Saku, kā ir – baigi patīkami tas nebija. Mirkli likās, ka ūdens tuvums manas ciešanas nedaudz atvieglos, taču tā nenotika. Varbūt tikai sliktāk pat palika. Šī pigora atmiņas liek man nedaudz sakost zobus un plaukstā satvert savu vīrišķību. Kas tam par iemeslu, to tūlīt arī izstāstīšu.
Pēc vairākām agresīvām sadursmēm ar neprognozējamiem humanoīdiem un nepiesietiem, vaukšķošiem un klaiņojošiem sētas kompostrētājiem mani foreļcopes izbraucieni vairs nav iedomājami bez kāda no pašaizsardzības līdzekļiem. Zinu, ka citi izvēlas elektrošokerus vai suņu atbaidītājus ar ultraskaņu, bet es sev par piemērotāko uzskatu tieši piparu gāzes baloniņu. Parasti tos mainu katru sezonu. Vienā gadā tas var būt želejnieks ar precīzu tālšāviena funkciju, citā atkal baloniņš, kas tuvā distancē taisa piparmākoni.
Vienalga, kurš no variantiem attiecīgajā brīdī ir iegādāts, to pamatfunkcija ir vienāda, un tā ir – kost. Kost stiprāk par to, kas tev pašam tajā brīdī grasās iekost, un kost ilgāk par to, kas, pamatīgi sakodies, nāk tev virsū ar dūrēm. Daudz pielietot to nav nācies, bet satvert baloniņu plaukstā un sagatavoties pašaizsardzībai gan gadās bieži.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Parasti to turu pa ķērienam, somas ārējā kabatā, bet, kad briesmas ir garām un redzeslokā jau mutuļo skaista foreļupe, tad, daudz nedomājot, baloniņu pavirši iestūķēju atpakaļ vestē, kādā no bikšu kabatām, somā vai kur citur. Aiziet! Pilniem auļiem upē iekšā, un sāku makšķerēt. Kalni, lejas, kraujas, koki, bebrinieki, akmeņi, zivis, videokamera, fotokamera un viss pārējais, kas man pie ūdeņiem parasti nones širmi, ātri vien manā ekipējumā uzjauc pamatīgu bardaku. Tā, ka reizēm pats nemaz vairs nesaprotu, kur un kas man atrodas. Bladāc! Tikko kārtējais čemnieciņš atkal uzsēdās. Es drudžaini ķeru fotokameru, pietupjos, lai būtu tuvāk ūdenim un nenāktos celt zivi no tā laukā, knipsēju, pētu, priecājos, izbaudu šļakatas un foreles atlaišanas mirkli. Kad viss ir beidzies, man parasti seko neliela apkopes pauze. Es savedu kārtībā inventāru, pārsienos, noslauku kamerām objektīvus, pārdomāju tikko notikušo utt. Arī savas brilles ar visām polarizējošajām uzlikām es mēdzu pārslaucīt. Tam nolūkam man bikšu kabatā vienmēr atrodas speciālas salvetes. Turpat mēdz iemaldīties arī rezerves baterijas kamerām, lazdu rieksti, telefons, mānekļu kastītes un ēdamgumiju burciņas. Vārdu sakot, manās bikšu kabatās bieži ir pamatīgs bardaks. Arī šoreiz.
Esmu apsēdies, brilles ar visām klapēm ir noņemtas, no kabatas tikko ir izvilkta lupatiņa optikas tīrīšanai, un es sāku rūpīgi tīrīt savus okulārus. Jau pašā sākumā man likās dīvaini, kāpēc lupatiņa uz brillēm atstāj slapjas strīpas. Arī dīvainais aromāts lika man aizdomāties. “Nu reāli te kaut kas ož. Diezgan spēcīgi un specifiski,” es, lūkojoties apkārt un ostot gaisu, pie sevis spriedelēju. “Nevar būt, ka mīzenēs esmu atkal iesēdies.” Uzmezdams atpakaļ uz deguna līdz galam nenotīrītās brilles, es žigli cēlos kājās, lai gūtu apstiprinājumu savam domugraudam. Taču no sarkanajām skudrām ne miņas, tikai mana dibena nospiedums, un viss.
