Mūsdienās makšķerēšanas ēsmu klāsts ir iespaidīgs ar savu daudzveidību, dažkārt izvēles dilemma ir aktuāla – nevar saprast, ko spraust uz āķa, pagājušo reizi svešais kaimiņš kaut kādas bumbiņas vēra uz āķa, bet es tikai peldināju tārpus, kaut kas jāmaina, bet kas? Domāju, katra makšķernieka kastē jābūt modernajām putuplasta bumbiņām. Nu bet tagad par visu pēc kārtas.
Kas tad piesaista zivis šīm maģiskajām putuplasta lodītēm? Dažādas krāsas, to vieglums un, protams, smarža, savukārt makšķerniekiem patīk, ka šī modernā ēsma, kas piesaista zivis, ārkārtīgi labi turas uz āķa, bet uzglabāšana neprasa absolūti nekādus apstākļus. Pat šie daži argumenti jau runā par ērtībām un plašajām iespējām copēt ar putuplasta bumbiņu.
Domāju, ka tiem makšķerniekiem, kuri šo ēsmu vēl nav izmēģinājuši praksē, šis rakstiņš atklās makšķerēšanas īpatnības un noslēpumus, copējot ar putuplasta bumbiņām, viņi steigsies uz savu copes bodi iegādāties šo ēsmu.
Kā darbojas šis mistiskais putuplasts?
Putuplasta makšķerēšanai papildus materiāla formu priekšrocībām ir daudzas citas principiāli svarīgas priekšrocības. Pati pielietojuma būtība ir balstīta uz materiāla fiziskajām īpašībām. Pirmkārt, zemā blīvuma dēļ un lielās peldspējas dēļ bumbiņas vienmēr pacelsies nedaudz virs gultnes. Otrkārt, materiāla porainā struktūra ļauj stingri nostiprināt āķi ēsmas korpusā, nebaidoties to pazaudēt, pat veicot tālākus metienus. Svarīga īpašība ir, ka putuplasts nešķīst ūdenī, tādējādi ēsma ir ilgstoša, tai nav nepieciešama nomaiņa.
Putuplasta bumbiņas iespējams izmantot gan ūdenstilpēs ar straumi, gan stāvošos ūdeņos, pat vietās, kur ir biezāks dūņu slānis. Makšķerējot straujākās vietās, straume nes putuplasta lodīti, kas piešķir pievilcīgāku spēles stilu, tas arī piesaista zivju uzmanību. Stāvošās ūdenskrātuvēs, pareizi izvēloties pavadiņas garumu, ēsma nekad neieslīgs dūņās, bet atradīsies pat uz vismīkstākās grunts, ar savu izskatu un smaržu nemitīgi piesaistot garām peldošās zivis. Vēl lielākai putuplasta ēsmas pievilcībai tās ir krāsotas daudzsološās krāsās, tās ir dzeltenas, sarkanas, zaļas, raibas, kā arī piesūcinātas ar dažādiem smaržas atraktantiem, kas ilgu laiku šīs mazās bumbiņas padara līdzīgas karpu makšķerēšanā iecienītajām boilām. Putuplasta bumbiņas mēdz būt ar anīsa, vaniļas, medus, ķiploka un augļu smaržu.
Kādas zivis piesakās uz putuplasta bumbiņām
Makšķerēšanai ar putuplastu ir raksturīga tendence uz universālumu. Galu galā, izmantojot šāda veida ēsmu, lomā var būt gan miermīlīgas, gan dažas plēsīgās zivis. Par miermīlīgajām es domāju visas karpu dzimtas zivis. Pēdējos gados makšķerēšana ar putuplastu kļūst arvien populārāka. Dažiem zivju ķeršanas veidiem makšķernieki ir izstrādājuši pat specializētas ķeršanas stratēģijas ar savām tehniskā izpildījuma niansēm, rīkiem un citu speciālo aprīkojumu.
