Žanis Skrīcis
Baltās zivis man ir ļoti tuvas. Un ir copes reizes, kuras iespiedušās atmiņā vairāk. Mēģināšu tās aprakstīt arī tev.
05.07.2020.
Pamostos ap plkst 4. Rīta rosme sākas ar kafijas krūzi rokā. Lēnām to izmalkoju, savācu savus piederumus un raitā solī dodos uz ezeru. Silts, bet nedaudz smidzina lietus.
Nonācis pie ezera, iztinu makšķeri, uz āķa uzlieku dažus baltos un pinkus un iemetu pludiņu uzreiz aiz lēpenēm. Iešauju dažas saujas granulas un sāku jaukt barību. Nedaudz nogaidījis, iesviežu pāris barības bumbas. Ilgi nav jāgaida, un pludiņš slīd prom. Piecērtu, galā mazs rudulītis. Sakārtojis ēsmu, iemetu atkal. Klusums. Ap pludiņu parādās pirmie burbuļi. Arī pludiņš lēnām sāk kustēties, līdz eleganti pazūd zem ūdens. Nekavējoties piecērtu. Ir, jūtu, ka galā ir pamatīgs. Neliela cīņa, līdz smukulis parādās virs ūdens. Bet tad notiek negaidītais – spēcīgs rāviens un spalgs trinkšķis, un lielā zivs aizpeld ar visu pludiņu. Pār ezeru noskan daži lamu vārdi svešzemju valodā. Nolieku makšķeri un drebošām rokām sāku to pārsiet. Pabeidzis uzlieku jaunu ēsmu un iemetu turpat. Ilgu laiku nekā. Pa vienam sāk ķerties pa plaukstas lieluma plicēnam. Un tad negaidīti piesakās apmēram 800 gramus smags brekšuks. To ātri dabūju līdz ķeselei. Atjaunoju vietu ar vēl dažām barības bumbām. Ilgu laiku nekā. Lietus vēl joprojām smidzina. Pēc aptuveni pusstundas pludiņš lēni paslīd zem ūdens. Piecērtu, ir jūtams, ka galā atkal līnis. Tas strauji ieskrien lēpenēs un tur sapinas. Gaidu, bet zivs tomēr atbrīvojas no āķa.
Pavadu vēl kādu brītiņu pie ūdens. Rīts emociju pilns, bet ar cerību, ka nākamreiz veiksies labāk. Atsveicinos no ezera un dodos uz māju pusi.
16.08.2020.
Ir plkst. 2.30 naktī, un esmu tikko beidzis darbu. Pēc 11 stundu garas maiņas jūtams nogurums, bet kad runa par copi… tad jau tas aizmirstas. Sēžos autiņam pie stūres un dodos uz ezera pusi. Viss vajadzīgais jau laicīgi ievietots bagāžniekā. Pa ceļam gan ieskrienu mājās pēc zivju barības, svaigas ēsmas un kafijas krūzes. Pēc dažām minūtēm turpinu ceļu. Nonācis pie ezera, auto noparkoju ierastajā vietā. Uzvelku garos gumijniekus un, nokrāvies ar copes bagāžu, dodos lejup pa kalnu uz savu sapņu vietiņu. Vēl ir pamatīgi tumšs, kā kolēģe teiktu – “Tumšs kā katla dupsis.” Mans iekārtotais placītis brīvs, un atliek tikai to ieņemt. Bez liekas kavēšanās sāku darboties. Uzlieku galvas lukturīti un ķeros pie barības jaukšanas. Spainī tiek iebērts pa puspakai NG-Mix Līnis un Traper Lin-Karas Sekret, nedaudz ūdens smēliena un drusku Traper Melasa Honey. Kad ar to visu esmu ticis galā, sagatavoju abas makšķeres – gan 3,4 m garo fīderi Byron Predict, kas aprīkota ar Vigor Jade Line 50RD spoli, Salmo Hi-tech Powersteel 0,22 mm auklu un paštaisītu barotavu, gan sešmetrīgo pludiņmakšķeri Abu Garcia Siesta ar tādas pašas izcelsmes auklu. Pludiņmakšķeri esmu aprīkojis ar Salmo 2 gramu pludiņu un 10. izmēra āķi. Šoreiz uzsvaru lieku uz fīderi, jo pēc iepriekšējās nedēļas nogales secinājuma tas ir topā. Iebrienu nedaudz dziļāk un ar sešām barības bumbām iebaroju. Tumsas dēļ gan jāuzmanās, jo nejaušs solis sānis, un atradīšos līdz kulei ūdenī. Diemžēl lukturītis nīd pēc jaunām baterijām un skats nav tas patīkamākais. Nu, tā – fīderi iemetu pa kreisi no sevis, bet pludiņmakšķeri – pa labi. Tagad atliek tikai gaidīt copi. Visapkārt diezgan kluss, varbūt pat pārāk kluss. Paretam gan krūmos nobrīkšķ kāds zars. Nez kas gan tur klejo? Domās tas rada nedaudz spocīgu sajūtu, un gribas ātrāk sagaidīt austam gaismu. Ir pagājušas jau aptuveni divas stundas, un tumsa lēnām pārtop gaismā. Nakts ir silta, un nav jādrebinās. Makšķeres pa šo laiku esmu pārmetis vairākas reizes, lai nomainītu ēsmu. Šoreiz uz āķa lieku visparastāko zemes tārpu un baltos kāpurus. Protams, bez tā visa līdzi esmu paņēmis konservētu kukurūzu un pinkus.