Bet kā tad lai izskaidro nelielo svilinošo sajūtu cisku rajonā!? Un vēl skaņa bija tāda: “ssssssssššš… ssšš…” Kaut kas klusi šņāca. Tikai nevarēju saprast, no kurienes tieši šis troksnis radās. Mirkli jau likās, ka “tas takš ir kobra” uz mani dusmojas, līdz pēkšņi sāku šņākt arī es pats. Daudz vairāk, skaļāk un izteiksmīgāk… Daauudz vairāk.
“F**k, jē**l, kā kožžž… šsšsssssss, bļāviens!” es, slaukot asaras no saviem acu kaktiņiem, vaimanāju. Arī kreisā ciska sāka svilt aizvien stiprāk un sāpīgāk. Izrādās, ka manu bikšu kreisajā kabatā tas sasodītais piparu gāzes baloniņš bija nostrādājis. “Bet kā? Kā tas ir iespējams!? Tur taču ir drošības klapans. Tas nedaudz ir jāpaceļ, lai tiktu pie pareizās pogas klāt,” es, turot rokās tikko no kabatas izvilktu nodevīgo pašaizsardzības verķi, meklēju atbildes uz saviem jautājumiem. Baloniņš manu asaraino acu priekšā izskatījās izplūdis un vizuļoja tā, it kā es uz to raudzītos caur kaleidoskopa prizmām.
Nu nē, to nevar vairs izturēt. Reāli neciešami. Sāpju pārņemts, es metos ūdenī un drudžaini sāku mazgāt seju. Nu man svila ne tikai acis, bet arī visa seja, kakls un krūtis. Turklāt samirka arī bikses un viss pārējais, kas tajās biksēs atradās. Un tajās atradās visdārgākais, kas man ir… mana vīrišķība.
Nākamo minūti varētu aprakstīt šādi: iedomājieties sevi ar pliku dibenu sēžam kvēlojošās oglēs, kur jebkādi mēģinājumi tās apdzēst tikai piedod svelmei jaudu. Turklāt paralēli tam acīs nepārtraukti nāk jūsu paša gruzdošā apmatojuma kodīgie un smirdīgie dūmi. Tieši tā es tobrīd arī jutos. Turklāt nebija variantu to izbeigt. Svila visa pakaļa, olas un ciskas… Vienkārši ellīgi svila.
Šo situāciju nedaudz uzlaboja ritošais laiks, kā arī slapjo bikšu, apeņu un krekla novilkšana. Arī brilles jau kādu laiku no acīm biju noņēmis. Visu novilkto atstāju straumē skaloties, un es pats kā tāds pusakls kurmis puspietupienā turpināju ūdenī veldzēt savus zvanus. “Fūūū… Nu jau ir nedaudz labāk. Pirmo vilni būšu pārdzīvojis,” es atviegloti nopūtos un sāku uzmanīgi skalot savas brilles. Acis vēl asaroja, taču tik ļoti vairs nesvila. Arī redze sāka atjaunoties, un mans pirmais fokusētais skatiens bija vērsts ne uz ko citu kā uz to sasodīto piparu gāzes baloniņu.
“Nu man ir skaidrs, kāpēc tas verķis nostrādāja,” turot rokās savus apsvilušos riekstus, es raudzījos uz kādu citu riekstu. Prāvu lazdu riekstu. Izrādās, ka tas manā kabatā bija pamanījies iespraukties starp baloniņa palaišanas pogu un drošības klapanu. Tas arī piešķīla uguntiņu šim sārtam. Jauki, vai ne? Izskaloju drēbes, kā vien varēju, taču tāpat visu atlikušo dienu pavadīju tā, it kā kails būtu iebridis nātru biezoknī. Nu, ko lai saka – esiet uzmanīgi. Labi, ka neviens maniaks šo visu no malas nemanīja. Man nav ne jausmas, kā es bez brillēm, pliks un ar tukšu baloniņu todien būtu atgaiņājies.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
