Viens no copes veidiem, par ko vēl neesam runājuši savos piedzīvojumos, ir cope jūrā. Esat taču redzējuši jūras krastā stāvošus večus ar gaisā saceltiem stobriem (nē, nepadomājiet te neko piedauzīgu!), kuros saspraustas makšķeres? Viņiem tur stāv (makšķeres protams!) uz butēm!
Mums ar nāburgu Kažiņu arī ik rudeni uzdīda bušu nemiers. Nāburgu Kažiņš vienmēr smejas, ka tas saistīts ar manu uzvārdu – sak’, esot jādodas manus radiniekus apraudzīt; man gan šķiet, ka tas tā vairāk ar pasākuma specifiku saistās – tak atkal kaut kas pilnīgi savādāks; citādāks salīdzinājumā ar upju vai ezeru bagarēšanu no laivas vai attiecīgu tupēšanu krastā. Te ir jūra! Plašums! Un vienmēr ir interesanti! Ir dzirdēts daudz nostāstu par bušu dižlomiem pie Miķeļbākas vai Kolkas. Tomēr mēs uz turieni nekad nebraucam, dodot priekšroku nomaļiem, ļaužu mazapmeklētiem apgabaliem virs Liepājas Ventspils virzienā. Attiecībā uz ēsmu mums arī ir savs funktieris.
Pati populārākā bušu ēsma ir garneles. Protams, ka par tām zināt – veikalos pārdod tādus saldētus vēžveidīgos. Tos turpat krastā izloba no čaumalām, sprauž uz āķiem un žvidzina. Bet – ak vai, tētīt! – vai kāds attiecīgais žvidzinātājs ir sarēķinājis to, ko, kā sacīt jāsaka, sauc par procesa pašizmaksu? Nāburgu Kažiņš, liels intelektuālis būdams, vienreiz sarēķināja. Uzminējāt! Sanāca, ka garneles izmaksā vairāk nekā pēcāk noķertais loms. Tad Nāburgu Kažiņš to nosauca par mankī biznes – kā tur reiz bija tajā anekdotē, kad tika nosperta kaste šņabja, pārdota par puscenu un nauda pēc tam nodzerta. Kopš tā laika mēs vairs butes uz garnelēm necopējam. Izlīdzamies ar maiļu filejām.
Togad oktobrī arī neiztrūkstoši laidām butēs. Bija oktobrim netipiski silts. Igoročiks stūrēja, mēs ar Nāburgu Kažiņu uz mašīnas pakaļbeņķa laiku pa laikam ieklunkšķinājām pa malciņam no līdzpaņemtās blašķītes tradicionālā piparu šņabja ceļa īsināšanai. Igoročiks pukojās, ka saule ir zemu virs horizonta un spīd tieši acīs – mēs ar Nāburgu Kažiņu nosmīnējām, ka tā pukošanās jau vairāk dēļ netikšanas blašķītei klāt, jo tad ta’ brīnums, ka oktobrī saule ir zemu virs horizonta! Grobiņā nogriezāmies Ventspils virzienā, tad laidām kopistiski kādus piecpadsmit kilometrus Ventspils virzienā, beigās nogriežoties uz jūras krasta pusi un mazliet pazigzagojot pa lauku ceļiem. Prātīgi iestūrējām savā tradicionālajā parkošanās vietā atpūtas bāzē pie feinās saimenieces Lienes. Mašīnu nolikām netālu no dižoša vienā pagalma malā un devāmies ar visām pertelēm uz jūras krastu. Pa ceļam satikām Lieni, kura mums piedāvāja palikt vienā no četrām atpūtas mājām vai pirts mājā, taču atteicāmies – šoreiz nebija tādu plānu.
Krastā saspraudām smiltīs attiecīgās trubas, iežvidzinājām makšķeres, makšķeru galus ievietojām trubās un uz brīdi izbaudījām feino skatu – tak tās gaisā izslietās makšķeres nudien izskatījās kā antenas pret debesīm!
“Copē mana dvēselīte ar Dieviņu runājās!” antenu skata iedvesmots, Naburgu Kažiņš iedziedājās pazīstamā tautas dziesmas melodijā. “Paskat, re, kur tava žilka jūrā iekšā karājas!” Igoročiks tikpat poētiski norādīja uz Nāburgu Kažiņa līdz galam nesakārtoto makšķeri. Tad nu tā. Makšķeres gaisā, ēsma jūrā, mēs sēžam. Un nekā! Pārmetām makšķeres dažādos attālumos no krasta – tajā ir savs funktieris, varbūt butes ganās kādā konkrētā attālumā. Sēžam. Un atkal nekā! Uzlikām svaigu ēsmu – zivīm tak tāpat kā ļaužiem patīk svaigi smaržīgas lietas. Iemetām un sēžam. Nekā!“Vai nu vējš neriktīgs, vai tavi radinieki, Otomār, līdz Ventspilij pie Lemberga aizpeldējuši!” nāburgu Kažiņš grūtsirdīgi novilka.Nekas cits neatlika kā vienkārši sēdēt, klausīties viļņu šļakatās un vērot, kā meditatīvi viļņi uzplūst un aizplūst. Uzplūst un aizplūst …
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
“Man vajag uz mežu,” Igoročiks meditatīvo mieru pēkšņi pārtrauca. “Dabas vajadzība sauc!”