Inventāra izvēle un montāža
Montāžas piederumi copēšanai ar putuplastu principā neatšķiras no makšķerēšanas rīku komplektēšanas, ja tiek izmantotas citas ēsmas. Lielākoties šī ēsma tiek izmantota ķeršanai ūdenskrātuvēs ar gruntenēm vai fīderiem. Pludiņu makšķeres izmanto daudz retāk, turklāt, copējot ar pludiņa makšķeri, piesakās mazāka izmēra zivis (makšķernieku novērojumi).
Manuprāt, vispareizāk būtu izvēlēties fīderi, bet bezriņķu, boloņas un mačkātus atstāt citām ēsmām. Protams, rīku izvēle paliek katra makšķernieka ziņā, pamatojoties uz lomā plānoto zivju izmēriem un ēsmas metiena tālumu. Parasti kā pamata auklas tiek izmantotas monofilās auklas, diametrā līdz 0,20 mm. Paši pludiņi un to stiprināšana atkarīga no makšķerēšanas apstākļiem un vietas, bet ēsmu tas neietekmē. Āķi tiek izmantoti atkarībā no putuplasta lieluma. Jā, arī šīs brīnuma bumbiņas ir dažādu diametru. Interesanti, bet citi makšķernieki uzskata, ka āķim jābūt gaišās krāsās, taču, cik cilvēku, tik domu. Man jau šķiet, ka āķa krāsai sevišķas nozīmes nav, nedomāju, ka zivs pētīs āķa krāsu, tā centīsies pēc iespējas ātrāk nobaudīt kārdinošo kumosiņu, lasi, bumbiņu, kamēr to nav sagrābusi konkurējošā zivs.
Ēsmai arī nav īpašu prasību uz montāžas īpatnībām. Vienīgā nianse ir pavadiņa, tai ir jābūt mīkstai, un vēlams neizmantot resnākas par 0,14 mm, protams, viss atkarīgs no makšķerējamās vietas apstākļiem un iespējamā loma lieluma. Lieta tāda, ka tievāka aukliņa ļauj bumbiņām dabiski “spēlēt” straumē, savukārt resnāka aukliņa ļaus izkļūt no ķērājiem. Āķi atsevišķām ēsmām jāizvēlas noapaļoti, izmērs atkarīgs no putuplasta bumbiņas diametra, protams, var no putuplasta bumbiņām veidot arī “sniegavīrus”, kad uz āķa tiek uzspraustas vairākas bumbiņas, tad jāizvēlas āķis ar garu kātiņu.
Kā makšķerēt uz putuplasta
Kā liecina makšķerēšanas prakse, tad visveiksmīgākais gadalaiks šīs ēsmas izmantošanai ir viss pavasaris un vasaras sākums, dažkārt neaizvietojamas šīs bumbiņas ir rudenī, sevišķi rudens sākumā. Pavasarī zivis ir mazāk piesardzīgas, tās pēc ziemas sezonas ir izsalkušas un barā uzvedas stipri vien agresīvāk, sevišķi, ja barību ir atradis zivju bars. Savukārt rudens pusē zivis cenšas krāt taukus un spēkus ziemai.
Pieredzējuši copmaņi apgalvo, ka pludiņmakšķerēšanā putuplasta ēsmas aizstāj baltos kāpurus, grūbas, mīklas un maizes lodītes. Tāpēc makšķerēšanas taktiku un tehniku pludiņmakšķerēšanā, bez šaubām, var pārveidot no dabiskās ēsmas uz mākslīgo. Attiecībā uz šīs ēsmas izmantošanu grunts makšķerēšanā ir dažas iezīmes un uzspraušanas nianses. Izmantojot brekšu un karūsu makšķerēšanas piemērus, aplūkosim putuplasta ēsmas izmantošanas atšķirības attiecībā pret dabiskajām ēsmām.
Karūsu makšķerēšana, izmantojot barotavas un putuplasta bumbiņas
Svarīgi! Šajā gadījumā vislabāk izmantot atsperu barotavas, svars atkarīgs no makšķerēšanas vietas apstākļiem un barības daudzuma, tāpēc diapazons ir diezgan plašs – no 40 līdz pat 100 gramiem.
