Elvijs Meisters
Šogad man bija ekskluzīva iespēja doties trīs dienu garā ekspedīcijā uz Rāznas ezeru kopā ar Mārtiņu Balodi, Kristiānu Godiņu un Anatoliju Livdānu. Jau pirms brauciena biju ļoti priecīgs par iespēju pamācīties no šiem vīriem un paplašināt savu zināšanu bāzi. Parasti makšķernieki Rāznas ezerā nedrīkst pārvietoties ar benzīna dzinēju bez speciālas atļaujas, bet mūsu gadījumā abas laivas nodarbojās ar ezera kartogrāfijas datu pilnveidošanu nākotnes prjektu vajadzībām.
Ezera platība ir apmēram 57,56 kvadrātkilometri (Rāznas ezers ir otrais lielākais ezers Latvijā pēc virsmas platības un lielākais pēc tilpuma!), tad šādus attālumus operatīvi nosegt var tikai ar iekšdedzes dzinēju. Šim projektam saņēmām īpašu atļauju no Dabas aizsardzības pārvaldes. Kā jau aizrautīgs spiningotājs, kartes zīmēšanas laikā nevarēju atturēties arī no makšķerēšanas. Sākumā šis raksts bija domāts kā atskaite par to, kā mums gāja, taču es nevaru neiedziļināties arī Latvijas zivsaimniecības politikā, kas acīmredzami ietekmē šo fantastiski skaisto Latvijas ūdenstilpi, bet par to nedaudz vēlāk.
Jaunas ūdenstilpes apgūšana
Parasti, kad dodamies uz jauniem, vēl neiepazītiem ūdeņiem, labākais palīgs ir dziļumu karte. Šim ezeram karte jau bija izzīmēta iepriekšējā kartēšanas reizē, kas mums deva vispārēju priekšstatu par to, kāds ir ezera reljefs. Šo dienu uzdevums bija atrast iespējamās kļūdas un uzlabot ezera karti nākotnes projektu vajadzībām, tāpēc pārsvarā tika apsekotas reljefu kantes, sēkļi, straujās dziļumu maiņas vietas. Mani pārsteidza dziļumu daudzveidība. Ezers ir līdz pat 17 m dziļš, un tajā ir vairāki puni, kur dziļums no 6–10–12 m strauji uzkāpj uz 2–3 m. Krasti ir lēzeni, vidēji stāvi, taču daudzās vietās pie krasta ir atrodami plato ar dziļumu 3–3,5 m. Tāpat izpētām laika prognozi. Laiks šopavasar ir auksts, un ilgstošs vējš sadzen silto ūdeni pie krasta. Nākamā lieta, kas ir labs indikators tam, ka tuvumā ir lielais plēsējs, ir ēsmas zivtiņu bari. Ja izdodas atrast brekšu, pliču, raudu u.tml. barus, parasti tuvumā atradīsies arī kāda badīga līdaka, kas tur barojas. Šo informāciju parasti var iegūt no labas eholotes, kas ir neaizstājams palīgs copei nezināmos ūdeņos. Godīgi sakot, es nespēju iedomāties, kā noorientēties tādā ezerā bez labiem sānu skatiem eholotē. Informāciju par to, kā un kas ķeras ezerā, var iegūt arī no vietējiem iedzīvotājiem. Protams, tas, ko dzirdat no viesu māju, laivu bāzu u.tml. saimniekiem, ir jāuzņem ar zināmu skepses filtru, jo pieredze rāda, ka ļoti bieži šie stāsti ir pārspīlēti, zivju garumi un svari pastiepti uz augšu un daudzumu parasti var droši dalīt uz divi, bet arī no šādas informācijas var izlobīt pāris patiesības graudus. Saprast, kādā dziļumā vietējie vispār meklē zivi. Ja velcē, tad kādos rajonos parasti tiek pie lomiem utt. Saliekot kopā visus trīs iepriekš minētos punktus, varam izdarīt kādus secinājumus. Šis ir īpaši svarīgi lielajos ūdeņos, lai saprastu, kur vispār meklēt plēsēju. Mūsu loģika bija sekojoša – tā kā tēmējām uz trofejas izmēra līdaku, lielāku par 1 m, tad, saliekot galvas kopā, nolemjam pēc iespējas vairāk pārbaudīt punus, kur ir strauja dziļuma maiņa. Pirmkārt, šādi seklumi ir vietas, kur lielajai līdakai iznākt no dziļuma baroties, otrkārt – tās varētu būt potenciālas barošanās vietas arī citām zivīm, jo dzidrajā ūdenī saulē šīs vietas uzsilst ātrāk.
