstākļiem. Te der atcerēties: ja ir karsti, tad kaut ko novilkt var vienmēr, bet, ja auksti un nav ko uzvilkt, tad grūtāk. Laikapstākļi arī var mainīties katru dienu. Naktis aukstas, attiecīgi no rīta, braucot iekšā, ir auksts, pa dienu saulīte uzsilda līdz padsmit grādiem, paliek atkal par karstu.
Par zābakiem, man arī tie bija līdzi divi pāri – siltie Torvi ziemas copei un plānie putinieki, kaut kāds tirgus variants. Pirmajā dienā iebraucu biezajos, sapratu, ka ir par traku, un nākamās dienas jau braukāju ar plānajiem. Bet vismaz man bija izvēles iespēja.
Par citām copes inventāra daļām, tur tiešām pašam jāskatās, ko un kā, bet es biju paņēmis līdzi visu – piecus kātus, no kuriem trīs līdakām, divi asariem, beigās izmantoju visus trīs līdakām un vienu asariem. Ja konkrēti, tad LJ Black Sense 70 g testu kopā ar Vanrex Cast multiplikatoru lielajiem mānekļiem, LJ One sensoric Jigging & Flipping 35 g testu kopā ar Daiwa Tatula 200, Buster Jerk II džerkiņiem, LJ One Sensoric Vantage 35 g testu kopā ar Daiwa Lexxa 3000, Deka Hamakuru un mazākām gumijām. Asariem LJ One sensoric Small game 12 g tests kopā ar Daiwa Exceller 2500. izmēru rotiņiem, LJ Ballist gumijām utt. Mānekļi – tieši tas pats. Tas nekas, ka beigās pārsvarā makšķerēju ar pieciem.
Svarīga ir arī ēšanas plānošana. Mums iegājies, ka brokastis katrs ņem pats, ko vēlas, bet vakariņas vienmēr kopīgas, un katru vakaru kāds gatavo visiem vakariņas, un viņš arī pirms brauciena sapērk visu, kas nepieciešams viņa vakariņām. Atkrīt visādi milzu saraksti, naudas skaitīšanas, dalīšanas utt. Par pusdienām laivā… iepriekš arī katrs domāja pats par sevi. Kam desmaize, kam termosā putra, bet šogad piegājām vienoti un nopirkām katrai dienai Kronis gatavās ēdienreizes ar sildelementu. Ļooooti garšīgi, ātri un, galvenais, kārtīgi uzsildīts ēdiens. Nākamajos braucienos pat nedomāšu neko citu.
Ikrīta skats
Foto: Arvis Ančevskis
Bet nu par pašu copi
Šeit iepauzēju, lai padomātu ko rakstīt tālāk. Pa lielam jau met un velc… Bet tā var darīt tikai tur, kur esi atradis, kur to darīt. Bieži gadās tā, ka divi identiski līči, ar vienādu struktūru, zālēm, akmeņiem, krasta niedrēm utt. Bet vienā noķersi 20 līdakas, otrā netiksi nemaz pie copes. Tā ir specifika, kuru es nespēju saprast. Nezinu, vai tās tur vienkārši nav vai tiešām var būt tā, ka vienā līcī aktivitāte vājprātīga, otrā nav vispār. Un, jā… daudz ko ietekmē vēja un mākoņu esamība. Pirmajās dienās šoreiz vilkām ap 60 līdakām uz laivu, jo bija vējiņš. Pēdējās divas dienas iestājās praktiski bezvējš, un, lai tiktu pie loma, bija ārkārtīgi daudz jāstrādā un jāgaida kaut kādi iznācieni. Līdakas atradām, bet tās lēnām nāca līdzi laivai, pagriezās un aizgāja. Lai gan iepriekšējās dienās rekords, šķiet, bija 12 metieni pēc kārtas ar līdaku. Bet arī pie necopes nevajag mest plinti krūmos, arī necopes dienā sagaidījām īsu pusstundas iznācienu un tāpat savas 20 noteikti izvilkām. Tās ir nianses, un domāju, ka katram reģionam tās var atšķirties. Noteikti tur arī notiek līdaku migrācija turpu, šurpu, un, ja uztrāpi uz svaigi atnākuši zivi, nu tad tik turies.
Runājot par mānekļiem, tad pieminēšu savu topu, ar ko strādāju. Pārinieks ķēra ar līdzīgiem mānekļiem, otrā laivā Aigars eksperimentēja stipri vairāk, bet tāpat vilka DAUDZ. Tas, ko varu pateikt viennozīmīgi, ka džerki tur strādā vienkārši teicami. Tāpat arī visas 5–9 collu gumijas tur var mētāt, un rezultāti būs. Es pārsvarā strādāju ar 9” LJ Kubiru, lai mēģinātu mazākās atsijāt, bet arī tas ne vienmēr izdevās. Ar asariem mums gāja grūtāk, otrā laivā katrs tika pie trofejas – 41 un 42 cm asariem ķerot līdakas. Mēs ar Oskaru gan uzgājām vietas, kur asaru bija daudz, bet izmērs piekliboja. Izņemot vienu vakaru, trāpījām uz skaistu asaru baru – 30–40 cm praktiski katrā metienā. Līdz laivai atnāca arī tāds, kādu sen nebiju redzējis. Teiktu, ka savi 45 šamam bija. Domājām – pietiek, jābrauc mājās, jo jau vēls bija, un pa tumsu braukt galīgi nebija vēlmes.
Nākamajā rītā braucām uzreiz uz turieni, bet lielie kukulīši bija sadomājuši aiztīties uz citām vietām. Kur? Neatradām. Ja sausa statistika, tad katrai laivai stabili 180–200 līdakas pabija laivā, mūsu laiva arī kādus 40 asarus izmānīja. Bet pietrūka trofejas. To arī no vietējiem dzirdējām, ka līdakas tur ir ļoti, ļoti daudz, bet lielās – reti. Pārsvarā mums ķērās tādas 55–65. 70+ arī bija daudz, bet 80+ jau stipri mazāk. Lielākā brauciena līdaka 89 cm pieķērās Aigaram. Lielākais asaris 42 cm – Gintam. Es augstāk par 39 cm asarim un 83 cm līdakai tā arī netiku. Iespējas gan bija un ne maz. Bet tas lai paliek emociju atmiņā.
Ne asakas visiem, un tiekamies uz ūdeņiem!
Top 5 lietas ziemas copei! Apģērbs, mānekļi, spoles
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
