Jānis Kupra, latgalietis. Makšķerē vismaz 40 gadus, no niedrēm un putnu spalvām gatavo šikus pludiņus, bet Rāznas ezeru pazīst kā savu kabatu.
Vispār jau intervijas ievadā vajadzētu pieminēt tās galveno personāžu, bet mēs tā nedarīsim. Izrādot cieņu pret Latvijas skaisto dabu, sāksim ar tās ūdeņu pasaules svarīgāko personāžu – Rāznas ezeru, ko vietējie sauc par Rāznu. Tas pērnā gadsimta sākumā izskatījās pavisam citādi. Tad ezers bija mazāks, līdz kāds apkārtējo zemju īpašnieks pie Kaunatas uzbūvējis slūžas, kas milzīgo ūdens klajumu padarīja vēl plašāku. Bet vietā, kur sākas Rēzeknes upe, ir vismaz simts metrus plata niedru biežņa. Pavasarī, kad ligzdo putni un pa upi lēnām jāairē pret straumi, lai nonāktu ezerā, uz brīdi pārņem sajūta, ka neatrodies uz ūdens, bet putnu orķestrī, kura diriģents ir piedzēries. Laivai attālinoties no krasta, skaņu mikslis kļūst arvien klusāks un klusāks, līdz kārta pienākusi lielajam dumpim, kura māvieni laivās sēdošajiem pilsētas sprukstiņiem liek domāt, ka tālumā notiek disko vai reiva pārtija. Pavasarī, kad vēl nav saauguši ūdensaugi, ezera ūdens ir tik dzidrs, ka pat desmitgadīgs puika, to ieraugot, nosaka: “Pie velna eksotiskās salas, biežāk jābrauc uz Rāznu!” Te nu kārta pienākusi intervijas galvenajam personāžam no Rāznas brekšiem, vietas, kurai garām plūst Rēzekne. Iepazīstieties: Jānis Kupra, latgalietis. Makšķerē vismaz 40 gadus, no niedrēm un putnu spalvām gatavo šikus pludiņus, bet Rāznas ezeru pazīst kā savu kabatu.
Vai atceries, kad pirmo reizi iebrauci Rāznā?
Kad biju puika un sāku braukt līdzi vecākiem uz atpūtas bāzēm. Onkulis bija makšķernieks, mums bija gumijas laiva, un Malukštā, kur uzņēmumam Agroķīmija bija atpūtas bāze, devāmies ezerā. Ar divmetrīgu gumijas laivu trijatā. Atceros, bija vasaras, kad ar gumijas laivu vispār ezerā nevarēja iebraukt.
Tātad tavs makšķerēšanas stāsts sākas ar gumijas laiviņu?
Vispār jau manī makšķernieku asinis ir nulle.
Inventārs toreiz bija labs?
Domāju, ka zivis sāku ķert ar rokām. Bradājot par Rēzeknes upi, zivis iedzinām zilaļģēs vai zaļaļģēs, un tur tās sapinās. Pēc tam izmetām kušķi krastā un pētījām, vai tajā ir kāda zivs. Tās bija raudiņas? Skaidrs, ka tie bija zivju mazuļi. Raudiņas, vīķes, vienu reizi bija pīkstulis vai zutītis, bet tādu briesmoni pirmo reizi redzēju, turklāt tas pamanījās izsprukt.
Tu reiz teici, ka Rēzeknes upē kāds vīrs ar rokām noķēris maktīgu zuti.
Tas bija mans kaimiņš. Man pat ir fotogrāfija ar kaimiņu, viņa sievu, dēlu un zuti. Aizgājuši peldēties un skatās, ka upē peld zutis. Grābj ciet, bet nevar, jo slīdīgs. Funktieris vīram strādāja, uzreiz lika sīkajam novilkt peldbikses un ar tām sagrāba zuti.
Zutis nav tik manīgs, ka uzreiz peldēja prom?
Visādi gadās. Nekur tā neiet kā pie ūdeņiem. Zutis bija pāri kilo, garumā virs metra.
Saka, zuši esot gan Rāznas ezera spožums, gan posts.
Nūūū, tu te mazliet pārspīlē. Neviens jau nemirst zušu dēļ. Zutis ir normāla zivs. Cilvēkos vaina, nevis zušos. Cilvēkiem vienmēr gribas zuti, tas ir dārgāks, tāpat kā lasis vai zandarts. Tāda tā mūsu vērtību skala ir. Jo visa mērvienība ir eiro. To var attiecināt uz visām lietām, procesiem, makšķerēšanu. Zemapziņā mēs visu novērtējam naudā. Ja noķer zuti un nokūpina, tie ir 40 eiro. Ja noķer tādu pašu breksi, tas nav nekas. Bet kāda atšķirība? Nekādas atšķirības nav. Zivs. Saproti?
Kādas zivis pašam garšo?
Asaris ir labs, zandarts.
Ja asarus pamanās nokūpināt bebra sagrauztās alkšņu skaidās, to var pasniegt kā visekoloģiskāko zivs apstrādes veidu.
Nuja, citādi bebrs te par velti man dzīvo blakus, neko nemaksā, es viņam dažreiz lieku drusku pašancēt. Tikai to var uzzināt ieņēmumu dienests, un tad būs ziepes. Vispār tev būs grūti izfiltrēt, ko es runāju. Jo es nekad nesaku, kad jokoju, kad runāju nopietni.
Tad nopietni pasaki, cik gadus Rāzna krastā esi pavadījis?
No piecu vai sešu gadu vecuma. 40 gadu būs.
Kā ezers ir mainījies?
Nekas nav mainījies, kas tur var īpaši mainīties? Neteiktu, ka tagad ķeru stipri mazāk vai vairāk nekā agrāk. Skaidrs, ka rīki ir nedaudz labāki.
Nedaudz?