Pirmā diena
No ērtās mājiņas Rāznas Ezerkrastos startējam pēc brokastīm, pēc plkst. 8. Laikapstākļi šajā dienā ir skarbi! Vējš līdz 13 m/s, un pastāvīgs, spēcīgs lietus. Braucot pāri ezeram, spēju novērtēt 615 North Silver laivas komfortu. Ar mazu laivu šādos laikapstākļos būtu ļoti grūti vai pat neiespējami pārvietoties. Pārskrienam pret vēju uz ezera pretējo krastu un sākam lēnām braukt ap puniem, meklējot zivju koncentrāciju. Tam izmantojam vienlaikus divas eholotes – Garmin Panoptix Live Scope režīmā, vērojot, vai ieraudzīsim lielas, smukas zivis, un Huminbird Solix sānu skatos iegūstam maksimālu informāciju par reljefu u.tml. Šādā režīmā nobraucam vairākus punus un saprotam, ka daudzi no tiem ir klāti ar lieliem akmeņiem, bez redzamas veģetācijas un uz kantēm atrodas nelieli ēsmu zivju bariņi, bet neredzam nevienu izteikti lielu zivi, pa kuru būt vērts mest Big Bait mānekli. Pārbaudām arī plašu krasta plato. Dziļums 2–3 m, ar lēzenu kanti uz 6 m. Plato ir apaudzis ar retiem meldriem, bet tie nav jaunie. It kā šī varētu būt potenciāla nārsta vieta, bet pēc divu stundu mētāšanas nesajūtam copi. Ūdens tempratūra ezerā ir ap astoņiem grādiem. Šis fakts uzreiz liek domāt, ka nekāda super cope nav gaidāma. Nolemjam nomainīt copes vietu un atgriezties pie sēkļiem. Abi spiningojam Big Bait tehnikā, bet norunājam, ka strādāsim ar dažādu izmēru – es lietoju mānekļus no 21 līdz 25 cm, Mārtiņš strādā ar lielākiem mānekļiem un testē šīs sezonas jaunumu Gator Catfish. Aktīvi mainu krāsas un modeļus, taču turos pie dabiskajiem/tumšajiem krāsojumiem, jo ezers ir fantastiski dzidrs – 3 m dziļumā var saskatīt grunti, redzot visus akmeņus, zāles un gliemežu kolonijas. Uzbraucam uz vienas pumpas ezera vidū un nolemjam apstrādāt lēzeno kanti. Pēc kādiem 3–4 metieniem ar Gator Catfish Gasoline krāsojumā Mārtiņam ir spēcīga cope! Asistēju ar uztveramo tīkliņu, un pēc neilgas cīņas skaista 98 cm līdaka ir laivā. Mans prieks par šo zivi ir ne mazāks kā Mārtiņam, jo parādās cerība, ka tomēr atradīsim aktīvo zivi. Tomēr atlikušās dienas laikā nesajūtam nekādus kontaktus. Mainām vietas, mānekļus, vadīšanas tehnikas, bet nekā. Neredzam ne māneklim sekojošas līdakas, ne copes. Uz vakaru garastāvoklis kļūst depresīvs. Dienas nolijušie 13 mm lietus arī nepalīdz. Vakarā pie vakariņu galda apspriežamies ar otru ekipāžu. Viņiem vispār nav bijuši kontakti ar zivīm. Redzējuši nelielus zivju barus, dažus sekotājus, bet nekā īpaša. Sazināmies ar vietējo zvejnieku, kurš apstiprina mūsu teoriju – lielās līdakas jāmeklē uz stāvām sēkļu kantēm. Izdarām secinājumus un ceram, ka laikapstākļu maiņa un siltāka diena mainīs zivju aktivitāti. Starp citu, labam apģērbam copes laikā ir liela nozīme. Es biju uzvilcis Grundens Gore-tex Downrigger kostīmu un, visu dienu atrodoties spēcīgā lietū, vakarā biju sauss. Tāpat varēju netraucēti kustēties un izbaudīt visu copes procesu.
