Mana interese un mīlestība pret makšķerēšanu radās jau agrā bērnībā. Protams, sākumā es biju no maliņas klusā vērotāja, bet pēc tam ar laiku radās jautājumi – kāpēc, kas tas ir, kur, kā un ko? Man vienmēr ir patikušas pludiņmakšķeres, jo man patīk skatīties uz pludiņa galiņu un pacietīgi vērot, kā zivs zem ūdens spēlējas vai norij ēsmu. Manuprāt, tas ir tāds nervus kutinošs moments, jo ir jāuzgaida līdz pareizajam brīdim, kad piecirst. Lai gan dažreiz, par ilgu gaidot, cope aiziet gar degunu. Manuprāt, viss ir jādara ar sajūtām un intuīciju.
Makšķerēšanas atmiņas kopā ar tēti, kur es jau pati copēju ar savu pludiņmakšķeri, ir no karpu dīķiem, kuri atradās netālu no Upesciema. Man visvairāk patika tas, ka uz āķa tieši tētis uzlika ēsmu – kukurūzu, baltos tārpiņus vai sliekas. Atzīšos, ka šis process, manuprāt, bija visbailīgākais tobrīd, jo baidījos gan no āķa, gan no dzīvajiem kukaiņiem. Kad pirmo reizi noķēru karpu, tas tik bija skats… To es atceros, it kā tas būtu noticis vakar… Bija karsta, saulaina vasaras diena, no krasta biju iemetusi savu pludiņmakšķeri ar baltajiem tārpiem. Bija pagājis jau kāds brītiņš, un biju sabēdājusies, ka nenotiek nekādas pludiņa kustības, vairākas reizes pārmetu makšķeri, vienlaikus arī uzmetot aci, vai kaut kur nav redzams āķis, jo zināju, ka zivis tas atbaida, tomēr viss bija tā, kā tam bija jābūt.
Pagāja kāds brītiņš, un pēkšņi redzu, ka pludiņš strauji paiet zem ūdens. Es biju šokā un uz to brīdi jau nezināju, ko darīt. Tētis teica – tin, velc ārā! Piebildīšu, ka biju pavisam maza, kādi seši gadi… Zivs bija tik spēcīga, ka mani līdz ceļiem ievilka ūdenī. Saucu pēc palīdzības tēti, bet viņš atbildēja – meitiņ, tava pirmā cope, tev pašai ir jātiek galā. Ar bailēm un satraukumu man izdevās izvilkt to karpu. Žēl, ka tajā laikā nebija telefonu ar kameru, lai iemūžinātu to brīdi. Bet tas bija fantastisks mirklis, ko nekad neaizmirsīšu. Un karpa svēra ap sešiem kg.
Ar spininga makšķeri iepazīstināja mans dzīvesbiedrs Toms Elnionis, kurš ir pieredzējis, kaislīgs un zinošs makšķernieks. Zinādams, ka man patīk copēt, viņš mani aizveda uz Alberta dīķiem forelēs. Nepagāja ne trīs minūtes, kad pirmā forele bija manā kontā. Un tad es sapratu, ka spiningot man vēl vairāk patīk nekā copēt ar pludiņmakšķeri, jo ar spiningu spriedze bija lielāka.
Ar Tomu esam bijuši makšķerēt daudz dažādās vietās, un vienmēr man ir bijusi tā laime pirmajai vai pat vienīgajai noķert kādu zivi. Pirmo reizi, kad viņš mani aizveda zandartos, ticat vai ne, bet jau pirmajā metienā bija cope. Tas bija Ķīšezerā, vienā no bedrēm. Ķērām mēs uz dzīvo ēsmu mailītēm, kuras pirms tam ķērām ar tīklu. Zandarts, ko noķēru, bija iepeldējis no jūras, un tas bija resns un pēc krāsas atšķīrās no tiem, kuri uzturas ikdienā ezeros. Zandarts svēra ap 5–6 kg. Pēc šīs copes es jau jutos pieskaitāma pie īstiem makšķerniekiem.
Gribētu padalīties ar recepti, kuru man izstāstīja kāds pieredzējis makšķernieks. Ikdienā es neēdu zivis, man patīk vairāk tās ķert un pats makšķerēšanas process. Bet šai receptei arī es nevarēju pretoties.
Pagatavošana
Zandartu sadala proporcionālos gabalos. Apcep eļļā, pievieno garšvielas un nedaudz sviesta. Fileju apcep no abām pusēm un pēc tam liek katliņā. Pannā, kur cepās zandarts, liek sagrieztu sīpolu ripiņās, cep, kamēr tie karamalizējas. Sīpolus pievieno zandartam, pārlej ar saldo krējumu un uz lēnas uguns sautē 20 minūtes.