Nedaudz. Vienā galā āķis ar tārpu, otrā copmanis. Nekas jau principiāli nav mainījies simtiem gadu. Tas nav jāprasa man, bet BIOR. Informācija ir pieejama, bet jūtams, ka ar katru gadu zivju ir mazāk. Lai gan rādītāji nevar būt objektīvi, jo sņitku jeb ezera salaku neviens neuzskaita, repšus un sīgas arī ne. Tos jau nekādā vīzē nevar tik vienkārši noķert.
Kas tev Rāznā bijis lielākais loms?
Tu mani te močī ar tipveida jautājumiem.
Nekas, nonāksim arī pie paša galvenā.
Kur, kad un kāpēc esi dzimis, ja? (Smejas.) Lomus limitē makšķerēšanas noteikumi. Vairāk par piecām līdakām nekad neesmu ņēmis, pat pusaudža gados. Piecas, tas ir normaļna. Ja ir pārinieks, tad desmit, tā arī bijis. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā. Mēs jau bijām šokā, ka tā var Rāznā noķert.
Par ko šokējāties?
Tāpēc, ka pagāja gadi pieci seši, kad nenoķēru nevienu līdaku. Braukāju pa ezeru visriņķī, visādi mēģināju, bet nevaru, un viss. Pirmkārt, es braucu viens. Kamēr man neķērās, neviens ar mani nebrauca. Nevienam neko neprasīju, pats štukoju, kā to dabūt gatavu. Velcēju, ar vobleriem ķēru, tad man vēl nebija saprašanas, cik dziļi voblers iet. Par Rāzna dziļumiem man arī nebija nekādas sajēgas. Maucu ar divu metru iegrimes vobleri pa desmit metru bedri un neko nenoķēru. Pēc tam izkodu, ka voblers jāgremdē ar papildu svaru uz auklas. Tad sākās līdakas. Tas bija velcēšanas posms. Tad dažreiz vasarās braucu pāri sēklim, uz slieku ķēru asarus, raudas vai plaužus. Dažreiz manīju zālēs līdakas. Sāku štukot, kā tās tur noķert. Bija tvičošanas posms, ar gumijzivtiņu ķēru. Visus veidus izmēģināju, visi darbojas. Galvenais ir atrast zivi.
Tev ir aizvēsturiska GPS iekārta, kuras atmiņa ir teju pilna ar dažādu vietu koordinātām.
Tieši pirms divdesmit gadiem to nopirku. Gan jau, ka Rāznā atzīmēju pašu pirmo vietu. Pieļauju, ka tie bija trīs pauguri, kas atrodas ezera vidū. Starp tiem bija mūsu velcēšanas maršruts. Viens no otra atrodas pusotra kilometra attālumā. No šejienes tuvākais atrodas 4,5 km attālumā. Kad ir migla un neredz krasta orientierus, tad ir bezcerīgi. Jo līdaku vietas ir tieši pie pauguriem, to nogāzēs. Tāpēc vajadzēja GPS.
Cik ir gadījies runāt ar vietējiem, zivīgajām vietām ir tādi interesanti nosaukumi.
Es jau tos neizvēlējos, tie vienkārši tādi ir. Te agrāk dzīvoja vecticībnieki, latgalieši un ebreji. Nosaukumi pārsvarā ir krieviski, tas atkarīgs no tā, kāda sādža bija ezera krastā. Krievu vai latviešu, tādi arī bija nosaukumi bedrēm vai sēkļiem. Ir Zirga līcis, Skreiņa – latgaliski tā ir pūralāde. Acīmredzot agrāk tur bija ko vilkt. Āža mugura no šejienes atrodas 2,5 km attālumā. Nelīdzens reljefs ar asumiem.
Zvejnieki pie Rāzna laivas esot taisījuši ne īsākas par sešiem metriem, tik liels attālums esot starp diviem viļņiem, ja sāk pamatīgi pūst.
Kaut kā man tā skaidroja, jo pats laivas neesmu būvējis.
Ar Rāznu vēja laikā nav vērts cīkstēties?
Tas atkarīgs no tā, cik tev prāta vai neprāta. Kad bijām jauni un dulli, braucām jebkurā laikā. Galvenais tikt līdz aizvēja krastam. Tur vilnis būs mazāks. Bet laivu vajag labu.
Ir bijis arī tā – kamēr viens airē, otrs darbojas ar smelšanu?
Tas bija normāli. Ja ātri airē, vilnis sitīs pāri, gribi vai negribi. Bet cik tad tur piesitīs? Tā jau arī nebija, ka laivu pielēja līdz pusei ar ūdeni. Tad gan ir vakars, jo tik daudz neizsmelsi.
Vai ir bijis tā, ka šādā laikā airē un sāc tā biežāk skatīties uz debesīm, jo saproti, ka paša spēkiem galā netiksi?
Ja negaisa laikā trāpās pa vidu zibens spērieniem, tad ir ziepes. Jo tu nekur nevari likties. Tu sēdi kā antena, līdz krastam pieci kilometri. Ja airē pa vējam, stunda ko braukt. Mākonītis pārvietojas ļoti ātri. Dažreiz sapratām, ka nepaspēsim. Tad airējām tālāk. Ir bijis tā, ka pie manis atbrauc kreptīgs vīrs, grib braukt ezerā, bet es saku, ka vilnis par lielu. Nē, jābrauc. Teicu, lai vismaz nebrauc tālu. Vējš bija no mūsu krasta, tad jau viļņus nejūt. Skatos, ka viņš attālinās, attālinās, nemanot aizbrauc pāri pusezeram, airē atpakaļ, bet viļņi sāk sisties pāri bortam. Acīmredzot palika bail, nebija pieradis, sākās panika. Tad ļāvās, lai vējš aizpūš uz otru krastu. Pēc tam man zvana un sauc palīgā. Draugs mani aizveda uz otru krastu, sēdos laivā, un ar diviem airu pāriem braucām pret vilni atpakaļ.