Otrā diena
No paša rīta 6.00 startējot uz laivu, pamanām, ka ezers ir pārvērties līdz nepazīšanai. Uz ezera ir migla un pilnīgs bezvējš. Gaisa temperatūra ir pakāpusies, un spiningot ir daudz patīkamāk. Līdz brokastīm strādājam vecajā režīmā – Mārtiņš spiningo ar lielajiem Big Bait mānekļiem, es ar mazākiem. Braucam tikai pa jaunām vietām un vecajos punktos neatgriežamies. Pirmās 4 h paiet bez jebkādas redzamas zivju aktivitātes. Satiekamies ar otru ekipāžu brokastīs, apspriežamies, un rezultāti ir līdzīgi. Nolemju, ka atlikušo dienas daļu mainīšu taktiku un sākšu tvičot. Būtībā šajā brīdī atmetu ideju par Rāznas metru un cenšos vienkārši tikt pie copes. Mārtiņš neatlaidīgi strādā ar lielajiem mānekļiem. Parasti šādās vietās sāku meklēšanu ar Duo Realis Jerkbait 120 SP, jo šo mānekli var vadīt ar ļoti ātru tviču. Tā darba dziļums ir ap 2–2,2 m, kas pilnībā atbilst dziļumam, pa kuru dreifējam – 3–4 m. Tā kā pa kanti laižamies salīdzinoši ātri, tad par kaut kādu lēnu mānekļa vadīšanu nevar būt ne runas. Māneklis būs jāvada ātri un agresīvi. Dzidrajā ūdenī izvēlos dabisku raudas krāsojumu, un jau pēc dažiem metieniem seko cope. Sitiens it kā spēcīgs, bet māneklis ieķēries līdakas mutes kaktiņā ar vienu āķi. Zivs nav liela, bet sagādā ļoti patīkamas emocijas. Precīzi līdaku nemērījām (nav tas izmērs tāds, kā dēļ būtu vērts lineālu smērēt), bet uz aci stabils mērs 50–60 cm robežās. Tas ļauj izdarīt secinājumus, ka plēsēju aktivitāte ir zema. Diena sāk iesilt, migla ir izklīdusi, un saule mijas ar mākoņiem. Neliels vilnītis uz ezera dod cerību, ka beidzot process aizies. Pārbraucam uz jaunu punu, un atkal pēc pāris metieniem dabūju copi. Šoreiz līdaka ir mazāka, zem 50 cm, bet pēc pusotras dienas bezcopes arī no šī ir kaifs. Pāris metieni un atkal cope, izmērs līdzīgs pirmajai līdakai. Tad pēc īsas pauzes noķeru pirmo Rāznas asarīti. Starp citu, vietējie zināja teikt, ka vasaras beigās šajā ezerā ir atrodami ļoti lieli asari, bet šis bija vidēja Big Bait mānekļa izmērā. Mētājam tālāk, un Mārtiņam cope uz Gator Catfish, šoreiz Natural Perch krāsojumā. Pēc pāris sekundēm līdaka nokuļas un izmēru noteikt neizdodas, bet, redzot, kā salocījās Gator Elixir līdz 200 g spinings, ir skaidrs, ka tā bija ļoti pieklājīga izmēra zivs. Dienai ejot, debesis noskaidrojas, vējš pazūd un saule sāk cepināt, copes pieklust. Kamēr Mārtiņš dodas palīgā vietējam DAP inspektoram ar eholotes kalibrāciju, es nostājos uz asas kants, kur dziļums izmainās no 3 uz 6 m, pagrozu Panoptix un pamanu interesantu svītru. Ātri paķeru savu tviča kātu un metu vobleri zivs virzienā. Atzīšos, man nav lielas pieredzes ar Live tehnoloģiju, un šajā reizē to varēja redzēt. Apmēram 20 m no laivas brīdī, kad vobleris tuvojas līdakai, tā strauji gandrīz taisnā līnijā no 3,8 m skrien augšā uz 2 m, kur atrodas māneklis. Un tajā brīdī es pārstāju vadīt mānekli. Šī ir ļoti nopietna kļūda, jo zivs apstājas blakus māneklim. Vēl viens rāviens, līdaka panāk nelielu gabaliņu līdzi un