Vasara ir pilnbriedā, un es atkal atrodos pie upes. Šeit esmu pirmo reizi. Upe ir meliorēta, neliela, toties padziļa un ar rāmu tecējumu. Paralēli upei garā posmā stiepjas Latvijas valsts mežu izveidots ceļš. Upe atrodas zemāk, un to no ceļa pamanīt ir grūti. Tāpat arī pašu ceļu no upes ieraudzīt ir neiespējami, jo starpā ir pabiezs pamežs dažādu eglīšu un krūmu izskatā. Man neko vairāk arī nevajag. Upe ir noēnota, un, ja pārvietošos pietiekami klusi, tad noteikti tikšu pie kādas foreles.
Domāts – darīts. Brist pa upi nevēlos, lai neizbiedētu potenciālo megaforeli, toties krasti ir pastāvi, noauguši sūnām un salīdzinoši tīri, lai diezgan komfortabli pa tiem pārvietotos. Kādu stundu jau esmu copējis, taču no zivīm ne smakas. Bieži nākas šļūkt lejā līdz tumšajam ūdenim, lai kārtējo reizi atkabinātu siekstā ieķērušos mānekli. “Laikam neņem to biežo zacepu dēļ. Būšu visas lielās aizbaidījis,” iebridis ūdenī, es pie sevis spriedelēju. “Nu neko. Laikam šim posmam metīšu mieru.” Žigli saliku makšķeri un pirms kāpšanas ārā no upes vēl reizi nolēmu ar muguru atspiesties pret sūnaino un stāvo nogāzi, lai paraudzītos debesīs un koku galotnēs. “Ehh, cik smuki! Tāds miers un klusums. Un kas par smaržām! Mmmmmm…” Vēl reizi caur degunu pievilku pilnas plaušas ar svaigu meža gaisu un gatavojos kāpt atpakaļ stāvajā nogāzē.
“Drrrrnnnnttttt… rrrrr….” manu mieru pēkšņi iztraucēja kāda strauji tuvojošos transportlīdzekļa skaņa. “Nu gan nesas,” es nodomāju un nolēmu šo rallistu palaist garām un tikai tad līst laukā no upes. Diemžēl autiņa straujā bremzēšanas skaņa manus plānus izmainīja par visiem 180 grādiem. Un ne tikai plānus, bet arī visas līdz šim uzkrātās pozitīvās emocijas. Tas viss tika izsmērēts kā pret sienu. Tieši tā – izsmērēts.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kā par nelaimi, mašīna apstājās tieši tur, kur es grasījos iziet ārā uz ceļa – kādus desmit metrus no manis, ne vairāk. Joprojām atrodoties lejā pie upes, es pāri nogāzei uzmetu saudzīgu skatienu uz nelūgto viesi. Putekļi izklīda, pavērās durvis, nu jau kļuva dzirdama arī auto radio skaņa un redzams pats stūrmanis. Tikai rokas uz stūres viņš vairs neturēja, bet gan bija tās cieši piespiedis pie sava vēdera. Pēkšņi šis nedaudz korpulentais vīrelis sāka izmisīgi kaut ko meklēt uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Meklēto neatrazdams, viņš šai darbībai atmeta ar roku un rausās laukā no mašīnas.
Brīdi likās, ka esmu pamanīts, taču viņa skatiens nebija vērsts konkrēti uz mani, bet tikai manā virzienā. Kārtīgi notēmēdams, vīrelis braši brida tieši man virsū. Akls, vai! Es apgriezos pret viņu ar muguru, atspiedos pret sūnaino nogāzi, nedaudz pietupos un sagatavojos sliktākajam. “Dzin, dzinn” – metāla skaņa, kas rodas, attaisot bikšu siksnu, manas bažas apstiprināja. “Prrrrr, prrrrr…” – tūdaļ sekoja arī pērkondārdi. Izskaitīju sekundes, aprēķināju attālumu un secināju, ka gaidāmais negaiss tepat blakus vien ir. Ja vēlaties precīzāk, tad ne vairāk vai mazāk kā divu metru attālumā no manis.
Vīrelis vēl tikai pie sevis kaut ko nomurmināja un sāka pamatīgi zibeņot. “Nu jopcik! Tas ir vāks kaut kāds! Reāli čalis kluci liek,” es neviltotā šokā mēģināju savai apziņai izskaidrot esošo situāciju. “Ko man tagad darīt? Varbūt uzrunāt? Eu, vecīt! Ej citur d***t! Tu man traucē makšķerēt.” Bet tas viņu reāli var sabiedēt. Turklāt pašā karstākajā brīdī. Skats pēc tam noteikti būtu jautrs, taču, iedomājoties sevi viņa vietā, es nolēmu vienkārši nogaidīt. “Lai jau viņš izķēzās. Sēdēšu klusi, gan jau nemanīs.”
Tā es arī tur pieliecies gaidīju. Nezinu, ko viņš bija ēdis. Tako, burito vai ko citu, bet šļūdonis tur bija pamatīgs. Lai apslāpētu nelabās smakas, es nolēmu elpot caur krastmalā noplēstu sūnu kušķi. Tas nedaudz palīdzēja, bet tikai smakām. Bija jau arī vēl tie pērkondārdi. Ar tādu improvizāciju es ne reizi vēl nebiju sastapies. Pat AC/DC ar savu Thunderstruck nobāl. Nu – skaisti!
Pēc pērkondārdu jaudas samazināšanās varēju noprast, ka šim pasākumam beidzot ir pienācis gals. Pāris minūšu garais koncerts veiksmīgi būs beidzies gan man, gan arī vīrelim, kas nu jau bija piecēlies kājās visā augumā. Uzmetu neviļu skatienu viņa virzienā, bet pretī atrāvos ar divām bālām dibena puslodēm. “Fuj! Tinies taču prom vienreiz!” es dusmīgi cauri sūnu kušķim pie sevis murmināju. Nezinu, kas tā par mistiku, taču šo vēlēšanos izdzirdēja mans telefons. “Tidudiudiu, tidudiudiu, tidudiudiudiudiu….” …viss. Zvans uz pilno. Šoreiz troliņš no manas puses. Žigli paceļu galvu, bet tur jau man lūr viens pretī. Nezinu, vai tas viņam bija no tikko veiktā procesa vai arī izbrīna, redzot mani ar sūnu pušķi degunā, taču vīrelim acis reāli bija izkāpušas ārā no acu āboliem.
Es atkal žigli novērsos. Sekundi nošokējos, vēlreiz pagriezos, lai kaut kā reaģētu, taču bija jau par vēlu. Ar vienu roku pieturot zemē krītošās bikses, vīrelis bija jau aizjozis līdz mašīnai. “Šodien ārā saulains laiks, bez nokrišņiem,” atskanēja Briča balss no radio. “Kā tad – ko tu melo!” es pie sevis nodomāju un pamāju ar roku putekļu mākonim, ko aiz sevis atstāja mašīna, kas tikko bija pamatīgi nospolējusi.
Vai es todien ko noķēru? Es nezinu. Atceros tikai šo!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