Mugura un citas ķermeņa daļas putās?
Kad tu esi jauns, tas ir pats par sevi saprotams. Tad nevajag braukt Rāznā, ja neesi gatavs airēt līdz putām. Kad braucām velcēt, vienmēr zinājām, ka būsim slapji.
Kāds tev kā makšķerēšanas gidam ir izkristalizējies priekšstats par cilvēkiem, kuri vēlas noķert zivis?
Pirmais jautājums ir, cik. Profiem jau gidus nevajag, viņiem ir interesanti atbraukt uz šejieni. Ikvienam vajadzētu pacopēt Rāznā, lai saprastu, cik viņš patiesībā ir labs makšķernieks.
Cik vietējos ezerus esi apmakšķerējis?
Ņemot vērā, ka to te ir simtiem, esmu makšķerējis tikai virs simta. Kur esmu bijis, tur es kaut ko zinu. Tagad jau nopērc karti un vari uzzināt par ūdenstilpi pietiekami daudz. Bet var arī bez kartes izštukot, paskatoties aero foto vai satelītuzņēmumus. Sēklīšus redzēsi, un svešā ezerā vari izplānot, no kuras puses labāk piebraukt.
Aero foto nebija salīdzinoši slepena informācija?
Man kā ģeodēzistam tā bija pieejama visu laiku. Mērogā 1:10 000.
Kāpēc kļuvi par zemes mērītāju?
Gribēju iestāties mežiniekos, bet man bija problēmas ar literatūru un krievu valodu, kur bija trijnieki. Tā tiku meliorācijā, kas ir radniecīga profesija.
Varbūt būtu kļuvis par mežinieku, tagad negatavotu pludiņus, bet dīrātu aļņus un meža cūkas?
Noteikti. Jo kā tu vari nemedīt, būdams mežsargs?
Kurš no Latgales ezeriem ir ar visnoslēpumaināko leģendu?
Valnāns, neliels ezeriņš Vērēmu pagastā. Tāds caurums zemē, pilnīgi apaļš. 50 m rādiuss, platība ap hektāru. Dabiskas izcelsmes ezers. Par zivīm daudz ko nepateikšu, tajā ir visas ezera zivis. Mazs, bet zivis tajā nekad neslāpst, jo ezerā ietek strauts. Kad strādāju par mērnieku, runāju ar vietējiem, un viņi man tādus brīnumus sastāstīja. Līdakas visas auklas plēšot uz pusēm, nevar izvilkt. Spiningu iemet, dziļums tāds, ka vizulis pie kājām vertikāli iegrimst metrus trīsdesmit. Paņēmu vietējo pavadoni, kurš mani pa taciņu aizveda. Tā arī bija. Šūpiņu iemet, aukla nostiepjas vertikāli. Uz tārpa pie krasta noķēru smuku raudu. Pie krasta metu pludiņu, bet dziļāk par četriem metriem tārps negrimst. Ar spiningu aukla grimst teju vertikāli.
Nelabajam varbūt nepatīk vizuļi, uzreiz rauj zemē.
Paņēmām laivu, eholoti un izmērījām – seši metri. Aukla ar smagumu galā grimst dziļāk. Sapropelis. Tik gaisīgs. Gultne ir šķidra kā ūdens, bet kļūst arvien biezāka un biezāka. Cik tas caurums ir dziļš, to pat grūti noskaidrot.
Varbūt tieši šī iemesla dēļ radušās leģendas par ezeriem ar dubultajiem dibeniem?
Tas ir pārsvarā, bet leģendas ir ok. Nedaudz papētot, radās arī pretrunas. Viens man teica, ka ezerā esot teju bezgalīgs dziļums, bet stāstīja par zivīm, kuras ķertas ar brideni, brienot. Kā tad jūs bridāt, prasīju. Cilvēks apmulsa pēc mana jautājuma. Acīmredzot – kur ietek strautiņš, tur cieta gultne.
Sanāk, ka, strādājot par mērnieku, esi kājām apstaigājis krietnu daudzumu Latgales ezeru?
Lielu daļu. Ziemā, vasarā.
Akačos esi kritis?
Mežā ir droši, pilsētā bīstamāk. Uzmēri bijušo industriālo rajonu, kurā nospertas visas kanalizācijas lūkas, tās ir pilnas ar ūdeni, bet virsū ir sniedziņš. Tu brien pa kupenām un pazūdi. Reizēm var atsperties, bet reizēm arī nevar. Ja ārā mīnus desmit un esi slapjš, diez kas nav. Ja neveiksmīgi ievelies ar visu aparatūru, var noslīcināt kādus piecpadsmit tūkstošus. Arī pa sliktu ledu ir iets un pie krasta esmu ielūzis.
Nuja, kā pats teici, pie ūdeņiem iet visādi.
Uz Rāzna iepazinos ar suni, ko nosaucu par Miglu. Vēlāk uzzināju, ka viņa īstais vārds ir Eliots, viņa saimnieks Jānis tepat netālu Strodos kūpina zivis. Eliots ir dulls suns, makšķernieks. Vēl trakāks nekā es. Ziemā bija tā, ka atbraucu stundu pirms gaismas, jo aptuveni stundu jāiet uz makšķerēšanas vietu aiz Āža muguras. Eju, esmu pusceļā, ir tāda migliņa, knapi parādās gaismiņa, eju, domāju savas domas, neviena nav, pilnīgs klusums. Velku ragavas ar kasti, un piepeši tev kāds uzsit uz pleca.
Ko tu, cilvēks, tādā brīdī vari padomāt?