apgriežas. Vairs viņu ieraudzīt 34 m rādiusā no laivas neizdodas. Vilšanās sajūta mani nepamet. Kamēr vēl ir laiks, pakacinu asaru bariņu, tie seko voblerim, bet neņem. Sanāk savilkt zem laivas kādus 5–6 asarīšus. Ezeram lēnām tuvojas negaiss, un nolemjam doties krastā to pārlaist. Atrasties uz ūdens negaisa laikā alumīnija laivā ar grafīta spiningu rokās nav prāta darbs. Pēc 30 min negaiss ir pārgājis, un dodamies uz vakara copi. Pārbaudām vienu ļoti interesantu punu ar strauju dziļuma pārmaiņu, bet uz šīs aug garas vertikālās zāles. Apbraucot sēkli no ārpuses, dabūju vienu 60–65 cm līdaciņu. Un vienu ļoti labu copi! Mauciens ir jūtami spēcīgāks nekā iepriekšējie, bet līdaka nosprūk pēc pāris sekundēm. Pēc kādām 20 min Mārtiņa māneklim seko ļoti smuka zivs, bet par uzbrukumu tā arī neizšķiras. Šīs līdakas izmēru grūti pateikt, man likās stabili virs 80 cm, bet ūdenī viņas vienmēr izskatās lielākas. Tā arī dienu beidzam – man piecas zivis, Mārtiņam viena smuka cope un viens sekotājs, Kristiānam ar Anatoliju pāris foloveri, un viss. Vakarā izbaudām Latgales viesmīlību – pēc kārtīgām vakariņām relaksējamies kublā, pārrunājam dienas iespaidus un kaļam plānus nākamajai dienai. *Esmu diezgan drošs par savu spēju orientēties uz ūdens, bet no rīta, kad uz ezera valdīja migla, bez jēdzīgas GPS ierīces ceļu uz krastu nebūtu atradis. Neviens no krastiem nebija redzams, un, pat ja bija, tad noorientēties bija praktiski neiespējami. Bet bija forši copēt mākoņos.
Trešā diena
Tā kā mums priekšā vēl 300 km garš mājupceļš, piesakām saimniecei pusdienas uz 15 un nolemjam līdz tam kārtīgi pacopēt. Aizbraucam uz vietu, kur vēl nebijām bijuši, – plašs līcis ar vairākiem sēkļiem un gariem plato gar krastu. Pēc vakardienas smagās copes nolemjam, ka abi patvičosim un paķersim kaifu no procesa. Šī diena ir daudz siltāka nekā iepriekšējā, vēja nav vispār, un spīd spoža saule. Nav gluži līdaku laiks, bet ko padarīsi. Iebraucam uz sēkļa, un uzreiz Mārtiņam seko cope. Līdaku izmērs svārstās no 50 līdz 65 cm un, daudz pārvietojoties pa šo rajonu, Mārtiņš demonstrē man tviča paraugstundu, pāris stundu laikā tiekot pie piecām līdakām. Godīgi sakot, šajās pāris stundās ļoti daudz ko iemācījos no viņa. Tādus vadīšanas variantus es OSP Rudra vēl nebiju redzējis. Bija ļoti interesanti un pamācoši pavērot, kā līdakas tiek pierunātas uz copi. Man pašam tikmēr bija viena tukšā cope un viena līdaka sekoja māneklim līdz pašai laivai. Kas bija raksturīgs šai dienai – pirmajā dienā strādāja ļoti ātrs, agresīvs tvičs, bet trešajā dienā strādāja voblera dancināšana uz vietas un garas pauzes. Vairākas no izvilktajām līdakām bija aplipušas ar dēlēm, kas daudz ko pasaka par līdaku aktivitāti. Ūdens gan bija paspējis uzsilt līdz gandrīz 14 grādiem. Otrai ekipāžai beidzot izdevās atrast trīs izteikti lielas līdakas, kuras viņi pamanīja Live Scope. Vienu no šīm izdevās pacelt no 7 m dziļuma, bet uz copi pierunāt neizdevās. Laicīgi beidzam copi un dodamies garajā mājupceļā.