Ūdens burbuļo, tātad apakšā notiek aktīva barošanās. Pēc dažām minūtēm notrīs fīdera spicīte. Nedaudz uztraukts, esmu sagatavojies piecirtienam. Lēnām sniedzos pēc kāta. Ar otru aci vēroju otras makšķeres pludiņu, lai tikai nepalaistu garām arī tās copi. Bet te pēkšņi rāviens un fīdera kāts strauji noliecas. Piecērtu un lēnām sāku ietīt auklu. Jūtu, ka otrā galā ir skaista zivs. Tā diezgan ātri dodas uz otras makšķeres pusi. Cenšos savaldīt, lai auklas nesapinas. Vēl nedaudz, un mana pretiniece ir krastā. Uztveramajā ķeselē ir ap kilogramu smaga sudrabkarūsa. Skaista un spēcīga zivs.
Kamēr zivi pārvietoju, pamanu, ka pludiņš arī ir pazudis zem ūdens. Steigā tveru otru kātu un piecērtu. Neliela cīņa, bet tad aukla atslābst. Izvelku auklu bez āķa. Nu neko, gadās arī tā. Uzlicis jaunu tārpu un iemetis fīderi vēlreiz, ķeros pie pludiņmakšķeres pārsiešanas. Aizdomājos, ka droši vien karūsas asā muguras spura būs auklu pārgriezusi. Turpinot pārsiet makšķeri, pametu acis uz fīderi. Fīdera kāts, mežonīgi raustīdamies, jau slīd ārā no žāklītes. Klupdams krizdams skrienu pēc makšķeres, lai tikai nesanāktu tai plunčāt pakaļ. Arī šoreiz pēc neliela cīniņa ķeselē nonāk branga sudrabkrūsa.
Nemanīti ir uzaususi saule, kas spēcīgi silda, un tās stari apžilbina acis. Esmu jau izmeties krekliņā, jo karstums nav izturams. Aktīvā cope ir norimusies, un ķeselē plunkšķinās četras ap kilogramu smagas sudrabkarūsas un trīs burvīgi līņi. Arī pludiņmakšķere nav likusi vilties, jo tieši ar to ir pieveikti visi līņi.
Gaidot vēl kādu ņēmienu, iešauju ūdenī pāris saujas granulu. Pavadu pie ūdens vēl nieka stundu, bet klusums. Saule nežēlīgi cepina. Šodien tiešām būs karsta diena!
Saprotot, ka copes vairs nebūs, sāku lēnām krāmēties. Ticis galā ar pludiņmakšķeri, ķeros pie fīdera. Velkot auklu laukā, jūtu pretestību. Drošības pēc piecērtu. Aukla sāk staigāt no vienas puses uz otru. Labi, ka neesmu vēl salaidis kopā sačoku. Nedaudz pacīnos un cenšos iesmelt ķeselē virs ūdens parādījušos sudrabkarūsu. Vēl tikai nedaudz līdz ķeseles malai, bet tad spēcīgs rāviens, pamatīgs jandāliņš, un zivs aizpeld dzelmē. Nedaudz saskābis, ka esmu palicis bez zivs, izceļu fīderi un tinu to kopā. Šoreiz pietiks.Lai arī nakts bijusi spocīga, bet rīts ir bijis aizraujošs, tādēļ ar prieku sejā un smago zivju ķeseli dodos uz auto. Nedaudz miegains, lieku pa pedāli un dodos pie klasesbiedra. Viņš zina, ka Žakijs viņam atkal zivis piegādās!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
28.07.2018. Kā sacensībās breksi vilku!
Atskan modinātājs. Pulkstenis rāda 3.30 no rīta. Gulējis esmu maz, jo miega pele pie manis atskrēja pavisam vēlu.