Es padomāju, vai tur nestāv šitā vecene ar izkapti. Panikas nebija, bet bija forši, pat interesanti. Pagriezos, skatos, suns. Mēle līdz ledum, luncina asti un sāk vāļāties pa sniegu. Bridām tālāk. Gribēju brokastot, protams, suns visas maizītes apēda un sapiņķēja manas auklas. Paskatījās, ka ēst vairs nav ko, un aizskrēja Mākoņkalna virzienā. Pēc stundas vālē atpakaļ ar citu makšķernieku. Pēc gada viņš atkal atklīda līdz šejienei. Braucu ar laivu, bet suns lec ūdenī un peld līdzi. Reizes četras mēģināju iebraukt ezerā. Reizēm no rīta atnāku, suns lec ūdenī un ķer vīķes vai raudiņas.
Bet ko pats vairāk ķer?
Brekšus, tā ir samērā demokrātiska, kā man liekas, vienkārša cope. Sēdi laivā, iemet ēsmu ar makšķeri un gaidi. Bet makšķernieki, kas brauc pie manis, ir ļoti dažādi. Iesācējam skaidrs, ka ir problēmas, jo rīki ir citādi – kāts smagāks, garākas auklas, tālāk jāmet, pacietību vajag.
Ņemot vērā, ka iebaro tikai ar plikiem putraimiem, zivju barības tirgotāji varētu skumji nopūsties.
Toties tā ir palīdzība putraimu tirgotājiem. Man gan ar vieniem, gan otriem ir normālas attiecības, respektīvi, nekādas. Copes industrija jau ir tāda pati kā visas pārējās, tā nav ne ar ko sliktāka vai labāka. Auto jau arī nekļūst labāki, tikai dažādas ekstras nāk klāt.
Bet kāpēc nonāci tieši līdz putraimiem? Esi eksperimentējis ar vēl kaut ko?
Biologa un dabas pētnieka Leonīda Sabaņejeva iespaidā. Toreiz plauži īpaši neinteresēja, jo es tad spiningoju. Ievēroju, ka daži atpūtnieki katru rītu nesa krastā vienu divus plaužus. Redzēju, ka viņi baro. Pēc manas tagadējās saprašanas, viņi baroja nepareizi, pārāk tuvu krastam, pārāk seklā ūdenī un ar laivām pārāk tuvu brauca iebarotajai vietai. Dzidrajā Rāznas ūdenī zivis tevi redz, tieši tāpēc viņi vairāk nenoķēra. Es pamēģināju ar barotavu, no rīta un vakarā, vairākas dienas pēc kārtas. Bet necopes dienas tas neatceļ. Ja zivis negribēs ēst, tad negribēs.
Tu esi iztulkojis Sabaņejeva grāmatu, kurā aprakstīti daudzi makšķerēšanas paņēmieni, kādus šodien nelieto. Kā tiki galā ar senajiem nosaukumiem?
Ir tāds superrīks ķīšu kaušanai jeb makšķerēšanai lielos apjomos no laivas Maskavas upē – dvoičatka. Aukla, 10 m dziļums, straume, divu pudu enkurs. Auklas galā svins, bet svinam abās pusēs iestiprināta vaļa ūsa, tās galos neliela pavadiņa ar āķīšiem, uz kuriem sprauž sliekas. Lai var ķert uzreiz divus ķīšus. Divi āķi, tāpēc dvoičatka. Un domāju, kā latviski nosaukt.
Divnieciņš, dubultnieciņš?
Tie jau ir eksistējoši vārdi. Es nosaucu par šķērslīti. Mums ir maldīgi priekšstati par to, kas bija pirms divsimt gadiem. Bija daudz kas tāds, kā mums nav.
Vaļa ūsu mums nav, tas tiesa.
Bet vaļu toreiz bija vairāk, piekritīsi? Bija tirdzniecība, Tālo Austrumu flote. Sabaņejevu iztulkoju, jo beidzās darba attiecības ar valsti un kaut kas bija jādara. Mācījos kaut kādos kursos, tas bija 2006., krīzes gads, un Rēzeknē bez darba bija 40% no darbspējīgajiem.
Kas no toreizējiem makšķerēšanas paņēmieniem vēl palicis prātā?
Līdakas ķēra uz plunkšķi. To darīja tā: divatā ar laivu laižas pa upi, viens pie airiem, otram ir beigta ēsmas zivs auklas galā un pludiņš, kas rada milzīgu plunkšķi. Laižas gar upes krastu un piemērotā vietā – pludunkš! – iemet ēsmu ar pludiņu. Jo skaļāk, jo labāk. Tas it kā esot pievilinājis lielās līdakas. Pieļauju, ka tad to bija daudz, īpaši Krievijā.
Kaut kas līdzīgs kā samu pievilināšana ar kvoku?
Jā, princips tas pats. Par kvoku runājot, skaņa jau gan pievilina, gan atbaida visas zivis, ne tikai samus. Lasīju, ka vīri esot kvokojuši un dabūjuši sešus zandartus. No transa stāvokļa, kad zivs neķeras, kaut kas var tās pamodināt, dažreiz skaņa.
Vai, lasot par šo milzīgo pludiņu, kas taisa plunkšķi, arī pašam radās ideja gatavot pludiņus, un tagad ne tikai Latvijā esi pazīstams ar saviem pludiņiem no niedrēm un putnu spalvām?
Sabaņejeva grāmatā pat bija pludiņu rasējumi. Vizuļi, rotējošie, vobleri. Vecīt, vobleri! Sabaņejevs zināja par vobleriem pirms divsimt gadiem, es Rāznā deviņdesmitajos par tiem neko nezināju. Man patika viņa sapalu pludi, zemūdens tipa, ko Ruduļu Juris savulaik bija aprakstījis. Tāda kā korķa zemūdenīte, izurbj caurumu korpusam gareniski, kurā ievieto caurulīti, ko izgatavoja no putna spalvas. Apakšā izgrebj trīsstūrainu atveri, kurā ievieto svina svariņu. Augšā izurbj vertikālu caurumu, kurā spraud vai nu baltu, vai melnu spalviņu atkarībā no apgaismojuma. Auklu ver cauri un laid pa upi – ēsmā sienāzis vai maijvabole. Uz sapaliem, ālantiem, meženēm. Pieļauju, ka tādu pludiņu varēja labi aizmest.