Kopsavilkums par ezeru
Ilgi domāju, kā aprakstīt savas emocijas par šo ezeru. No vienas puses, šis ir viens no skaistākajiem ezeriem Latvijā. Dzidrs ūdens, krasas dziļuma izmaiņas, gleznaini skati. Prieks šādā ūdenī spiningot! Arī mazo līdaku populācija liekas diezgan veselīga. Pieļauju, ka lielās līdakas vēl nārstoja, tādēļ arī viņas neredzējām. Bet, kā visos Latvijas ūdeņos, arī Rāznā visam ir liels BET. Ezerā pēc 1. jūnija ir liels tīklu daudzums. Rūpnieciskā zveja rit pilnā sparā. Lai vai ko arī nerunātu vietējie, liels tīklu daudzums nav palīdzējis nevienas ūdenstilpes zivju resursam. Mums ir vairāki piemēri, kur rūpnieciskā zveja ir pamatīgi noplicinājusi zivju resursus, kaut vai tā pati Usma. Kādreiz tas bija ļoti bagāts, interesants ezers, bet šodien mēra zandarts ir retums, lielo līdaku gandrīz vai vispār vairs nav, tāpat lielie asari ir raritāte, lai gan situācija Usmā pamazām sāk uzlaboties, jo tīklu limitus samazina un pilnveido kontroli. Arī Rāznā mani nepameta sajūta, ka ļoti daudz kas ir jau izsmelts ar tīkliem. Ja zveja notiek ar 40 mm aci un padsmit kilometriem limita, tad ilgtermiņā zaudējam vēl vienu izcilu rekreācijas ūdeni. Otra lieta, kas man šķiet nesaprotama, ir aizliegums pārvietoties ar iekšdedzes dzinējiem. Vai šis aizliegums ir saistīts ar to, ka ezers atrodas dabas lieguma zonā un motora skaņa traucē putnu ligzdošanai? Vai vietējiem zvejniekiem? Vai krastā dzīvojošajiem? Ja putniem, tad it kā viss liekas loģiski, līdz uzzinām, ka uz rūpnieciskajiem zvejniekiem šis neattiecas un viņu motori putniem netraucē. Viļņošanās sarakstā neieguļas, ūdens tīrība – mūsdienīgi četru taktu motori ūdeni faktiski vairs nepiesārņo. Mans subjektīvais viedoklis par Rāznu ir, ka pašvaldībām ir jāsaprot, vai viņi vēlas ezeru, kurā valda rūpnieciskā zveja, vai vēlas attīstīt tūrismu uz šo ezeru. Jo, ticiet man, ja šo ezeru atvērs motorlaivām, attīstīs zivju resursus, ierobežojot vai ideālā gadījumā likvidējot rūpniecisko zveju, šī varētu kļūt par vietu, uz kurieni brauktu visi Baltijas valstu trofeju līdaku un zandartu makšķernieki. Šobrīd ezers atrodas tādā pašā attālumā no Rīgas (ja mēra braukšanas laiku) kā lidojums uz Spāniju, Turciju vai brauciens līdz Somijai. Un dzīvošanas cena nav spēcīgākais arguments izvēlēties doties uz Latgali, vajag vēl kādu pievienoto vērtību. Augstas kvalitātes zivju resurss būtu ideāla motivācija atgriezties pie Rāznas vēl un vēl, bet pašlaik esmu ar dalītām emocijām. Jā, ļoti iespējams, viss nav tik slikti, kā liekas. Varam pieņemt, ka vienkārši netrāpījām uz copi, ka lielā līdaka vēl nārsto dziļi zālēs, bet divas laivas ar jaudīgu elektroniku un pieredzi, četri prasmīgi spiningotāji un gandrīz 300 nobraukti km pa ezeru runā par ļoti nepatīkamu tendenci no zivju resursu veselības viedokļa – maz lielu zivju. Maz jebkādu lielu zivju – faktiski nemaz. Es ceru, ka man izdosies atgriezties šajā ezerā vēl vienu reizi jūnijā, kad nārsts būs beidzies un ūdens uzsilis. Varbūt iespaidi pamainās, bet šobrīd man šķiet, ka šī nav vieta, uz kuru braukt mērķtiecīgi ķert līdakas virs 1 m. Savā ziņā mīkla paliek neatminēta. No vienas puses, piecas mēra līdakas pāris stundās ir salīdzinoši labs rezultāts, un, ja ūdens būtu kritiskā stāvoklī, tad tas nebūtu iespējams. No otras puses, tā depresīvā sajūta, neredzot un nejūtot lielās līdakas, bija nomācoša. Bet šī sajūta pāriet katrreiz, kad lielā iemauc kātā! Kamēr māneklis ir ūdenī, tikmēr varianti ir! * Vietējie runāja par ļoti labu zandartu populāciju. Diemžēl šajās dienās eholotēs redzējām tikai dažus nelielus zandartiņus.
