Pērn bijām nedēļu garā Ālandu ekspedīcijā. Nolēmu padalīties ar savu pieredzi, kā plānot braucienu, lai nerastos nevajadzīgi pārsteigumi ceļā, jo noķertās zivis ir tikai daļa no visa brauciena.
Ceļa plānošana
Pirms plānot savu braucienu, iesaku izpildīt mājasdarbu un atrast galamērķi. Un, lai to izvēlētos, iesaku apvaicāties kolēģiem kaut vai sociālajos tīklos, kuri ir kaut kur bijuši, kādos laikos bijuši, kādas zivis ķēruši un kāds ir “darba dziļums”. Braukt pilnīgi uz dullo, paļaujoties tikai uz informāciju internetā, var sanākt bēdīgi. Mūsu gadījumā braucām uz salu Kumlinge, šajā vietā mūsu kolēģi bija bijuši jau pavasarī, tāpēc zinājām, uz kurieni dodamies un ko sagaidīt. Pavasarī viņi tur bija pirmo reizi, un tad sekoja pārsteigums, ka daudz kur spēkā ir liegumi makšķerēt līdz pat jūlijam, kas nozīmēja to, ka zivīgajās vietās viņi nemaz likumiski nedrīkstēja makšķerēt un bija jāmeklē alternatīvas. Un arī tā bija vienkārši nezināšana un iepriekšēja nesagatavošanās.
Vēl viena svarīga lieta ir tieši tur esošie dziļumi un mānekļi, kas strādā labāk. Mūsu gadījumā darba dziļums bija 0,5–1,5 m, kas nozīmēja, ka jāatlasa konkrēti mānekļi un vest līdzi visu savu garāžu galīgi nebija nepieciešams. Speciāli iepirku divus džerkiņus, lai arī iepriekš ar tiem nebiju strādājis, bet džeki teica, ka tur tie ir lielā cieņā. Tā arī bija – ar vienu džerkiņu feini nostrādāju četras dienas, līdz metriņš pie laivas ar visu džerkiņu ieskrēja zem laivas un pret motora dzenskrūvi pārgrieza auklu.
Bet, ja par pašu ceļu, tad mēs braucām ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem, tālāk apmēram 300 km brauciens, tad viens pārcēlājs pāri upei, tad vēl viens prāmis uz kādu no salām un pēc tam vēl pēdējais prāmis uz mūsu konkrēto salu. Izklausās sarežģīti, bet tā nebūt nav. Vismaz pusgadu iepriekš ir jāapsēžas pie datora, jāsaplāno maršruts, lai visu paspētu, un viss būs kārtībā. Ja to visu dara laikus, tad arī prāmju biļetes ir lētas. Mēs braucām ar četrām automašīnām, velkot līdzi četras laivas uz piekabēm, un bijām desmit cilvēki. Visi prāmji turp, atpakaļ mums izmaksāja 120 EUR no cilvēka.
Laivas
Mums līdzi bija četras laivas, vienu laivu izīrējām turpat uz vietas (sešu dienu izmaksas 200 EUR) + līdzi bija 10 ZS motors. Uzreiz teikšu, ka neatkarīgi no tā, vai ņemat līdzi savas laivas vai nomāsiet uz vietas, eholote ar dziļuma karti ir viennozīmīgi obligāts pasākums. Ja neesat tur bijuši, tad turienes negaidīto akmeņu un klinšu paradīze var atstāt ne tikai ar muti vaļā, bet arī smagi apskādēt motorus. Ar visu to, ka dziļuma kartes mums visiem bija, iebraucot seklajos līčos, viss paliek pašu rokās – pacelti motori un acis pāri bortiem. Lēnām bubinot, tāpat gandrīz visi no mums kaut kur uzsita dzenskrūves – kurš vieglāk, kurš smagāk. Maksimāli pacelts elektromotors daudzas problēmas atrisina, ja tāds, protams, ir. Šis ir iemesls, kāpēc iesaku ņemt līdzi savu motoru un paķert vēl rezerves dzenskrūvi – var noderēt. Neiesaku īrēt vietējo motorus, iemesls ļoti vienkāršs – apskādēt dzenskrūvi vai tikt pie jau knapi ejoša dzinēja un nobeigt to pavisam nešķiet sarežģīti, un pēc tam ej nu skaidrojies ar saimnieku, ka tā jau bija… Par 5 ZS motoru viņš nomā prasīja 35 EUR par dienu. Bail iedomāties, cik noplēstu, ja būtu viņa dzenskrūvi sabojājuši.