Igoročiks aizslāja pāri kāpai un nozuda mežā. Mēs ar nāburgu Kažiņu palikām sēžot jūras krastā, turpinot meditatīvi noraudzīties viļņu uzplūšanā un aizplūšanā. Nemanot bija pagājusi gandrīz stunda. Igoročiks no meža darīšanām atpakaļ nebija atgriezies.
“Dīvaini,” nāburgu Kažiņš nokonstatēja. Tas brūnais lācis būs Igoročiku vinnējis!”
“Joki jokiem,” man prāts galīgi nenesās uz jautrošanos. “Vajadzētu doties viņu meklēt, bet nevar jau zināt, uz kuru pusi viņš aizgāja.”
“Vēl desmit minūtes pagaidīsim. Ja neparādīsies, dosimies – tu pa labi, es pa kreisi.”
“Un ja nu šis aizgājis taisni?”
Nāburgu Kažiņš neatbildēja. Sajutu, ka Igoročika izgaišana arī viņā radījusi satraukumu.No mūsu norunātajām desmit minūtēm bija pagājušas kādas piecas, kad kāpas augšā parādījās Igoročika druknais stāvs. Mēs atviegloti uzelpojām.
Igoročiks tuvojās, katrā rokā nesdams pa lielam iepirkumu maisam.
“Mēs domājām, ka tu esi mežā no kaut kā atrāvies un tāpēc pazudis!” nāburgu Kažiņš uzsauca, kad Igoročiks bija pietuvojies. “Biji veikalā, vai, ka maisus nes?”
“Gandrīz atrāvos arī!” Igoročiks atteica. Varēja redzēt, ka viņš ir ļoti labā noskaņojumā. “Iegāju mežā, a tur džeks ķjolku žarīja. Dabūju klusām tīties prom!”
“Ko darīja?” nāburgu Kažiņš nesaprata. “Jaunlopu cepa?”
“Tak nē! Nu, tas tāds teiciens, kad, nu, jaunieši seksojas…”
“Ā! Un es, vecs muļķis, nesapratu tos jaunos teicienus!”
Tad Igoročiks nolika zemē abus maisus.
Mī un žē! Tie bija pilni ar priežu bekām! Abi maisi bija piepildīti ar sēņu dzeltenbrūnajām graciozajām, stingrajām cepurītēm līdz pat augšai!
“Nazis man bija līdzi, bet labi, ka atradu šos maisus mežā izmestus…” Igoročiks nevērīgi noteica.
“Va, vellos!” nāburgu Kažiņš iesaucās. “Otomār, ja šitā necopē, dodamies mēs arī mežā! Vismaz sēnes sagriezīsim!”
Paņēmuši loma trūkuma dēļ nevajadzīgos līdzpaņemtos butēm domātos plastmasas maisus un atstājuši Igoročiku pieskatīt makšķeres, abi ar nāburgu Kažiņu devāmies mežā. Taču jāsaka uzreiz – Igoročiks acīmredzami bija labs sēņotājs! Priežu beku svaigi grieztus kātus sūnās redzējām gana daudz. Nenogrieztas sēnes gan tikpat kā ne. Nostaigājām stundu, taču mūsu guvums ne tuvu nebija salīdzināms ar Igoročika iespēto. Nosprieduši, ka ilgāk staigāt nav vērts, devāmies atpakaļ. Jau no kāpas virsotnes pamanījām, ka Igoročiks atspēries velk. Paātrinājām soli un tikām krastmalā vienlaikus ar smukas butes izcelšanu krastā Igoročika izpildījumā. Taču tad sekoja nākamais pārsteigums – Igoročiks parādīja maisu, kurā brūnās muguras spīdināja un acis bolīja jau kādas pārdesmit butes.
“Un tu šito savilki, kamēr mēs bijām prom??” nāburgu Kažiņš bija gluži vai šokēts.
“Nuka! Jūs aizgājāt, es pārmetu makšķeres un laikam trāpīju virsū baram. Vilku pat dupletus! Pēdējās padsmit minūtes gan ir pieklusis. Uz šo bija diezgan ilgi jāgaida.”
Lieki teikt, ka līdz ar mūsu pārrašanos butes copēt praktiski bija beigušas. Un tikpat lieki teikt, ka abi ar nāburgu Kažiņu bijām neizsakāmi vīlušies.
“Šodien ir tā, ka brūnie sāka un uzvarēja,” nāburgu Kažiņš skumji noteica, “pie tam veselas trīs reizes!”
“Kur tev trīs?” es nesapratu. “Bekas un butes – tak divas sanāk!”
“Nea!” nāburgu Kažiņš nogrozīja galvu. “Brūnie sāka un uzvarēja trīs reizes. Un, ja nebūtu pirmās, nebūtu arī nākamo divu!”
Igoročiks gan neteica neko. Jums ir kādreiz sanācis būt patiesi laimīga cilvēka sabiedrībā? Mēs ar nāburgu Kažiņu tagad zinām, kā tas ir!
Nevar piespiest zivi ķerties, piespiest zivi ēst – Igors Prātiņš. Sarunas laivā #13
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
