Lai gan pamatā copēju Burtniekā, ņemot vērā, ka darba nedēļa tomēr paiet Rīgā, bet uz copi velk stipri, ar kolēģi aizvadītā gada maijā nolēmām aizbraukt uz copi tepat Ķīšezerā. Domāts – darīts! Jau ap plkst. 17 esam Langas laivās (vienīgajā publiski zināmajā Ķīšezera laivu bāzē) ar domām par zobaino plēsoņu savaņģošanu. Laivas, kā jau Langā pierasts – visai apbružātā un pieticīgā stāvoklī, bet nav jau īsti citu alternatīvu. Tāpat airīšos tiekam līdz Langas ietekai ezerā, un, gar maliņu virzoties, sākam mētāt. Šis ir tikai otrais Ķīšezera apmeklējums, bet no lasītā copes forumos ir skaidrs, ka zivis te ir, jākaplē tikai. Pamazām sākam mainīt mānekļus. Kolēģis uzliek manis dāvināto 110. orbītu, pāris reizes iemet. Pēdējā metienā, jau taisoties celt ārā mānekli no ūdens, notiek kas pavisam negaidīts – kāts saliecas līkumā un no ūdens svecē izlec līdaka, uz aci tāda drusku virs diviem kilogramiem. Viss jampadracis notiek pie paša laivas borta, un es vēl šobrīd nekādi nespēju saprast, kādēļ un ar kādu domu (nu labi, domu vēl drusku var saprast, bet tas izpildījums…) tīri instinktīvi grūžu roku zvēram rīklē un mēģinu to iecelt laivā (šķiet, līdzi bija pat zivju uzveramais tīkliņš). Viss jandāliņš notiek tik ļoti ātri, ka attopos tikai ar āķiem pirkstos, kas ir iedūrušies gana dziļi. No līdakas, protams, nav vairs ne miņas. Arī kolēģis, redzot visu notiekošo, ir vieglā šokā. Paraustu āķus un saprotu, ka pašam būs visnotaļ grūti saņemties uz pašsodīšanas eksekūciju un izraut tos ārā. Ņemot vērā, ka kolēģis nav nekāds plānā galdiņa urbējs, bet vīrs ar iekšām, vēršos ar lūgumu, lai viņš no manas miesas izrauj šos nelaimīgos āķus…
Par laimi, vismaz plaķenes mums bija. Viņš skatās uz mani, tad uz āķiem, atkal uz mani un saka: “Zini, es ļoti daudz ko varu, bet šo gan ne…” Neko darīt, nācās saņemties vien pašam un uz skaitli trīs, kā saka, ar ašu un līganu rokas kustību izraut āķus, ko arī veiksmīgi izdaru, bet daru to tik ļoti veikli, ka divi āķi ir ārā, bet viens no trīsžubura āķiem iecērtas delnā… Nezinu – smiet vai raudāt, bet sāp dikti… Atkārtota procedūra ar maģisko skaitli trīs un slaido vēzienu (šoreiz gan daudz uzmanīgāk), un es beidzot esmu atbrīvojies no šī patiešām ķerīgi-medīgā orbīta. Laivā, kā par brīnumu, atrodas arī ar caurspīdīgu izolācijas lenti apvilkta, ne pirmā svaiguma aptieciņa, ko arī atpakojam. Nekā gan tur īsti nav – tik vien kā marle un daži plāksteri, bet esmu priecīgs par to pašu. Aptinu ap daudz cietušo roku marli, un turpinām copēt. Jāsaka, ka turpmākā cope nekādus pārsteigumus nenesa – bija pāris copītes, un, sākoties krēslai, devāmies atpakaļ uz bāzi, kur bāzes saimnieks mūs jau gaidīja, cītīgi izjautājot par mūsu panākumiem, līdz pamanīja, ka viņa vērtīgā aptieciņa ir atvērta. Tad nu sākās šķendēšanās no sērijas, ka aptieciņa ir paredzēta tikai skata pēc un nav paredzēta lietošanai. Man no visa šī dzirdētā absurda tā uznāca smiekli, ka knapi spēju valdīties. Tikai pie sevis nodomāju – nez kā tu pats, gudriniek, šādā situācijā būtu rīkojies. Lai nu kā, arī pats izdarīju secinājumus un tādas lietas kā marle, ūdeņraža peroksīds un knaibles atrada vietu arī manā pričendāļu kastē. Copē tomēr gadās visādi! Sargājam sevi! Ne asakas!
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