Par turienes laivām gan nav par ko sūdzēties – stabilas divkorpusu laivas, pieļauju TERHI ražojuma. Tur, kur bijām mēs, apkārt bija atklāta jūra, kas nozīmēja to, ka vējā viļņi tur būs ĻOTI iespaidīgi, un tieši tā arī bija. Bija pāris gadījumu, kad pat man biksēs bija vairāk nekā vēderā, jo daži viļņi uzsvieda laivu ļoti augstu un, nākot zemē, bija domas par to, kas tūlīt notiks. Beigās jau viss labi, bet vestes, protams, obligāti virsū. Ūdens auksts, viļņi lieli, tur prieki var ātri beigties.
Dzīvošana
Šeit pa lielam nav daudz ko piebilst, jāpaļaujas uz čomu stāstīto un bildēm internetā. Mēs dzīvojām divās mājiņās, kur katrā bijām pieci cilvēki. Nekāds luksuss, bet ļoti silti un mājīgi. Nebija problēmu uztaisīt vakariņas un visiem kopā pie galda apsēsties, pavakariņot un padalīties ar dienas iespaidiem, un izdomāt, kur kurš brauks nākamajā dienā.
Ēšana
Katram, protams, kārtība sava, bet izstāstīšu, kā ar ēst gatavošanu tikām galā mūsu mājiņa. Uzreiz atmetām domu, ka viens pērk pilnīgi visu visiem, jo kurš nedzer kafiju, kurš neēd brokastis utt. Nolēmām, ka brokastis katrs ņem pats priekš sevis – kam gribas omleti, kam auzu pārslu putriņu, kam vienkārši desmaizi utt. Visi arī vienlaikus nekad nebrauks ūdeņos, līdz ar to nebija tā, ka visi mīcītos pa virtuvi reizē un radītu nevajadzīgu bardaku. Kāds pamostas fiksāk, uztaisa sev brokastis un var sākt taisīties copei.
Tieši tāpat ar pusdienām. Mēs bijām nolēmuši, ka no rīta braucam ūdeņos, pa dienu turpat laivā apēdam pa maizītei un krastā braucam tikai vakarā. Līdz ar to katrs Rīgā nopirka, ko nu gribēs laivā uzēst. Cits no rīta uzcepa karstmaizes, cits uzsmērēja rupjmaizi ar gaļu un sīpoliem, citam līdzi žāvēta vistiņa utt. Bijām nolēmuši, ka kopā taisām tikai vakariņas, attiecīgi tām arī visu nepieciešamo nopirka viens cilvēks. Un arī to var sagādāt jau vismaz mēnesi pirms brauciena, lai nav pēdējā brīdī pa galvu, pa kaklu. Mēs izveidojām plānu, kuru vakaru ko ēdīsim, tostarp divu vakariņu sagādi uzticējām paši sev – vienu vakaru ceptas līdaku filejas, otru līdaku kotletes (iesaku paņemt līdzi gaļas maļamo mašīnu), beigu beigās kopējās vakariņu izmaksas bija 75 EUR uz pieciem cilvēkiem ar visu to, ka cepām karbonādes un šmorējām vistas. Pie ēšanas arī jāpiebilst, ka turienes līdakas ir sasodīti garšīgas. Ar Latvijas ezeru līdakām nevar pat salīdzināt. Garšas ziņā es tās pat drīzāk pielīdzinātu mūsu zandartam.
Bet jāatceras, ka Ālandos ir noteikumi, kurus pārkāpt nevajag, nav runa par turienes kontroles neesamību, bet nu… vienkārši nevajag. Dienā katrs var paturēt vienu līdaku 60–80 cm robežās un 10 asarus. Ja gribas kaut ko mājās atvest, tad to var, protams, darīt. Es katru dienu krastā izvedu vienu līdaku, viena aizgāja kopīgās vakariņās, un piecas atvedu uz mājām savējiem. Pietiek. Neredzu nekādu vajadzību lādēt saldētavas pilnas, un pēc tam gadu Latvijā pārtikt no līdakām. Nebojāsim vēl vairāk latviešu reputāciju, esot tur. Tā jau tā tur ir sabojāta.
Transports
Pirms brauciena noteikti automašīnām jāuztaisa apkope un servisā jāpārbauda, kas varētu noiet greizi, un ne tikai automašīnai, bet arī piekabei. Lai arī Ālandu cope sevī neietver baigos gaisa gabalus, palikt kaut kur Somijas nekurienē, īpaši, ja laiks ir saplānots no prāmja uz prāmi, galīgi nebūtu forši. Arī mēs šoreiz piedzīvojām spriedzīti – braucot jau uz mājām, ceļā no mūsu namiņiem līdz pirmajam prāmim ir 15 minūšu brauciens, sēžot mūsu padzīvojušajā busiņā, nepārprotami salonā parādījās ļoti nepatīkams aromāts, un ātri vien tapa skaidrs, ka kaut kas nav labi. Izrādījās, rokas bremze bija ieķīlējusi vienu riteni, no kura jau pacēlās skaists dūmu mākonis. Pielūdzot visādus allāhus, budas un raustot roceni, tā tomēr atleca vaļā. Bail iedomāties, kas būtu bijis tad, ja tā tomēr nenotiktu.
Čomiem, ar ko bijām šajā braucienā, pavasarī viss beidzās daudz bēdīgāk. Ceļā uz pēdējo lielo prāmi piekabei izbeidzās gultnis, kā rezultātā tika nokavēts prāmis, piekabe čupā, bet lēnām līdz Tallinai tika. Tallinā pusdiena pavadīta servisā, kur džeki mēģināja kaut ko saglābt. Saglāba uz kilometriem 50. Beigās piekabe ar laivu bija jāatstāj benzīntankā, tālāk brauciens uz Rīgu, meklēts evakuators, vēl viens brauciens uz Tallinu un tad atpakaļ uz Rīgu. Domāju – paši saprotat, cik beigās šāds brauciens izmaksāja.
Ja runājam par mūsu brauciena cipariem, tad pilnīgi viss, ieskaitot degvielu gan auto, gan laivai, ēšanu, dzeršanu, dzīvošanu, pirtis utt., katram izmaksāja ap 600 eiro. Daudz vai maz, to katrs var spriest pats. Droši, ka varētu ierakstīties arī 500 eiro robežās, bet, ja reiz atvaļinājuma brauciens, tad neko sev diži neliedzām ne produktu izvēlē, kā arī paēdām kārtīgas brokastis un pusdienas uz prāmja, ko droši varētu aizstāt ar maizītēm, bet vai to vajag? Nebraucam jau šādā braucienā katru nedēļas nogali.
Zivis
Nu un beigās par pašu patīkamāko. Braucot uz turieni, bijām sagatavojušies līdakām, lieliem asariem, pa kādam ālantam un veiksmes gadījumā arī kādai pamukušai varavīksnes forelei, bet beigās aina bija citādāka. Tur, kur džeki pavasarī bija ķēruši lielos asarus un ālantus, tur šamo vairāk nebija. Un atrast nopietnu populāciju ar piecām laivām mums tā arī neizdevās. Gints gan vienā dienā tika pie trim skaistiem ālantiem, un man trāpījās ļoti traka karūsa, kas džerku grāba trīs reizes un ar trešo tik tiešām džerka āķi dabūja mutē. Un tā karūsa galīgi nebija maziņa – ap 2 kg noteikti. Lūk, tas bija mans brauciena pārsteigums.
Ja runājam par līdakām, tad to tur ir daudz, vidējais izmērs, teiktu, no 60 līdz 80 cm. Šeit gan arī jāteic, ka lomu spēlēja izvēlēto mānekļu izmērs. Bet cik tās tur ir agresīvas un spēcīgas! Bieži vien māneklim uzbrūk pat trīs reizes vienas izvadīšanas laikā. Tomēr tik daudz tukšo copju, kā tās bija tur, Latvijā neesam piedzīvojuši. Grūti izskaidrot, vai viņas uzbrūk ar mutēm ciet vai kā, bet to bija ļoti daudz katru dienu. Bija dienas, kad laivā izvilkām virs 30 līdakām, bija dienas, kad jāiespringst, lai tiktu pie padsmit, bet tāpēc jau tā ir cope, kur katru dienu nebūs viens un tas pats.
Vēl gribu pieminēt turienes ārkārtīgi dzidro ūdeni, un, ja tiek atrasts kāds aizvēja līcis, tad perfekti var patrenēt savas iemaņas dažādu mānekļu vadīšanas tehnikā, jo izcili redzi to, ko dara tavs māneklis pie tavām roku un kāta kustībām. Šādi arī iemācījos izspēlēt džerku, kā tas man patīk, un rezultāti nebija ilgi jāgaida. Tagad jau došos uz veikalu iegādāties vairākus, lai var pamēģināt laimi arī Latvijas ūdeņos.
Šajā braucienā lielākā līdaka bija 102 cm, daudz bija 90+, tādas 70+ neskaitāmi daudz. Man pašam lielākā, ko izvilku, bija tikai 85 cm, bet divus metriņus+ līdz laivai izdevās atvilkt, vienai arī pieskāros, bet nobildēties nebija lemts. Tas nozīmē, ka jābrauc vēl. Nākamo braucienu ir doma plānot uz Turku arhipelāgu, jo tur tomēr zivju dažādība lielāka – jābūt gan lielajiem asariem, gan arī zandartiem.
Ne asakas visiem un tiekamies uz ūdeņiem!