Pasniedz kopā ar piedevām pēc paša izvēles. Manā gadījumā bija tikai zandarts. Bija tik gardi, ka es pati notiesāju vairākus gabalus un varu pateikt to, ka tas bija restorāna cienīgs ēdiens.
Pirms kāda laika Toms man uzdāvināja spiningu. Pēc viņa teiktā, makšķere ir paredzēta asaru ķeršanai. Makšķeres nosaukums – Legend Tournament LTWS70LF 7’LITE POWER FAST ACTION SCIV GRAPHITE / FRS IPC & ART TECHNOLOGY, 4-8 LB. 1/16-1/4 OZ ar spoli Luvias PE 06–100 m 4 lb (0,170 mm) – 110 yds (100 m).
Vienu dienu sēdēju mājās un nodomāju, ka sen nav copēts un ka ir pēdējais laiks izmēģināt jauno makšķeri. Dzīvoju netālu no Laivu centra Rīgā, kurš atrodas Daugavas krastā, un zināju, ka tur ir pontons, tāpēc izlēmu doties uz turieni. Copēju ar 5 g elektrozaļu dropšotu. Makšķerēšanas stils, ritms bija mainīgs, pēc emocijām un noskaņojuma. Pirmās divas stundas bija galīgs klusums. Jau pieļāvu domu doties uz mājām, bet izlēmu vēl nedaudz pakavēties, un tad notika liktenīgais ņēmiens. Pirmā cope, kurā pieķērās zandarts (nu jau manā sarakstā otrais). Tas bija 55 cm garš. Emocijas, protams, bija lielas, jo nodomāju: labi, ka nepadevos un neaizbraucu mājās. Nepagāja ne 20 minūtes, kad pieķērās arī otrs zandarts, kurš jau bija 56 cm garš. Tad sapratu, ka vakara uzdevums ir izpildīts un var doties mājup gatavot pēc nu jau izmēģinātās receptes.
Pagāja divas dienas, kad izlēmu, ka atkal jādodas uz to pašu copes vietu pēc jauna loma. Izdarīju pirmo metienu ar to pašu 5 g dropšotu, ar kuru noķēru zandartus. Pirmais metiens neveiksmīgs, pārāk vēlu atlaidu pirkstu no auklas. Sekoja otrais metiens, un no pontona bija palikuši 10 m. Jutu – kaut kas nav tā. Pirmais, ko nodomāju, ka noteikti dropiņš iepinies pie krasta esošajās ūdenszālēs. Bet jau pēc mirkļa sāka vaļā tīties spole, līdz ar ko sapratu, ka ir cope. Makšķeres kāts saliecās, jau pieļāvu domu, ka makšķere salūzīs, jo tai slodze bija pamatīga. Vēl joprojām biju nesaprašanā, kas man pieķērās, tikai sapratu, ka zivs pamatīga. Pieļāvu domu, ka atkal ir pieķēries zandarts, bet…
Vienā brīdī uzpeldēja līdaka. Ieraugot to un saprotot, cik tā ir liela, man sākās panika, jo nekad mūžā tik liela zivs man nav uz spininga pieķērusies. Pats izvilkšanas process bija nervus kutinošs, jo man nebija sačoka, ar ko izvilkt, un blakus esošajiem makšķerniekiem arī. Paldies vienam no kungiem, kurš ar roku palīdzēja līdaku izvilkt, jo bez viņa palīdzības man pašai neizdotos zivi izcelt no ūdens. Biju šokā, ka man izdevās to izvilkt, jo man nebija pavadiņas, un zinot, cik līdakai ir asi zobi, tā viegli varēja man aiziet gar degunu. Līdaka svēra ap 6 kg un bija 87 cm gara. Pēc līdakas izcelšanas no ūdens man vēl 20 minūtes drebēja, trīcēja rokas un ceļi. Es nespēju apvert, kas tikko ar mani ir noticis un kā vispār kaut kas tāds ir iespējams. Brīnumainā kārtā mans makšķeres kāts izturēja to milzīgo slodzi.
Man makšķerēšana ir kā meditācija. Manuprāt – galvenais jau nav noķert zivi (protams, ir patīkami kaut ko izvilkt), bet gan pats process. Nākotnes plānos es gribu noķert Salacā vai Gaujā lasi, bļitkot un pēc tam doties uz ārzemēm pēc lielajiem tunčiem un citiem brīnumiem. Kā arī vēlos piedalīties kādās makšķerēšanas sacensībās un pierādīt savas prasmes tajās.
Novēlu visiem lasītājiem ne asakas un tiekamies ūdeņos!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