Inventāra testu rezultāti
Šajā copē mēs ar Mārtiņu pārbaudījām un testējām jaunos produktus, kurus saņēmām salīdzinoši nesen. Īsumā par rezultātiem: Gator Catfish – šis māneklis, kas ar lielu vērienu ienāca Skandināvijas tirgū un nodrošināja Gator komandas uzvaru prestižajā Fly vs Jerk turnīrā, sevi sāk pierādīt arī Latvijas ūdeņos. Skaidrs ir tas, ka māneklis strādā arī pie ļoti lēnas spēles. Tam ir spēcīgs ūdens stūmiens, un pie nedaudz ātrākas vadīšanas tam parādās ļoti lēns, apātisks rolling action. Mārtiņš šo mānekli izmantoja ar 10–21 g atsvariem, kas ļāva mānekli vadīt ātri 3–5 m dziļumā. Bez papildu atsvara tas iet apmēram 1,5–2 m dziļumā, kas to padarīs piemērotu Latvijas dziļajiem ezeriem un upēm. Domāju, šis būs viens no tiem modeļiem, kas šosezon sagādās ne vienu vien pārsteigumu. Arī šoreiz vienīgie kontakti četriem cilvēkiem, spiningojot Big Bait tehnikā, bija tikai uz Gator Catfish.
Gator Elixir – pagājušā gada jaunumi, kas Latvijā ienāca ļoti maz, abi pašlaik pieejamie spiningi ar testu līdz 150 g un ar testu līdz 200 g ir ļoti viegli. Ar izcilām tālmetiena īpašībām. Turklāt, kas ir ne mazāk svarīgi, abi ir gana jaudīgi, lai savaldītu zivi. Šis modelis ir un paliek Big Bait spiningu augstākais punkts un domāts tiem, kam šī tehnika ir patiešām tuva un kas vēlas izbaudīt copes procesu tehniskās baudas līmenī. Izcili kāti un patiesa bauda ar tiem spiningot. Uz to, ka šis kāts labi atstrādā metienu, norāda arī fakts, ka pēc 10 h copes sesijas, lietojot mānekļus ar svaru 180–190 g, nejūtas īpašs nogurums. Šie kāti met un velk!
Daiwa Tatula Type HD – ļoti patīkama spolīte mazajiem Big Bait mānekļiem svarā līdz 120 g. Labs metiena attālums un ļoti viegla gaita. Tiem, kas pamatā strādā ar mānekļiem svarā no 30 līdz 100 g, šī varētu būt pareizā izvēle. Ņemot vērā vieglo regulāciju, noteikti ieteiktu šo spoli arī tiem, kas tikai iesāk spiningot ar multiplikatoru. Ļoti mīksta un viegla gaita. Daiwa kvalitāti jūt. Pārnesums 7,2:1 – pie tā jāpierod.
Zetrix Avalanche ZAS-702M – biju jau tvičojis ar šo spiningu, bet šajās dienās varēju vairāk laika veltīt, lai to izprastu. Vēl joprojām esmu patīkami pārsteigts. Ļoti labs metiena attālums, neskatoties uz to, ka spiningam nav ierastie Fuji gredzeni. Blanka ir pietiekami jaudīga lielākajai daļai vobleru līdz 130 mm izmēram. Personīgi man OSP Rudra 130 SP tomēr prasās MH klases spinings. Ar jutību arī viss ir kārtībā. Spinings perfekti signalizē par mānekli ūdenī un ļauj variēt ar spēli, ja jūti, ka vobleris uzsit pa zālēm u.tml. Mānekļus mainījām ļoti daudz, bet par vobleriem un tviča tehniku kā tādu jau rakstīju iepriekšējā rakstā. Tādēļ šoreiz liekās detaļās neiedziļināšos. Par to, vai Rāznu ir vērts apmeklēt kaislīgiem spiningotājiem, man ir grūti pateikt. Ezers ir skaists, potenciāls ir milzīgs, vai to var apgūt ar elektromotoru – ļoti šaubos, bet, ja dziļumu karte ir – faktiski visos ezera galos ir kantes un sēkļi, kur zivju potenciāls ir. Tiešām ceru, ka izdosies ezeru apmeklēt vēlreiz, lai gūtu atbildes uz jautājumiem, uz kuriem pašlaik skaidri atbildēt nevaru. Ļoti iespējams, šis ir viens no labākajiem ezeriem spiningošanai, tikai netrāpījām pareizā laikā un vietā. Tāpat ir iespējams, ka tas ir arī viss potenciāls, ko šis lielais ūdens var sniegt. Kā uzzināt patiesību – ir jābrauc spiningot, ir jāatbalsta vietējais tūrisms un jābauda Latgales fantastiskie dabasskati. Tiekamies pie ūdeņiem, nebaidāmies eksperimentēt un meklējam vēl jaunas, neapgūtas vietas, kuras iepazīt ir daudz foršāk nekā stumdīties ar simtiem citu laivu Pierīgas nopresētajos ūdeņos!