No kuriem putniem sanāk vislabākās spalvas?
Parasti taisa no zoss spalvas, man tādas nav pieejamas, bet pilnīgi jebkura cita putna spalvas der. Kormorāna spalvas ir ļoti stingras, jo šie putni ēd labi, kauli viņiem stingri, attiecīgi arī spalvas stingras un taisnas. Kovārņu spalvas labas, gulbju spalvas lielajiem pludiem der.
Tevis taisītos pludiņus novērtē tādās konservatīvās valstīs kā Anglijā, piemēram, kur ar lielu rūpību atjauno simts gadus vecus pludiņus un to neuzskata par niekošanos, bet tradīciju, vērtību saglabāšanu.
Galvenais, nesteigties. Dažreiz gribas vairāk uztaisīt, bet tad paskatos un saku sev, vecīt, šitā neies cauri. Materiāli sākumā bija slikti. Paņem sausu niedri, bet tā nemaz nav sausa, to vajadzēja kārtīgi izkaltēt. Izskatās labi, salīmē, līme neturas. Poliuretāna lakas ir spīdīgākas, lakas uz ūdens bāzes nav tik spīdīgas. Esmu lakojis ar epoksīdu, nepatika. Dārga, nežēlīgi smird, jāsajauc ļoti precīzās attiecībās, pretējā gadījumā tā žūs bezgalīgi, jo man ir pludiņi, kas žūst trīs gadus.
Viens makšķernieks man teicās atkodis, kā Rāznā iespējams makšķerēt sīgas. Nevis vienu vai divas dienā, bet krietni vairāk. Tiesa, metodi neatklāja.
Nav ne jausmas. Ir veči, kas ķēruši. Bet tad tām jāķeras. Martā, aprīlī, kad vēl ledus, saulīte un tad ar bļitku. Bet tev tās jāatrod. Lai gan bedres ir zināmas, jāmeklē. Tikai meklēšana. Dziļums virs desmit metriem, māneklis jāvelk cauri visam ūdens slānim. Agrāk uzskatīja – ja zivs aktīva, piemēram, asaris, tad viņš sāks ķerties, celsies uz augšu. Vēl jo vairāk, ja tā ir pelaģiska zivs.
Kad tev labāk patīk ķert zivis – vasarā vai ziemā?
Man patīk visi pieejamie copes veidi, un visi gadalaiki ir forši.
Tu arī esi izvilcis zābaku vai uztveramo tīkliņu, domājot, ka apakšā pieķērusies kārtīga zivs, kas pumpē?
Man nav tādas pieredzes, tur vajag būt meistaram (ironiski).
Man lielu cieņu izraisīja tavs uztveramais tīkliņš, kas gatavots no divām slēpju nūjām un aira kāta.
Kad velcējot sāka ķerties lielās, vajadzēja metrīgu. Kāpēc pirkt, ja var uztaisīt? Man ir vairāki stāsti par enkuriem. Agrāk atpūtas bāzēs nebija jēdzīgu enkuru. Vai arī enkurs ir, bet auklas nav. Tad makšķernieks grieza tuvāko veļas auklu. Protams, ka enkurs ar tādu aizgāja pa burbuli pirmajā reizē. Dažreiz striķis labs, enkurs labs, bet nav kur to piesiet un piesien pie sāniem. Sākas viļņi un auklu pārrīvē. Tā tos enkurus slīcina, un dažreiz tos izvelk spiningotāji. Vienu enkuru es arī izspiningoju, kad biju iebraucis ar gumijas laivu. Laivas grīda ieliecās par metru, domāju, es drīzāk pievilkšos pie enkura nekā to pacelšu. Toreiz tā bija principa lieta izvilkt.
Ikvienam makšķerniekam jau ir principa lieta izvilkt ikvienu zivi.
Man vienu reizi bija tā, ka visu dienu noairējos, vēja nebija, nevienas copes. Tas ir klasisks scenārijs. Atbraucu uz savu pirmo bedri, kurai ir nosaukums Ķīšu bedre, tā atrodas tepat pie sliekšņa, divsimt metrus no krasta. Pēcpusdienas saule svilina, bezcerība. Eksperimentēju ar mānekļiem, biju uzlicis sūdīgu džiggalvu, baltu, ar nedaudz atliektu āķi. Iemetu un jutu, ka māneklis aizķeras kā aiz siekstas. Un sākas! Bedres dziļums 5 metri, uz kants 2,5. Es laivā atrodos virs kants. Kausēju, bremze strādā, bet zivs uz augšu nenāk. Visu laiku domāju par āķi. Aukla jau sāk rīvēties pa kanti, jo zāle uzpeld, līdaka acīmredzot dziļumā cīnās. Es tā prātīgi, cik nu delikāti varēju, jo man kātiņš lokans, ūdens dzidrs, bija pats jūnija sākums, kad žora vairs nav, bet vispār vēl ķeras. Pusstundu kausēju. Domāju, ka līdakai vismaz 15 kg, jo nesen biju izvilcis 11 kg. Tad viņa parādījās. Jomajo! Tas bija viens no vislielākajiem aplauzieniem. Līdaciņai četri kilo, āķis akurāti astei pa vidu. Kā traktors tā močīja. Šitādu vilšanos par 4 kg līdaku nekad nebiju piedzīvojis.
Kad vienpadsmitnieci izvilki?
Maija beigās, 2019. gadā. Atlaidu, bet pēc tam ķērām plaužus. Tur jau ir tā fiška, labāk vienreiz laba cope nekā daudzreiz slikta.
Tev ir tā bijis, ka uz copi nepaņem līdzi makšķeres?
Aizbraukt un nepaņemt makšķeres – tas ir iesācēja līmenis. Mani reiz sieva pēc darba veda uz copi Adamovas ezerā, jo mums ir viena mašīna uz abiem. Aizeju pie āliņģa, atveru kasti, bet makšķeru nav. Zvanu sievai, lai atved makšķeres. Atved. Pēc tam atjēdzos, ka nav ēsmas. Zvanu, lai ved sliekas. Tas bija ziemā, kaut kādus plaudīšus toreiz noķēru. Visas copes ir ok, es tās nevērtēju pēc tā, cik noķēru vai nenoķēru, jo tukšās copes ir daudz vērtīgākas par pilnajām. Tikai tajās var kaut ko iemācīties. Kad ķeras, tu jau neko neiemācies. Ķeras, un viss, kāpēc, nezini, un tev sāk likties, ka tā jābūt visu laiku. Tāpēc uz katru copi braucu tā, ka varētu būt arī pilnīga necope. Lomu no neloma šķir sekundes simtdaļas. Ja to nezini, pavirši attiecies, otrās reizes var nebūt. It kā sīka detaļa, bet rezultātu tas maina kardināli. Ja nebūs milzīgu pretenziju, arī vilšanās būs niecīga. Vajag gribēšanu ar varēšanu salāgot. Jo gribēšana mums kā maziem bērniem. Mēs visu laiku domājam, kā noķert zivi, bet tā nav sapratne, tās ir izjūtas, tā ir atpūta. Ko tur saprast, priecājies. Sapratne jāprasa gudrajiem, es uz čuju vairāk. Jāpriecājas, kad var.
Zini, es priecājos, ka makšķerē arvien vairāk sieviešu. Un man patiešām liekas, ka viņas nav tik cūcīgas kā copmaņi vīrieši, kuri reizēm aiz sevis atstāj atkritumu kalnus.
Man patīk gan daiļais dzimums, gan tas, ka arvien vairāk sieviešu sāk makšķerēt. Un es konstatēju faktu, ka viņas makšķerē labi un dara to arvien vairāk un labāk. Viņām pat nav tādas iegribas kā vīriešiem, kuri dzenas pakaļ modei. Pie upēm esmu saticis dāmas, tuvu pensijas vecumam, kas sapratušas, ka cope viņām der. Nedzenas pēc modes, bet apzinās, ka tā var labi atpūsties. Tā ir pareizā pieeja copei.
Uz zušiem Rāznā esi gājis?
Man nepatīk. Tad jāzina vietas. Esmu dažus noķēris, bet man zutis negaršo. Es neaizraujos ar šīm zivīm cenas dēļ. Zivij jābūt garšīgai. Ķīsis ir supergaršīgs. Kad Lielajā Ludzas ezerā ķērām, tas bija super. Tādi simtgramīgi ķīši, cepami. Tie parādās daudzos ezeros pāris gadus pēc slāpšanas. Raudas, pliči un plauži izslāpst, paliek milzīgs barības daudzums. Ķīši momentā pieņemas svarā, savairojas un pēc laika atkal kļūst maziņi. Šādu parādību esmu novērojis kādos piecos ezeros.
Tu esi rāpojis pie upes krasta, lai neizbiedētu sapalus?
Tur nu Jaunsudrabiņš drusku pārspīlējis. Sapalam jāiet klāt no aizmugures, pret straumi, bet mums jau ērtāk iet pa straumi. Jādara otrādi. Lai gan tas arī nav viennozīmīgi. Pret straumi iet nozīmē iet pret kalnu. Tas ir grūtāk. Vai mums to vajag? Diemžēl nav bijis iespēju noķert mežavimbu. Tā ir superzivs, bet mūspusē tā sastopama tikai Aiviekstē un Daugavā. Un ir viena upīte – Dubna un tās pietekā Tartakā. Bet mežavimbas dažviet ir pat ezeros, Luknas ezerā, jo tam tek cauri upe. Gan jau, kad būs laiks, vajadzēs aizbraukt. Bet tad ir nopietni jāgatavojas.
Kuru zivi uzskati par visviltīgāko?
Es nemaz visas zivis nepazīstu. Tas ir jautājums par to pašu, par dižciltību. Mani neinteresē kāda zivis vairāk tāpēc, ka tā maksā vairāk vai tā ir prestiža. Man tas ir pilnīgi vienaldzīgi. Kāds uzskatīs mani par krutu, jo esmu noķēris lasi? Pilnīgi da lampočki. Tas ir kaut kāds ihtiofašisms! Ar ko ķīsis sliktāks par repsi? Abas vienādas likuma priekšā.
Par likumiem runājot, redz, ka Burtniekā vairs nevarēs zvejot ar tīkliem.
Redzu, ka atkal viss atduras naudā. Nav nekāda ekonomiskā labuma, ja darbspējīgs vecis vai divi pusi no savas naudas iztērē zemūdens teleskopam un brīvdienās neko nedara. Labāk būtu grāvi rakuši, dzelzceļu būvējuši. Runa ir par rekreāciju, lai cilvēkam jumts neaizbrauc. Nevajag jaukt atpūtu ar ekonomiku. Makšķerēšana nav darbs. Mans darbs ir palīdzēt cilvēkiem atpūsties, nevis aizpildīt ēdamā deficītu.
Par ko ir lielākie neizpratnes brīži?
Nevajag jau meklēt slikto, cilvēks ir cerējis, ka atbrauks, apsēdīsies smukā krastā, zaļā zālē, pa kreisi pogos lakstīgala, pa labi kormorāns. Saulīte spīdēs, zivtiņas ķersies, un rokas būs tīras. Tā nav. Kad atbrauc, pūš vējš, vilnis metra augstumā, un tev jāairē. Un, izrādās, ka tev ir jūras slimība.
Tātad makšķernieks brauc 240 km, lai laivā izvemtos?
Bija gadījums, kad vīrs ar kundzi gribēja braukt vējainā laikā. Mēģināju pārliecināt, varbūt nebraucam? Pēc pusstundas bijām krastā. Jā, viņš ir bijis Norvēģijā, braucis ar okeāna laineriem, tur nav bijusi jūras slimība, bet šūpošanos laivā organisms nepanes. Jābūt uzmanīgam, jācenšas saprast, kas cilvēks par putnu.
Tu copes laikā esi nonācis pie kaut kādiem risinājumiem?
Normālam cilvēkam copes laikā jāatpūšas, nekāda apgaismība nenāk. Tas jau ir tas efekts. Kad braucu makšķerēt pats, tad ir ideāli, jo nav jādomā par ienākumiem un izdevumiem, tāds ir copes mērķis. Citādi tā nemaz neskaitās cope. Sacensības arī nav cope, tas ir sports, tā ir cita štelle ar citu uzdevumu.
Bet makšķerēšana kā atpūta nesāk izzust?
Lielākā daļa makšķernieku nedzīvo soctīklos, un viņi copē normāli. Brauc noķert zivi un nezīmējas. Krutā cope maksā naudu, tā nav un nebūs ikvienam pieejama. Tagad jau ar droniem ķer, tas ir tikai laika jautājums.
Ar kādiem kātiem pats makšķerē?
Nav nekādu supermateriālu, ir izturīgi un labi kāti. Pie mums tie nav tik populāri kā Korejā, Taivānā vai Japānā. Tur tiešām ir superkāti. Ar labu kātu laikam ir labi ķert. Man ir veci kāti, bet, ja paņemu vēl vecāku, tad ir nepatīkami makšķerēt.
Tu esi iecienījis cietākus, mīkstākus kātus?
Kādi man ir, ar tādiem ķeru. Neieved mani kārdināšanā, jo tas ir bezgalīgs process. Ir tādi, kuri savā draugu lokā pērk dārgus kātus, lai tikai būtu savējais, citādi neviens ar tevi nerunās.
Vai nav bijusi doma taisīt voblerus, šūpiņus?
Tos daudzi gatavo un labus. Nebūs iespējams nonākt līdz šo meistaru līmenim. Plaisa inovācijās milzīgā tempā palielinās. Japāņi to dara jau pusgadsimtu, bet mēs domājam, ka nez kāpēc viņus panāksim. Uz kāda pamata? Tas nekad nenotiks. Es arī nekad nepanākšu tos vīrus, kas gatavo gadiem, jo viņi zina, ko dara, viņiem tas ir vienkāršāk un labāk sanāk. Ja man vajag, es tādu nopērku.
Kad brauc spiningot Rāznā, tu saki, ka ar gumijzivtiņām ir makšķerēšana, bet ar cita veida mānekļiem – eksperimentēšana.
Tas atkal ir stāsts par kātiem. Kādi man ir, ar tādiem es ķeru. Man ir džiga kāti, tātad labāk der gumijzivtiņas. Var jau iemest šūpiņu, tvičot, bet tvičošana vairāk ar vobleri pa sēkli. Mans rokraksts tvitošanā ir pārāk stiprs, sanāk gandrīz kā ar džerku, stipri rāvieni. Tad vajadzētu dārgākus rīkus.
Kas ir tavi topa trīs mānekļi, lai gan kastes ar tiem tev ir vismaz trīs?
Pirmais varētu būt Relax Kopyto, visi izmēri, tā ir poļu–amerikāņu gumija. Es vienmēr uz copi braucu ar tādu domu, ka neķersies pilnīgi nekas. Tā jānoskaņojas. Ja tā brauc un ja gribi ko noķert, tad vajag Kopyto, tiogu dažādus izmērus, tumši zaļu vai brūnu. Un balistu, lai paspiningotu plaužus vai asarus, līdaciņa arī varētu paņemt.
Kur tev gribētos aizbraukt, bet nesanāk?
Uz Ežezeru gribētu, tas ir liels, dziļš, saliņas, un grūti noķert zivis. Zivju nav daudz, bet tas nenozīmē, ka tās izsmeltas. Jo ir ezeri, kur viegli un kur grūti noķert. Mani interesē tādi, kur grūti noķert. Tur ir labi asari, lielas līdakas. Ja gribas ātru copi, jābrauc uz sekliem ezeriem un metra dziļumā jāķer līdaciņas.
Atceries kādu gadu, kad nežēlīgi ilgi pūta vējš, ka nav iespējams iebraukt Rāznā?
Ir bijuši, jā, es jau teicu, ka bērnībā visu vecāku atvaļinājuma laiku notupēju krastā, niedrēs ķēru raudiņas. Vienmēr jau ir kāds aizvēja krasts. Ir līči, kas patiesībā ir vidēja izmēra ezeri, kur nekad nav tik milzīgu viļņu. Var jau arī no krasta makšķerēt ar grunteni plaužus, zušus.
Tu plastikāta laivu iegādājies, praktisku apsvērumu vadīts?
Pirmo savu laivu par 330 latiem pasūtīju galdniekam, tā bija gatavota no finiera. Tā bija superlaiva, vēl tagad krastā stāv. Ar oša ribām, oša ķīli, apšūta ar finieri, kas vēl apšūts ar stikla šķiedru. Būvēta pēc amerikāņu projekta, tai bija izcilas gaitas īpašības. Garumā nedaudz zem pieciem metriem, ar diviem airu pāriem, samērā zemiem bortiem. Bet laiva nebija izcili stabila, jo visi vecie tagad bļauj, ka nevar pamīzt no laivas. Ko tad tu gribi – mīzt vai airēt? Ar peldošo tualeti jau nevari paairēt. Ja visu dienu jāairē, tas ir no svara. Tagad man ir stikla šķiedras laiva. Paliek maz meistaru, kas prot būvēt laivas no koka. Amatniecība ir ne visai ienesīgs un piņķerīgs darbiņš. Bet ilglaicīgumā koks ar stikla šķiedru nevar konkurēt.
Bet kā viļņos skan stikla šķiedras un kā koka laiva?
To saka tie, kam ir muzikālā dzirde, lai gan man ļoti patīk smukas koka laivas. Lakotas, ļoti skaistas, bet es domāju, ka tās maksā vēl dārgāk nekā stikla šķiedras laivas.
Sejgrāmatā ironizēji, ka ceļošanas lieguma dēļ neviens nepirks pludiņus ar Luksemburgas karoga krāsām.
Tā ir taisnība. Pēc dažu tirgotāju lūguma uztaisīju pludiņus ar Eiropas valstu karodziņiem. Mazās bodītes tiešām cieta, jo ārzemju tūristu nebija. Bet pludiņš jau nevar ierūgt vai ieskābt.
Tu saki, ka Latgalē ar rokām gatavotus pludiņus reti kurš var atļauties. Rīgā dzīvojošajiem šī informācija varētu būt liels pārsteigums, jo nereti mēs ne tikai nezinām, kā iet kaimiņam, bet arī kā dzīvo tautieši pārsimt kilometrus aiz galvaspilsētas robežas.
Ir dažādi. Nerunāsim par vintage vai retro pludiņiem, kas var maksāt kā glezna, pat 2000 eiro. Atkarībā no tā, kā pircējam aizveras širmis. Tādi sērijveida amatnieka gatavoti pludiņi Londonā Harrods veikalā maksā līdz 100 mārciņām. Saviem pludiņiem tinu zīda imitācijas diegu, tie ir ar dabiskā zīda diegu. Bet uztaisīt ir viens, otrs ir pārdot, trešais – šajā pasākumā jāiegulda nauda un laiks, un šie resursi nav bezgalīgi.
Uz forelēm esi braucis?
Latgalē nav foreļupju, man foreles ekvivalents ir sapals. To ir daudz grūtāk noķert, viņš nemetas virsū visam, kas pagadās, ir daudz piesardzīgāks, bet dzīvo apmēram tādās upēs kā foreles – nelielas krāces, atvari, koki.
Tātad tev labāk patīk dziļie ezeri?
Tajos vienmēr ir noslēpums, zivis noķert sarežģīti. Iedomājies – piecstāvu ēka, piecas kāpņutelpas, kādā no dzīvokļiem vienā virtuvē noteiktā laikā pusdieno. Tev ir makšķere, aukliņa un māneklis. Tev jāiekar pusdienu laikā tieši tajā dzīvoklī. Sanāk, ka jāsaborē virs katra dzīvokļa caurums, bet iedomājies nevis vienu māju, bet Rīgas mikrorajonu. Šādā veidā Rāznā var noķert sīgu.
Tev kādreiz ir bijis tāds cīniņš ar zivi, ka aiz cieņas pret zivs izrādīto pretošanos to atlaid vaļā?
Cieņa ir visu laiku. Man visas zivis ir vienādas. Visas zivis ir labas. Tu gribētu, lai pasaku, ka man laša būtu vairāk žēl. Nē, tas pats, kas ar ķīsi, tāda pati attieksme.
Pēc kādiem principiem izvēlies auklas?
Pēc cenas. Visas ir normālas. Daudzmaz zināmu zīmolu, svaigu auklu.
Spoles pats remontē?
Apkopju. Ar spolēm ir jāmakšķerē, nevis jāremontē. Drusku eļļa jāiepilina, bremze jāatslogo, kad nemakšķerē. Ja salūst zobrati, tad spole nokalpojusi.
Taisot pludiņus, tev atklājas dažādas nianses, ko var uzlabot?
Jāsaprot, ka nav uzdevums izgatavot ideālu pludiņu, jo situāciju, variantu un iespēju copē ir bezgalīgi daudz. Tu nevari tās nosegt ne ar vienu, ne simts pludiņiem, jo vienmēr būs situācija, kad kaut kas būs labāks, kaut ko var uzlabot. Uzdevums ir uztaisīt individuālu pludiņu, oriģinālu, funkcionālu, konkrētam mērķim. Teiksim, ar vienu var ķert plaužus, un tādu tu vairāk neuztaisīsi, jo šim spalva ir unikāla, niedre ir unikāla, vienā eksemplārā. Redzi, kāds raksts? Tas ir tavs pludiņš. Tas vecis, kuram ir daudz, daudz naudas, šajā ziņā tevi nepārspēs, ne ar miljonu, ne diviem, šādu viņš vairs nedabūs, tu vari viņam rādīt pigu kabatā.
Tev pludiņi ir kā cilvēki, personības?
Nē, katrai personībai vajag pludiņu. Man klienti ir personības. Pludiņi bija dzīvas niedres un spalvas, bet tagad dzīvo kā pludiņi. Tāda reinkarnācija sanāk. Tādas tās lietiņas.
Sami tevi interesē?
Ne īpaši. Ar ko viņi labāki par citām zivīm?
Bet padomā, ja galā pieķeras tāds tēvainis, svarā ap centneru? Tādu izvilkt – tas taču tomēr piedzīvojums.
Zivs ir zivs. Zivij nav izredžu, un ar to nevari lielīties. Ir jājūtas nedaudz vainīgam, ka zivtiņu izvilki. Ja tāda sajūta ir, tad manā izpratnē tas ir normāli.
Kas ir galvenais dzīvē, ko esi sapratis?
Neko es neesmu sapratis. Nav man laika par tādu sviestu domāt.
Tas ir ārkārtīgi labs nobeigums intervijai, paldies!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