Apģērbies dodos uz virtuvi. Pagatavoju ierasto rīta kafijas devu. Ārā vēl tumšs. Domīgi sūcu kafiju. Atbildīga diena – šodien notiek vietējie sporta svētki, un arī makšķerniekiem tiek savs prieciņš. Nez kā veiksies? Iepriekšējā gadā biju līderis ar pusotru kilogramu raudām un ruduļiem. Nepaiet ne 10 minūtes, un esmu jau pie ezera. Ierodos pirmais. Peldvietā sāku jaukt barību – paka ar NG-Mix Līnis karūsa, kārtīga sauja ar konservēto kukurūzu un sadrupinātu Darņicas pusķieģeli. Šai uzkodai vajadzētu nostrādāt! Kamēr darbojos, ierodas arī citi makšķernieki. Kopā esam savākušies 10 dalībnieki. Nav daudz, bet vai tad vairāk vajadzīgs? Pirms starta organizators dod 5 minūtes laika, lai ieņemtu vietas un sagatavotu aprīkojumu. Viss vienkārši, bez kādas izlozes un tiesneša klātbūtnes, tiesā paši. Kam kājas ātrākas, tas tiek pie labākas vietas. Nonācis uz laipas, izlaižu savu sešmetrīgo Abu Garcia Siesta kātu, ko esmu aprīkojis ar Salmo Hi-tech Powersteel 0,22 mm auklu un Salmo 2 g pludiņu. Uz 10. numura āķa samaucu vienu bariņu ar pinkiem. Sagaidījis starta signālu, starp lēpenēm brīvā laukumiņā iemetu piecas barības bumbas. Uzreiz tiek iemests arī pludiņš. Neliela cope, un rokās jau pirmā raudiņa. Skatos, ka citi arī velk. Noķeru vēl dažas raudiņas, un ņēmieni noklust. Ūdens burbuļo, bet vairs neņem. Ēsmu palaižu dziļāk un iemetu vēlreiz. Un tā niekojos ar dziļumiem, ēsmu maiņām. Pulkstenis jau rāda 7.00, divu stundu laikā nekas daudz nav noķerts. Ēsmu esmu pārmetis neskaitāmas reizes. Bet te pēc pēdējā iemetiena pludiņš momentā pazūd zem ūdens. Piecērtu. Kāts saliecas, un ūdens nomutuļo. Jūtu, ka otrā galā ir cienīgs pretinieks. No blakus laipas gan atskan ņirdziens – “Neiekāp tik pakaļ!” Pēc pamatīgas cīņas sačokā iemocu brangu breksi. Pēc acumēra izskatās pēc divnieka. Smagi nopūšos, ka cīņa ir galā. Kad ar breksi esmu ticis galā, sagatavoju uz āķa svaigus pinkus. Nav ko ķēpāties ar sīkaļām, jāgaida lielā! Laiks ļoti ātri tuvojas finiša taisnei. Esmu izmānījis vēl pa kādai raudiņai un rudulītim. Negaidīti atskan signāls, ka jābeidz. Satinu makšķeri, savācu aprīkojumu un dodos svērt lomu. Pie svēršanas jau gaida organizators Normunds ar svariem un protokolu. Kāds jau paspējis nosvērt, kāds vēl sver. Citiem acis lielas, kad pie svēršanas tieku es. Svars – 2,3 kg, un breksis vien sver 1,98 kg. Man pašam prieks par savu veiksmi. Kad visiem loms nosvērts, Normunds dodas apkopot rezultātus.
Plkst. 10 sākas sporta svētku atklāšana un pirmo dalībnieku – makšķernieku apbalvošana. Pēc neliela priekšnesuma un ilgās gaidīšanas tiek paziņoti rezultāti. Esmu otrais un godpilni dodos ieņemt veiksminieku pjedestālu. Nu varu mierīgi atraut aliņu un izbaudīt šo dienu
2006. gada vasara
Ir 24. augusta pēcpusdiena. Dodos lejā pa Bērzkalnu cauri mežiņam uz Bezdubeņa ezeru. Mežā paņemu pie egles pieslieto lazdas kātu. Vēl dažas minūtes, un esmu pārlēkšojis pāri grāvim pa nokritušo koku. Ezers izskatās nedaudz uzplūdis. Būs tepat mītošais bebrs nedarbus grāvī sastrādājis. Šodien esmu ieplānojis patramdīt asarus. Viss tā pa vienkāršo. Ar lazdas kāta makšķeri tikai jāsaķer mazas ēsmas zivtiņas, nu tādas ap 3 cm garas. Zivju pievilināšanai iemetu vienu baltmaizes šķēli ūdenī tepat pie krasta. Nemaz ilgi nav jāgaida, kad zivteles sāk maizes šķēli stumdīt pa ūdens virsu. Uz mazā āķīša uzvirpinu mazu pikucīti baltmaizes un pludiņu klusi ielaižu ūdenī. Pludiņu sāk raustīt no vienas puses uz otru un atpakaļ, līdz tas pazūd zem ūdens. Pirmais trāpās smuks plaukstas lieluma rudulis. Ielaižu to ķeselē un turpinu niekošanos ap sīkaļām. Pēc minūtēm 15 spainītī jau peld pirmās ēsmas zivtiņas. Varu ķerties pie asaru copes. Izlaižu 4 m Bresis kātu, ko esmu aprīkojis ar 0,2 mm auklu un 3 g TIM pludiņu. Asaru copei nelietoju nekādas pavadiņas. Uz Cobra āķa uzkabinu maza izmēra plicīti. Iemetu aptuveni 10 metru attālumā no krasta. Tagad tikai jāgaida. Šodien saule nežēlīgi karsē. Mājās termometra stabiņš bija uzkāpis līdz 27 °C atzīmei. Saules apspīdētais ūdens tik dzidrs, ka var redzēt pirmo asari, kas jau sagūstījis plicīti un steidz prom. Negaidot tveru makšķeri un piecērtu. Asaris brangi pretojas, līdz nonāk krastā. Pārvelku šo pāri dūņu slānim un atsvabinu no āķa. Ap 300 gramus smags skaistulis. Ielaižu to ķeselē pie jau savilktajiem ruduļiem un raudām. Uzkabinu uz āķa jaunu plicīti un iemetu vēlreiz. Ilgi nav jāgaida, kad pludiņš strauji pazūd zem ūdens. Piecērtu. Pēc cīniņa asaris atkabinās un paliek dūņās. Klāt netieku, un sačoks arī nav līdzi paņēmies. Zivs nedaudz palēkā, līdz nokļūst atpakaļ ūdenī.
Kamēr es ņemos ap kārtējo noķerto asari, uzrodas kompanjons, tepat netālu dzīvojošais krieviņš. Padodu labu dienu un turpinu darboties. Šis iekārtojas tepat blakus. Pie sevis nopukstu, vai tad citu vietu nevarēja atrast. Ka tik vēl pludiņu neiemet blakus manējam. Nedaudz neapmierināts par negaidīto kompanjonu, pamanu, ka pludiņš pazudis. Piecērtu, un aukla pamatīgi nostiepjas. Pamatīgi ieskrējusies, zivs izlec virs ūdens. Redzu, ka darīšana ar brangu līdaku, bet aukla atslābst. Nu, protams, līdakas asie zobi auklu pārgriezuši. Krieviņš kaut ko bolās un plātās. Es tikai nosmeju un sienu jaunu āķi. Atjaunojis savu makšķeri ar jaunu āķi un zivtiņu, iemetu atkal. Arī krieviņš tiek pie pirmās zivs. Tā klusējot sēžu un sauļojos. Nu jau kādu pusstundu nav bijis ņēmiena. Skatos, ka krieviņš no ezera iesmeļ ūdeni un padzeras. Man paliek šķērmi ap dūšu, jo šis pirms piecām minūtēm turpat nokārtoja savas mazās dabiskās vajadzības. Bet domas novēršas, kad pludiņš strauji sāk slīdēt prom. Piecērtu un uzsāku jaunu cīņu. Pacīnījies krastā izmetu pieklājīgu asari uz gramiem 500. Krieviņš brīnās, kā es māku tādus noķert. Ko tur brīnīties, noslēpums paliek noslēpums.
Saule lēnām sāk pazust aiz koku galotnēm. Vērojot saulrietu, virs ūdens izslīd bebrs. Tas cēli peld šķērsām pāri ezeram, līdz pazūd pretējā krasta zālēs. Laikam dodas turpināt veidot grāvī uzbūvēto dambi. Domādams, ka kādu dienu apciemošu bebra uzcelto brīnumu, esmu jau satinis makšķeres. Laiks doties uz māju pusi. No ūdens izceļu ķeseli, kurā lēkā septiņi asari 300–500 gramu svarā, tāds knapmēra līdaķelis un bariņš ar raudām un ruduļiem priekš runča Rūda. Krieviņš tikai noelšas par manu veiksmi. Es tikai nosmīnu, savācu savus piederumus un pārlaipoju pāri grāvim, līdz krieviņa skatam mana mugura pazūd mežā.
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