Barotavas izmērs, tās tilpums un svars karūsu ķeršanai atkarīgs no vietas apstākļiem. Vietās ar duļķainu gultni, kā arī stāvošās vai vāji tekošās ūdenstilpēs barotava vairākumā gadījumu iekrīt grunts nogulsnēs un praktiski neveic savus tiešos pienākumus, proti nepiesaista zivis. Tieši virs šīs vietas jāatrodas arī uznirstošajām putuplasta bumbiņām, kas piestiprinātas pie vēlamā garuma pavadiņām. Ir novērots, ka īstie karūsu makšķerēšanas speciālisti pārsvarā izmanto pavisam īsas pavadiņas.
Uzspraužot bumbiņu uz āķa, pēc tam to var iemīcīt iebarojamajā ēsmā un iemest makšķerēšanas vietā. Pēc brīža barība izšķīst, bet āķis atbrīvojas. Var darīt tā, ka barība ir atsevišķi, bet āķi ar bumbiņām – atsevišķi. Karūsas, savācot barības daļiņas pa dūņu virsmu, kopā ar putuplastu ierij arī āķi, tādējādi pašas piecērtas uz āķa. Zivis copē asi, praktiski karūsas šo ēsmu nepārbauda, bet uzreiz ierij. Makšķernieks veic kontroles piecirtienu un izvelk lomu. Vienā sistēmas montāžā drīkst izmantot trīs āķus.
Brekšu makšķerēšana ar putuplasta bumbiņu
Putuplasta bumbiņas montāžas metodes ir vairākas, var izmantot tieši uz āķa un “mata” sistēmas, līdzīgi kā karpu speciālisti darbojas ar boilām. Pavadiņu garums ir atkarīgs no makšķerējamās vietas apstākļiem, tāpēc to garums var būt no 30 līdz 50 cm, ļoti daudz kas atkarīgs no straumes stipruma un arī pašas ēsmas svara. Breksis, atradis garšīgo ēsmu, pārvietojas pa “taciņu”, kas veidojas no barības, savāc garšīgās barības daļiņas, pa ceļam apēdot visu to, kas ir līdzīgs pēc formas un arī kaut nedaudz pēc izskata, jo putuplasta lodīte ir ļoti līdzīga barības daļiņai.
Nereti notiek pašpieķeršanās, kad zivs izlaiž bumbiņu caur žaunām, bet āķa atskabarga nodevīgi ieķeras zivs mutē. Brekši ir vieni no tām zivīm, kas, ieelpojot atmosfēras gaisu, kļūst pavisam mierīgi, tāpēc svarīgi trofeju pacelt ūdens virspusē un ļaut ierīt gaisu. Taču makšķerniekam jāatceras, ka steiga vilkt zivis nav, viss jādara ar prātu, citādāk brekša gaļīgās lūpas var tikt pārrautas un zivs aizpeldēs tālēs zilajās.
Panākumu atslēga – pareiza iebarojamās ēsmas izvēle
Domāju, nevienam nav noslēpums, ka putuplasta ēsmas bumbiņas teicami darbojas tikai kopā ar iebarojamo ēsmu. Svarīgi, lai ēsma pakāpeniski no barotavas izskalotos, bet tur būtu putuplasta lodīte, kas uzsprausta uz āķa. Pavadiņa jāpiesien tā, lai ūdens straume to nostieptu un putuplasta bumbiņa būtu kopā ar barību pēc iespējas tuvāk ūdenskrātuves gultnei. Svarīgi, lai ēsma ne mirkli nebūtu mierā, bet visu laiku tā būtu kustībā, tas nozīmē, ka ik pa mazam laiciņam aukla jāietin, tā teikt, jāliek bumbiņai pastāvīgi spēlēt.
Iebarojamajai ēsmai jābūt tādā konsistencē, lai iemetiena brīdī tā neizkristu no barotavas, bet, nonākot ūdenī, uzreiz sāktu izdalīt izteiktu “putekļu” mākoni. Stāvošā ūdenskrātuvē tiek praktizēts barībai pievienot nedaudz kokosriekstu skaidiņu, sodas un tamlīdzīgas vieglas sastāvdaļas, kas izraisa barības celšanos uz ūdens virsmu, veidojot duļķi un spilgtu barošanās vietu.
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu